Dibinot darba tiesiskās attiecības, darba devēji darbiniekiem var nolīgt atšķirīgus darba laikus – normālo, nepilno vai summēto darba laika uzskaiti. Tie visi pieder laika darba samaksas sistēmai, kurā pastāv gan amatalga (mēnešalga, cietā alga), gan darba samaksas (stundas, dienas, mēneša) likme.

To, kāda darba samaksa darba līgumā tiks noteikta – amatalga vai darba samaksas likme –, nosaka darba devējs atbilstoši darbinieka amatam un viņa veicamajam darbam. Piemēram, noteiktās tautsaimniecības jomās (rūpnieciskā un pārtikas ražošana, specifisku pakalpojumu sniegšana – tirdzniecība, viesnīcu, drošības serviss, ārstniecības stacionāri u. tml.) uzņēmumi ir tiesīgi strādāt nepārtraukti. Darbinieki, kas strādā šajās jomās, ievēro iepriekš sastādītus darba laika grafikus, bet viņu nostrādātais laiks summējas. Tas nozīmē, ka darbiniekam tiks nolīgta laika darba samaksas sistēma ar summēto darba laiku un darba samaksas likmi, nevis cieto algu.  Darba samaksas likme var būt noteikta kā konkrēta summa vai kā minimālā vai maksimālā summa.

Vairāk par šo tēmu lasiet skaidrojumā Darba samaksas sistēmas: laika alga.