Konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem. Saruna par Latvijas attīstības scenārijiem

Kāda ir domnīcas “LaSER” ideja? Kāpēc tā tika izveidota?

Domnīcas pamatfunkcija ir palīdzēt veidot vīziju par Latvijas attīstību nākotnē, lielo ainu, kurp doties. Raugoties detalizētāk, – iezīmēt, kāds būtu ceļš, kādi likumi jāpieņem un kādas reformas vajadzīgas, lai sasniegtu minēto mērķi.

Patlaban rodas sajūta, un to ir pieminējuši arī prezidents, premjerministri, ministri, opozīcijas politiķi, ka Latvijai trūkst nākotnes mērķa, vīzijas.  

1990. gados bija skaidrs: Latvijai jāatgriežas Rietumos, kuriem mēs piederam, jāiestājas ES un NATO, kā arī citās institūcijās, piemēram, OECD, tad eirozonā, jāievieš eiro valūta utt. Pēc tam vajadzēja reformēt banku nozari, kad bija ievērojama sadarbība ar ārzemju ekspertiem un domnīcām.

Tika iezīmēta ceļa karte, un mūsu ierēdņi, politiķi lieliski izpildīja visus nosacījumus, lai iestātos attiecīgajās organizācijās.

Taču, kad runa ir par ekonomisko attīstību un savu, teiksim, nākotnes vīziju, neviens cits nevarēs palīdzēt. Vienīgi mēs paši varam to izveidot. Lai konkrēto uzdevumu paveiktu, nepieciešams runāt un debatēt. Pašlaik valstī nav institūciju, kuras ar to nodarbotos.

Kam ar to būtu jānodarbojas?

Lielo [nākotnes] bildi demokrātiskajās valstīs primāri veido politiskās partijas. Latvijā, kaut arī partijām ir pietiekami liels valsts finansējums, tās vēl nav izveidojušas iekšējās struktūras šādu vīziju realizēšanai. Politisko spēku gadījumā tās būtu detalizētas programmas, ar kurām vēlētāji pirms vēlēšanām varētu iepazīties. Es runāju par programmu, kurā 100 vai vairāk lappusēs tiktu izklāstīts redzējums, kādi mērķi jāsasniedz, precīzi norādot, kādā veidā partija tos īstenos. 

Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām detalizētas programmas nebija nevienai partijai.

Vairākās partnervalstīs Eiropas Savienībā un ārpus tās, piemēram, Lielbritānijā, ir noteikta prakse: kad partijas izstrādā detalizētas programmas un nonāk valdībā, ierēdņiem ir pienākums tās izpildīt. Tādējādi no pirmās dienas ir saprotams, kādi darbi jāpaveic.

Sabiedrībā dažkārt pastāv priekšstats – tāpēc mums ir ierēdņi, lai ar to nodarbotos. Tomēr ierēdņu darbs nav veidot vīzijas, viņiem nav šāda mandāta. Ierēdņi pilda politiskās instrukcijas par to, kāda tipa valsti veidojam.

Ņemot vērā, ka mūsu partijām nav detalizētu programmu un vīziju, ierēdņiem trūkst ceļa kartes, tādēļ parasti paiet kāds laiks, kamēr viņi vispār saprot, ko darīt.

Ziņojumā, kas pieejams jūsu domnīcas mājaslapā, piedāvāti četri Latvijas nākotnes scenāriji, no kuriem pieņemama attīstība solīta divos – Latvija kā ziemeļvalsts un Latvija kā partneris padziļinātā Baltijas valstu sadarbības modelī. Kurš no minētajiem modeļiem, jūsuprāt, ir perspektīvs? 

Abi modeļi ir perspektīvi. Jautājums ir: kurš modelis vairāk piestāv Latvijas sabiedrībai? Piemēram, ja ejam Ziemeļvalstu ceļu, vai mēs kā sabiedrība esam gatavi maksāt krietni lielākus nodokļus? Ja runājam par tautsaimniecību, Ziemeļvalstīs pastāv sabiedriskā vienošanās – gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji maksā ievērojami lielākus nodokļus, bet pretī jau no dzimšanas saņem kvalitatīvus pakalpojumus, sākot ar vecāku pabalstiem un veselības aprūpi un beidzot ar pansionātu un hospisa pakalpojumiem.

Runājot par pakalpojumu klāstu, valsts pilda ļoti daudz funkciju. Pētot, ko šajā ziņā piedāvā Ziemeļvalstis, nav iespējams atrast, kas netiktu nodrošināts arī Latvijā.

Turklāt mūsu valsts veic arī tādas funkcijas, kādas Ziemeļvalstīs netiek realizētas, piemēram, īsteno diasporas politiku. Vienlaikus Latvijas finansiālās iespējas ir būtiski zemākas, tāpēc konkrēto pakalpojumu kvalitāte nav tik augsta kā Ziemeļvalstīs.

Jādomā arī par to, vai Latvijai pašreiz ir Ziemeļvalstu modelim atbilstoša attīstība. Rudenī attiecīgo jautājumu pētīju, atrodoties Amerikas Savienotajās Valstīs kā Fulbraita programmas profesors Vašingtonas Universitātē. Secinājumi ir skaidri – Ziemeļvalstu modelis izveidojās tad, kad šīs valstis jau bija starp bagātākajām pasaulē. Respektīvi, kad tur tika pieņemts lēmums par nodokļu strauju celšanu, vienlaikus palielinot valsts pakalpojumu klāstu, pamatā bija sasniegts noteikts turības līmenis.

Varētu šaubīties, vai Latvija patlaban ir tādā stadijā.

Tas ir atvērts jautājums, kas saistīts ar valsts ekonomikas izaugsmes iespējām.

Kā redzat Baltijas valstu ciešākas sadarbības modeli?

Baltijas valstu ciešākā sadarbībā vislielākās izaugsmes iespējas būtu tieši Latvijai, jo atrodamies Baltijas ģeogrāfiskajā centrā. Rīga vēsturiski ir bijusi vienīgā lielpilsēta Baltijā. Piemēram, galvenais izaicinājums Lietuvas galvaspilsētai ir tas, ka tur nav tik attīstītas loģistikas, kāda ir mums. Atšķirībā no Viļņas Rīgā ir osta un tās pakalpojumi.

Protams, igauņi un lietuvieši būtu jāpārliecina, ka minētās sadarbības rezultātā arī viņi būs ieguvēji. Ciešāka sadarbība, piemēram, transporta tīklā, dzelzceļa pakalpojumu integrācijā, un kopīgas investīcijas aviokompānijā airBaltic būtu ieguvums visam reģionam. Tas varētu būt vienots uzņēmums, kurā riski tiktu sadalīti līdzīgi starp trim Baltijas valstīm. Kāpinot jaudu, lielākā ieguvēja būtu Rīga kā centrs.

Skatoties uz Ziemeļvalstīm, redzam arī citus veiksmīgas sadarbības modeļus, piemēram, zinātnē un izglītībā.

Baltijas valstis kopā veido teritoriju ar aptuveni sešiem miljoniem iedzīvotāju. No šāda skatpunkta tās kļūst ārvalstu investoriem daudz pievilcīgākas, kaut kas līdzvērtīgs Dānijai vai Somijai pēc iedzīvotāju skaita.

Līdz ar to būtu loģiski Baltijas valstīm veidot kopīgu ārvalstu investīciju aģentūru, kas mēģinātu piesaistīt ārvalstu uzņēmumus.

Ņemot vērā, ka Baltijas valstu intereses ārvalstīs un ārējā politikā ir diezgan līdzīgas, kāpēc mums nesadarboties, radot vienotu diplomātisko tīklu? Ziemeļvalstis to jau ir izdarījušas, Berlīnē izveidojot kopīgu centru, kur vienuviet atrodas Ziemeļvalstu konsulārie un diplomātiskie pakalpojumi, koptelpas kultūras pasākumiem, ar kuriem tās sevi popularizē (ēku kompleksā Fellehus ir izvietotas Ziemeļvalstu vēstniecības, arhitektoniski atspoguļojot to ģeogrāfisko novietojumu un dabu; šeit – red. piez.). Pārņemot šādu praksi, to visu iegūtu arī Baltijas valstis, vienlaikus savstarpēji dalot izmaksas par konkrēto ēku.  

Jāatceras, ka pašlaik Baltijas valstis viena uz otru raugās arī kā konkurentes, piemēram, sacenšoties nodokļu politikā.

Manuprāt, konkurence nodokļu politikā ir ceļš uz nekurieni, principā – nodokļu dempinga virzienā.

Cik izdevīgi valstij ir zemāki akcīzes nodokļi, kuru dēļ no kaimiņvalstīm šeit brauc pirkt alkoholu, tomēr vienlaikus iedzīvotāji Latvijā vairāk patērē lētā alkohola, kā rezultātā sabiedrībai ir neveselīgāks dzīvesveids un vairāk cita veida [alkohola izraisītu] problēmu?

Samazinot citus nodokļus, mums trūkst naudas investīcijām, kas būtu nepieciešamas, piemēram, izglītībā.

Mazo valstu nozīmīgākais kapitāls ir cilvēki, kas var dot iespējami lielāku pienesumu. Viņos ir jāiegulda, bet, mazinot nodokļus, tas nebūs iespējams. Tādēļ, manuprāt, Baltijas valstīm nevajadzētu savstarpēji konkurēt par nodokļiem, bet tā vietā vienoties par līdzīgām nodokļu likmēm, kā tas ir Ziemeļvalstīs, izņemot Islandi. Šīs valstis sacenšas par pavisam citām lietām – infrastruktūras, cilvēkkapitāla kvalitāti u. tml. Arī Baltijas valstīm būtu nepieciešams draudzīgi konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem.

Kā jau minēju, valsts līmenī mēs faktiski piedāvājam identiskus pakalpojumus kā Ziemeļvalstīs, tikai atpaliekam kvalitātes ziņā.

Baltijas valstīm vajadzētu veidot vienotu pozitīvu tēlu, jo tas ir ārkārtīgi svarīgs visās jomās. Arī šajā ziņā Baltijas valstis var tuvināties Ziemeļvalstīm. Tas ir iespējams – to apliecina Somijas piemērs. Pirms simts gadiem un pat pēc Otrā pasaules kara to uzskatīja par Baltijas valsti. Starp citu, tāpēc Somijas nav starp Ziemeļvalstu padomes dibinātājvalstīm, taču tagad par tās piederību Ziemeļvalstīm neviens vairs nešaubās. Domāju, arī trim Baltijas valstīm būtu jāvirzās pretim līdzīgam mērķim, sevi pozicionējot kā modernu, atvērtu, dinamisku, tehnoloģiski attīstītu pasaules reģionu, kas tēla ziņā ir tuvs starptautiski pozitīvi novērtētajām Ziemeļvalstīm, ar kurām mēs varētu konkurēt.

Modernas, atvērtas un dinamiskas valsts pastāvēšanas nosacījums ir minētajiem kritērijiem atbilstoša sabiedrība, kādu jau 20 gadu mums kā Eiropas Savienības dalībvalstij bijusi iespēja veidot. Kā vērtējat šo aspektu? Kā mūsu sabiedrības un politisko kultūru ir mainījis attiecīgais laiks?

Redzam tuvināšanos starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm. Kopš neatkarības atgūšanas baltieši ir bijuši visai skeptiski noskaņoti pret saviem politiskajiem līderiem, turpretī Ziemeļvalstu iedzīvotāji tradicionāli daudz pozitīvāk vērtē savus līderus politikā. Tomēr šajos gados Baltijas valstīs, it īpaši Igaunijā un arī Lietuvā, konkrētie rādītāji ir uzlabojušies – cilvēki arvien vairāk uzticas politiskajai sistēmai un līderiem.

Tātad Baltijas valstīs tendence ilgtermiņā bijusi pozitīva, taču Ziemeļvalstīs noticis pretējais. Tur uzticēšanās politiskajiem līderiem sarūk, kas savukārt kaitē politiskajai sistēmai, kur sāk veidoties līdzīgs haoss, kāds 1990. gados valdīja Baltijā.

Interesanti, ka aizvadītajā vasarā bija brīdis, kad Krišjānis Kariņš bija visilgāk amatā esošais no visiem Ziemeļvalstu, Baltijas valstu un Eiropas Savienības premjerministriem. Tā bija pirmā reize, kad tieši kādā no Baltijas valstīm bija politiskais līderis, kurš visilgāk ieņēmis amatu.  

Attiecībā uz politisko kultūru manā rīcībā nav jaunāko datu par pēdējiem pieciem sešiem gadiem.

Latvija vairākos rādītājos atpaliek no Eiropas un abām kaimiņvalstīm, tai skaitā arī no tādām valstīm, kuras Eiropas Savienībai pievienojās vēlāk. Kādi, jūsuprāt, ir atpalicības iemesli?

Ir arī rādītāji, kuros Latvija atrodas priekšplānā. Piemēram, demokrātijas rādītājos mēs, šķiet, jau apsteidzam Amerikas Savienotās Valstis. Demokrātijas kvalitātes vērtējumā tuvojamies tādām valstīm kā Apvienotā Karaliste, Francija u. c.

Ja vērtējam valsts pārvaldes sistēmu, t. s. pārvaldību, Latvijai ir ļoti labi rādītāji.

Esmu viens no ziņojuma par ilgtspējības pārvaldības indeksu (Sustainable governance index), ko Vācijā ik pa diviem gadiem veic Bertelsmann fonds, redaktoriem. Tajā tiek iekļautas tikai OECD valstis. No 60–70 pārvaldības indikatoriem gandrīz visos rādītājos, izņemot nākotnēšanu, kur esam pēdējā vietā, Baltijas valstis atpaliek tikai no Ziemeļvalstīm. Citos esam līdzīgā līmenī ar Rietumeiropu.    

Pārrunājot rezultātus ar kolēģiem no valstīm, kuras mēdzam uzskatīt par labi pārvaldītām, izskan tās pašas sūdzības par kvalitāti. Arī, piemēram, Vācijā, esot ilgi jāgaida, lai tiktu pat pie ģimenes ārsta, slimnīcās trūkstot personāla, pastāvot milzīga atšķirība pakalpojumu kvalitātē starp lauku teritorijām un pilsētām. Izaicinājumi pārvaldības jautājumos ir visur. Turklāt bieži vien, pateicoties reformām, kuras esam veikuši pēdējos 20–25 gados, šeit ir ieviesti efektīvāki risinājumi nekā citviet.

Pārvaldība Latvijā ir labā līmenī. Politiskā sistēma arī ir nostabilizējusies un darbojas pietiekami sekmīgi.

Mūsu lielākā problēma ir tautsaimniecība. Šajā jomā izteikti atpaliekam ne tikai no Ziemeļvalstīm un Rietumeiropas, bet pēdējos gados diemžēl arī no Igaunijas un Lietuvas.

Lūk, tas ir vēl viens iemesls domnīcas izveidei, jo mēs nesaprotam, kāpēc atpaliekam. Ja šeit būtu simts latviešu, kurus intervētu par konkrēto jautājumu, visticamāk, izskanētu desmitiem atšķirīgu tēžu. Viens apgalvotu, ka esam pārāk daudz sadarbojušies ar Austrumiem, otrs argumentētu – ne, tieši otrādi, neesam pietiekami izmantojuši sadarbības ar Austrumiem iespējas. Kāds cits minētu korupciju vai norādītu, ka esam pārāk nekritiski pieņēmuši ārzemju vērtības. Būtu arī tādi, kuri teiktu, ka neesam pilnībā izmantojuši Rīgas potenciālu, bet citi nepiekristu – gluži otrādi, esam pārlieku uzsvēruši Rīgas nozīmi, atstājot novārtā lauku teritorijas.

Jāsaprot atpalicības iemesli, lai zinātu, ko darīt tās pārvarēšanai vispirms Baltijas valstu mērogā.

Vēlos īpaši akcentēt Lietuvu. Sabiedrība un arī politiķi lielākoties uzskata, ka attīstības brīnums mūsu reģionā ir Igaunija. Taču 21. gadsimtā neviena Eiropas Savienības valsts nav tik strauji ekonomiski attīstījusies kā Lietuva. Teju kas līdzīgs Īrijas veiksmes stāstam 1990. gados.

Tāpēc nākamajos mēnešos esam plānojuši sadarbībā ar kolēģiem Lietuvā sagatavot ziņojumu, kurā mēģināsim saprast, ko lietuvieši darījuši citādi, kāpēc tautsaimniecība pēdējos 15 gados tur izaugusi tik ātri, ka viņi jau ir vienu paaudzi bagātāki par mums. Tomēr vēlreiz uzsvēršu, ka, manuprāt, atšķirība ir tautsaimniecībā, nevis valsts pārvaldībā.

Runājot par nākotnēšanu, iespējams, būtiskākais jautājums ir: kā panākt, lai tādās domnīcās kā “LaSER” radītās idejas sasniegtu politisko dienaskārtību? Līdz šim ar nākotnes attīstības scenārijiem nākusi klajā arī biedrība “Latvijas Formula 2050”, domnīca “Certus”, kurā savulaik darbojāties, taču tas nav izdevies.

Es jums pilnībā piekrītu. Tas ir izaicinājums domnīcām un pētnieciskajām institūcijām visā pasaulē –, kā tajās radītās idejas pārvērst rīcībā. Esam par šo jautājumu daudz domājuši un iecerējuši rīcībspēju kā konceptu iekļaut nākamajos pētījumos.

Pirmajā nākotnēšanas pētījumā vēlamies aptuveni saprast, kā sabiedrība, politiskā un ekonomiskā elite raugās uz Latvijas nākotni, kurš no domnīcas iezīmētajiem nākotnes scenārijiem tai būtu visinteresantākais. Kad sapratīsim, kuram no minētajiem variantiem ir lielākais atbalsts sabiedrībā, pētīsim daudz dziļāk, kāda ir esošā situācija un kāda – iespējamā ceļa karte, lai uz to virzītos. 

Nākamajā pusgadā vēlamies vairāk pētīt Rīgu un tad, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, kas notiks nākamajā gadā, arī citus reģionus un valstspilsētas. Viens no galvenajiem jautājumiem ir rīcībspēja, proti, kāda ir institūciju kompetence, cilvēkkapitāla un tiesiskā regulējuma problēmas, kā izskatās struktūras, kam būtu pienākums veikt reformas, kāpēc tās netiek realizētas. Tie ir jautājumi, kas, šķiet, līdz šim nav pētīti.

Domnīcu būtība ir radīt idejas, lai par tām diskutētu, tostarp politiskā līmenī. Varbūt kāds nepiekritīs un būs cita domnīca, organizācija, kura oponēs. Tas ir normāli. Gribam veicināt diskusijas, un, iespējams, tajās radīsies vēl labāki risinājumi.

Jūs minējāt biedrību “Latvijas Formula 2050”. Tā ir lieliska iniciatīva, kurā vairākas reizes esmu piedalījies, taču tai nav pētījumu, kas veidotu idejām un diskusijām dziļāku pamatojumu. Šobrīd ar pētījumiem nodarbojas domnīca “Providus”, bet nereti tie vairāk ir zinātniski, mazāk vērsti uz jaunu ideju radīšanu.

Minējāt, ka primāri politiskās partijas ir tās, kam būtu jānodarbojas ar valsts attīstības ideju ģenerēšanu. Bijušais Valsts prezidents Egils Levits savulaik rosināja Partiju finansēšanas likumā ietvert nosacījumu, ka vismaz trešā daļa valsts finansējuma jāizlieto partiju saturiskajam darbam – pētījumiem, programmu izstrādei utt. Kā, jūsuprāt, stimulēt partijas darboties šajā virzienā?

Patlaban to patiešām visvieglāk varētu sasniegt ar “represīvu” likuma prasību.

Sabiedrība būtu ieguvēja, ja politiskās partijas beidzot veidotu domnīcas un piedalītos ideju konkurencē.

Kaut arī lielai daļai iedzīvotāju nepatīk, ka valsts ir palielinājusi finansējumu politisko partiju darbības nodrošināšanai, manuprāt, tas ir būtisks solis uz priekšu. Politiskajiem spēkiem jāattīstās kā sabiedrībā iesakņotām institūcijām ar nodaļām Latvijas reģionos, kas funkcionē un pulcē cilvēkus, lai pārrunātu aktuālās problēmas un plānus nākotnē.

Šādās kopienās veidojas nākotnes politiķi, kuri iepazīst darbu pašvaldībās, lai vēlāk, uzkrājuši pieredzi, strādātu valsts līmenī. Ja vēlamies spēcīgu politisko sistēmu, tad mums tai jānodrošina pietiekami labs finansējums.