Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 4. un 8. punktā noteikto administrators apzina parādnieka mantu un sastāda parādnieka mantas pārdošanas plānu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 143. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesā uz parādnieka mantu un tās pārvaldīšanas kārtību ir attiecināmi šā likuma XVI nodaļā ietvertie noteikumi, ciktāl šajā sadaļā nav noteikts citādi. Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka parādnieka manta šā likuma izpratnē ir parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi, naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu u.c. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 94. panta pirmajai daļai parādnieka mantā, uz kuru vēršami kreditoru prasījumi, neietilpst parādnieka valdījumā vai turējumā esošā trešajām personām piederošā manta. Savukārt minētā likuma 94. panta trešā daļa noteic: ja trešajām personām piederošā manta ir atsavināta maksātnespējas procesa laikā, šīs mantas vērtību atlīdzina persona, kuras vainas dēļ trešajām personām piederošā manta ir atsavināta.

Tātad parādnieka mantā neietilpst parādnieka valdījumā vai turējumā esošā trešajām personām piederošā manta. Proti, neatkarīgi no tā, ka pasludināts maksātnespējas process, saglabājas šo personu īpašumtiesības uz parādniekam nodoto mantu un tiesības pārņemt sev piederošo mantu. Līdz ar to parādniekam ir pienākums sniegt administratoram nepieciešamo informāciju gan par savu mantu, gan par parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, jo trešajām personām piederošā manta nav iekļaujama mantas pārdošanas plānā un nav atsavināma fiziskās personas maksātnespējas procesā.

Atbilstoši Civillikuma 927. pantam īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, tas ir, tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Par nekustamas lietas īpašnieku uzskatāms tas, kurš par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Īpašumtiesības attiecībā uz kustamām lietām var apliecināt, piemēram, pirkuma līgums, kases čeks, kvīts, arī reģistrācija publiskā reģistrā (piemēram, transportlīdzekļa reģistrācija CSDD reģistrā). Ja šāda apliecinājuma nav, tiek prezumēts, ka kustamas lietas valdītājs ir šīs lietas īpašnieks.

Savukārt persona, kurai ir faktiskā vara pār lietu, bet nav gribas rīkoties ar to kā ar savu, ir uzskatāma par lietas turētāju. Lietas turētājs ir, piemēram, zemes nomnieks, lietas glabātājs, dzīvokļa īrnieks. Šinī gadījumā jēdziens "griba rīkoties ar lietu kā ar savu" nozīmē nevis personas subjektīvo attieksmi, ka viņa negrib rīkoties ar lietu kā ar savu, bet gan lietas nodošanai pamatā esošo tiesisko darījumu, ar kuru šī persona kā īpašnieku atzīst citu personu. Turējums sastāv tikai no viena elementa – faktiskās varas pār lietu, jo turētājs faktiski tur lietu savā varā, skaidri apzinādamies, ka šīs lietas īpašnieks ir cita persona.

Attiecībā par to, kādi var būt dokumenti, kuri apliecina sniegto ziņu patiesumu par turējumā esošo kustamo un nekustamo mantu, norādāms, ka tie var būt tiesiski noslēgta darījuma par lietas nodošanu turējumā apliecinoši dokumenti, piemēram, nomas, īres, patapinājuma līgums. Tomēr vēršama uzmanība, ka atbilstoši Civillikuma normām (1474. pants) darījumu var noslēgt ne tikai rakstiskā, bet arī mutiskā formā, kā arī darīt to atklātībai zināmu vai nedarīt. Šis noteikums gan neattiecas uz tiem gadījumiem, kuros likums prasa noteiktu darījuma noslēgšanas kārtību.

Līdz ar to personai var arī nebūt nekādi apliecinoši dokumenti par kādas svešas lietas atrašanos tās turējumā, ja lieta nodota uz personu savstarpējas uzticēšanās pamata. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētās Maksātnespējas likuma normas, parādniekam, sniedzot administratoram pieprasīto informāciju, jāsniedz patiesas ziņas par viņa īpašumā un turējumā esošo kustamo un nekustamo mantu, kā arī savu iespēju robežās jāiesniedz to apliecinoši dokumenti, ja tādi ir.