VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
16. aprīlī, 2021
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
27
27

Kā izturēt “vēl mazliet”

LV portālam: JEĻENA VRUBĻEVSKA, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docente Dr. med.

Vai ilgstoša sadzīvošana ar dažādiem ierobežojumiem atstās paliekošu iespaidu uz mūsu sabiedrības ikdienas paradumiem? “Cilvēku neziņa un nespēja pārvaldīt jeb kontrolēt savu dzīvi rada trauksmi, kas var transformēties dusmās. Arī uz varas iestādēm par tās lēmumiem,” secina Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docente Dr. med. JEĻENA VRUBĻEVSKA. Intervijā LV portālam viņa stāsta, kā atpazīt sevī un tuviniekos sajūtas, kad nepieciešama profesionāla palīdzība un ko varam darīt, lai veicinātu dzīvesspēku izturēt “vēl mazliet”.

īsumā
  • Īpašā riska grupā ir tie cilvēki, kuriem jau pirms krīzes ir bijuši traucējumi – depresija vai trauksme. Tieši šo cilvēku vidū psihiskā veselība ārkārtas stāvokļa laikā ir būtiski pasliktinājusies.
  • Jebkura krīze psihisko veselību ietekmē daudz nopietnāk nekā fizisko veselību. Krīzei beidzoties, mums vēl kādu laiku, pat gadiem, nāksies cīnīties ar sekām.
  • Daļai cilvēku būs ļoti grūti atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā, jo arī tas atkal prasa pielāgošanos.
  • Dzīvā komunikācija var veicināt labāku savstarpējo saprašanos, piederības sajūtu, kuras īpaši trūkst pusaudžiem.
  • Psiholoģisko noturību pandēmijas laikā palīdz uzlabot noteikts dienas režīms, kvalitatīvs miegs, pastaigas svaigā gaisā, vingrošana, sportošana un atvēlēts laiks vaļaspriekiem.
  • Pasaules Veselības organizācija rekomendē vairāk lasīt vietnes, kas publicē uz zinātniskiem pierādījumiem balstītus faktus, nevis baumas.
  • Kad valda neziņa un izmisums, tādi aicinājumi kā “vēl mazliet” varētu padziļināt šo stāvokli un pastiprināt trauksmi, kas var transformēties dusmās un neapmierinātības pieaugumā. 

Pandēmija mūs skar jau ilgāk par gadu. Ko var secināt par cilvēku emocionālo stāvokli šobrīd? 

Cilvēkiem ir bijis jāpielāgojas tiešām grūtai situācijai, kas pielīdzināma krīzei. Ne katram ir viegli pielāgoties pārmaiņām, un tas ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, ģenētiskās pārmantojamības, vispārējā veselības stāvokļa, sociālās un ekonomiskās labklājības, kā arī psihiskās veselības. Īpašā riska grupā ir tie cilvēki, kuriem jau pirms krīzes ir bijuši traucējumi – depresija vai trauksme. Tieši šo cilvēku vidū psihiskā veselība ārkārtas stāvokļa laikā ir būtiski pasliktinājusies.

Cik lielā mērā cilvēki paši saprot, kā šīs izpausmes viņus ietekmē un kad jāmeklē palīdzība?

Tie cilvēki, kas ir piedzīvojuši depresiju un trauksmi, nereti paši atpazīst to izpausmes un dodas pie ārsta. Citādi ir, kad cilvēks depresiju piedzīvo pirmo reizi mūžā. Viņš jūtas slikti, nespēj labi funkcionēt un pildīt savas dažādās sociālās lomas, cieš gan darba, gan attiecību kvalitāte, bet tajā pašā laikā viņš nesaprot, kāpēc tā notiek. Ārsta uzdevums ir noteikt, kas notiek.

Arī es savā darbā arvien biežāk sastopos ar cilvēkiem, kas atzīst, ka nomāktībā un spriedzē atrodas jau no pagājušā gada pavasara. Varbūt cilvēks šādu situāciju pacieš, cerot, ka kļūs labāk, un, iespējams, kādu laiku tas ir iespējams, taču, krīzei turpinoties, šī bedre var padziļināties un depresijas izpausmes kļūt arvien smagākas.

Kādu iespaidu atstāj sabiedrisku vietu slēgšana?

Ir zināms fakts, ka jebkura krīze psihisko veselību ietekmē daudz nopietnāk nekā fizisko veselību. Krīzei beidzoties, mums vēl kādu laiku, pat gadiem, nāksies cīnīties ar sekām. Cilvēka ierastajai dzīves kārtībai un ritmam ir ļoti liela nozīme. Ja šī kārtība tiek izjaukta, tas var ietekmēt dažādas funkcijas, piemēram, miegu. Ja cilvēkam nav iespējas būt attiecībās un satikt draugus, kolēģus un paziņas, kā tas bija iepriekš, arī tas var veicināt, piemēram, trauksmi un depresiju.

Valsts pētījumu programmas ietvaros pētījām, kas pandēmijas laikā veicina cilvēku psiholoģisko noturību jeb dzīvesspēku. To uzlabot palīdz noteikts dienas režīms, kvalitatīvs miegs, pastaigas svaigā gaisā, vingrošana, sportošana un atvēlēts laiks vaļaspriekiem. Tāpat būtisks ir arī sabalansēts darba un brīvā laika režīms, ko gan daudzi līdz ar attālināto darbu zaudē, jo šīs robežas ir izplūdušas.

Pirmo vilni cilvēki, šķiet, pārcieta vieglāk, jo bija cerība, ka pandēmija drīz beigsies. Tagad jau šī situācija ilgst gadu, tāpēc pieļauju, ka daudziem vienkārši nolaižas rokas.

Ja cilvēks dzīvo ilgstošā neziņā un daudzi jau ir uz izsīkuma robežas, tad šī neskaidrība, kas būs rīt, un nespēja valdīt pār situāciju cilvēkiem rada bažas, trauksmi un nereti pārtop klīniski nozīmīgos simptomos. To var saistīt arī ar bailēm, kā, piemēram, bailēm inficēties ar Covid-19 un nomirt, kam ir ļoti liela sakarība arī ar psihiskiem traucējumiem (depresiju un klīniski nozīmīgu trauksmi).

Spriedzi noteikti rada arī nespēja plānot nākotni, piemēram, ceļojumus.

Cilvēku neziņa un nespēja pārvaldīt jeb kontrolēt savu dzīvi rada trauksmi, kas var transformēties dusmās, tostarp uz varas iestādēm par tās lēmumiem un noteiktajiem ierobežojumiem.

Kā mazināt šīs dusmas sevī? 

Viens no veidiem būtu mazāk pakļaut sevi nevēlamai informācijai. Šobrīd mediju telpā informācijas tik tiešām ir daudz – gan uzticami fakti, gan baumas, kas var tikai veicināt spriedzi un dusmas. Arī Pasaules Veselības organizācija rekomendē vairāk lasīt vietnes, kas publicē uz zinātniskiem pierādījumiem balstītus faktus, nevis baumas. Tāpat var censties strukturēt savu laiku, piemēram, lasīt ziņas tikai divas reizes dienā un ierobežotā daudzumā.

Otrkārt, ir jāmēģina sakārtot savu dienu – celties un doties gulēt vienā un tajā paša laikā, atvēlēt noteiktu laiku darbam un neaizmirst par atpūtu: uzturēties svaigā gaisā, neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm un vaļaspriekiem.

Ņemot vērā šo pieredzi, kā cilvēkus varētu ietekmēt atgriešanās pie ierastā, ierobežojumu mazināšana?

Protams, mēs nezinām, kā situācija mainīsies, un es apšaubu, ka dzīve īsā laika sprīdī atgriezīsies ierastajā veidā. Pieļauju, ka daļai cilvēku būs ļoti grūti atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā, jo arī tas atkal prasa pielāgošanos. Turklāt kādai daļai cilvēku ārkārtējā situācija ir veicinājusi psihiskās veselības pasliktināšanos, kas ir vērā ņemams kavēklis. Iespējams, šiem cilvēkiem būs ļoti grūti pielāgoties atkal jaunām izmaiņām un darbam, attiecībām ar cilvēkiem. Es pieļauju, ka krīze lielā mērā mainīs cilvēku komunikāciju. Redzam, kā viena gada laikā fantastiskā ātrumā ir attīstījušās dažādas tehnoloģijas, un mūsu ikdienas komunikācija bez tām vairs nav iespējama. Domāju, ka dzīve nebūs tāda kā iepriekš.

Iespējas tehnoloģiski sazvanīties ir, bet ko cilvēks zaudē, ja, piemēram, nevar satikt otru klātienē, bet runā videokonferences platformā “Zoom”?

Tikai saruna vien vēl nav uzskatāma par pilnvērtīgu komunikāciju. Cilvēku komunikācija klātienē nereti veicina jēgpilnu un dziļu attiecību veidošanos. Gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē “dzīvā” komunikācija veicina veselīgas attiecības. Cilvēka ķermeņa valoda runā “spilgtāk” nekā vārdi.  Mēs ļoti daudz ko uztveram caur otra cilvēka emocijām, žestiem – ne vienmēr tiešsaistes rīki to spēs pārraidīt. Dzīvā komunikācija varētu veicināt labāku savstarpējo saprašanos, tāpat arī veicināt piederības sajūtu, kuras īpaši trūkst pusaudžiem.

Pusaudžiem šobrīd noteikti trūkst arī skolas, kas daudziem var būt kā otrās mājas.

Jā, un šeit var pieminēt psihoterapeita Nila Konstantinova pētījumu par pusaudžu psihisko veselību, kas tika veikts no 2020. decembra līdz 2021. gada janvārim. Šajā pētījumā diezgan liels aptaujāto pusaudžu īpatsvars ir atzīmējuši, ka pēdējo divu nedēļu laikā izjutuši psihiskas problēmas – to īpaši pasliktinājis otrais vilnis, ja salīdzina ar periodu pavasarī. Atbildot uz jautājumu, kas viņiem palīdzētu, vairāk nekā 60% respondentu norādījuši, ka viņiem palīdzētu laika pavadīšana ar draugiem īstajā dzīvē. Fiziskās aktivitātes un sports ir otrajā vietā.

Nesen Valsts kanceleja nāca klajā ar kampaņu “Vēl mazliet”, aicinot Latvijas iedzīvotājus “paciesties” līdz krīzes beigām. Vai, jūsuprāt, šāds vēstījums ir efektīvs, ņemot vērā, ka šobrīd nezinām, kad situācija mainīsies uz labu?

Daļa cilvēku ir zaudējuši iespēju strādāt kā līdz šim, daudzi ir zaudējuši savus ienākumu avotus, dzīve ir patiesi grūta. Pašreizējie dzīves apstākļi cilvēkos var veicināt nenoteiktību un spriedzi. Kad valda neziņa un izmisums, tādi aicinājumi kā “vēl mazliet” varētu padziļināt šo stāvokli un pastiprināt trauksmi, kas var transformēties dusmās un neapmierinātības pieaugumā. 

Kā saprast, kad nepieciešama speciālista palīdzību? Kā pamanīt, ka otram ir grūti šajā laikā? Es pieņemu, ka cilvēks var arī noslēgties, līdz ar to citi nevar palīdzēt.  

Der atcerēties, ka mēs nevaram katru dienu justies vienādi. Mūsu pašsajūta ir mainīga un atkarīga no dažādiem notikumiem. Uzmanība jāpievērš tad, ja cilvēks jūt, ka ilgstošu laiku – vismaz pāris nedēļu – viņam ir pastāvīga nomāktība, slikts garastāvoklis, patīkami notikumi dzīvē nerada saviļņojumu vai prieka sajūtu, ir pastāvīga, nekontrolējama spriedze vai viegla kairināmība vai nervozitāte. Var parādīties arī dažādi fiziski simptomi – nekvalitatīvs miegs, ēstgribas izmaiņas, pastāvīgs nogurums. Parādās grūtības veikt ikdienas pienākumus, vai tie prasa daudz vairāk piepūles kā iepriekš, kā arī ir grūtības koncentrēties. Tas ir signāls, ka jāvēršas pie ārsta un jāpārrunā sava emocionālā veselība.

Ja mēs pamanām, ka mūsu tuvinieks ir novērsies, izvairās no komunikācijas, ir drūms un norūpējies, kļūst savrups un norobežojas no pārējiem, tas noteikti būtu jāpārrunā un jāmudina vērsties pēc palīdzības pie speciālista. Par emocionālo pašsajūtu ar saviem tuvajiem ir svarīgi runāt.

Cik grūti ir uzsākt šādu sarunu ar saviem tuviniekiem? Cik daudz mēs viens par otru patiesībā nojaušam?

Emocionāli vieglāk ir runāt par fizisko veselību, piemēram, sirds un asinsvadu saslimšanām, nekā psiholoģiskām problēmām. Cilvēks, kuram ir psiholoģiska problēma, ir trausls un viegli ievainojams. Uzmanīga un iejūtīga saruna bez uzbāzīgiem, uzstājīgiem jautājumiem, padomu došanas un klišejiskām frāzēm veicina atklāšanos. Ja cilvēks nav gatavs šai sarunai, to nevajadzētu visos veidos censties veicināt. Labāk nogaidīt un pēc kāda laika to mēģināt atsākt.

Šobrīd gan, iespējams, cilvēks ar savu saucienu pēc palīdzības var saskarties ar atbildi – jā, bet visiem tagad ir grūti. Tā kā pandēmija skar visus, tad var rasties vēlme salīdzināt ar sevi, piemēram, man nav grūti.

Šādi apgalvojumi, ka “visiem ir grūti, saņem sevi rokās, ej un dari”, atspoguļo aizspriedumus un nezināšanu par psihiskās veselības traucējumu nopietnību. Cilvēkam, kam ir psihiskās veselības problēmas, šādi “uzmundrinājumi” nepalīdz, tieši pretēji – vēl vairāk pasliktina pašsajūtu un veicina noslēgšanos sevī un arvien dziļāku pārliecību, ka neesi saprasts un netiec atbalstīts. Lai gan tas var būt emocionāli grūti, labāk tā vietā savam līdzcilvēkam apjautāties, kā klājas tieši viņam un kā viņam palīdzēt.

Vai cilvēki labprāt dodas pie psihiatra Latvijā? 

Aizspriedumi pret psihiatriju ir izsena problēma. Sabiedrībā joprojām pastāv stereotipi, ka došanās pie psihiatra ir saistāma ar “diagnozi” un sevis atzīšanu par psihiski nepilnvērtīgu cilvēku. Pamazām šie aizspriedumi mazinās, it sevišķi tas ir jūtams jaunākajā paaudzē. Psihiskā veselība ir tikpat svarīga kā fiziskā veselība, bez tās labklājība un jēgpilna dzīve nevar pastāvēt. Cieņpilna attieksme pret sevi nozīmē rūpes ne tikai par savu miesu, bet arī par savu emocionālo labklājību. Apmeklējot psihiatru, cilvēkam ir iespēja atklāt, kas viņu satrauc, izrunāties par problēmu, visbeidzot labāk sevi izprast un saņemt atbalstu un palīdzību. Mūsdienās lēmums par vispiemērotāko palīdzības veidu tiek pieņemts pacienta un ārsta sadarbībā. 

Labs saturs
27
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

 

 

 

 

 

Lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, no 11. oktobra līdz 11. janvārim valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija. Tas ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.

Iedzīvotājiem ir saistoši Ministru kabineta rīkojumā Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” noteiktie ierobežojumi un pienākumi. 

Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, arī neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 


LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU