Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkts skaidri noteic, kādi nosacījumi ir ņemami vērā, lai to piemērotu, uzsakot darba līgumu, un tas neparedz nekādu citu kritēriju vērtēšanu, kā vien tajā norādītos, proti, darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktu, ja tas konstatē, ka darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ nav veicis darbu:

• vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja bijusi nepārtraukta

vai

• vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem.

Darbnespējas periodā netiek ieskaitīts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, kā arī darbnespējas laiks, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā, kura cēlonis saistīts ar darba vides faktoru iedarbību, vai arodslimība.

Šobrīd likumdevējs Darba likuma 109. pantā ir skaidri noteicis vispārīgo principu, ka darba devējam nav tiesību uzteikt darba līgumu pārejošas darbnespējas laikā, vienlaikus paredzot izņēmumu no šī principa Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā noteiktajā gadījumā. Tādējādi norma pati par sevi neparedz aizliegumu uzteikt darba līgumu laikposmā, kad darbinieks pēc vairāk nekā sešu mēnešu darbnespējas beigām ir atgriezies veikt darba pienākumus.

Vienlaikus diskutējams varētu būt jautājums par to, kādā laikposmā pēc darbinieka atgriešanās no prombūtnes ilgstošas darbnespējas dēļ darba devējam būtu tiesības izmantot Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā noteikto uzteikuma pamatu, jo likumdevējs šo jautājumu nav īpaši regulējis.

Valsts darba inspekcijas ieskatā būtiska nozīme ir apstāklim, ka darba devējam, izmantojot savas tiesības, ir jārīkojas labā ticībā (atbilstoši Civillikuma 1. pantam) un jebkurā gadījumā, uzsakot darba līgumu šādā situācijā, ir jāievēro samērīguma princips, lai neveidotos situācija, ka līguma uzteikums tiek izsniegts nesamērīgi ilgā laikposmā pēc darbnespējas perioda beigām. Piemēram, ja darba devējs kādu apsvērumu dēļ nav izmantojis uzteikuma tiesību darbnespējas laikā, bet veic to pēc darbinieka atgriešanās (nekavējoties vai salīdzinoši īsā laikposmā), tad nebūtu pamata uzskatīt, ka darba devējs nav rīkojies labā ticībā. Savukārt, ja šāds uzteikums tiek izsniegts pēc mēneša vai ilgāka laikposma, šāda darba devēja rīcība nebūtu uzskatāma par atbilstošu.