VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
13. aprīlī, 2021
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
14
14

Kā pandēmija maina veselības aprūpes sistēmu

LV portālam: ANDA ĶĪVĪTE-URTĀNE, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore, Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras asociētā profesore Dr.med., Mg.sc.sal.

FOTO: Ieva Leiniša, LETA

Ar pandēmiju sadzīvojam jau vairāk nekā gadu, un izskatās, ka tas būs jādara vēl vismaz tikpat ilgi, intervijā secina Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore, Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras asociētā profesore Dr.med., Mg.sc.sal. ANDA ĶĪVĪTE-URTĀNE. Viņas vadībā tapis plašs pētījums par Covid-19 epidēmijas ietekmi uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā. Secinājumi ir apjomīgi un nav iepriecinoši. Vienlaikus krīzes situācija kalpojusi arī kā katalizators problēmu risināšanā.

īsumā
  • Nākotnes kontekstā ir nepieciešams veikt izmaiņas katastrofu medicīnas plānos un paredzēt, kas ir jādara, lai lielā skaitā un pietiekami ilgi katrā slimnīcā ārstētu pacientus ar kādu bīstamu infekciju.
  • Ir nākusi talkā telemedicīna, un uz tās rēķina ambulatoro vizīšu skaits pie atsevišķiem speciālistiem ir pat pieaudzis.
  • Seksuālā un reproduktīvā veselība arī pirms Covid krīzes Latvijā bija diezgan traģiskā stāvoklī. Covid krīze šo situāciju ir pasliktinājusi.
  • Partnera klātbūtne dzemdībās sievietei ir fundamentāli svarīga, tas ir cilvēktiesību jautājums. Projektā līdzdarbojās arī cilvēktiesību eksperti, kuri palīdzēja sagatavot vadlīnijas.
  • Depresijas simptomi, salīdzinot ar 2011. gadu, kad notika pēdējais nacionāli reprezentatīvais pētījums par šo tēmu, ir dubultojušies.
  • Informatīvajā telpā bija izolēti arī vājdzirdīgie un nedzirdīgie cilvēki – šiem cilvēkiem nav iespēju lasīt no lūpām, ja tiek lietotas sejas maskas.
  • Pētījumi rāda, ka liela nozīme ir izglītības līmenim – jo tas ir zemāks, jo vairāk tic dažādām sazvērestības teorijām. Korelācija ir ļoti izteikta.

Pētījums “Covid-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana” tapis valsts pētījumu programmas “Covid-19 seku mazināšanai” ietvaros un aptver piecas tēmas: ietekme uz kopējo veselības aprūpes sistēmu, ietekme uz iedzīvotāju grupām vecumā virs 50 gadiem un bērniem, kā arī iedzīvotāju psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un iedzīvotāju seksuālā un reproduktīvā veselība.

Kāpēc izvēlējāties pētīt tieši šādus virzienus? Vai tie vislabāk atspoguļo svarīgākās pandēmijas ietekmes zonas veselības jomā?

Šoreiz tēmas pilnīgi brīvi izvēlēties nevarējām – pētījuma programma bija valsts pasūtījums. Veselības ministrija kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Zinātņu padomi bija formulējusi sasniedzamos rezultātos. Bērnu, senioru, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības izpēte Covid laikā bija kā papildu piedāvājums no mūsu puses. Projekta realizācijas prasība bija, ka vismaz trīs iestādēm ir jāsadarbojas, jāveido konsorciji. Līdz ar to šajā pētījumu programmā kopā startēja Rīgas Stradiņa universitātes, Latvijas Universitātes un Banku augstskolas kolēģi.

Iepriekš medijos esat nedaudz ieskicējusi pētījumā noskaidroto: ka Covid-19 ir trešais biežākais nāves cēlonis, tas ir apsteidzis tādus ārējos nāves cēloņus kā ceļu satiksmes negadījumi, traumas, pašnāvības (pirmie divi nāves cēloņi ir sirds un asinsvadu slimības un onkoloģija). Par 11% ir pieaugusi hospitalizēto pacientu letalitāte.

Svarīgi, ka pētījums aptver Covid pirmā viļņa laiku – projektu sākām pērn vasarā un datus vācām līdz agram rudenim.

Attiecībā uz mirstību pētījām Covid ietekmi uz veselības aprūpes sistēmu – kāda ir ambulatorā un stacionārā palīdzība un mirstība no biežākajām neinfekcijas slimībām, t.i., kardiovaskulārām un onkoloģiskām saslimšanām, pērn salīdzinot ar vairākiem iepriekšējiem gadiem.

Plānveida medicīnas pakalpojumi šajā laikā tika ierobežoti un atcelti, bija novērojams ambulatoro vizīšu skaita samazinājums, bet arī ne visur. Piemēram, diagnozei “krūts vēzis” ambulatoro apmeklējumu skaits ir pieaudzis, salīdzinot ar 2019. gadu. Ir nākusi talkā telemedicīna, un uz tās rēķina ambulatoro vizīšu skaits pie atsevišķiem speciālistiem ir pat pieaudzis.

Līdz ar to nevar teikt, ka visas pārējās slimības ir pazudušas un citi slimnieki nesaņem adekvātu palīdzību.

Tiesa, sekas kardiovaskulārām un onkoloģiskām saslimšanām neiestājas vienā dienā, īstās sekas varēsim redzēt tikai šogad vai turpmākajos gados. Covid patiesā ietekme ir jāskatās ilgtermiņā.

Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem, 2020. gada ziemā kopumā pieauga mirstība, un tā bija tieši uz Covid rēķina.

Kāpēc hroniskiem slimniekiem Covid laikā varētu būt ilgtermiņa sekas? Vai cilvēkiem bail saskarties ar medicīnu, lai neinficētos? Tātad runa ir par novēlotu vēršanos pēc palīdzības vai atteikšanos no tās psiholoģisku iemeslu dēļ.

Ilgtermiņa sekām redzu trīs iemeslus. Pirmkārt, varu piekrist, īpaši senioru grupā, ka cilvēki izvairās apmeklēt ārstniecības iestādes, baidoties inficēties.

Otrkārt, kā jau minēju, tika atcelti plānveida pakalpojumi – ja kaut ko laikus neizārstē, tas kļūst akūts.

Treškārt, zinātnieki citās valstīs un arī Latvijā sāk novērot situāciju, kuru sauc par ”long Covid” (ilgo/garo Covidu) – cilvēkiem, kuri izslimojuši Covid, infekcija organismā atstāj hroniskas sekas, piemēram, ietekmē sirds un asinsvadu, nieru veselību.

Vai varat izcelt galvenās veselības aprūpes jomas, kuras pandēmija Latvijā ietekmēja visvairāk? Kam būtu jāpievērš papildu uzmanība?

Pētīto jautājumu loks bija ļoti plašs, pētījām visu trīs līmeņu – primāro, sekundāro, terciāro veselības aprūpi, apakšprojekts bija arī par zobārstniecības palīdzību. Secinājumi ir ļoti apjomīgi. Varu minēt dažus piemērus. Ierobežojot pakalpojumu pieejamību, ir samazinājies vizīšu skaits.

Covid ir izgaismojis problēmas pakalpojumu organizēšanā, piemēram, katastrofu medicīnas sistēmā. Līdz šim visām lielajām slimnīcām bija katastrofu medicīnas plāni, kas noteica, ka pacientus, kuriem diagnosticēta bīstama infekcijas slimība un nepieciešama ilgstoša aprūpe, transportē uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru “Latvijas Infektoloģijas centrs”. Covid situācijā tas nebija iespējams – centram nebija iespēju tik daudz pacientu uzņemt no visas Latvijas. Visām lielajām slimnīcām vajadzēja ļoti ātri pārorientēt savu darbību tā, lai tajās varētu ilgstoši un lielā skaitā tikt aprūpēti pacienti ar tiešām bīstamu infekciju. Tātad nākotnes kontekstā ir nepieciešams veikt izmaiņas katastrofu medicīnas plānos un paredzēt, kas ir jādara, lai lielā skaitā un pietiekami ilgi katrā slimnīcā ārstētu pacientus ar kādu bīstamu infekciju.

Tagad šī situācija tiek sakārtota, nākamajām krīzēm būsim daudz gatavāki, jo katra no slimnīcām zinās, kas ir jādara.

Vēl viens piemērs, kam būtu jāpievērš uzmanība. Pērn, pirmā viļņa laikā, visi zobārstniecības pakalpojumi tika atcelti, bija pieejama tikai akūtā palīdzība. Kolēģi ir izpētījuši, ka pandēmijas laikā nav nepieciešams atcelt šos pakalpojumus.

Urbjot zobus jeb tīrot kariozos audus, tas tiek darīts ar urbi, kurā ir ūdens, kas veido gaisa pilienu aerosolu, tāpēc ir milzīgs risks pakalpojuma laikā pārnest infekciju. Taču ir pieejamas arī neinvazīvās kariesa ārstēšanas metodes – piemēram, kariozo audu izņemšana ar rokas instrumentiem, kas nerada gaisa pilienus.

Pasaules veselības organizācija pievērš uzmanību ne tikai tam, ka veselības aprūpes sistēmas visā pasaulē bija spiestas īsā laikā mainīt organizatoriskos procesus, bet arī sabiedrības attieksmes maiņai pret pakalpojumiem, kuru sekas vēl grūti aplēst. Piemēram, esot samazinājušies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukumi nebūtisku iemeslu dēļ. Vai vērtējāt šādus aspektus? Vai tie varētu saglabāties ilgtermiņā?

Jautājums vairāk ir par to, vai Covid pandēmija veselības aprūpei ir devusi arī kaut ko labu. Jā, Covid ir izgaismojis dažādas problēmas, kā arī kalpojis kā labs katalizators šo lietu savešanai kārtībā.

Piemēram, pirms Covid gadiem ilgi runājām par to, ka vajadzētu attīstīt telemedicīnu (telefoniskas, video vai e-pasta konsultācijas), īpaši tālākajos Latvijas reģionos. Ne vienmēr ārstam ir nepieciešams satikt pacientu klātienē, lai viņam palīdzētu. Par telefona konsultācijām nebija regulējuma – tas tapa Covid laikā. Tiesa, tas gan vēl ir jāsakārto, jo ir daudz problēmu. Bet tagad telefona konsultācija, telemedicīna plašākā kontekstā ir valsts apmaksāts pakalpojums.

Arī zobārstniecībā, piemēram, ķirurga konsultācijas atsevišķos gadījumos var notikt attālināti. 

Tāpat svarīga pandēmijas laikā ir trešo personu klātbūtne slimnīcās. Pērn Covid pirmā viļņa laikā Rīgas Dzemdību namā, kas ir lielākā šāda iestāde Latvijā, diezgan strauji samazinājās dzemdību skaits, jo dzemdību laikā stacionārā tika aizliegts uzturēties bērna tēvam. Sievietes meklēja palīdzību privātās klīnikās vai ārpus ārstniecības iestādēm. Projektā līdzdarbojās arī cilvēktiesību eksperti, kuri palīdzēja sagatavot vadlīnijas, ka partnera klātbūtne dzemdībās sievietei ir fundamentāli svarīga, tas ir cilvēktiesību jautājums. Šobrīd ginekologi ir iestrādājuši vadlīnijās, ka pandēmijas, augsta riska apstākļos partnera klātbūtne dzemdību laikā slimnīcā ir atļaujama.

No piecām darba pakām trīs – iedzīvotāju psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība, iedzīvotāju seksuālā un reproduktīvā veselība un Covid ietekme uz iedzīvotāju grupām vecumā virs 50 gadiem – ir starptautiskas iniciatīvas, tātad daļa no starptautiskiem pētījumiem. Vai Latvijas pētījuma dati atklāja arī ko negaidītu, varbūt īpaši Latvijai raksturīgu?

Seksuāli reproduktīvās veselības pētījumā secinājām, ka pandēmijas pirmā viļņa laikā bija problēmas ar abortu veikšanu. Latvijā ne tikai ķirurģisko, bet arī medikamentozo abortu ir iespējams veikt tikai stacionārā. Taču plānveida palīdzība bija atcelta, bet uz aborta veikšanu nevar gaidīt. Rietumeiropas valstīs šī nav problēma, jo medikamentozais aborts ir iespējams mājas apstākļos ārsta attālinātā uzraudzībā. Latvijā tas nav atļauts. Šī ir viena no mūsu rekomendācijām – atļaut medikamentozo abortu mājas apstākļos.

Pētījumā par Covid ietekmi uz iedzīvotāju grupām vecumā virs 50 gadiem kolēģi ir veikuši salīdzinājumu ar pārējām Baltijas valstīm. Pandēmijas ietekme uz senioriem visās trīs valstīs ir līdzīga. Ir dažas nianses, kur Latvijai ir gājis labāk, piemēram, senioru nodarbinātībā. To senioru īpatsvars, kuri ir zaudējuši darbu Covid dēļ, Latvijā ir izteikti mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi 6%, 18% un 10%.

Bieži uztraucamies par senioru psihisko veselību, jo viņus nevarēja apciemot bērni un mazbērni. Taču dati rāda, ka Lietuvā un Igaunijā veco cilvēku, kuriem Covid ietekmē pastiprinājusies vientulības sajūta, īpatsvars ir augstāks nekā Latvijā – Igaunijā par 5%, bet Lietuvā – par 10%.

Jāņem gan vērā, ka pirms krīzes senioru skaits, kuri izjuta vientulību, Latvijā bija augstākais Baltijā.

Kāpēc pētījumā īpaši izcelti seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumi? Kādi ir secinājumi, un par ko jādomā turpmāk?

Piedalīties šajā lielajā starptautiskā pētījumā bija ārvalstu zinātnieku iniciatīva. Par partnera klātbūtni dzemdībās, kā arī medikamentozo abortu jau minēju. Par ko ir jādomā turpmāk? Seksuālā un reproduktīvā veselība arī pirms Covid krīzes Latvijā bija diezgan traģiskā stāvoklī, ja runājam par iedzīvotāju, jauniešu veselības pratību. Saslimstībā ar HIV, kas ir viena no seksuālās pārneses infekcijām, Latvija jau gadiem ilgi ir pirmajā vietā Eiropā. Līdzīgi ir ar citām seksuāli transmisīvajām infekcijām, ar iedzīvotāju zināšanām par savu seksuāli reproduktīvo veselību.

Covid krīze šo situāciju ir pasliktinājusi, īpaši attiecībā uz vardarbību pret sievieti partneru starpā – cieta savstarpējās attiecības.

Pētījums rāda: ja citās valstīs bija mazāk pieejama kontracepcija, tad Latvijā ar to nebija problēmu. 

Jau pirms krīzes nevarēja teikt, ka Latvija kā sabiedrība ir ļoti nobriedusi un spējīga runāt par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem – tostarp abortiem, LGBTQI (akronīms, ar ko apzīmē lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas, kvīrus un interseksuāļus - red.). Pandēmija ir izgaismojusi šīs problēmas vēl vairāk.

Intervijās medijiem esat izteikusies, ka arī ārpus krīzes apstākļiem Latvijā nav nodrošināta pietiekama valsts apmaksāta psiholoģiskā palīdzība. Turklāt pētījumi liecina, ka psihiskās veselības traucējumi ir tie, kas, piemēram, dod visilgākās darba nespējas lapas. Kāds ir sabiedrības psihiskās veselības novērtējums, kā cilvēki jūtas pandēmijas laikā? Kādas ir rekomendācijas?

Šim pētījumam bija divas daļas – viena izzināja sabiedrības psihiskās veselības stāvokli, bet otra pētīja cilvēku psihisko noturību.

Varu minēt dažus psihiskās veselības aspektus, kur ir vērojama diezgan izteikta pasliktināšanās. Viens no rādītājiem ir depresijas simptomi – to izplatība pērn, salīdzinot ar 2011. gadu, kad notika pēdējais nacionāli reprezentatīvais pētījums par šo tēmu, ir dubultojusies. Kolēģi jau pirms krīzes bija izstrādājuši apmācības programmu depresijas atpazīšanai ģimenes ārstiem. Mūsu rekomendācija ir pastiprināt ģimenes ārstu un primārās veselības aprūpes iesaistīšanu depresijas atpazīšanā, jo lielākā daļa šo gadījumu joprojām paliek neatpazīti.

Savukārt, pētot cilvēku psihisko noturību, secinājām, kas ir tie, kuriem pandēmijā klājās vieglāk, un ko darīt, lai tā būtu, kas ir faktori, kuri ietekmē psihisko noturību. Secinājām, ka vieglāk ar krīzi bija tikt galā tiem, kuri prot regulēt un kontrolēt savas emocijas, viņiem ir vieglāk pielāgoties krīzes apstākļiem. Arī tie, kuri prot plānot savu laiku un ievērot dienas režīmu. Tas, ka darbs notiek attālināti no mājām, nenozīmē, ka ir jāguļ līdz vienpadsmitiem rītā un jāiet gulēt divos naktī. Trauksme un depresijas simptomi mazāk attīstās tiem, kuri prot ievērot dienas režīmu, ikdienas rutīnu, miega higiēnu.

Viena daļa no rekomendācijām bija dažādos veidos (aplikācijas, speciālistu palīdzība, sociālo darbinieku apmācība u. c.) sniegt iedzīvotājiem informāciju par emociju regulēšanas mehānismiem, kā ilgstošas krīzes apstākļos tikt galā ar emocijām, kas var palīdzēt. Viens ir komunicēt ar iedzīvotājiem par to, kā neinficēties ar Covid, kā nenomirt, bet otrs – pastiprināt komunikāciju, kā turpināt dzīvot. Ar pandēmiju jau sadzīvojam vairāk nekā gadu, un izskatās, ka tas būs jādara vēl vismaz tikpat ilgi.

Cik saprotu, pētījumā tika atsevišķi aplūkots cilvēktiesību aspekts, ierobežojošo pasākumu atbilstība vispārpieņemtiem cilvēktiesību principiem. Kādi ir galvenie cilvēktiesību problēmjautājumi veselības aprūpē pandēmijas apstākļos un iespējamie risinājumi, rekomendācijas?

Latvijā ir nesakārtots regulējums veselības aprūpes jomā. Piemēram, likumā “Par prakses ārstiem” ir rakstīts, ka ārsts sniedz cilvēkam palīdzību tikai klātienē, kas ir novecojis formulējums, jo eksistē telemedicīnas pakalpojumi.

Lielas problēmas pērn radās ārvalstniekiem, kas uzturas Latvijā. Eiropas Savienības (ES) tiesiskais regulējums paredz, ka ES pilsonis var saņemt medicīnisko palīdzību jebkurā dalībvalstī. Covid testam vajadzēja ģimenes ārsta nosūtījumu. Ļoti bieži bija situācijas, kad angliski runājošam cilvēkam, piemēram, studentam, kuram nav Latvijā ģimenes ārsta, nav iespējams veikt testu, kā arī nav informācijas angļu valodā par šiem jautājumiem. Jāpiebilst, ka ar informācijas pieejamību bija problēmas arī krieviski runājošajiem. Šī joma ir jāsakārto.

Daudziem ES pilsoņiem, kas uzturas Latvijā, bija arī hroniskas slimības, viņiem ir tiesības saņemt palīdzību un medikamentus. Praksē šīs tiesības bija ierobežotas valodas barjeru dēļ.

Daudzviet tiek runāts par Covid-19 sociālo aspektu, proti, slimība daudz postošāk ietekmē noteiktas sabiedrības sociālekonomiskās grupas, kuras jau iepriekš ir saskārušās ar etnisko, rasistisko diskrimināciju. Gan ASV, gan Vācija ir saskārušās ar problēmu, ka ekonomiski atpalikušākos un arī politiski radikālākos reģionos slimības ietekme ir smagāka. Cik izšķiroša nozīme varētu būt izglītības līmenim un citiem sociālekonomiskiem aspektiem arī Latvijas apstākļos?

Mūsu pētījumi rāda, ka liela nozīme ir izglītības līmenim – jo tas ir zemāks, jo vairāk tic dažādām sazvērestības teorijām. Korelācija ir ļoti izteikta.

Kā komunikācijas problēmu pieminēju valodas barjeru. Bet vēl arī ir atsevišķas cilvēku grupas, kas nevar uztvert sniegto informāciju, piemēram, personas ar kognitīviem traucējumiem – ar vecuma demenci, psihiskās attīstības traucējumiem. Informācijas vieglajā valodā par Covid, kas un kāpēc ir jādara, nav.

Informatīvajā telpā bija izolēti arī vājdzirdīgie un nedzirdīgie cilvēki – šiem cilvēkiem nav iespēju lasīt no lūpām, ja tiek lietotas sejas maskas. Viņi nevar sazināties veikalā, nevar saņemt informāciju televīzijā.

Kā vērtējat līdzšinējo valsts veselības komunikāciju? Vai tā bijusi veiksmīga?

Valsts stratēģiskā komunikācija ir bēdīga. Pērn lēmumi attiecībā uz ierobežojumiem un komunikācija par tiem bija ļoti saraustīta, bieži vien juceklīga, nesaprotama un pretrunīga. Arī pirms Lieldienām komunikācija bija pretrunīga – no rīta epidemiologi TV paziņoja, ka situācija ir traka, nāk iekšā britu paveids, bet nākamajā ziņu izlaidumā valdība saka, ka pēc svētkiem būs atvieglojumi, vērs vaļā mazos veikalus. Tā ir pretrunīga informācija, un skaidrs, ka tā cilvēkos rada agresiju.

Vai, piemēram, ieviesa luksoforu principu ierobežojumu ziņā. Lai gan joprojām saslimšanas ziņā ir sarkanais signāls, notiek ierobežojumu atvieglošana. No vienas puses ieviesa šo principu, bet pie tā neturas.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados līdz ar higiēnas prasību ievērošanu, vakcīnu un antibiotiku attīstību pasaulē sāka valdīt uzskats, ka infekcijas ir uzvarētas un var uzelpot. Taču HIV, SARS, Ebolas vīruss, Covid-19 cilvēkiem atgādina, ka infekciju jomā nedrīkst atslābt. Kas jāmaina veselības aprūpes sistēmas organizācijā, lai, turpinot dzīvot ar šo vīrusu līdzās, sabiedrība varētu atgriezties pie “normāla dzīves ritma”?

Svarīgi ir sakārtot veselības aprūpes sistēmas problēmas, no kurām daļu jau ieskicēju, bet otra lieta – normāls dzīves ritms ir atkarīgs no iedzīvotājiem, no mums. Vienīgā izeja no šīs krīzes ir masveida vakcinācija. Jo lielāks īpatsvars cilvēku no tās atteiksies, jo krīze būs ilgāka un dziļāka.

Ir arī jāskatās, kā uzvedīsies vīruss, kas notiks ar tā mutācijām. Jau šobrīd atsevišķas vakcīnas pret jaunajiem Covid vīrusa tipiem, īpaši no Āfrikas, ir mazefektīvas.

Vasarā būs vieglāk, bet rudenī, ja nebūsim vakcinējušies un būs mutācijas, vīruss, visticamāk, atgriezīsies.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

6. aprīlī noslēdzās valstī izsludinātā ārkārtējā situācija. Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras turpināt noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ministru kabineta noteikumi Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai.

Visi tiesību akti, kas attiecas uz Covid-19, vienkopus Likumi.lv.

Žurnāla "Jurista Vārds" publikāciju izlase brīvpieejā - cīņas ar pandēmiju juridiskie aspekti.

 


LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU