Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Laika darba alga ir populārākā darba samaksas sistēma, kuru, salīdzinot ar akorda darba samaksu, darba attiecībās izmanto daudz biežāk. Tā ir izplatīta gan ražošanā, gan pakalpojumu sfērā, kā arī valsts un pašvaldību iestādēs. Gan darba devēju, gan darbinieku vērtējumā tā ir praktiska un saprotama sistēma, jo balstās uz faktiski nostrādāto laiku. Kopā ar Valsts darba inspekciju skaidrojam laika darba samaksas komponentes un nianses, kas var ietekmēt nolīgto algu.
Darba tiesību normas paredz, ka darba devēji darbiniekiem var nolīgt atšķirīgu darba laiku. Latvijā atbilstoši Darba likuma 131. pantam normāls darba laiks ir nedēļā nostrādātas 40 stundas. Ja darba līgumā ir nolīgts nepilns darba laiks, tad attiecīgi darba stundu skaits gan nedēļā, gan dienā var būt mazāks, tāpat pastāv iespēja nestrādāt katru darba dienu. Atkarībā no uzņēmuma darbības jomas un specifikas darba nedēļā var būt gan 5 dienas, gan 6 dienas.
Noteiktās tautsaimniecības jomās (rūpnieciskā un pārtikas ražošana, specifisku pakalpojumu sniegšana – tirdzniecība, viesnīcu, drošības serviss, ārstniecības stacionāri u. tml.) uzņēmumi ir tiesīgi strādāt nepārtraukti. Darbinieki, kas strādā šajās jomās, ievēro iepriekš sastādītus darba laika grafikus, bet viņu nostrādātais laiks summējas. Tas nozīmē, ka darbiniekam ir nolīgta laika darba samaksas sistēma ar summēto darba laiku.
Ja nolīgts summētais vai normālais (pilns un nepilns) darba laiks, ik mēnesi notiek katra darbinieka nostrādātā darba laika uzskaite, jo tieši nostrādātais laiks ir viena no svarīgākajām darba samaksas aprēķina komponentēm laika algas sistēmā.
“Tā kā laika darba samaksa tiek aprēķināta atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma, laika darba samaksas sistēmas galvenās sastāvdaļas ir nolīgtais darba laiks un nolīgtā darba samaksa. Laika darba samaksas sistēmā pastāv gan amatalga vai mēnešalga, gan darba samaksas likme,” skaidro Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja Dace Stivriņa.
Nosakot konkrētam ieņemamajam amatam amatalgu un algas likmi, darba devējs ņem vērā izpildāmo darbu specifiku, sarežģītību u. tml. apsvērumus. Valsts un pašvaldību pārvaldē, piemērojot amatalgu un algas likmi, tiek ievērots Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums un Ministru kabineta noteikumi Nr. 66 “Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību”, savukārt privātajā sektorā neeksistē nekādas vadlīnijas amatalgas un likmes noteikšanā.
D. Stivriņa stāsta: “Privātajā sektorā, nosakot darbiniekam darba samaksu, darba devējam ir jāievēro Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Darba likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi, nepieļaujot atšķirīgu attieksmi un nodrošinot vienlīdzīgu tiesību principa ievērošanu.”
Ja darba devējs ir nolēmis kādam amatam piemērot laika algas sistēmu, tad darba līgumā tas būs rakstīts apmēram šādi: “darbiniekam ir noteikta 5 dienu un 40 stundu darba nedēļa, .. par iepriekš minēto darba pienākumu izpildi noteikta mēneša darba alga 800 eiro apmērā” vai “darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks ar trīs mēnešu pārskata periodu un stundas likmi 5 eiro”.
Darba samaksas likme var būt noteikta kā konkrēta summa vai kā minimālā vai maksimālā summa.
“Darbiniekiem jāpievērš uzmanība, lai darba līgumā būtu skaidri noteikts dienas vai nedēļas darba laiks un darba samaksa,” uzsver VDI pārstāve, aicinot ikvienu darbinieku pirms darba līguma parakstīšanas to pārskatīt.
Lai gan Darba likuma 62. panta otrā daļa paredz, ka laika darba samaksas sistēmā algu aprēķina atbilstoši nostrādātajam laikam neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma, tas nav uztverams burtiski. Nolīgtā darba laika robežās ir jāpilda darba līgumā un vai amata aprakstā noteiktie darba pienākumi, taču tas nenozīmē, ka darba devējs darbiniekam nevar uzlikt par pienākumu noteiktā laikā veikt noteikta apjoma darbu. “Tā kā laika darba samaksas sistēmā netiek veikta hronometrāža, lai noteiktu veicamajam darbam patērēto laiku, līgumā nevar noteikt attiecīga darba laika robežās veicamā darba apjomu. Taču, protams, ir situācijas, kad darbinieks kādu noteiktu darba apjomu var paveikt konkrētā laikā, piemēram, nokopēt 500 lapu,” atzīst D. Stivriņa.
Lai aprēķinātu darba samaksu, svarīga ir darba laika uzskaite. Par nostrādātā darba laika uzskaiti saskaņā ar Darba likuma 137. pantu atbildīgs ir darba devējs. Tas nozīmē, ka darba devējs uzskaita visas nostrādātās dienas un stundas īpašā formātā – darba laika uzskaites tabelē. Darbiniekam pašam personīgi vai ar darbinieku pārstāvju starpniecību ir tiesības pārliecināties, vai viņa nostrādātās stundas ir uzskaitītas korekti. To paredz 137. panta trešā daļa.
Mēnesī ir atšķirīgs darba dienu skaits. Ja darbinieks nolīgtā darba laika robežās ir nostrādājis visu darba laiku, viņam tiek aprēķināta un izmaksāta nolīgtā darba alga, tai piemērojot nodokļu atvilkumus.
Darbinieki, kuriem ir nolīgts summētais darba laiks un kuri parasti strādā vairāk nekā 8 stundas dienā, algu saņem par faktiski nostrādāto laiku, tādēļ viņu darba samaksa pa mēnešiem atšķiras.
Ja kādu iemeslu dēļ fiksētajā laika periodā darbinieks būs nostrādājis mazāku laiku, nekā ir nolīgts darba līgumā, darba samaksa mainīsies – to aprēķinās proporcionāli nostrādāto dienu skaitam.
Piemēram, nolīgtā alga ir 800 eiro mēnesī. Normālā darba laika robežās šī gada februārī bija jāstrādā 20 darba dienas. Darbinieks nostrādājis 15 darba dienas. Aprēķinātā darba samaksa būs 800 eiro : 20 d. d. x 15 d. d. = 600 eiro.
Savukārt šī gada martā, kurā ir 22 darba dienas, par 15 nostrādātām dienām darba samaksa būs 800 eiro : 22 d. d. x 15 d. d. = 545,45 eiro.
LV portāla lietotāju jautājumi, kas iesūtīti e-konsultāciju sadaļai, liecina, ka vislielāko neizpratni raisa summētā darba laika uzskaites un apmaksas kārtība.
Darbiniekiem, kuriem ir summētais darba laiks un darba līgumā nolīgta algas likme, darba samaksa tiek aprēķināta citādi.
Šiem darbiniekiem faktiskais mēnesī nostrādāto stundu skaits var būt identisks normālajam darba stundu skaitam konkrētajā mēnesī, kā arī var būt mazāks vai pat lielāks. Tomēr tas neveidos ne nostrādāto stundu iztrūkumu, ne virsstundas, jo darba līgumā ir noteikts kopējais darba laika pārskata periods (piemēram, trīs mēneši). Tas nozīmē, ka normālais darba laiks veidojas konkrētā pārskata perioda robežās.
Summētā darba laika darbinieki, kas parasti strādā vairāk nekā 8 stundas dienā, algu saņem par faktiski nostrādāto laiku, tādēļ viņu darba samaksa pa mēnešiem atšķiras, izdevumā “Darba tiesības” uzsver viena no tā autorēm Velga Slaidiņa.
Piemēram, februārī, darbinieks saskaņā ar maiņu grafiku nostrādāja 15 dienas pa 12 stundām dienā. Aprēķinot algu, tiek noteikta vidējā stundas tarifa likme, ko reizina ar darbinieka nostrādāto stundu skaitu mēnesī. 800 eiro: 160 h (normālais darba laiks februārī) x 180 h (15 dienās pa 12 h nostrādāto stundu kopskaits) = 900 eiro.
Pārskata periodā būs mēneši, kad darba alga var būt mazāka par nolīgtajiem 800 eiro, bet kopumā trīs mēnešu periodā darbiniekam būs jānostrādā normālā darba laika (40 h nedēļā) stundu kopskaits un jāsaņem alga 800 eiro x 3 (mēneši).
Darba samaksa un ar to saistītās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ko veic darba devējs, ir pirmās kārtas maksājumi.
“Par darba algas izmaksas laiku puses vienojas, noslēdzot darba līgumu, līdz ar to nolīgtā alga izmaksājama darba līgumā noteiktajā laikā. Parasti uzņēmumā algas izmaksas laiks ir viens konstants datums neatkarīgi no tā, vai darbiniekiem ir nolīgta laika algas sistēma – stundas tarifa likme –, amatalga/mēnešalga vai akorda darba samaksas sistēma,” stāsta D. Stivriņa.
Darba samaksas izmaksu biežumu regulē Darba likuma 69. pants, vispārēji nosakot, ka darba devējam darba samaksa jāveic ne retāk kā divas reizes mēnesī (darba alga, avanss), ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī. Tas nozīmē, ka vismaz reizi mēnesī darba alga obligāti jāizmaksā. Algu izmaksā agrāk – pirms noteiktās algas dienas – gadījumos, kad tās izmaksas diena sakrīt ar nedēļas atpūtas dienu vai svētku dienu.
