VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
05. aprīlī, 2022
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
19
19

Personu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem reģistrs: ierobežo, ja pastāv risks

LV portālam: Dr. ELMĀRS TĒRAUDS, VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Ambulatorā centra ar stacionāru “Pārdaugava” vadītājs, LR Veselības ministrijas galvenais speciālists psihiatrijā.

Psihiskās veselības speciālisti jau labu laiku ceļ trauksmi, ka straujais informācijas laikmets un ilgstošie pandēmijas ierobežojumi ir pasliktinājuši kopējo psihiskās veselības stāvokli sabiedrībā. Tomēr, kā atklāj vairāki ieraksti sociālajos portālos, cilvēki, īpaši jaunieši, dažkārt izvairās meklēt profesionālu palīdzību, jo nevēlas nokļūt t. s. “uzskaitē”. Arī LV portālam tiek iesūtītas e-konsultācijas par to, vai tiešām pusaudžu gados ārstēta depresija var kļūt par šķērsli karjerai kādā sapņu profesijā, piemēram, armijā vai aviācijā? Lai noskaidrotu, kādu ietekmi var radīt iekļaušana ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrā personām, kurām diagnosticēti psihiski un uzvedības traucējumi, kāda ir šī reģistra nozīme un problēmas, LV portāls izvaicāja Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā centra ar stacionāru “Pārdaugava” vadītāju, Veselības ministrijas galveno speciālistu psihiatrijā Dr. ELMĀRU TĒRAUDU.

īsumā
  • Reģistrā iekļauto informāciju izmanto Statistikas likumā, Pacientu tiesību likumā un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteiktajā kārtībā.
  • Reģistram ir ļoti ierobežota piekļuve. Katra persona par sevi var apskatīt datus E-veselībā, bet, kas attiecas uz institūcijām, datu pieprasīšanu regulē Pacientu tiesību likuma 10. pants.
  • Tie, kuri baidās un nevēlas nokļūt šajā reģistrā, varētu būt mednieki, cilvēki, kuriem jāstrādā ar ieročiem, vai tie, kuri strādā iekšlietu struktūrās vai ar valsts noslēpumu.
  • Cilvēkiem ar būtiskiem psihiskiem vai narkoloģiskiem traucējumiem ir ieteicams atturēties no darbošanās reglamentētās vai citādi ierobežotās profesijās.
  • Atzīme reģistrā pati par sevi uzreiz nenozīmē to, ka persona nekad nevarēs kļūt par zemessargu. Katrs gadījums ir individuāls. Tāpēc ir komisija, kura rūpīgi izvērtē.
  • Medicīniskajās komisijās nedrīkst veidoties pieeja, ka dati reģistrā ir iemesls cilvēkam automātiski liegt kādu atļauju. Tā ir tikai informācija par kādreiz noteiktiem traucējumiem.

Bailes nokļūt “uzskaitē”, kā to sarunvalodā mēdza saukt jau Padomju okupācijas laikā, ir senas, jo tolaik psihiatriskās diagnozes tika izmantotas kā viens no veidiem, lai vērstos pret totalitārajam režīmam nevēlamām personām, būtiski ierobežojot viņu brīvību. Arī mūsdienās pastāv bažas, ka vizīte pie psihiatra var neglābjami “sabojāt” cilvēka iespējas veidot karjeru turpmākajā dzīvē. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) mājaslapas sadaļa “Biežāk uzdotie jautājumi” liecina – cilvēkus šāda perspektīva uztrauc.

Pacientu reģistrs statistikai

Mūsdienās tiesību aktos vairs netiek lietots termins “uzskaite”. Ministru kabineta noteikumos Nr. 746, kas nosaka ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveidi, papildināšanu un uzturēšanu, noteikts, ka Slimību profilakses un kontroles centrs uztur ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistru. Tā ir valsts informācijas sistēma, kas satur datus par pacientiem, kuri slimo ar noteiktām slimībām – tuberkulozi, cukura diabētu, onkoloģiskām saslimšanām, arodslimībām, multiplo sklerozi, iedzimtām anomālijām, psihiskiem un uzvedības traucējumiem, narkoloģiskiem traucējumiem, C hepatītu, HIV infekciju un gadījumiem ar vēršanos neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā traumas, ievainojuma vai saindēšanās dēļ.

Kā, sniedzot atbildes uz LV portāla jautājumiem, uzsvēra RPNC pārstāve Silva Bendrāte, sabiedrībai ir kļūdaini priekšstati par reģistru kā īpašu “pacientu uzskaiti pie psihiatra”. Patiesībā runa ir par “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistru”, kas tika izveidots 2008. gadā, lai veidotu vienotu datu bāzi par noteiktu slimību sastopamības biežumu statistiskās programmas izpildei.

Atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam reģistrā iekļauto informāciju izmanto Statistikas likumā, Pacientu tiesību likumā un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteiktajā kārtībā.

Kā tiek ievadīti dati

Nepersonalizētu informāciju par pacientiem, kuri slimo ar noteiktām slimībām, arī narkoloģiskajiem pacientiem un pacientiem, kuriem diagnosticēti psihiski un uzvedības traucējumi, reģistram sniedz Nacionālais veselības dienests reizi mēnesī no vienotās veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmas (E-veselības).

Savukārt E-veselības sistēmā informāciju par pacientiem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem nekavējoties sniedz ārstniecības iestādes, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc diagnozes noteikšanas, ārstēšanas un slimības norises izvērtēšanas. Tāpat informācija par narkoloģijas pacientiem nekavējoties tiek ievadīta sistēmā, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc ārstēšanas epizodes uzsākšanas.

Datu ievadīšanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 134 “Noteikumi par vienoto veselības nozares elektronisko informācijas sistēmu”. Tie paredz, ka ārstam (vai ārstniecības iestādei), kas konstatē kādu no iepriekš minētajām saslimšanām, ir jāaizpilda elektroniska karte ar noteiktu informācijas apjomu. Piemēram, ja cilvēkam vizītē pie psihiatra tiek konstatēti kādi traucējumi, kuriem paredzēta arī ārstēšana, jābūt aizpildītai reģistra kartei, skaidro RPNC.

Turklāt tiesiskais regulējums neparedz atšķirīgu pieeju, ja medicīniskā palīdzība tiek sniegta valsts vai privātā ārstniecības iestādē. Prasība ievadīt datus par ar noteiktām diagnozēm slimojošiem pacientiem attiecas gan uz valsts apmaksātiem, gan privātiem ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem.  

Psihiatrs: Atrašanās reģistrā var ierobežot, ja pastāv riski

Kāpēc ir nepieciešama personu ar psihiskiem traucējumiem uzskaite?

Ministru kabineta noteikumi Nr. 746 “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība” nosaka personu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem reģistra esamību Latvijā un paredz, ka par personām, kuras vēršas pēc palīdzības un kurām tiek konstatēti traucējumi, tiek ievākti statistikas dati, piemēram, cik Latvijā ir depresijas, trauksmes, šizofrēnijas vai demences pacientu, lai varētu plānot pakalpojumu sniegšanu.

Kāpēc cilvēkiem varētu rasties bažas par nokļūšanu šajā reģistrā?

Cilvēki negrib tajā nonākt, jo baidās, ka šī reģistra dati varētu tikt izmantoti personai nelabvēlīgā veidā. Tomēr gribu uzsvērt, cik būtiski, ka reģistrā ir statistikas dati par noteiktām saslimšanām. Nevajadzētu baidīties, ka šie dati var tikt izmantoti citu mērķu sasniegšanai, jo tas nav reģistra mērķis.

Savukārt attiecībā uz bažām, ka tie varētu kaut kur “noplūst” vai tikt “atslepenoti”, varu teikt, ka dati tiek glabāti anonimizētā veidā. Kopš strādāju šajā jomā, datu noplūde nav pieredzēta. Tāpēc domāju, ka bažas varētu būt lielākas nekā reālā problēma.

Kas var piekļūt reģistra datiem?

Reģistram ir ļoti ierobežota piekļuve. Katra persona par sevi var apskatīt datus E-veselībā, bet, kas attiecas uz institūcijām, datu pieprasīšanu regulē Pacientu tiesību likuma 10. pants. Piemēram, tiesībsargājošās institūcijas un ārstniecības personas var iegūt šos datus, bet kaimiņš vai advokāts nevar. Tādēļ jāsaka – reģistra drošība un ilgtermiņa stratēģija ir nodrošinātas.

Kādos gadījumos personas datu iekļaušana reģistrā tomēr var radīt ierobežojumus pacientam?

Tie, kuri baidās un nevēlas nokļūt šajā reģistrā, varētu būt mednieki, cilvēki, kuriem jāstrādā ar ieročiem, vai tie, kuri strādā iekšlietu struktūrās vai ar valsts noslēpumu.

Šādu datu uzkrāšana ir ļoti nepieciešama ne tikai statistikas mērķiem, bet arī tāpēc, lai cilvēkiem, kuriem ir nopietni psihiski traucējumi, nebūtu iespējams saņemt ieroču nēsāšanas atļauju, kļūt par lidmašīnu pilotiem vai vilcienu vadītājiem. Cilvēkiem ar būtiskiem psihiskiem vai narkoloģiskiem traucējumiem ir ieteicams atturēties no darbošanās reglamentētās vai citādi ierobežotās profesijās.

Protams, ir iespējamas situācijas, kuras nav viennozīmīgas. Piemēram, ja cilvēka, kuram ir jāstrādā ar valsts noslēpumu, dzīvē gadās kāda krīze, kuras rezultātā viņš naktīs nevar gulēt, un sarunā ar speciālistu atklājas, ka pacienta vecāki, bērni ilgstoši ir bijuši slimi, tāpēc bija nepieciešamas miega zāles, nedomāju, ka šādā situācijā varētu tikt pieņemts lēmums par piekļuves valsts noslēpumam anulēšanu. Cita situācija, ja konkrētais cilvēks būtu nonācis psihotiskā1 stāvoklī vai slimnīcā ar delīriju, kuru izraisījusi intensīva alkohola lietošana. Tad gan tiktu vērtēts pacienta kopējais veselības stāvoklis un, iespējams, secināts, ka šim cilvēkam tāda līmeņa atbildības darbs nav piemērots.

Vienmēr ir jāatceras, ka viena lieta ir ārstu un mediķu atbildība, bet cita – personas individuālā atbildība. Proti, nebūtu vēlams, izejot autovadītāja medicīnisko komisiju, “aizmirst” par tādām dzīves vai veselības epizodēm, kas saistītas ar pārmērīgu alkohola lietošanu, lēkmēm un ģīboņiem, kuru dēļ varētu būt ierobežojumi vadīt automašīnu.

Ja personai 17 gadu vecumā ir konstatēta depresija un šīs ziņas ir iekļautas reģistrā, vai tas nozīmē, ka šis cilvēks nekad nevarēs, piemēram, kļūt par zemessargu?

Domāju, ka ir noteiktas diagnozes, ar kurām zemessardzē neuzņemtu, bet atzīme reģistrā pati par sevi uzreiz nenozīmē to, ka persona nekad to nevarēs darīt. Katrs gadījums ir individuāls. Tāpēc ir komisija, kura katru gadījumu rūpīgi izvērtē.

Vērtējot kā ārsts un eksperts, kurš šādus jautājumus izskata praksē, man jānorāda –, ja cilvēks savā dzīvē nav sastapies ar depresijas situāciju, kura var būt saistīta ar paaugstinātu pašnāvības risku, tad risks sastapties ar atkārtotu depresiju šim cilvēkam ir zemāks nekā tiem, kuriem tāda ir bijusi.

Stresa situācijās ir lielāks risks saasināties psihiskās veselības traucējumiem.  

Turklāt personai obligāti nav jāapdraud kāds cits, jo risks nozīmē arī to, ka persona var apdraudēt pati sevi. Piemēram, starptautiskās suicīda riska samazināšanas rekomendācijās ir noteikts, ka jāsamazina iespējamība veikt pašnāvību.

Ja personai, kura vēlas stāties zemessardzē, dzīves laikā ir bijuši nopietni personības traucējumi vai paškaitējuma epizodes, jāvērtē, vai tā varētu darīt lietas, kuras nav saistītas ar ieročiem vai piekļuvi tiem. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Tas ir koks ar diviem galiem. Tieši tāpēc katra situācija un konkrētais gadījums ir jāvērtē psihiatriem.

Vai persona, kura ir iekļauta reģistrā, var strādāt par apsargu?

Apsargs ir atsevišķs stāsts, jo ir tikai viena veida apsardzes sertifikāts, un tas paredz arī ieroča nēsāšanu. Līdz ar to ir virkne cilvēku, kuri varētu strādāt, piemēram, par dežurantu kādā objektā, bet nespēj nokārtot nepieciešamo sertifikātu, jo dzīvē ir saskārušies ar psihiskās veselības vai narkoloģiskām problēmām. Manuprāt, šis regulējums būtu jāuzlabo, lai personas nebūtu nepamatoti ierobežotas.

[Līdz 2021. gada 31. decembrim Apsardzes darbības likuma 15. panta 8. punkts noteica, ka apsardzes sertifikātu neizsniedz personai, kurai diagnosticēti psihiski traucējumi, alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība vai uzvedības traucējumi. Šī norma tika apstrīdēta Satversmes tiesā, līdz ar to no 2022. gada 1. janvāra šis ierobežojums ir izteikts jaunā redakcijā, paredzot individuālu izvērtējumu. Sertifikāts netiek izsniegts, ja personai ir diagnosticētas medicīniskās pretindikācijas, kas dod pamatu apšaubīt tās spēju veikt apsardzes darbību. Šeit – red. piezīme.]

Pieņemot, ka ne visi cilvēki vēršas pie speciālistiem un, iespējams, apzināti nesniedz informāciju par savu veselības stāvokli, vai varētu būt, ka reģistra dati nav pilnīgi?

Konstatējot psihiskos traucējumus, datu sniegšana reģistrā ir obligāta, tomēr daudzi veselības traucējumi ir pašlimitējoši un vienkārši beidzas – gan vīrusa infekcijas, gan gastrīti, gan depresīvās reakcijas, tāpēc ne vienmēr cilvēks vēršas pie ārsta. Tāpēc pieļauju, ka reģistrā pieejamie dati nav tik pilnīgi, kā vēlētos.

Varētu arī rasties jautājums, vai privāti praktizējoši psihiatri, psihoterapeiti un ģimenes ārsti šo informāciju savlaicīgi iesniedz reģistram. Pirms gadiem desmit starp privāti praktizējošajiem speciālistiem bija aktuāla diskusija par to, ka datu ievade reģistrā ir liela apjoma darbs, par kuru netiek piešķirti papildu līdzekļi.

Kādi varētu būt iespējamie risinājumi, lai mazinātu pacientu bažas nonākt reģistrā un uzlabotu ārstu darbu?

Aptuveni pirms astoņiem, deviņiem gadiem bija izveidota darba grupa, kura strādāja ar jautājumu – vai reģistrā ilgstoši jābūt pieejamiem pilnīgi visu diagnostisko kategoriju datiem. Diemžēl šīs darba grupas rezultāts netika “iedzīvināts”, iespējams, pietrūka politiskās gribas.

Patlaban iekšējās diskusijās esam secinājuši, ka visus cilvēkus, kuri ambulatori vērstos pēc konsultācijām, šajā reģistrā varētu arī neiekļaut, bet dati būtu jāsniedz tikai par tiem pacientiem, kuri apmeklē psihiatru ilgāk par trim mēnešiem. Tas nozīmētu, ka gadījumā, ja pacients vienu reizi ir atnācis uz konsultāciju, sūdzoties par miega traucējumiem, viņu uzreiz neiekļautu reģistrā, jo kaut kādā mērā bažas, ka šāds ieraksts var mazliet sarežģīt dzīvi, protams, ir. Šobrīd Ministru kabineta noteikumi šādu iespēju neparedz.

Manā skatījumā, nākotnē būtu jāpanāk, ka personai, kura pusaudža vai bērna gados vienu reizi ir konsultējusies, piemēram, par enurēzi2, reģistra datos ilgstoši nevajadzētu būt atrodamai. Tā vietā varētu veidot noteiktu diagnožu sarakstu, kurām jābūt iekļautām reģistrā.

Ja cilvēks regulāri konsultējas ar psihiatru, tad, manuprāt, būtu loģiski, ka viņa dati tur ir.

Jāpiebilst, ka reģistrs rada nelielas domstarpības arī starp ārstiem, jo ir uzskats, ka valsts sistēmā strādājošie ārsti ir spiesti iesniegt milzīgu datu apjomu Nacionālajam veselības dienestam par diagnozēm un veiktajām manipulācijām [valsts apmaksāto pakalpojumu ietvaros, red. piezīme], kā rezultātā, ir jāveic pat dubults vai trīskāršs darbs, jo sistēmas “nekrustojas”. Ir skaidrs, ka datu ievade un E-veselības sistēma būtu jāvienkāršo.

Ko jūs varētu ieteikt, lai iedrošinātu cilvēkus meklēt palīdzību un nebažīties par nokļūšanu reģistra uzskaitē?

Šobrīd ir tāds pacientu pieplūdums, ka, šķiet, nekāds iedrošinājums nav nepieciešams. Nebūtu jābaidās, bet vajadzētu būt atbildīgiem pret sevi un citiem un saprast, ka ierobežojumi skar tikai to pacientu daļu, kuriem patiešām pastāv riski. Vairums cilvēku, kuriem ir kādi psihiskās veselības traucējumi, nav drauds ne sev, ne apkārtējiem. Šie traucējumi ir jārisina un jāmeklē palīdzība, turklāt jo savlaicīgāk, jo labāk.

Šobrīd ir tāds pacientu pieplūdums, ka, šķiet, nekāds iedrošinājums nav nepieciešams.

Gribu atgādināt, ka, ja ir kādi psihiskās veselības traucējumi, vispirms ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš varēs ieteikt, vai ir nepieciešama papildu konsultācija pie klīniskā psihologa, psihoterapijas speciālista, pie kura desmit vizītes projekta ietvaros šobrīd ir valsts apmaksātas. Varbūt ir nepieciešama psihiatra vai narkologa konsultācija, kurš izvērtēs, vai palīdzība ir nepieciešama ilgtermiņā. Psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists, un daudzi to izmanto.

Laicīga vēršanās pie speciālista pēc palīdzības ir pareizs un ļoti atbildīgs lēmums. Ieilgušus traucējumus labot ir sarežģītāk, tie iespaido gan paša cilvēka veselību un darbaspējas, gan attiecības ar ģimeni, kas vienmēr ir līdzatkarīgā lomā un cieš ne mazāk.

Trūkst vienotas izpratnes par reģistra pielietojumu

Kā vēlāk, pēc sarunas ar Dr. Tēraudu, LV portālam atklāja RPNC pārstāve S. Bendrāte, reģistram tā darbībā ir konstatēti arī vairāki trūkumi. Piemēram, Latvijas medicīnas iestādēs jau gadiem trūkst vienotas izpratnes gan par noteikumu, kas paredz ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveidi, pildīšanu, gan par reģistra izmantošanu. Nav arī efektīva un saprotama kontroles mehānisma.

Kā vienu no galvenajām problēmām nozares pārstāvji akcentē reģistra kartes vizuālo izskatu E-veselības sistēmā un tās lietojamību, kas radījusi ne vienu vien pārpratumu, īpaši starp pacientiem.  

Pirmais un cilvēkam mulsinošākais ir kartes ieraksts “Statuss”, kas, neatkarīgi no ieraksta tapšanas iemesla, vienmēr būs “Aktuāls”, arī tad, ja veikts ieraksts par pacienta miršanas faktu.

Otra problēma – ja reģistrā jāveic kādas izmaiņas, piemēram, par ārstniecības izbeigšanu, jāveido jauna karte. Pacientam, atverot savus datus, būs redzams jauns ieraksts datumā, kad cilvēks nemaz nav bijis pie ārsta, turklāt statuss arvien būs “Aktuāls”.

Trešā problēma – tikai kartes trešajā sadaļā tiek glabāta informācija par “noņemšanu no uzskaites” jeb pacienta izslēgšanu no reģistra. “Pacienti bieži vien ir pamatoti sašutuši par aktuāla ieraksta tapšanu laikā, kad ārstu nav apmeklējuši. Tas rada aplamas un nepamatotas konfliktsituācijas, turpina padziļināt aizspriedumus,” secina RPNC pārstāve.

Problēma arī ir reģistra izmantošana medicīniskajās komisijās.

No vienas puses, tas nav statistisks mērķis. No otras puses, speciālistam, kurš izvērtē cilvēka veselību un atbilstību, piemēram, ieroča nēsāšanai vai pilota darbam, kurš katru dienu pārvadā simtiem cilvēku, ir jāuzņemas liela atbildība. Tāpēc ir jābūt pieejai informācijai par personas veselību. Cilvēka dabā ir noklusēt sev nevēlamu informāciju vai pat atklāti sniegt nepatiesas ziņas, bet sabiedrības interesēs ir nepieļaut, ka cilvēks ar psihiskiem traucējumiem nēsā ieroci. “Tomēr medicīniskajās komisijās nedrīkst veidoties pieeja, ka dati reģistrā ir iemesls cilvēkam automātiski liegt kādu atļauju. Tā ir tikai informācija par kādreiz noteiktiem traucējumiem. Lai sniegtu korektu ārsta slēdzienu, jābūt pilnvērtīgai personas šībrīža veselības stāvokļa izvērtēšanai,” uzsvērts RPNC sniegtajā informācijā.

VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ir vairākkārt aicinājis arī atbildīgās institūcijas pievērst uzmanību šīm problēmām, taču līdz šim risinājums nav rasts.

1 Murgi un halucinācijas.

2 Periodiska, nekontrolēta un neapzināta urīna noplūde, kas fiziski veselam bērnam tiek klasificēta bērnu neirotisko traucējumu grupā.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
19
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU