VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
18. maijā, 2021
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
44
44

Sociālantropoloģe: pandēmija izgaismojusi nevienlīdzību

LV portālam: AGNESE CIMDIŅA, PhD sociālantropoloģe

FOTO: Dāvis Ūlands, FES

Šis pārbaudījumu laiks mums katram atsevišķi un sabiedrībai kopumā būs daudz ko iemācījis – par trauslumu, par jēgu, par atbildību, par drošību, par ilgtspējību, par līdzdalību sabiedrības dzīvē, par to, cik svarīgi ir būt daļai no kopienas. Šādā ziņā pandēmijai ir arī pozitīvie aspekti, secina sociālantropoloģe AGNESE CIMDIŅA. Vienlaikus šis laiks spilgti izgaismojis sekas zemajam uzticēšanās līmenim, kas ne vien ietekmē sociālekonomisko izaugsmi, bet arī uzskatāmi kavē sabiedrības spēju stāties pretī visaptverošām krīzēm.

īsumā
  • Pandēmijas ietekme nebūt nav vienāda visās sociālajās grupās un reģionos. Novērojama arvien pieaugoša nevienlīdzība. Tā ir pamatīgi iedragājusi arī pēdējās desmitgadēs sasniegto dzimumu līdztiesības jomā.
  • Ja veselības aprūpes sistēma nefunkcionē pienācīgi un nav vienlīdzīgi pieejama visiem, sabiedrība sairst, sašķeļas, ir jāslēdz veikali, uzņēmumi. Tagad redzam, ka veselības drošība ir arī darba, biznesa un valsts drošība.
  • Pētījumi liecina, ka attālinātais darbs ir uzlabojis produktivitāti, jo cilvēki vairs nezaudē laiku, pārvietojoties uz darbu, sanāksmēm vai pļāpājot ar kolēģiem. Tomēr arī te parādās nevienlīdzība.
  • Pandēmija izgaismo zemā uzticēšanās līmeņa nopietnās sekas – zema uzticēšanās ne tikai kavē labklājību un ekonomisko izaugsmi, bet arī apdraud valsts drošību.
  • Kopš padomju laikiem ir saglabājies priekšstats, ka jāuzticas konkrētām sejām, nevis konkrētām institūcijām, lai saņemtu pakalpojumu, labvēlību vai lēmumu. Situācija, kad uzticēšanās valsts iestādēm norit ar kādas trešās personas starpniecību, liecina par vāju valsti.
  • Nāves klātbūtne ar pandēmiju ir atgriezusies, taču tikai skaitļos un statistikā. Ārpus statistikas tai netiek piešķirta nekāda jēga. Nāve vēl vairāk kļuvusi par sava veida geto – cilvēkiem jāmirst absolūti izolēti.

Lai gan ierasti runāt par pandēmijas ēnas aspektiem, pirms sarunas minējāt, ka vēlaties vairāk pievērsties tam, ko pandēmija ir atklājusi par mums un ko varam mācīties. Ko jaunu jūs kā antropoloģe esat atklājusi par sabiedrību, cilvēku uzvedību šajā laikā? 

Antropologiem šis ir interesants laiks, jo ir pamatīgi ierobežots gan viņu primārais izpētes objekts – sociālā saskarsme –, gan viņu primārā izpētes metode: lauka darbs, kas arī balstās saskarsmē ar cilvēkiem. Iespējams, tāpēc viņi tik raženi reflektē par pandēmijas sekām, ietekmēm, iespējām.

Pandēmija kā palielināmais stikls ir atklājusi un palielinājusi sasāpējušas problēmas visās sabiedrības struktūrās gan lokāli, gan globāli. Tāpēc šis ir laiks, lai mācītos. Visus pandēmijas izgaismotos aspektus gan vienā sarunā iztirzāt nevarēsim, bet vēlos uzsvērt divus ikdienā īpaši uzkrītošus.

Pirmais ir saistīts ar cilvēka seju un tās redzamību sabiedrībā, ko jau kādu laiku esam zaudējuši, valkājot maskas. Norvēģu filozofs Einārs Everengets ir rakstījis, ka, pazaudējot savu seju, mēs pazaudējam cienījamību. Viņš atsaucas uz franču filozofu Emanuelu Levinu, kurš cilvēka seju sauc par cilvēcības epicentru. Ikdienā tieši seja ir tā, kas mums palīdz komunikācijā, – acu un mutes izteiksme stāsta par cilvēka vajadzībām, priekiem, sāpēm, ciešanām. Piemēram, kā izjust empātiju, ja sāpēm un ciešanām nav iespējams piešķirt seju? Esot saskarsmē ar citu sejām, mēs ne vien saprotam citus, bet arī izjūtam atbildību par līdzcilvēkiem un savā ziņā gūstam apstiprinājumu savai esībai. Ja seju slēpj maska vai mājas sienas, tad šī iespēja zūd. Skatieni un smaidi vairs netiek apmainīti kā parasti, cilvēks vairs neuztver šos šķietami niecīgos, tomēr tik izšķirīgos sakarus, kas veido un uztur cilvēku kopienu. Īpaši svarīga šī saskarsme ir bērniem, jo tas ļauj viņos attīstīt empātiju. Mācīšanās, komunikācija un spēja izprast citu cilvēku jūtas ir nepilnīga, ja nevar izmantot visu emocionālo reģistru, kas atspoguļojas sejā.

Un kāds būtu otrs novērojums?

Otrs novērojums ir saistīts ar arvien pieaugošo nevienlīdzību. Pandēmijas ietekme nebūt nav vienāda visās sociālajās grupās un reģionos. Ziemeļeiropā, kur ir augsta nodarbinātība un sociālās garantijas, krīzi piedzīvo pilnīgi citādi nekā, piemēram, daudzās Āzijas un Āfrikas valstīs, kur lielākā daļa iedzīvotāju strādā neformālajā sektorā – piemēram Indijā ap 90% – un kur nav tiesību uz pabalstiem un veselības apdrošināšanu. Tādu cilvēku ir miljoniem.

Pandēmija arī ir pamatīgi iedragājusi pēdējās desmitgadēs sasniegto dzimumu līdztiesības jomā. Pētījumi liecina, ka sievietes kļūst arvien vairāk pakļautas nabadzības riskam. ANO jau rudenī ziņoja, ka pandēmijas ietekmē līdz 2021. gadam vēl 47 miljoni sieviešu un meiteņu nonākšot galējā nabadzībā. Protams, vīruss nav īpaši vērsts uz sievietēm, bet tas atšķirīgi ietekmē konkrētus ekonomikas sektorus. Vīrieši un sievietes mēdz noslāņoties noteiktās profesijās, un sievietes biežāk strādā daļēju slodzi, tādēļ viņām nav sociālā drošības spilvena. Sieviešu globālās nodarbinātības pētījumi liecina, ka sieviešu darbavietas šajā krīzē ir par 19% vairāk apdraudētas nekā vīriešu un ka sievietes ir krietni vairāk nodarbinātas sektoros, kur ir visizteiktākā lejupslīde: izmitināšana, ēdināšana, mazumtirdzniecība, skaistumkopšana, māksla, kultūra, atpūtas industrijas. Arī nozarēs, kas turpina darboties, sievietes uz saviem pleciem iznes pandēmijas smagumu – viņas strādā par medmāsām, apkopējām, sabiedriskā transporta vadītājām, pārdevējām un nevar ērti distancēties no vīrusa savrupmājās. Un papildus tam nefunkcionējoša izglītības un veselības aprūpes sistēma nesamērīgi noslogo sievietes ar liela apjoma nekompensētu darbu, pastiprinot tā sauktās tradicionālās dzimumu normas. To var novērot arī Ziemeļvalstīs, kur ir augsta dzimumu līdztiesība.

Vēl viens globālās nevienlīdzības rādītājs ir plānotās vakcīnu pases, kas arvien vairāk palielina plaisu starp bagātām un nabadzīgām valstīm un dažādām sociālām grupām. Vērojot vakcīnu izķeršanu, jājautā, kur tad palikušas Eiropas fundamentālās vērtības. Iepriekš neaizsargātās grupas kļūst vēl neaizsargātākas. Turīgajās valstīs pilsoņi var vakcinēties, lai dotos atpūtā uz kūrortiem, restorāniem, koncertiem, savukārt citiem ir liegtas elementāras pārvietošanās tiesības vakcīnu nepieejamības dēļ. Aģentūra “Reuters” ziņoja, ka valstis ar augstiem un vidējiem ienākumiem ir rezervējušas 6,2 miljardus vakcīnu devu un plāno pabeigt vakcināciju līdz rudenim, savukārt nabadzīgās valstis rezervējušas vien 1,6 miljardus devu un varēs pabeigt vakcināciju labi ja līdz 2024. gadam. Starplaikā būs jaunas mutācijas un jauni viļņi, jo hermētiski noslēgt valstis uz ilgu laiku nav iespējams. Kamēr visur nebūs vienlīdzīga piekļuve vakcīnām, mēs nevarēsim atgriezties pie pārvietošanās brīvības. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pasaule ir sasaistīta. Gluži kā Ojāra Vācieša savulaik rakstītajās rindās “tev ir sakars ar visiem un visu”.

Komentārā portālam “Delfi” citējat norvēģu antropologa Tomasa Hillanna Ēriksena pausto, ka “korona vīruss ir logs, kas ļauj paskatīties uz alternatīviem veidiem, kā organizēt mūsu sabiedrību”. Vai saskatāt mēģinājumus to darīt? 

Varbūt pavisam nelielos un ikdienišķos mērogos, bet šajā sasaistītajā pasaulē, kur mums ir sakars ar visiem un visu, to ir grūti izdarīt. Mūs saista nesaraujami tirdzniecības, ražošanas, patēriņa, mobilitātes tīkli, un pat nelielu izmaiņu sekas vienā pasaules malā ir ātri jūtamas otrā. Ja kaut kas notiek Ķīnā, tas atbalsojas Rīgā, piemēram, skolu, lielveikalu, aviosatiksmes slēgšana. Pandēmija mums liek apzināties cilvēces trauslumu un savstarpējo atkarību, mēs esam sapratuši, ka neko nevaram pilnībā kontrolēt.

Pētot Arābu Līča valstis, es novēroju, ka absolūti lielākā daļa strādnieku šajā reģionā ir indieši, kuri gandrīz visu nopelnīto naudu sūta uz Indiju savām ģimenēm. Ja krīzes laikā šie strādnieki, piemēram Abū Dabī, zaudē darbu, tas sāpīgi atspoguļojas plašās kopienās Indijā. Tā ir globālā ekonomika, kuru arvien vairāk izjūtam krīzes laikā. Tāpat pandēmija ir parādījusi, cik sasaitīti ir ekonomikas sektori. Ja veselības aprūpes sistēma nefunkcionē pienācīgi un nav vienlīdzīgi pieejama visiem, sabiedrība sairst, sašķeļas, ir jāslēdz veikali, uzņēmumi. Tagad redzam, ka veselības drošība ir arī darba drošība, biznesa drošība un valsts drošība. Arī te mēs redzam, cik sasaistīta ir pasaule.

Viena no būtiskākajām izmaiņām, ar ko pandēmijas laikā saskaras cilvēki, ir darba vides maiņa – daudzviet notikusi pāreja uz attālināto darbu. Vai esat novērojusi, ka pandēmija ir mainījusi cilvēku attieksmi pret darbu?

Pandēmija mums ir parādījusi, ka jebkurš var kļūt par bezdarbnieku. Ja iepriekš bezdarbnieka statuss mēdza radīt kauna sajūtu, tad tagad tas zaudē savu stigmu. Savukārt darbu nezaudējušie pievērš arvien lielāku uzmanību tam, vai viņu darbs ir jēgpilns.

Pētījumi liecina, ka attālinātais darbs ir uzlabojis produktivitāti, jo cilvēki vairs nezaudē laiku, pārvietojoties uz darbu, uz sanāksmēm vai pļāpājot ar kolēģiem. Tomēr arī te izgaismojas nevienlīdzība. Lasot pētījumus, kas slavē attālināto darbu, rodas sajūta, ka pētījumu autori runā no diezgan priviliģētām pozīcijām. Ne katram ir iespēja strādāt attālināti, ne katram ir atsevišķs darba kabinets mājās, ne katram ir interneta pieslēgums, ne katrs var aizbraukt uz savu lauku māju, lai izbaudītu attālināto darbu tuvāk dabai. Maz tiek runāts par tiem, kuriem attālinātais darbs jāveic mazos, šauros dzīvokļos un paralēli mājmācībā jāskolo bērni, un par tiem, kuriem attālinātais darbs nav un nebūs iespējams. Pieļauju, ka attālinātā darba ietvaros nepieciešamas arī izmaiņas Darba likumā.

Bet jā, daudzi, kam attālinātais darbs ir iespējams, izjūt vairākus pozitīvos aspektus. Starptautiskā darba organizācija (ILO) jau pirms pandēmijas vēstīja, ka mājas birojs ir nākotne, un tagad miljoniem eiropiešu savu darbu ir pārcēluši uz mājām. Pandēmija šo tendenci brutāli paātrināja un ļāva apiet daudzu vadītāju iebildumus pret attālināto darbu. Un novērojumi liecina, ka tas darbojas, produktivitāte pat pieaug. ILO eksperti ziņo, ka lielākais šķērslis, veicot attālināto darbu, ja tāds konkrētajā profesijā ir iespējams, ir vadītāji, kuri savu vadības stratēģiju joprojām balsta uz apmeklējumu jeb to, cik cilvēku katru dienu parādās birojā. Bet apmeklējums nav tas pats, kas rezultāts! Te ir divi atslēgas vārdi, kas jāiegaumē, lai attālinātais darbs būtu sekmīgs, – atbalsts, kas vadībai jāsniedz saviem darbiniekiem, un uzticēšanās starp vadību un darbiniekiem.

Un kā ar ēnas pusēm?

Ēnas puse ir tā, ka, strādājot attālināti, zūd līdzsvars starp darbu un privāto dzīvi. Cilvēki mājas birojā mēdz strādāt ilgāk, jo netērē laiku transportam un vēlas parādīt, ka ir tikpat efektīvi kā birojā. Jāuzsver arī, ka pandēmija rada bažas par konkrētu profesiju automatizēšanu nākotnē. Roboti neslimo. Tas liek uzdot jautājumu, ko cilvēkiem nozīmē darbs. Amats un darbs ne tikai ļauj nopelnīt dienišķo maizi, bet ir arī nozīmīga cilvēka identitātes un piederības sajūtas sastāvdaļa. Darba zaudēšanai var būt dramatiskākas sekas nekā saslimšanai ar vīrusu. Ekonomisti lēš, ka pandēmijas izraisītais bezdarbs ASV tuvāko 10 gadu laikā varētu izraisīt 460 000 nāves, bet līdz 2040. gadam – pat 1,37 miljonus papildu nāves gadījumu.

Pandēmija ir izgaismojusi to, ka daudzi cilvēki neuzticas zinātniekiem, piemēram, par vakcīnu drošumu. Kāpēc tā? Fenomens nav gluži jauns, bet vai šī pandēmija varētu palīdzēt rosināt uzticību, ja mēs to veiksmīgi pārvarētu?

Manuprāt, tā drīzāk ir neuzticēšanās varas iestādēm, kas zinātni komunicē, nevis neuzticēšanās zinātnei. Pandēmija izgaismo zemā uzticēšanās līmeņa nopietnās sekas, parādot, ka zema uzticēšanās ne tikai kavē labklājību un ekonomisko izaugsmi, bet arī apdraud valsts drošību. Precizēšu, ka, runājot par sociālo uzticēšanos, mēs runājam par to, cik lielā mērā mēs uzticamies personīgi nepazīstamiem cilvēkiem un valsts iestādēm. Atceros, kad pirms dažiem gadiem padziļināti pētīju uzticēšanās tēmu, salīdzināju konkrētus rādītājus, kas Latviju un Ziemeļvalstis atklāja kā divus pretpolus. Ja tiesu vara un policija bija institūcijas, kas iemantoja visaugstāko iedzīvotāju uzticēšanos Ziemeļvalstīs, tad Latvijā tas bija gluži pretēji. Ja Ziemeļvalstīs savam parlamentam uzticējās ap 70% iedzīvotāju, tad Latvijā vien 17%. Ja mēs palūkojamies uz iepriekšējo krīzi Latvijā 2009. gadā, tad parlamentam uzticējās vien 4,5 %.  Ir pētnieki, kas apgalvo, ka Norvēģijā un Somijā saslimšanas rādītāji ir samērā zemi, pateicoties tam, ka sabiedrība uzticas savas valsts institūcijām. Vidējais ziemeļnieks tic, ka valsts vara rīkojas viņa labā. Nereti nākas secināt, ka Latvijā vēl no padomju laikiem ir saglabājies priekšstats, ka ir jāuzticas konkrētām sejām, nevis konkrētām institūcijām, lai saņemtu konkrētus pakalpojumus, labvēlību vai lēmumu. Situācija, kad uzticēšanās valsts iestādēm norit ar kādas trešās personas starpniecību, liecina par vāju valsti – tā spriež socioloģijas lielmeistars Entonijs Gidenss.

Pandēmija ir arī parādījusi, ka ir svarīgi runāt ne vien par cilvēka tiesībām un brīvību, bet arī pienākumiem un drošību, par to, ko nozīmē būt labam sabiedrības pilsonim. Un vakcinēšanās šajā kontekstā ir būtiska. Salīdzināsim to kaut vai ar nodokļu maksāšanu – vai es gribētu maksāt nodokļus, ja neticētu, ka to dara arī citi un ka valsts spēj šo naudu taisnīgi pārvaldīt?

Vai pandēmija ir mainījusi cilvēku attieksmi pret nāvi? Daudzi ar to tādā apmērā saskaras pirmo reizi, gan lasot ziņas, gan piedzīvojot personisku traģēdiju, kad no Covid-19 mirst tuvinieks.  

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir vērts atskatīties uz to, kā nāvi uzlūkoja tradicionālās sabiedrībās, kurās aiziešanu uzskatīja par dzīves sastāvdaļu. Parasti, cilvēkam mirstot, tika veikti dažādi rituāli, kas ļāva saprast nāvi un šim notikumam sagatavot gan aizgājēju, gan tuviniekus. Modernās antropoloģijas pamatlicējs Broņislavs Maļinovskis ir izvirzījis domu, ka reliģija ir dzimusi no priekšnojautām par nāvi un nemirstību. Dažādas reliģijas nāvi attēlo kā pāreju uz jaunu sākumu, saistot to ar reinkarnāciju, augšāmcelšanos, pestīšanu. Arī latviešu folklorā bēres izskan kā godi un pāreja uz viņsauli. Antropologi nāves rituālus aplūkojuši arī kā instrumentus sociālās kārtības atjaunošanai un sociālo saišu regulēšanai.

Par nāves ontoloģiju un Covid-19 interesanti raksta indiešu filozofe Venata Arora. Viņa norāda: zinātnei un tehnoloģijām attīstoties, cilvēks sāka sevi uztvert kā spēcīgāku par dabas spēkiem – slimības tika izskaustas, dzīves ilgumu izdevās pagarināt un nāvi aizkavēt, bet ne uzvarēt. Nāve kļuva par objektivizētu, regulējamu, mērāmu, atrautu no kopienas un cilvēku dzīves, par dzīves ienaidnieku, kas jāuzveic, par ārstu neveiksmi. Nošķirot aizgājējus no savas kopienas un lokalizējot viņus institūcijās – slimnīcās, morgos, kapsētās –, sabiedrības savā ziņā sāka justies drošāk, jo neredzēja nāvi sev līdzās un dzīve šķita ritam uz priekšu. Pandēmija šo situāciju krasi mainīja. Mirstības realitāte satricināja arvien progresējošo medicīnu, un daļa sabiedrības atkal sāka pārdomāt cilvēka eksistenci un iedomāto drošības sajūtu.

Piekrītu V. Arorai, ka nāves klātbūtne ar pandēmiju ir atgriezusies, taču tikai skaitļos un statistikā. Ārpus statistikas tai netiek piešķirta nekāda jēga. Šiem nāves gadījumiem tiek piešķirta nozīme tikai tiktāl, cik tie veicina slimības monitorēšanu un varbūt arī apkarošanu. Nāve vēl vairāk kļuvusi par sava veida geto – cilvēkiem jāmirst absolūti izolēti, aizgājēji tiek uztverti vienīgi kā vīrusa konteineri, tuviniekiem tiek liegts būt kopā pēdējā dzīves stundā un piedalīties bērēs. Aiziešanai tiek atņemts cilvēcīgums – un tas aiziešanu padarījis vēl baisāku.

Lai atkal radītu mūsu ontoloģisko drošību, tiek tērēts milzu kapitāls antivielu izstrādei, veselības infrastruktūras paplašināšanai, vīrusu izplatīšanās novēršanai, ekonomikas atveseļošanai un normalitātes atgūšanai visos iespējamajos veidos. Protams, ir svarīgi veicināt sabiedrības veselību un ticību sabiedrības stabilitātei, tomēr, kā apgalvo šī indiešu filozofe, nāves socializācijai tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Dažādas aģentūras izdod direktīvas un informē par slimības profilakses pasākumiem, bet neviena no tām nekoncentrējas uz cilvēku sagatavošanu aiziešanai. Arī tāpēc pandēmija ir satricinājusi mūsu ontoloģisko drošību, un tas ietekmē sabiedrības noskaņojumu. Šodien tā ir pandēmija, bet rīt tas var būt kaut kas cits, jo vienā dienā mūžs noslēdzas.

Vai pandēmijas krīzē saskatāt arī pozitīvo?

Šis pārbaudījumu laiks, kurš nebūt nav fināla fāze, mums katram atsevišķi un sabiedrībai kopumā būs daudz ko iemācījis – par trauslumu, par jēgu, par atbildību, par drošību, par ilgtspējību, par līdzdalību sabiedrības dzīvē, par to, cik svarīgi ir būt daļai no kopienas. Šādā ziņā pandēmijai ir arī pozitīvie aspekti. Ojārs Vācietis rakstījis – “bez pretspēka es esmu nulle”, bet vācu filozofs Fridrihs Nīče: “kas mani nenogalina, mani padara stiprāku”. Šādā izpratnē mēs varam uztvert pandēmijas krīzi kā pārejas rituāla liminālo fāzi1, no kuras, pārvarējuši grūtības, iznākam stiprāki, viedāki, pārtapuši jaunā kvalitātē.

1 Teoriju par pārejas rituāliem un liminālo fāzi attīstījis britu antropoligs Viktors Tērners, pētot dažādus rituālus Āfrikā. Piemēram, rituālos, kas vērsti uz pubertātes vai pilngadības sasniegšanu, liminālā fāze tiek uzskatīta par noteicošo, jo tās laikā jāpārvar grūtības un caur grūtībām jāpārtop jaunā kvalitatē.

Labs saturs
44
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU