Maksātnespējas kontroles dienests savas kompetences ietvaros sniedz šādu atbildi. 

No Maksātnespējas likuma 4. panta pirmās daļas izriet, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesisku pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. 

Parādnieka mantas uzskaitījums ir sniegts Maksātnespējas likuma 92. pantā. 

Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesā parādnieka mantas jēdzienā ietilpst parādnieka – juridiskas personas – nekustamais īpašums, kustamā manta, t. sk., naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta. 

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. panta pirmās daļas 2. punktam, lai noskaidrotu parādniekam piederošās mantas apjomu un sastāvu, maksātnespējas procesa administrators (turpmāk – administrators) pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju. 

Tas nozīmē, ka administrators noskaidro, kura manta ir atzīstama par parādnieka īpašumu un secīgi realizējama parādnieka maksātnespējas procesā. 

Juridiskās personas maksātnespējas procesā vispārīgi visas procesa izmaksas un kreditoru prasījumi tiek segti no pašam parādniekam piederošās mantas, tādējādi īpašums, kas nepieder juridiskajai personai, atbilstoši Maksātnespējas likumam nav uzskatāms par parādnieka mantu. Līdz ar to par saistībām, ko juridiskā persona ir uzņēmusies, tā atbild tikai ar savu mantu. 

Tomēr, lai sasniegtu juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķi, likumdevējs ir paredzējis administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesības rīkoties ar visu parādnieka mantu, vērtēt parādnieka darījumus un nepieciešamības gadījumā apstrīdēt tos likumā noteiktajā kārtībā. 

Lai gan juridiskā persona ir atzīstama par patstāvīgu tiesību subjektu, kuras atbildība ir nošķirta no tās dibinātāju atbildības, tai ir nepieciešamas pārvaldes institūcijas, kas tās vārdā veic vajadzīgās darbības. Lai aizsargātu trešo personu intereses, ja tās nav ievērotas, tad ir iespējams atkāpties no nošķirtās atbildības principa un saukt pie atbildības juridiskās personas pārstāvi. 

Līdz ar to ir iespējamas situācijas, kad administrators, izmantojot  likumā piešķirtās pilnvaras, var vērsties pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personiski atbildīgajiem biedriem par pienākumu ar savu mantu atbildēt par sabiedrības saistībām (skat. Maksātnespējas likuma 65. panta pirmās daļas 8. punktu). 

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka komerctiesiskās vides drošības veicināšanai Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana nav parādnieka izvēle, bet gan pienākums. Parādniekam ir noteikts pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 5., 6. vai 9. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm. Savukārt par šā pienākuma nepildīšanu, ja tas iestājas saistībā ar neizpildītām nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu saistībām, iestājas atbildība saskaņā ar Maksātnespējas likuma 178. pantu. 

Oficiālu tiesību normu iztulkojumu var sniegt tikai likumdevējs vai tā īpaši pilnvarota institūcija, savukārt normatīvie tiesību akti Maksātnespējas kontroles dienestam šādas tiesības neparedz. Šajā atbildē sniegtā tiesību normu interpretācija ir informatīva, un tai piemīt vienīgi ieteikuma raksturs.