VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
02. maijā, 2023
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
24
24

Materiālā labklājība ne vienmēr ir pamats labai psihiskajai veselībai

LV portālam: Dr. ELMĀRS TĒRAUDS, psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs.

“Materiālā labklājība ne vienmēr ir pamats labai psihiskajai veselībai. Cilvēkam ir jāspēj uz kaut ko tiekties, jāprot pārvarēt, uzturēt sevi fiziski un psihiski labā formā. To ietekmē dzīvesveids, savukārt tas nekļūst labklājīgāks,” secina psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Dr. ELMĀRS TĒRAUDS. Sarunā par tendencēm un nākotnes problēmām psihiskās veselības jomā viņš neslēpj bažas, ka iedzīvotāju fiziskās veselības stāvoklis un stresa noturība turpinās pasliktināties. Vai neizbēgami? 

īsumā
  • Notikumi pēdējos četros piecos gados – Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā – rāda, ka sabiedrības psihiskā veselība ir cietusi. Dramatiski notikumi sabiedrībā ietekmē veselību.
  • Sabiedrībai Latvijā ir lielas problēmas ar veselību, par maz veselīga dzīvesveida ģimenē, nav veselības mācības skolās un pietiekamas informācijas jau no bērnības, kā būtu veselīgi jādzīvo.
  • Depresija ir kļuvusi par tādu kā “trendu”. Būtu vajadzīgas mērķētas programmas vairākām pacientu grupām. Tie ir dažāda veida psihotiskie traucējumi, ēšanas traucējumi, atkarību problēmas u. c. Diagnožu klāsts ir apjomīgs.
  • Saturīga brīvā laika pavadīšana ir viens no faktoriem, lai neattīstītos depresija un lai būtu augstāka dzīves kvalitāte. Ir būtiski iesaistīties, piedalīties, kontaktēties ar draugiem. Svarīgi, lai sabiedrībā veidotos paradums svētkus svinēt bez alkohola.
  • Visticamāk, sabiedrība pēc 20 gadiem būs pilnīgi cita, un tās fiziskās veselības stāvoklis un stresa noturība turpinās pasliktināties. Pieļauju, ka jaunieši kļūs vēl sensitīvāki, mazāk pratīs savstarpēji komunicēt, sliktāk spēs pārvarēt stresu.
  • Būtisks ir jautājums par sabiedrības novecošanos un demences riskiem, psihisku traucējumu pašdiagnostiku un pašārstēšanos. Jādomā, ka mākslīgā intelekta attīstība sabiedrībā radīs nopietnus izaicinājumus, turklāt ne pozitīvā nozīmē.
  • Tas ir neatbildams jautājums, kāpēc valstī, kurā pieaug pacientu ar pirmreizējiem psihiskiem traucējumiem skaits, nepietiek līdzekļu mūsdienīgai ārstēšanai. Acīmredzot joprojām ir saglabājies princips dot tiem, kam ir labāka publicitāte.

Nesen saņēmāt Gada balvu medicīnā. To pasniedzot, akciju sabiedrības “Olainfarm” padomes priekšsēdētājs Jānis Buks sacīja, ka psihiskā veselība ir neaizstājams labklājības komponents. Psihiski vesels cilvēks “spēj īstenot savu potenciālu, tikt galā ar ikdienas stresu, pielāgoties apstākļiem un produktīvi strādāt”. Kāda kopumā ir sabiedrības psihiskā veselība Latvijā?

J. Buka izteikums ir mazliet atvasināts no jēdziena “psihiskā veselība” definīcijas, proti, veselība ir ne tikai slimības trūkums, bet arī fiziska, psihiska un sociāla labklājība, spēja pielāgoties, radoši strādāt utt. Var jau būt, ka sabiedrības psihiskajā veselībā situācija nav dramatiska, tomēr notikumi pēdējos četros piecos gados – Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā – rāda, ka sabiedrības psihiskā veselība ir cietusi. To redzam no pirmreizējo pacientu skaita, kuri meklē palīdzību pie psihiatra. Dramatiski notikumi sabiedrībā ietekmē veselību.

Sabiedrībā nav pietiekami attīstīti veselīga dzīvesveida paradumi. Ir pasīvs, mazkustīgs dzīvesveids, ļoti daudz patērējam medijus, sēžam pie TV, arī darbs daudziem ir saistīts ar datoru, turklāt pandēmijas laikā tika ierobežota savstarpējā komunikācija – tie ir faktori, kas negatīvi ietekmē psihisko veselību kopumā.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) izpētījusi, ka Latvija ir pasaules līdere alkohola patēriņā. Pētījumā norādīts, ka Latvijas iedzīvotāji gadā vidēji izdzer 12,1 litru absolūtā alkohola.

Jau vairākus gadus atkarību rādītāji Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropā. Domāju, ka Baltijas kontekstā datiem jābūt samērā līdzīgiem.

Taču Latvijā arvien pieaug ar alkohola lietošanu saistīto psihisko traucējumu biežums.

It kā dzīves līmenis un vidējā alga nemitīgi pieaug, vienlaikus arvien vairāk dzirdam, ka palielinās to personu skaits, kuras nomoka psihiskas problēmas, saslimšanas. Ikdienā jūtams, ka cilvēki vairāk noslēdzas, ir agresīvāki. Nozares eksperti ir secinājuši, ka Latvijā ir augsts nediagnosticētas depresijas līmenis. Kāpēc, jūsuprāt, tā ir? Vai mums vajadzētu par to uztraukties? 

Tas ir neviennozīmīgs jautājums. Depresija un citi psihiski traucējumi visās valstīs ir nepietiekami diagnosticēti. Latvijā valsts pētījumu programmas ietvaros ir veikts viens kvalitatīvs pētījums, kas uzrādīja, ka Latvijā aptuveni 7% iedzīvotāju ir klīniski nozīmīga depresija.

Pēdējos 5–10 gados Latvijā ir uzlabojies psihiatrijas dienesta darbs. Mēs spējam piedāvāt daudzveidīgākus ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumus.

Ir 75% medikamentu kompensācija depresijas pacientiem. Viņu aprūpē iesaistās arī ģimenes ārsti. Cilvēki arvien vairāk saņem informāciju, kas ir psihiskie traucējumi – trauksme, miega traucējumi, depresija. Pēdējos gados arī medijos “nolasās”, ka daudziem ir depresija, tiek publicēti gan pieredzes stāsti, gan informācija par palīdzības saņemšanas iespējām.

Viena no jūsu pēdējām zinātniskajām publikācijām bija “Depression Scorecard: Latvia”. Tajā norādīts, ka 14,6% iedzīvotāju dzīvo ar depresiju, bet tikai 4,9% (2019. gadā) no veselības budžeta tika veltīti mentālajai veselībai. Kāpēc valsts pievērš mentālajai veselībai tik maz uzmanības?

Daudzus gadus psihiskā veselība bija viena no četrām prioritātēm līdzās onkoloģijai, kardioloģijai, mātes un bērna veselībai. Tiesa,  līdzekļi ārstēšanai tika piešķirti nepietiekami. Pirms Covid-19 pandēmijas tika sagatavots reālistisks psihiskās veselības attīstības plāns. Tika piešķirti līdzekļi gan ambulatorās, gan stacionārās ārstēšanas uzlabošanai, psihiatriskās rehabilitācijas speciālistu piesaistei. Psihiatrijas dienestam bija iespēja attīstīties, piesaistīt speciālistus un sniegt jaunus pakalpojumus.

Apbrīnojamā kārtā 2023. gadā psihiskā veselība no prioritāras nozares, kurai tiek piešķirti resursi attīstīties, pēkšņi kļuva par prioritāti “uz papīra”.

Kāpēc bija šādas izmaiņas, atbilde, šķiet, ir jāmeklē Ministru kabinetā, nevis Veselības ministrijā. Man kā nozares pārstāvim tas bija milzīgs pārsteigums.

Tas ir neatbildams jautājums, kāpēc valstī, kurā pieaug pacientu ar pirmreizējiem psihiskiem traucējumiem skaits, nepietiek līdzekļu mūsdienīgai ārstēšanai. Acīmredzot valstī joprojām ir saglabājies princips dot tiem, kam ir labāka publicitāte medijos. Onkologi ir izvērsuši kvalitatīvu un intensīvu publicitātes kampaņu, un viņiem nauda ir atradusies. Citām nozarēm tas nav izdevies. Tas nav pārmetums onkoloģijas nozarei. Latvijā gadiem būtiski pietrūkst naudas veselības aprūpei. Gadu no gada tiek aizlāpīts kāds no caurumiem, bet deķis turpina irt. Finansējums veselības aprūpei ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā – ar Rumāniju un Bulgāriju cīnāmies par pēdējo vietu.

Ja būtu lielāks finansējums, vai ar depresiju sirgstošo skaits būtu mazāks?

Depresiju nevar izcelt kā vienīgo problēmu, kas pastāv sabiedrībā. Psihiskā veselība ir arī seniori ar demenci, bērni ar neirālās attīstības traucējumiem, ir atkarību problēmas, dažāda veida psihotiskie traucējumi u. c. Diagnožu klāsts ir apjomīgs.

Depresija ir kļuvusi par tādu kā “trendu”. Būtu vajadzīgas mērķētas programmas vairākām pacientu grupām.

Psihiskās veselības aprūpes plānā 2023.–2025. gadam tām vieta atradās, bet finansējums netika piešķirts. Tie ir bērni un pusaudži ar psihiskiem traucējumiem, pirmreizējo psihožu pacienti, kuriem būtu nepieciešama agrīnās intervences programma, terapeitiski rezistento depresiju pacienti ar augstu pašnāvības risku, pacienti ar ēšanas traucējumiem u. c.

Pieminējāt nesen valdībā apstiprināto Psihiskās veselības aprūpes plānu 2023.–2025. gadam. Kā to vērtējat?

Esmu viens no tiem, kurš piedalījās plāna sagatavošanā. To darījām nopietni, apsverot problēmas, kas ir aktuālas un kuras tuvākajā laikā var risināt. Apzināti izvairījāmies no frāžainības, tukšiem apgalvojumiem. Plānu valdībā apstiprināja, tomēr pēc pāris nedēļām uzzinājām, ka finansējuma uzlabojumiem psihiatrijas jomā nav. Šobrīd ir skaidrs, ka dažas no idejām, kas tika iekļautas plānā, līdzekļu pārdales rezultātā tomēr tiks realizētas. Ceru, ka nākamajā gadā līdzekļi plāna īstenošanai atradīsies.

Kādas ir sekas tam, ka mentālajai veselībai Latvijā pievērš tik maz uzmanības? Psihiatru asociācija atzīst, ka Latvijā ap 250 cilvēku katru gadu izdara pašnāvību un ka aptuveni 80% no šiem gadījumiem varētu būt saistīti ar neārstētu depresiju. Latvija joprojām ir starp valstīm ar augstākajiem pašnāvības rādītājiem Eiropas Savienībā (saskaņā ar “Eurostat” datiem Latvijai bija 6. sliktākais pašnāvību rādītājs Eiropas Savienībā 2019. gadā).

Tas ir jāvērtē plašāk. Sabiedrībai Latvijā ir lielas problēmas ar veselību, par maz veselīga dzīvesveida ģimenē, nav veselības mācības skolās un pietiekamas informācijas jau no bērnības, kā būtu veselīgi jādzīvo. Veselības aprūpes institūcijas ir pārslogotas – gan somatiskās, gan ķirurģiskās, gan psihiskās veselības jomā. Ģimenes ārstam nepietiek laika, lai risinātu šos jautājumus. Primārajā aprūpē pacientam ne vienmēr savlaicīgi tiek atpazīta depresija vai citi psihiski traucējumi, pacienti laikus nevēršas pēc palīdzības, netiek laikus uzsākta ārstēšana.

Turklāt pastāv arī jomas sadrumstalotība – psihiskās veselības jomā ārstiem ir četras pamatspecialitātes. Aktīvu lomu psihiskās veselības aprūpē vēlas spēlēt klīniskie psihologi, kuri negrib būt ārstniecības atbalsta personas, nevēlas, lai būtu mehānisms, kā pārraudzīt viņu darba kvalitāti.

Būtu vēlams uzlabot normatīvos dokumentus psihiskās veselības jomā.

Vēl, protams, ir problēma, ka Rīgā ir pieejami kvalitatīvāki pakalpojumi, tos iespējams saņemt arī dažās citās pilsētās, kurās ir psihiatriskās klīnikas, tomēr daudzviet reģionos šāda palīdzība nav iespējama.

Būtisks jautājums, kas vairākas desmitgades nav atrisināts, ir t. s. “psihiatriskā stigma”, kura ir gan sabiedrībā, gan veselības aprūpes speciālistos, gan politiķos. Kamēr cilvēks ar to nesaskaras, šķiet, ka šis jautājums nav jārisina.

Svētki –, ko tie nozīmē cilvēka psihiskajai veselībai?

Svētkus vajag svinēt. Labi, ja svētkos ir iespēja būt kopā ar ģimeni, draugiem. Laikā, kad lielākā daļa sabiedrības priecājas, citi skumst. Ne visiem ir iespējas svinēt, ne visiem ir laba veselība. Sabiedrībā ir gan vientuļi, gan nabadzīgi, gan gados veci cilvēki. Vientulība ir viens no depresijas riska faktoriem. Cilvēks, kurš dzīvo viens, ne vienmēr ir vientuļš. Var būt arī vientuļš pusaudzis vai seniors, kurš dzīvo ģimenē. Šiem cilvēkiem svētki nesagādā prieku.

Kā mēs varētu palīdzēt cilvēkiem ar depresiju?

Kad runājam par depresijas ārstēšanu, minam četras lietas – fiziskās aktivitātes, jēgpilni pavadītu brīvo laiku, psihoterapiju un medikamentus. Pirmie divi punkti ietver veselīga dzīvesveida principus, jābūt regulārām fiziskajām aktivitātēm, kas nav Latvijas iedzīvotāju tradīcija.

Saturīga brīvā laika pavadīšana ir viens no faktoriem, lai neattīstītos depresija un lai būtu augstāka dzīves kvalitāte. Ir būtiski iesaistīties, piedalīties, kontaktēties ar draugiem.

Svarīgi, lai sabiedrībā veidotos paradums svētkus svinēt bez alkohola un apreibinošām vielām.

Šī intervija notiek valsts svētku nedēļā. Ir aizritējuši 33 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vai šajā laikā ir mainījusies sabiedrības izpratne un attieksme par psihiskajām saslimšanām? Nozares eksperti norāda, ka sabiedrībā joprojām ir augsts aizspriedumu līmenis saistībā ar mentālo veselību.

Sabiedrības izpratne par psihisko veselību kopumā ir uzlabojusies. Jaunu cilvēku attieksme ir vairāk pieņemoša, izprotoša. Arī vidējās paaudzes cilvēki ir gatavi meklēt palīdzību pie speciālista. Senioru grupā varētu būt dažādi, drīzāk tur ir stigma. Vairākas izglītojošās aktivitātes ir nesušas augļus, cilvēki pieņem, ka varētu būt šādas problēmas, un daudz vairāk meklē palīdzību.

Pēdējos divos trijos gados esam saskārušies ar problēmu, ka ambulatorā dienesta kapacitāte ir nepietiekama. Covid-19 pandēmijas laikā pirmreizējo pacientu ar trauksmi un citām neirozēm skaits bija dubultojies, palielinājies arī pacientu ar depresiju skaits.

Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pandēmijas laikā pasaulē par 25% ir pieaudzis cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešama palīdzība psihisko traucējumu dēļ. 

Kā vērtējat jauniešu psihisko veselību? Daudzi no viņiem nesporto, mentāli ir viegli ievainojami.

Tā ir 21. gadsimta problēma, kas kļūs lielāka. Ir arvien augstākas prasības mācībās, mazāk prasmju veselīgi pavadīt brīvo laiku. Ne vienmēr pusaudžus izdodas iesaistīt ārpusskolas aktivitātēs – sportā, korī, pulciņos.

Ievērojama problēma ir milzīgais informācijas tehnoloģiju pārtēriņš. Domāju, tas ir ne tikai Latvijas, bet arī pasaules fenomens. Šī problēma tikai pieaugs.

Visticamāk, sabiedrība pēc 20 gadiem būs pilnīgi cita, un tās fiziskās veselības stāvoklis un stresa noturība turpinās pasliktināties.

Pieļauju, ka jaunieši kļūs vēl sensitīvāki, mazāk pratīs savstarpēji komunicēt, sliktāk spēs pārvarēt stresu, būs mazāk fizisko aktivitāšu. Informācijas pieejamība uzlabosies, neviennozīmīgs jautājums ir par informācijas avotiem un kvalitāti. Viena lieta ir zināt, otra – rīkoties un darīt.

Kāpēc tā ir? Dzīvojam ļoti labklājīgi, nevar salīdzināt ar 80. gadiem.

Materiālā labklājība ne vienmēr ir pamats labai psihiskajai veselībai. Cilvēkam ir jāspēj uz kaut ko tiekties, jāprot pārvarēt, uzturēt sevi fiziski un psihiski labā formā. To ietekmē dzīvesveids, savukārt tas nekļūst labklājīgāks. Tas, ka mums ledusskapī ir ko ēst, nav vienīgais labklājības rādītājs. Sāk pietrūkt savstarpējās komunikācijas, prasmju veidot attiecības un pārvarēt stresu.

Šeit ir paradokss – par to tiek daudz runāts, tomēr prasmes neattīstās. Sabiedrībā mainās dzimumu, lomu un profesiju stereotipi, ir augsti bezdarba rādītāji, daudzi jauni cilvēki šajā laikmetā jūtas mazliet apjukuši. Tā ir vēl viena 21. gadsimta problēma.

Kā uztverat sabiedrībā patlaban aktuālās diskusijas par dzimuma disforiju, problēmām, kuru būtība bieži pazūd ideoloģiskos strīdos?

Diskusiju sabiedrībā uztveru mierīgi. Ar interesi sekoju līdzi jaunākajām publikācijām, esmu piedalījies apmācības semināros psihiatru kongresos par dzimuma identitātes traucējumiem. Gan es, gan mani kolēģi šīs personas ambulatori konsultējam, vērtējam, vai ir nepieciešama pavadošo traucējumu ārstēšana, organizējam konsīlijus.

Domāju, ir būtiski, lai jautājumi par veselību paliktu starp pacientu un ārstu. Šie ir jautājumi, par kuriem labprāt diskutēju profesionāļu vidē.

Medijos ir pārāk daudz pieņēmumu un surogātapgalvojumu.

Vai laikmeta ietekmē psihiatrijā mainās aktuālākās problēmas?

Protams, ir laikmeta iezīmes. Šobrīd ir daudz pacientu ar trauksmi, bieži gados jauni pacienti veic nesuicidālus paškaitējumus, vairāk ir pacientu ar autismu, uzmanības deficīta sindromu, arī dzimuma disforiju. Eiropu pārpludina cilvēki, kuri cieš no posttraumatiskā stresa sindroma.

Būtisks ir jautājums par sabiedrības novecošanos un demences riskiem, psihisku traucējumu pašdiagnostiku un pašārstēšanos. Jādomā, ka mākslīgā intelekta attīstība sabiedrībā radīs nopietnus izaicinājumus, turklāt ne pozitīvā nozīmē.

Kādus izaicinājumus nākotnē redzat psihiatrijā?

Psihiatrijas dienests turpina attīstīties. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā (RPNC) nākamā gada sākumā tiks atvērts jauns ambulatorais centrs. Būs jaunas telpas ambulatorai ārstēšanai, arī specializēto pakalpojumu saņemšanai – pusaudžu/jauniešu nodaļa, ēšanas traucējumu kabinets, telpas jauno ārstēšanas metožu izmantošanai u. c. Ļoti ceru, ka mums izdosies sagatavot un piesaistīt speciālistus, kuri spēs nodrošināt ārstniecību jaunā kvalitātē. Psihiskās veselības aprūpes praktiskajā darbā ir aktīvāk jāiesaista vidējais medicīniskais personāls – māsas. Jāturpina attīstīt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Šajā un nākamajā gadā būs manāmi uzlabojumi.

Psihiskās veselības aprūpē vairāk jāveido sadarbība ar ģimenes ārstu praksēm. Jābūt sistematizētam psiholoģiskās palīdzības dienestam RPNC. Latvijā būtu jāsakārto psihoterapijas joma, jāspēj definēt, kurus pakalpojumus cilvēki var saņemt kā valsts apmaksātus un par kuriem joprojām nāksies maksāt pašiem.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
24
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI