Šobrīd, klausoties par “Rail Baltica” būvēšanas jezgu, “airBaltic” likstām, atceroties Stradiņa slimnīcas padomes atsaukšanu, ministriju personāla nemitīgo maiņu neizdarības dēļ un tā tālāk, jāsaka – mūsu valsts pārvaldības motorā ir sabirušas smiltis. Tas krakšķ un gaudo, un motors steidzami jāsaremontē, apzinoties dziļākos cēloņus. Ja divdesmit pirmā gadsimta desmitajos gados tika runāts, ka valsti ir “nozaguši” oligarhi (atceramies “lietussargu revolūciju” pret trim A), tad pašlaik metaforiski gribas teikt – valsti ir “nozaguši” tās pārvaldītāji, daudzi no kuriem nav bijuši uzdevumu augstumos. Slikti. Taču ir cerība, ka varētu būt labāk, jo uz to jau spiež ārējie draudi un tautas sašutums.
Deviņdesmitie gadi un valsts pārvaldības ideāli
Valsts atjaunošanas ceļš deviņdesmitajos gados bija skaidri redzams, un tas bija viens – uz Rietumiem –, kaut tolaik līdzi vilkām tiltu uz Austrumiem, aizrautību ar Krievijas lētajiem resursiem, sakariem, brālībām un viņu valodu. Kopējā filosofija bija skaidra – liberālā demokrātija, kapitālistiskais tirgus, parlamentārisms, tiesiskums, cilvēktiesības, racionāla, hierarhizēta pārvalde. Labējais politiskais spārns allaž iestājās par svarīgu lietu – nacionālu valsti un latviešu valodu kā valsts valodu. Tad sākās valstiskās izšķiršanās ceļš uz rietumnieciska tipa pārvaldi, bet cik formalizētu, cik birokratizētu, cik tuvu vai atrautu no sabiedrības un politikas?
Pārvaldības juridiskās ideālformas
No pārvaldības attīstības viedokļa īpašu etapu veidoja valsts pārvaldes koncepcijas tapšana un uz to balstītais civildienesta likums. Juridisku ideālformu tai piešķīra Egils Levits, 20. gs. astoņdesmito gadu beigās būdams jauns jurists, Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvis no Vācijas, vēlāk Latvijas Republikas tieslietu ministrs, bet nesen – mūsu Valsts prezidents.
Viņam un domubiedriem bija skaidri principi: valsts pārvaldībai jeb, precīzāk, civildienestam, jābūt prom no politikas, neitrālam, plaši domājošam, pieņemot valstiskumu kā augstāko vērtību. Tam jābūt hierarhizētam, saskanīgam, labi izglītotam vārda plašākajā nozīmē un arī pienācīgi apmaksātam. Valsts pārvaldes koncepcijā tolaik jautās pārliecība, ka izdosies atrast cienījamu cilvēku kohortu, kas pārvaldīs nesavtīgi, tiesiski un gudri un iegūto varu lietos tikai valsts un tautas kopīgajam labumam, nevis šaurām interesēm.
Pārvaldību vērtējošās komisijas
1994. gadā Ministru kabinets pieņēma rīkojumu “Par valsts civildienesta ierēdņu amatu pretendentu atestācijas komisiju”. Civildienesta pašos sākumos pie praktiskās stūres stāvēja ārzemju latvieši; visvairāk prātā palicis Indulis Tupesis. Latvietis no Amerikas, sava veida ideālists, kam bija svarīgi, lai pretendentiem būtu laba angļu un latviešu valoda, profesionalitāte, bet ne šaurā nozīmē, un neapšaubāma lojalitāte pret valsti. To var apzīmēt ar vārdiem, lai tiem būtu “plašs kultūrvēsturiskais horizonts” jeb, vienkārši sakot, lai būtu “kultūras tauki” un Latvijas valsts atzīta kā augstākā vērtība.
Komisijās tika lūgti tolaik prominenti cilvēki. Atceros, ka, piemēram, piedalījās Volkswagen stratēģijas izpilddirektors Bruno Rubess, ASV ekonomists Gundars Ķeniņš-Kings, LU filosofs Igors Šuvajevs, akadēmiķis Jānis Stradiņš, Motormuzeja dibinātājs Viktors Kulbergs un citi. Kritērijs – vērtēt topošo ierēdniecību var tikai tie, kas paši sasnieguši izcilību, kam ir lieliska reputācija un milzīgi “kultūras tauki”, nevis tie, kuri atrodas varas, politikas, naudas vai mediju radītajās hierarhijās.
Vārds “izcilība” tolaik nebija tik nodrāzts, kāds tas ir tagad, kad masu demokrātijā to drīkst piesavināties jebkurš.
Pirmās pārvaldību vērtējošās komisijas veidojās kā inteliģences iesaukums – deviņdesmitajos tai vēl uzticējās kā “nesamaitātai šķirai”, kas visu to labāko vēlēs valstij. Atestējošo komisiju sistēma nebija nejauša vēlākās birokrātijas izpausme – tā bija ieprogrammēta pašā jaunās civildienesta sistēmas sākumā. Franču filosofs Mišels Fuko to nosauktu par “disciplinējošo varu”, kas caurspiežas visur. Tādējādi pārvaldes varu bija domāts pievaldīt ar cienījama un valstij ļoti lojāla intelekta varu.
Principā tas nav nepareizi. Tikai kā būtnē, kas tagad ieņem augstu vietu valsts pārvaldībā, iedēstīt to atbildības, paškritikas un pienākuma dimensiju pret Valsti kopumā, ja esošā izglītības sistēma to nav devusi, jo ētikas, kauna un grēka taču vairs it kā nav?
Pārvaldes naratīvu maiņa kā varas virziena maiņa
Jau 30 gadus ļoti intensīvi veidojam atlases komisijas, eksaminējam, testējam, vērtējam kompetences, notiek personāla atlases psiholoģiskās vērtēšanas sesijas, liekam punktus, top padomes, komisijas, pārraudzības grupas utt. Arvien biezākā slānī, jo tā ir dalīšanās ar varu. Tā ir liela sistēma, kas mēģina būt noslēgta ar administratīvu lēmumu – nevienam neko nestāstīt. Būtībā pašaizsargājošā sistēma, kas ir viens no cēloņiem, kāpēc, runājot pārnestā nozīmē, valsts motorā ir smiltis, bet to nedrīkst teikt. Ja par oligarhiem visi skaļi runāja un turpina to darīt, tad par valsts pārvaldes sistēmas traumatizāciju kopumā gandrīz neviens neko nesaka. Tā esot demokrātiska, tātad skaista, un punkts.
Jā, šur un tur demokrātiskums parādās. Durvis uz pieteikšanos ieņemt vietu pārvaldītāju (ierēdņu) slānī tiek atvērtas – ieraugi sludinājumu un tik piesakies, lietojot par sevi vārdus “esmu izcils, orientējos risku ekseļos utt.”. Tomēr šīs durvis ātri aizcērtas, tālāk pretendentus matematizējot, ieliekot vērtēšanas punktu sistēmā, kas balstīta uz menedžerisma dogmām.
Taču rodas jautājums: vai procedūru un kompetenču sistēma pati nav kļuvusi par jaunu birokrātijas slāni, kas sāk dzīvot neatkarīgi no rezultāta?
1995. gada Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcijā, salīdzinot ar mūsdienu pārvaldības dokumentiem, ir atšķirīga valoda. Tur reformas mērķis ir izveidot pārvaldi, kas “godīgi, efektīvi un taisnīgi pildītu sabiedrības uzticētās funkcijas”. Tiek runāts par attiecībām starp sabiedrību un valsti, par valsts funkcijām, pārvaldes uzbūvi un darbības pamatprincipiem. Filosofu valodā tur sabiedrība ir subjekts, nevis varai pakļaujams un tikai kontrolējams objekts.
Filosofiski runājot, tagad rezultātu bīda instrumentālisma stilā (vācu filosofa Hābermāsa termins), pat vēl sliktāk – nereti ciniskā, formāli tukšā birokrātiskās valodas jeb menedžmenta naratīva stilā, kas iesakņojies ne tikai Latvijā. Kāds anonīms avots (vada Latvijai ļoti nozīmīgu drošības institūciju) man teica: “Kad tieku aicināts valsts augstāko amatpersonu izraudzīšanas komisijās, metas nelabi no tā birokrātiski uztrenētā vārdu biruma, ko daudzi liek priekšā. Tādiem lieku 0.” Kas ir noticis ar ideālformām un sākotnējo ticību atrast uzticamus un gudrus valsts pārvaldes dalībniekus?
Pārvaldības veidošana 90. gados bija saprotams vēsturisks uzdevums: iet prom no padomju administrācijas tipāžiem un izveidot demokrātiskas Latvijas valsts civildienestu. Īsto valsti ar cilvēkiem, kam svarīgas ir ētiskās īpašības, sevis izpratne caur izaugsmi, paškritika, spēja sevi iedomāties kā valsts kalpotāju (bija piedāvājums par šādu statusu). Tāpēc tika meklētas ne tikai ierēdnieciskas zināšanas, bet arī valodas, demokrātiskās kultūras un valstiskās lojalitātes pazīmes. Jo augstāks amats, jo lielāka izcilība, personība, un tautai ir saprotama valstiskā jēga no viņa vai viņas atrašanās amatā.
Salīdzinājumā patlaban ir citādi – spēja pacelties līdz Valsts kopējam līmenim, Latvijas tautas kopējām interesēm, līdz valstsgribai (kā Levits pareizi to apzīmēja) ir sarukusi, būdama ietīta grupu, klanu, mikrošķiru, interešu kopu, nozaru, sociālo burbuļu, korupcijas tīklu, īslaicīga labuma meklētāju utt. mudžekļos. Par mazskaitlīgajām partijām pat nerunāsim.
To lepni saucam par sabiedrības daudzveidību, uz ko esam tiekušies! Tikai vairs neprotam būt kā Viens – visiem kopīga Latvijas valsts ar tieksmi pēc kopīgā labuma. Ar pārvaldību, kurai piemīt īsta autoritāte un sevis ziedošanas spēja. Kur vara ir kā ideāla vertikāle.
1994. gadā bija jautājums: kādu cilvēku vajag jaunajai Latvijas valstij? 2026. gadā jautājam: vai cilvēks atbilst kompetenču modelim?
Līdzīgi kā lidostā “airBaltic” liek iebāzt kastē pasažiera čemodānu, mērot, vai tas ieguļas noteiktajos rāmjos. Tur ir vienalga, kas čemodānam iekšā! Mūsdienās ir līdzīgi – sniegto ziņu pārbaudes sistēmu neredzam (pieaugusi uzticēšanās jebkuram stāstam).
2000. gadu sākumā attiecībā uz valsts pārvaldi sāka parādīties runas par “administratīvo vājumu”, bija jau pamanāma sabiedrības neapmierinātība, publiskās varas nekontrolējamība. Pēc 26 gadiem redzam nostiprinājušos citādu ainu, nekā bija iecerēts, – kompetenču matricas, pārmaiņu vadības formulas, risku vadības terminoloģija, atlases algoritmi un funkcionālās padomes, kas savas dižstratēģijas jau sākušas pasūtīt mākslīgajam intelektam. Tad jājautā: priekš kam tad jūs paši vairs esat?
Fakts, ka Ministru prezidents Andris Kulbergs šobrīd nevar atrast cilvēku Valsts kancelejas vadītāja amatam – pašam augstākajam menedžerisma iemiesojumam –, ir spilgtākais pierādījums, ka valsts no pārvaldības viedokļa ir iebraukusi grāvī. Tā ir Valsts kanceleja, par kuras krīzi mediji izsaka pieņēmumu: tagad tur vainagojas ierēdņu antagonisms ar politiķiem. Sabiedrība nolasa ainu, ka spēkā nav kādreiz iecerētā pilnīgā neitralitāte pret politiku, bet gan pakļaušanās, atriebības un citas shēmas utt. Politiķu grēku meklējumi un ierēdņu vainas pierakstījumi notiek sabiedrībai grūti izprotamā veidā.
Rīcības grupa birokrātijas mazināšanai valsts pārvaldē – aūuuu, kur tu esi?
Mazināt birokrātiju ir cēls darbs. To izmanto visdažādāko valstu politikā, kad vajag iegūt tautas atbalstu, atbrīvojot no amatiem daļu ierasti “nīstamās, piekasīgās šķiras”. To divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados sludināja Gorbačovs un guva tautas simpātijas. To 2025. gada pavasarī nolēma darīt premjere Evika Siliņa, noorganizējot rīcības grupu birokrātijas mazināšanai, kuru vada Jānis Endziņš.
Medijos var lasīt interesantus šīs grupas sasniegumus gada laikā – īsināt ministriju sagatavoto vēstuļu saturu un atbilžu sniegšanas laiku! “Darba meklētāji” pārsaukti par “bezdarbniekiem”. Automātiski aktivizēšot e-adreses jaunām juridiskajām personām – tā nu gan būs antibirokrātiska laime, ietaupot vienu minūti! Automātiskāka pabalstu piešķiršana – tas varētu patikt internetu maz lietojošajiem cilvēkiem, jo, ja pienākas pabalsts, tad ko tur vēl pieprasīt!
Taču šāda atskaite ir tikai birokrātijas pakutināšana, tās sānu pakasīšana, jo cēloņi ir daudz dziļāki.
Birokrātijas fundamentālais cēlonis ir uzticības neizveidošanās starp sabiedrību un valsts pārvaldi.
Birokrātiju pārstāvošie nemēdz būt autoritātes – viņi ir funkcionāri. Labi, ka vēl ar eksamināciju iecelti, bet ir arī politiski sabīdītie. Valsts pārvalde ir instrumentalizēta. Birokrātija tiek ražota kā vara, kad amatos nonāk personāži, kam nav “kultūras tauku”, bet ir nevainojams birokrātiskā naratīva rečitatīvs. Birokrātijas pamatā ir valsts varas paņemšana par savu, kas, nenoliegsim, rada arī varas baudu un naudu.
To rada ne tikai pārvaldības formalizācija, juridiskās valodas samudžināšana, kavēšanās ar mākslīgā intelekta ieviešanu, kas patiešām aizstātu lērumu pārvaldes darbinieku, bet arī milzum daudz valsts līmenī pieņemto normatīvo aktu, kas vairs nav vajadzīgi, ir novecojuši, tomēr nav atcelti. To izpildi apkalpo ierēdniecība, padomju locekļi, institūciju administrācijas un daudz citu personāžu. Reizēm tie priecājas, ka ir stabilāks darbs un alga nekā tiem, kas bez garantijām dzīvo uz projektiem un izdzīvo, tikai balstoties uz pašu sastrādātajiem ienākumiem.
Nevienam politiskajam spēkam nav bijis drosmes šo visu normatīvo saimniecību pārskatīt, izanalizēt, sākot jau no deviņdesmitajiem gadiem. Tas skartu arī potenciālo vēlētāju kohortu, jo nāktu ārā aizvainojums – kādēļ mani spieda pakļauties šīm birokrātiskajām stulbībām? Tādēļ pārvaldes vara klusē un politiskā vara neliekas ne zinis, bet tauta birokrātijas apkarošanas grupai sūta ideju drupačiņas. Valsts pārvalde sistēmiski gadu desmitos ir uzblīdusi, normatizācija pieaugusi līdz pat nenosistas mušas kāju skaitīšanai.
Jānis Endziņš apgalvo, ka ir iespējams izmērīt progresu birokrātiskā sloga mazināšanā (Standard Cost Model), savācot datus par atskaišu izstrādi un pareizinot ar izpildītājiem (skat. Birokrātijas mazināšana patiesībā ir arī pašu ierēdņu interesēs. Diena. 2026. gada 8. maijs). Ticama doma. Tomēr no vērtību viedokļa jautājums slēpjas tajā, kuras normas un atskaites uzskatīt par nevajadzīgām un kurus cilvēkus – par liekiem? Vēl plašāks jautājums – par valsts kvalitāti, kursu un uzticību izpildītājiem, tas ir, sabiedrībai.
Endziņa SCM metode rosina padomāt par ko citu šaurākā aspektā – par intelektuālo spēku izniekošanu valstī un cīņu ar birokrātiju.
Tā, piemēram, Latvijas Zinātnes padomes konkursos projektus gadā iesniedz ap 700 grupu, jo augstskolas prasa to darīt. Kopumā tam aiziet aptuveni 350 000 augstākās kvalifikācijas darba stundu ar, pieņemsim, 20 eiro stundā. Uzvar ap 8%, tātad 0,5 miljoni ir atmaksājies darbs, viss pārējais – 6,5 milj. – iet miskastē. Pētnieki tam pakļaujas, jo lielākā daļa nespēj sevi iedomāties kā prioritāru šķiru, kas varētu pieprasīt zinātnes saprātīgu pārvaldību, bet sajūt sevi tikai kā ierēdniecībai pakļautus izpildītājus.
Attiecībās, kur primārais būtu zinātnes pamata finansējums augstskolām ilgtspējīgiem pētījumiem, savukārt mazāks finansējuma procents ietu uz absolūti brīvām tēmām projektu konkursos, veidotu mazāku birokrātiju, nekā patlaban finansēt konkursus organizējošo Latvijas Zinātnes padomes ierēdniecību un projektus vērtējošo, labi apmaksāto ekspertu slāni, kuru simpātijas reizēm ir tik kreisi acīmredzamas.
Pārvaldības (menedžmenta) kaites – divas konceptuālas kļūdas
Zinātņu kopa par pārvaldību radusies salīdzinoši nesen, taču jūsma par tās iespējamo efektivitāti ir pārņēmusi daudzas modernizētās valstis, jo izplatās uzskats – atliek tikai iemācīties vadības algoritmus, cilvēkresursu vadību, šajā jomā valdošo birokrātisko valodu, lietot iemīļotos terminus, kā, piemēram, “pārmaiņu vadība”, “riski”, un lieta darīta.
Pirmā no kļūdainajām aksiomām: jebkurš var vadīt jebko. Te indivīds tiek reducēts uz funkciju sistēmā, svarīgāka ir loma, nevis personība, atbilstību lomai nosaka naratīvs, šabloni, testi.
Menedžerisms ir sasūcies dažādās formālisma tēzēs, ka visas organizācijas darbojas pēc vieniem principiem.
Tiek domāts, ka vadīšana ir universāla prasme (labs vadītājs vienlīdz var vadīt slimnīcu, armiju, rūpnīcu vai universitāti), ka rezultātus iespējams izmērīt un tas ir galvenais kritērijs. Filosofs Huserls šo tendenci jau 30. gados nosauca par “galilejiskās matematizācijas dullumu”. Atzīt funkcionālo vienādošanu nozīmē izdzēst institucionālās atšķirības. Ļaut dominēt formai, ignorējot saturu. Šķiet aizraujoši, bet ir kretīniski un bīstami.
Ir izveidojusies profesionāla pārvaldītāju valoda: transformācija, pārmaiņu vadība, stratēģiskā attīstība, riski, “stakeholderi”, efektivitāte, ilgtspēja, pārvaldības modeļi, cilvēkresursi, kompetences. Šie jēdzieni paši par sevi nav slikti. Problēma sākas tad, kad pārvaldības valoda kļūst par pašpietiekamu realitāti. Cilvēks prot runāt par pārmaiņu vadību, tāpēc viņu uzskata par pārmaiņu vadītāju. Cilvēks prot runāt par riskiem, tāpēc viņu uzskata par cilvēku, kurš prot riskus vadīt. Cilvēks ir bijis kādā padomē, tāpēc viņš kļūst par “pārvaldības ekspertu”, lai gan nav skaidrs, ko viņš ar šo padomi ir sasniedzis. Valda pārliecība, ka diplomi nedod darba rezultātus tik labi kā kompetences. Tagad cilvēkus mēra pēc kompetencēm un noteicošais ir tas, kā proti vajadzīgo stāstu. Universitāšu studiju kursi jāpārraksta pēc kompetenču modeļa, bet zināšanas kā prioritāte lai paliek bijušajam apgaismības laikmetam.
Valda algoritmizēta personāla atlase. Tā ir menedžmenta otra lielā dogma un gala rezultātā arī kļūda, proti, pieņēmums, ka labākais nākotnes uzvedības prognozētājs ir pagātnes uzvedība. Tāpēc personāla vērtēšanas firmas pretendentu vairākas stundas tirina: “Pastāstiet par situāciju, kā bija, kad vadījāt pārmaiņas...” Taču cilvēki pārspīlē, piemirst neveiksmes, piedēvē sev citu personu paveikto, rada sev labvēlīgu naratīvu. Runā varenos izteicienos: kad būšu padomē, vajadzēs “grilēt personālu” utt. Tas nav komiski, jo tiek aplūkotas prasmes bez diferencēta satura. Atbildes tiek pieņemtas kā personas pašraksturojums. Nav mehānisma, kā pārbaudīt ticamību. Netiek skartas negatīvās, pārvaldībā bīstamās personas iezīmes – melošana, blefošana, sasniegumu piedēvēšana sev, fantāzijas dominance.
Stāsts galu galā ir iztēles produkts, nevis faktu virkne. Faktus interpretē, ja uz to vedina. Tomēr tiek pieņemts, ka cilvēka nākotnes darbība ir viņa pagātnes lineārs turpinājums. Filosofi iebilst, ka tā nav tiesa, – dzīve rādās lineāra tikai aplamās, sagudrotās shēmās. Kā ataino “Rail Baltica” projektēšanas un celtniecības pārvaldība, – daudz ideālu shēmu, daudz stāstu un menedžmenta valodas, bet vienalga, pārvaldība izgāzusies, valstij ir briesmas.
Laba pārvaldība prasa spēju reaģēt uz jaunu situāciju, uzņemties atbildību par nezināmo, radīt jaunu iespēju, nebaidoties atzīt savas kļūdas. Kompetences pārbaude nav tas pats, kas spriestspējas pārbaude. Mūsdienu atlase grib pārbaudīt pirmo. Taču augstāka ranga pārvaldības padomēm vajadzētu pārbaudīt otro. Pie spriestspējas pieder arī kritiskā domāšana, paškritika, gaume, zināšanas, atbildība, t. i., viss, ko dod “kultūras tauki” un ticība Valsts jēgai. Pārvaldība ir noticējusi pati sev kā lieliskai, bet rezultātā – daudz kur ne īstie cilvēki, ne principi, ne izglītība, ne ētika un atbildība. Smiltis no pārvaldes motora ne tikai jāizmazgā, bet arī jāieeļļo šis motors no jauna – ar reālām autoritātēm.
Nez kāpēc ir iestāstīts, ka autoritātes var apdraudēt demokrātiju. Nē, tās tikai to sakārto un šobrīd arvien vairāk ir nepieciešamas gan pilsoniskajā sabiedrībā, gan finanšu, kultūras, militārajā sfērā u. c.
Neliels piemērs: augstskolu padomes – vai labas pārvaldības jautājums?
Pirms pieciem gadiem (2021. gadā) Latvijā tika ieviesta ideja: lai spēcinātu augstskolas, ieliksim tajās rektoram un senātam pāri stāvošas padomes. Padomes bija kļuvušas par varas kaislību – kā valsts kapitālsabiedrībās, tā visdažādākajās organizācijās. Lai izskatītos glīti, padomes neiecēla, bet virzīja, proti, dažus locekļus iecēla Valsts prezidents, dažus izvēlējās pašas augstskolas, bet citus – ministriju komisijas sabiedrības vārdā.
Valsts prezidentam izdodas savā vārdā sameklēt respektablas deleģējamās personas bez algoritmizētās derības pārbaudēm, jo viņa funkcija ir domāt par visu Valsti kopumā. Taču ar sabiedrības (izvēlas ministriju komisijas) deleģētajām personām sokas raibāk (atkārtoti sludinājumi, noraidījumi). Tiek pieļauts, ka ikviens pretendents var pieteikties vadīt tik augstskolu, cik grib un savās iedomās spēj, pat nepārzinot augstskolas iekšējo uzbūvi, studijas un zinātni, jo pats tiek vērtēts algoritmiski, pēc saskaņas ar menedžmenta naratīvu. Tiekot izvēlēts, pretendents var mainīt domas un pārcelties vadīt citu augstskolu. Tas nebūt nav pareizi, bet par menedžerisma kļūdām jau runājām.
Viena no pazīmēm, ka valdībai ar augstskolu padomēm kaut kas nešķita labi, bija četru pilnvaru gadu vidusposmā realizētā padomju locekļu skaita samazināšana – tērējot par daudz!
Vai nebūtu jāpadomā līdzīgi: vai daudzas padomes visā valstī netērē par daudz?
2025. gada 11. decembrī grozījums Augstskolu likumā tika pieņemts Saeimā – mainīt locekļu skaitu, samazināt samaksu. Vai te nenākas secināt, ka padomes augstskolās tomēr nav tas visvērtīgākais, ja var daudz nemaksāt? Īpaši salīdzinājumā ar rektoru milzīgajām algām? Varbūt padomju locekļi var iztikt par velti, sabiedriskā kārtā un padomes būt konsultatīvas; varbūt šāda pārvalde būtu vairāk no “sirds”, ieguldījums valstiskuma stiprināšanā, nevis amatā?
Padomju ideja augstskolās esot dzimusi ar domu, ka no Eiropas Savienības fondiem uz augstskolām varētu tikt izdalīti lieli finanšu līdzekļi un padomes tos pieskatītu. Taču lielu līdzekļu nav, bet padomes ir… Turpinot sistēmu bez audita, t. i., bez izvērtējuma izvēloties padomju locekļus atkal uz jaunu četru gadu periodu no 2026. gada 1. jūlija, nozīmē ļaut sabiedrības līdzekļus lietot neizvērtētam procesam. Iespējams, birokrātiju vairojošam procesam.
Ja cilvēks kandidē atkārtoti, viņa iepriekšējais darbs nevar būt “neitrāls pagātnes fakts”. Ja padome četrus gadus ir kontrolējusi publisku institūciju, tad pēc četriem gadiem ir leģitīmi publiski jautāt: ko šī padome ir sasniegusi?
Interesantas padomes savdabīgās situācijās
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija t. s. “seksa skandāls”, tikai neko no tā nevar saprast: vai viņš viņai ko nodarījis, vai otrādi, vai tā ir atriebība vai pārestība? It kā amerikāniskās kustības MeToo pirmā atbalss Latvijā – vai nu iztiksim bez tās? Taču JVLMA padomes vadītāja iet prom no darba, kaut tikusi izvērtēta kā labākā kandidāte padomei; citi mēģina ko teikt, citi neko, izliekoties, ka institūcijas iekšējais klimats, personāla attiecības un sabiedriskā reputācija viņus neskar. Lai lemj tiesa. Bet vai tad JVLMA padomei nav daļas par tik sensitīviem jautājumiem, kam būtībā nepieciešama spriestspēja, ne tikai menedžmenta valoda? Laikam galvenais ir prasmes salikt riskus ekseļa tabulās, sarakstīt jaunu stratēģiju un kontrolēt plānu izpildi? Dresēt rektoru, ja tas nešķiet pakļāvīgs?
Cits piemērs no dzīves. Latvijas Mākslas akadēmijas padomes loceklis 2023. gadā pēkšņi pazūd – no darba, no padomes, no dzīvesvietas, no redzamības. Policija viņu meklē, tikai dažiem rodas aizdomas, vai tā nav kāda žurnāla reklāmas akcija? Varbūt nav, tikai kāds personāžs maskā atrodas un visus nosauc par muļķiem. Vai tas domāts LMA padomes vārdā? Tāda stratēģija? Līdzīgi kā JVLMA, arī šī padome publiski dzirdami nereaģē, mediji brīnās, tauta smejas, atraktīvi bez gala. Vai tā ir padome ar atbildību vai ne? Tikai ar algu?
Kādā citā augstskolā par iekšējo atmosfēru saka: ļoti slikta pārvaldība, iekšējais terors, stučīšana – tā jau tagad modes lieta, viena subjekta terors. Augstskola zaudē savu harismu. Vajag tādu personību, kura apstādinās visu šo bardaku. Vai tā būtu padomes lieta vai ne? Pēc valsts priekšrakstiem par padomēm, šķiet, ka ne, jo padomes locekļus izvēlas pēc menedžerisma jeb strukturāli ievirzītā biheiviorisma principiem – raita birokrātiskā valoda sešu kompetenču atspoguļošanā. Tajā neietilpst ētisko problēmu saprašana, kritiskā domāšana, “kultūras tauki”, institūcijas iekšējās atmosfēras pārzināšana, komunikācija ar sabiedrību un studējošajiem.
Padomes ir formāli skaistas un saturiski reizēm bezpalīdzīgas. Tomēr tās turpinās vēl uz četriem gadiem, jo neviens no politiski augstākās varas subjektiem to analīzi nav pieprasījis.
Atbildība par rezultātu – labas pārvaldības princips
Ja jauna pārvaldes institūcija iegūst lielas pilnvaras, tai jāspēj sabiedrībai parādīt ne tikai to, ko tā ir kontrolējusi, bet arī to, ko tā ir radījusi. Tas ir rezultātu audits.
Padome prasa atbildību no universitātes, bet kas prasa atbildību no padomes? Padome saka rektoram: parādi rezultātus. Padome saka institūcijai: pārvaldi riskus. Kas prasa padomei uzrādīt savas darbības rezultātus? Kas vērtē nevis to, vai padome ir pareizi pārvaldījusi procedūras, bet vai tās četru gadu darbs ir devis pievienoto vērtību un visi tās locekļi ir strādājuši pilnvērtīgi?
Birokratizēta sistēma jautā: vai viss ir izdarīts pareizi? Laba pārvaldība jautā: vai mēs esam sasnieguši labu rezultātu? Laba pārvaldība pakļauj/iedvesmo/virza ar īstu autoritāti, nevis piespiedu pakļaušanu. Tā nav tikai administratīva kompetence; augstskolu vadītājiem pašiem jābūt savas akadēmiskās vai profesionālās jomas izciliem pārstāvjiem, kuru autoritāte balstās reālos sasniegumos, nevis tikai spējā pārvaldīt institūciju.
Mēdz būt, ka institūcijas attīstība ieiet vēsturē ar personības vārdu kā vērtības zīmi, piemēram, Laķa Kultūras akadēmija (dibinātājs filosofs), Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē redzama spēcīgu profesionālo personību veidota akadēmijas kultūra – no tās dibinātāja un pirmā rektora Vilhelma Purvīša līdz tādiem izciliem pedagogiem kā Teodors Zaļkalns un vēlāk rektoram Aleksejam Naumovam. Tāpat jāmin brāļu Kokaru profesionālās autoritātes laikmets konservatorijā un Latvijas mūzikas dzīvē kopumā.
Pārvalde var būt ar harismu, radoši atšķirīga, cilvēciski jēdzīga un maz birokrātiska. Taču modelis, kas pašlaik tiek veicināts, ir formalizēts, cilvēku vērtība – matematizēta, vara – birokratizēta un rezultāti – kvantificēti.
Tā nav laba pārvaldība, kaut arī daži to uzskata par modernitātes kalngalu. Notiekošajā ir redzams, kā soli pa solim profesionāli leģitimētas pārvaldības modelis zaudē procedurāli leģitimētai pārvaldībai, kas uzplaukst valsts instrumentalizācijas un birokratizācijas rezultātā.
Vai mēs tiecamies uz sasniegumiem, kuru mērogu rāda pārvaldības vertikāle? Var būt institūcija, kurā visas procedūras ir nevainojamas, visi riski ir “pārvaldīti”, visi stratēģijas punkti ir izpildīti, un tomēr nekas labs nenotiek, jo “papīriem” un cilvēkiem bez autoritātes neviens netic. Stratēģijas pieder pasaku žanram. Atbilstība formālām prasībām ir svarīga, bet nav tik noteicoša, kā to pašreiz diktē menedžmenta prasības. Tas dod, bet var arī nedot efektivitāti, kas pāraug par rezultātu kā īpašu veikumu.
Padome nevis kā “augstākais priekšnieks”, bet institūcija, kurai ir ārējs skatījums. Padomes locekļiem noteikt ne tikai kompetences prasības, bet arī atbildības prasības, neslēpt tās darbību aiz septiņiem mūriem, pieaicināt tās darbā studentus ar nozīmīgām pilnvarām un sniegt atskaiti visai institūcijas kopienai. Pēc četriem gadiem – neatkarīgs padomes darbības audits pirms to atkārtotas iecelšanas. Vai arī vēl pareizāks solis – augstskolu padomju atcelšana vispār, un kuras augstskolas pašas to vēlas, dibiniet.
Tas būtu daudz pareizāk nekā vēl viens tests par to, vai padomes kandidāts zina pareizos vārdus par change management.
