Darba likuma izpratnē darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā (Darba likuma 130. panta pirmā daļa). Savukārt atpūtas laiks Darba likuma izpratnē ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus (Darba likuma 141. panta pirmā un otrā daļa).

Darba laika sākumu un beigas var noteikt darba līgumā, darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai – summētā darba laika organizācijas gadījumā – darba grafikā.

Līdz ar to pārtraukums darbā vērtējams kā atpūtas laiks, kurā darbiniekam nav pienākuma būt darba devēja rīcībā, izpildīt darba devēja rīkojumus vai risināt citus ar darba tiesiskajām attiecībām saistītus jautājumus. Darbinieks sev noteikto pārtraukumu darbā var izmantot pēc saviem ieskatiem.