26.maijā Ministru kabinetā tika lemts nodot Saeimai virzīšanai likumprojektu pakotni par nebanku finanšu pakalpojumu uzraudzības nodošanu LB. Fintech Latvija asociācija, kura pārstāv lielāko daļu ietekmēto uzņēmumu, šādu reformu atbalstīt nevar – ne tās satura, ne virzības veida dēļ.
Reformas deklarētie mērķi ir veicināt valsts pārvaldes resursu racionālu izmantošanu un birokrātiskā sloga mazināšanu, nodrošinot vienotu un efektīvu finanšu pakalpojumu sniedzēju uzraudzību, vienlaikus stiprinot patērētāju, kuri ir finanšu pakalpojumu saņēmēji, tiesību aizsardzību, nododot attiecīgās PTAC funkcijas LB. Papildus tiek norādīts, ka reforma esot noslēdzošais solis Moneyval novērtējumā ieteikto rekomendāciju ieviešanai. Vienlaikus dokumentos ir apgalvots, ka reforma tiks realizēta tādā veidā, kas nepalielina administratīvo un birokrātisko slogu ietekmētajiem uzņēmumiem. Tādēļ vērts aplūkot, kā šobrīd izskatās šo mērķu sasniegšana no nozares puses.
Pretēji solītajam uzraudzības maksa pieaugs dubultā un budžetā negatīva fiskāla ietekme
Kā galvenais reformas mērķis tiek definēts, ka plānots novērst funkciju dublēšanos iestāžu starpā un samazināto administratīvo slogu valsts pusē. Liktos loģiski, ka šo mērķu sasniegšana nāk komplektā ar ietaupījumu valsts un arī uzņēmumu budžetā. Praksē tas, diemžēl, nerealizējas – visas iesaistītās puses piekrīt, ka valsts budžetā piedāvātā reforma rada ik gadu negatīvu fiskālu ietekmi un būs nepieciešams rast papildus finansējumu PTAC turpmākās darbības finansēšanai. Mēs tik daudz valstī šobrīd diskutējam par izmaksu mazināšanu un taupības pasākumiem, bet šīs reformas kontekstā, šķiet, ka tā vairs nav prioritāte.
Publiski visu laiku ticis solīts, ka nozarei rodas būtisks ietaupījums no šīs reformas uzraudzības maksas samazināšanas veidā. Vienlaikus, pēc iepazīšanās ar virzīto pakotni, vairāki gan vietējie, gan eksportējošie uzņēmumi, Fintech Latvija asociācijai norādījuši, ka līdzšinējo 55 000 eiro vietā ikgadējā uzraudzības maksa tiem būs pieaugusi līdz 100 000 eiro. Tātad, solītā ietaupījuma vietā, uzņēmumiem rodas izmaksu bāzes pieaugums.
Patērētāju aizsardzības stiprināšanai nav paredzēti skaidri instrumenti
Nozares dati neuzrāda problēmas, kas patērētāju aizsardzības jomā prasītu mainīt uzraugu. Gluži pretēji, līdzšinējā uzrauga darba rezultātā kreditēšanas portfeļa kvalitātes rādītāji gadu no gada ir uzlabojušies. Tāpat arī pilnīgi nevaram piekrist publiski izskanējušiem apgalvojumiem, ka PTAC izpilda nozares lobija pasūtījumus. Fakti gluži vienkārši neatbalsta šādu pieņēmumu - nozares uzņēmumiem pārkāpumu gadījumā tiek piemēroti bargi sodi. Savukārt, ja iedziļināmies sagatavotajos reformas pamatojuma un virzības dokumentos, tad redzams, ka tieši patērētāju tiesību un negodīgas komercprakses uzraudzības kontekstā šobrīd virzītā pakotne sniedz vismazāk atbilžu par ieguvumiem, par ko trauksmi ceļ tieši patērētājus pārstāvošās organizācijas. No valstiskās pieejas puses, manuprāt, nav arī pieņemami, ka uzraugs, kurš jau teju 20 gadus uzrauga nozari un ir sekmīgi ticis galā ar dažādiem izaicinājumiem, pēkšņi tiek devalvēts un pasludināts par “zābaku un rotaļlietu uzraugu”, kurš pēkšņi, nemākot uzraudzīt finanšu sektoru. Tas neliecina neko labu ne par politisko, ne arī pārvaldes kultūru valstī.
Kāpēc atbilstības dati bankām pieejami bez maksas, bet nebanku sektoram tie jāpērk no valsts?
Reformas virzītāji apgalvo, ka reforma vērsta uz to, lai nodrošinātu vienotu uzraudzības ietvaru visiem finanšu sektora dalībniekiem, kā arī šis esot noslēdzošais solis Moneyval transformācijas procesā. Proti, ar reformu finanšu sektors naudas atmazgāšanas un terorisma novēršanas atbilstības nodrošināšanas kontekstā tikšot uzraudzīts pēc vienotiem principiem, tādējādi nodrošinot labāku atbilstību un risku pārvaldību.
Vienlaikus šajā kontekstā acīmredzams ir ļoti praktisks jautājums – valsts rīcībā esošos datus, kas tirgus dalībniekiem nepieciešami šo atbilstības prasību izpildīšanai, kuri bankām un apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir pieejami bez maksas, nebanku finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir jāpērk. Tā ir būtiska izmaksa, kas ietekmē uzņēmumu darbības rentabilitāti un produktu cenu, jo īpaši apstākļos, kad šie tirgus dalībnieki jau tāpat strādā ar ievērojami dārgākiem uzņēmējdarbības finansējuma avotiem, nekā bankas. Tieši šo aspektu atbilstības eksperti norāda kā reālu risku atbilstības nodrošināšanas sistēmā, kas būtu sakārtojams.
Attiecīgi rodas jautājums – kas pamato šādas selektīvas attieksmes saglabāšanu starp tirgus dalībniekiem, ja jau reiz reformas mērķis tiek definēts kā uzraudzības ietvara centralizēšana un vienota pieeja? Kas tad tieši šeit tiek centralizēts un vienādots, ja šādos būtiskos jautājumos attieksme arī pēc “reformas” paliek atšķirīga.
Process, kas neatbilst labas pārvaldības principam
Vienlīdz būtiska problēma ir reformas virzības veids. Gandrīz katrā procesa solī līdz šim nozarei ir norādīts – nediskutēsim šobrīd detaļās, jo no sākuma jāpieņem konceptuāls lēmums un pēc tam sāksim analizēt. Tagad, kad jau sagatavota likuma grozījumu pakotne, kas nesniedz atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem, tad nozarei tiek pārmesta nevēlēšanās piekrist uzrauga maiņai, kas visus pārējos nozares argumentus principā diskreditējot. Un galu galā šāds lēmums principā esot valsts izšķiršanās, kur nozarei nemaz nav teikšana.
Likumsakarīgi rodas jautājums - vai sarunu process, kurā nozare uz “dialogu” tika uzaicināta, nevis lai izvērtētu, vai reforma nes ieguvumus, bet gan tāpēc, lai vienkārši piekristu reformai, ir uzskatāms par dialogu? Sarunas, kurās tos, kuri pauž atšķirīgu viedokli vai nepiekrīt lēmumu virzītājiem, sāk diskreditēt un saukt par nekonstruktīviem, vairāk atbilst mobinga, nevis dialoga definīcijai.
Tikpat satraucoša ir pieeja pārejas periodam. Uzraugs mainās no 2027. gada 1. janvāra, bet uzraudzības ietvara dokumentus paredzēts izstrādāt tikai līdz 2028. gada beigām. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem būs jāstrādā jaunā kārtībā, nezinot tās noteikumus. Nav apšaubāms, ka, mainoties uzraugošajai iestādei, mainīsies arī pieeja uzraudzībā, pat ja noteikumi saglabājas tie paši.
Lēmumi, kas būtiski ietekmē uzņēmējdarbības vidi, ir jāpieņem citā secībā: vispirms dati, tad ietekmes novērtējums, un tikai tad lēmums. Nav arī saprotami pārmetumi nozarei, ka tā nevēlas kopīgi izstrādāt uzraudzības ietvaru. Nozare nevēlas piedalīties Instagram dialogā, kuram ir jau iepriekš zināms rezultāts. Nozare ir gatava iesaistīties jēgpilnā dialogā, kura ietvaros tiek strādāts uz rezultātu un saprotamu regulējumu, nevis relīzēm medijiem. Lai sagatavotu pilnvērtīgu uzraudzības ietvaru, ir nepieciešams laiks un resursu ieguldīšana no abām pusēm, un 5 sarunas 3 – 4 nedēļu periodā šo veicamo darbu nekādā veidā aizvietot nevar.
Neapšaubām Latvijas Bankas kompetenci
Vēlos īpaši uzsvērt: mūsu nostāja nav kritika LB. Centrālās bankas kompetenci mēs neapšaubām un mums ir arī ļoti labas sadarbības piemēri. Iebildums attiecas uz veidu, kā ticis virzīts šis konkrētais jautājums.
Mēs zinām, ka var arī citādi. FinTech attīstības stratēģija ir piemērs labai praksei – tā tapusi aktīvā sadarbībā ar nozari un sniedz reālus rezultātus gan uzņēmējiem, gan valstij. Tieši šī ir tā prakse, kas jāpiemēro arī tik nozīmīgiem jautājumiem kā šī reforma.
Aicinām atgriezties pie reālas analīzes, godīga dialoga un datos balstītiem lēmumiem. Tas ir gan patērētāju, gan uzņēmēju, gan arī valsts interesēs.
