Attēlā rokasspiediens.
FOTO: Magnific.com.
Valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanai jābūt pamatotai un efektīvai. Skaidrojam, kad valsts pārvaldes uzdevumus drīkst deleģēt, kā tiek vērtēta šāda lēmuma lietderība un kādi uzdevumi tomēr jāveic pašai publiskajai personai.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu valsts pārvaldes funkcijas sastāv no atsevišķiem pārvaldes uzdevumiem. Noteiktos gadījumos atsevišķu uzdevumu izpildi iespējams deleģēt privātpersonai vai citai publiskai personai.
Latvijas Pilsoniskās alianses (LPA) interešu pārstāvības vadītāja Elīna Grīnhofa vienkāršākiem vārdiem paskaidro: “Valsts deleģējums ir situācija, kad valsts pārvaldes iestāde noteikta publiska uzdevuma izpildi tiesiski uztic citam tiesību subjektam, piemēram, pašvaldībai, biedrībai, nodibinājumam vai citai organizācijai.”
Valsts kancelejā norāda, ka deleģēšana var tikt attiecināta uz tādiem pārvaldes uzdevumiem, kuru izpildei nav nepieciešams, lai tos pēc būtības veiktu pati valsts iestāde.
Vienlaikus deleģēt atļauts tikai tādu uzdevumu, kura izpilde ir konkrētās privātpersonas vai publiskās personas kompetencē, un tikai tad, ja ir pamats secināt, ka uzdevums tiks paveikts efektīvāk.
“Deleģēšana var būt pamatota, ja citai personai ir specializētas zināšanas, pieredze, tehniskā infrastruktūra vai cita kapacitāte, kas ļauj konkrēto uzdevumu veikt efektīvāk,” paskaidro Valsts kancelejā.
E. Grīnhofa kā piemēru pamatotai deleģēšanai min gadījumus, kad konkrēts uzdevums deleģēts biedrībai, kas gadiem strādājusi ar noteiktu sabiedrības grupu un labi pārzina tās vajadzības, un jau ir izveidojusi nepieciešamo speciālistu komandu. Šādā gadījumā, kā norāda E. Grīnhofa, valstij parasti nav lietderīgi uzdevumu paveikt savā iestādē, jo tā izpildi efektīvāk var nodrošināt organizācija, kurai jau ir pieredze.
“Līdz ar to valsts deleģējums var būt efektīvas un uz cilvēku vajadzībām orientētas pārvaldības instruments,” rezumē LPA pārstāve.
|
regulējums
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants nosaka valsts pārvaldes principus. Viens no tiem paredz valsts pārvaldi organizēt pēc iespējas efektīvi. “Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido, izvērtējot arī funkciju apjomu, nepieciešamību un koncentrācijas pakāpi, normatīvā regulējuma apjomu un detalizāciju un apsverot deleģēšanas iespējas vai ārpakalpojuma izmantošanu” (10. panta desmitā daļa).
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12. pants, savukārt, paredz, – lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi, iestāde var slēgt šādus publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā: sadarbības līgumu; administratīvo līgumu; deleģēšanas līgumu; līdzdarbības līgumu. Atsevišķu pārvaldes uzdevumu deleģēšanai veltīta Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļa. Tajā noteikts, ka publiska persona var deleģēt privātpersonai un citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk. Deleģējot pārvaldes uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā arvien atbild attiecīgā publiskā persona. Nodrošinot sabiedrības līdzdalību savā darbībā, iestāde var pilnvarot privātpersonu veikt valsts pārvaldes uzdevumus un slēgt līdzdarbības līgumus. Līdzdarbības līgumu par pārvaldes uzdevumu veikšanu slēdz, ja:
Līdzdarbības līgumi ir publiski pieejami.
To slēgšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 317 “Kārtība, kādā tiešās pārvaldes iestādes slēdz un publisko līdzdarbības līgumus, kā arī piešķir valsts budžeta finansējumu privātpersonām valsts pārvaldes uzdevumu veikšanai un uzrauga piešķirtā finansējuma izlietojumu”. |
Valsts kancelejā paskaidro, ka pirms deleģēšanas tiek izvērtēts, vai konkrētajā gadījumā tā ir lietderīga un ļaus pārvaldes uzdevumu izpildīt efektīvāk, kvalitatīvāk un atbilstoši mērķim.
Par efektivitātes uzlabojumu var liecināt, piemēram, tas, ka ar mazākiem resursiem iespējams sasniegt tādu pašu vai labāku rezultātu vai arī ar līdzvērtīgu resursu apjomu – labāku rezultātu.
Vienlaikus, atsaucoties uz grāmatu “Administratīvās tiesības. Mācību grāmata”, Valsts kancelejā norāda, ka efektivitātes izvērtēšanā nav pietiekami salīdzināt tikai ieguldīto resursu un sasniegto rezultātu kvantitatīvos rādītājus. Jāvērtē arī kvalitatīvie aspekti, tostarp uzdevuma izpildē nepieciešamā pieredze un zināšanas, izpildes kvalitāte un citi konkrētā uzdevuma veikšanai nozīmīgi apstākļi.
Tāpat būtiski izvērtēt ar deleģēšanu saistītās izmaksas un ieguvumus, kā arī iespēju nodrošināt pienācīgu deleģētā uzdevuma izpildes kontroli un uzraudzību.
“Tādējādi lēmumam par deleģēšanu ir jābūt pamatotam ar konkrētā uzdevuma un tā izpildes apstākļu izvērtējumu, norādot, kādu konkrētu ieguvumu attiecīgajā gadījumā sniedz uzdevuma deleģēšana,” paskaidro Valsts kancelejā.
Valsts pārvaldes iekārtas likums noteic, ka, deleģējot pārvaldes uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā atbild attiecīgā publiskā persona. Savukārt pilnvarotā persona (deleģētā uzdevuma veicējs) un iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir atbildīga par deleģētā uzdevuma tiesisku un lietderīgu izpildi.
“Deleģēšana nenozīmē, ka publiska persona atsakās no atbildības par attiecīgās funkcijas izpildi. Deleģējot atsevišķa uzdevuma izpildi, publiskā persona saglabā atbildību par attiecīgās funkcijas izpildi kopumā,” apstiprina Valsts kancelejā.
Tādējādi valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana ir juridiski reglamentēts mehānisms, ar kura palīdzību publiska persona konkrēta uzdevuma izpildi var nodot citai personai, vienlaikus saglabājot atbildību par attiecīgās funkcijas izpildi.
|
Likums vispārīgi noteic, kādus pārvaldes uzdevumus atļauts deleģēt. Proti, saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. panta pirmo daļu publiska persona var deleģēt pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde ietilpst šīs publiskās personas vai tās iestādes kompetencē.
Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. panta otrajā un trešajā daļā noteikti konkrēti uzdevumi, kurus deleģēt nav pieļaujams.
“Tie ir uzdevumi, kas pēc sava rakstura saistīti ar nozares politikas veidošanu un attīstības plānošanu, nozares darbības koordināciju, iestāžu un pārvaldes amatpersonu uzraudzību, kā arī publisku personu budžeta apstiprināšanu, finanšu resursu sadali programmu un apakšprogrammu līmenī un finanšu resursu kontroli,” norāda Valsts kancelejā.
Savukārt attiecībā uz privātpersonām deleģēšanas ierobežojumi ir plašāki. Valsts kancelejā paskaidro, ka papildus minētajiem uzdevumiem privātpersonai nevar deleģēt administratīvo aktu izdošanu, ja vien šādu iespēju neparedz ārējais normatīvais akts, uzdevumus, kas saistīti ar valsts ārējās un iekšējās drošības funkciju izpildi, ja vien tas nav paredzēts likumā, kā arī Latvijas Republikas pārstāvību ekonomiskajās, militārajās un politiskajās savienībās un to institūcijās, ja vien šādu deleģēšanu neparedz likums.
Tāpat privātpersonai nedrīkst deleģēt uzdevumus, kuri nodrošina Satversmē garantēto cilvēktiesību īstenošanu un uzraudzību un kuru izpildes kārtību un institūciju ir noteicis likumdevējs, kā arī citus uzdevumus, kuri pēc savas būtības veido valsts pārvaldes funkcijas pamatu un kurus tiesību akti paredz veikt tikai iestādēm.
