Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Piespiedu līdzekļu likums ir pieņemts pirms 19 gadiem, un lielākā daļa no likumā noteiktajiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem ir sodoši pēc to būtības un satura, tie neparedz darbu ar pārkāpuma izdarīšanas cēloņiem un atspoguļo padomju laika izpratni par to, ka bērnam jāspēj pašam sevi “pāraudzināt”.
FOTO: Freepik
Tieslietu ministrijas un valdības prioritāte ir stiprināt bērnu tiesību aizsardzību un nodrošināt bērnu labklājību. Tāpēc Tieslietu ministrija turpina virzīt ieceri aizstāt bērnu administratīvo sodīšanu ar atbalstu un uzraudzību, saglabājot bērna atbildību, attiecīgi pilnveidojot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantā ietverto likumpārkāpumu profilakses institūtu. Argumentu, kādēļ esošā bērnu administratīvās atbildības sistēma nav efektīva un kādēļ tā ir reformējama, ir daudz. Tomēr arī plānotās reformas saturs dažkārt tiek kritizēts, uzsverot esošās sistēmas priekšrocības, vai apšaubīta iespēja reformu īstenot praksē.
Tieslietu ministrijas iecere paredz pilnībā atteikties no bērnu sodīšanas par administratīviem pārkāpumiem, piemērojot sodus Administratīvās atbildības likuma ietvaros vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus saskaņā ar likumu “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” (Piespiedu līdzekļu likums).
Tā vietā plānots pilnveidot šobrīd spēkā esošo Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantu, izveidojot visās pašvaldībās vienotu izpildes mehānismu darbā ar bērniem, kuriem ir antisociāla uzvedība vai pastāv šādas uzvedības riski. Šāda pieeja pavērs plašas iespējas efektīvam preventīvajam darbam ar bērniem, lai savlaicīgi novērstu antisociālas uzvedības cēloņus. Tādējādi prevencija kā darba metode būs prioritāra – mainot fokusu no vainīgo meklēšanas un sodīšanas uz antisociālas rīcības cēloņu novēršanu.
Minētā iecere nenozīmē, ka bērna izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem nebūs nekādu seku. Tieši otrādi – preventīvajā darbā būs jāiesaistās visai bērna ģimenei. Tāpēc mainās arī atbildības jēdziena izpratne, kur jaunajā sistēmā fokuss ir uz atbildīgiem rīcības modeļiem gan bērniem, gan pieaugušajiem, nevis formālu soda piemērošanu. Tāpēc atbildība par izdarīto pārkāpumu tiks īstenota atbalsta un uzraudzības formā, paredzot tādus tiesiskos mehānismus, lai bērni un viņu vecāki piedalītos bērnu risku un vajadzību izvērtējumā, sociālās korekcijas programmas izstrādē un preventīvo pasākumu īstenošanā.
BTAL 58. pants ir vienīgais spēkā esošais normatīvais regulējums, kas paredz darbu ar bērnu, kuram ir antisociāla uzvedība vai šādas uzvedības riski. BTAL 58. pantā noteikts, ka bērniem, kuri izdara likumpārkāpumus, likumā noteiktajos gadījumos pašvaldība iekārto profilakses lietu un izstrādā sociālās korekcijas programmu, piemēro uzvedības korekcijas pasākumus, kas šos cēloņus novērš vai mazina, un attur bērnus no jaunu likumpārkāpumu izdarīšanas.
Tomēr, aptaujājot pašvaldības un analizējot esošo pašvaldību praksi bērnu profilakses lietu iekārtošanā un sociālās korekcijas programmu izstrādē, tika secināts, ka pašvaldību prakse ir ārkārtīgi dažāda – bērnu profilakses lietas darba organizācija, sociālās korekcijas programmas, kā arī citi pašvaldībās pieejamie pasākumi un pakalpojumi šai mērķa grupai ir atšķirīgi. Turklāt bērna izdarītais likumpārkāpums šobrīd nekalpo kā signāls, ka pašvaldībai uzmanība jāpievērš ģimenei kopumā, jo nereti bērna likumpārkāpumi liecina par problēmām ģimenē – atkarībām, bērnu pamešanu novārtā, vecāku vienaldzību, vardarbību ģimenē u. tml. Šobrīd bērnu likumpārkāpumu profilakses lietas iznākums un bērna iespēja saņemt nepieciešamo palīdzību faktiski ir atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā bērns dzīvo – konkrētā pašvaldībā pieejamo pakalpojumu klāsta.
Ievērojot, ka atbilstoši BTAL 2. panta trešajai daļai bērnu tiesību aizsardzības politikas īstenošana ir ne vien valsts, bet arī pašvaldības uzdevums, pašvaldībai ir rīcības brīvība noteikt to pašvaldības institūciju, kas organizēs un nodrošinās šīs funkcijas īstenošanu. Tieslietu ministrija plāno šo pieeju saglabāt arī turpmāk, sniedzot iespēju pašvaldībai pašai noteikt, kā tā var efektīvāk veikt minēto funkciju.
Tieslietu ministrijas ieceres īstenošanai ir jāveic konkrēti soļi. Proti, BTAL ir jānosaka vienots un skaidrs process, kādā pašvaldību kompetentās institūcijas iekārto bērnu likumpārkāpumu profilakses lietas, un kārtība, kādā notiek darbs ar bērnu, kurš izdarījis likumpārkāpumu, un viņa ģimeni. Tāpat, lai nodrošinātu vienveidīgu pašvaldību praksi un BTAL normu ievērošanu, nepieciešams izstrādāt metodiku un vadlīnijas, kā arī vienotus sociālās korekcijas programmu izstrādes principus un bērna risku un vajadzību izvērtējumu. Savukārt, lai īstenotu sociālās korekcijas programmu, visās pašvaldībās nepieciešams nodrošināt minimālo pakalpojumu grozu.
Ir izskanējuši viedokļi, ka Tieslietu ministrijas ieceres īstenošana nebūs iespējama pašvaldību resursu trūkuma dēļ. Tāpēc jānorāda, ka jau šobrīd pašvaldība tai esošā budžeta ietvaros piemēro administratīvo atbildību un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Tātad jau šobrīd pašvaldība spēj nodrošināt divu atšķirīgu procesu īstenošanu, turklāt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana kā likumpārkāpēju prevencijas mehānisms no administratīvā aspekta būtiski neatšķiras. Līdz ar to var secināt, ka, aizstājot šos abus neefektīvos procesus ar vienu skaidri izstrādātu procesu, kas vērsts uz sociālās korekcijas īstenošanu, pašvaldību līdzekļi tiktu izmantoti efektīvāk un nebūtu nepieciešami papildu finanšu līdzekļi administratīvo funkciju nodrošināšanai.
Lai pašvaldību īstenotā bērnu likumpārkāpēju prevencijas prakse būtu konsekventa un vienota visā valstī, BTAL plānots noteikt kompetento valsts institūciju, kura pārraudzīs pašvaldību darbu šajā jomā. Valsts pārraudzība tiktu īstenota, dodot iespējami plašu rīcības brīvību pašvaldībām, strādājot ar bērnu un viņa ģimeni. BTAL arī jānostiprina ģimenes iesaiste, paredzot ģimenes līdzdarbību un pienākumus procesā, kā arī jāparedz uzraudzības mehānisms darbam ar konkrēto ģimeni (bērnu).
Līdzīgi kā tas ir noteikts Piespiedu līdzekļu likumā, Tieslietu ministrija šobrīd diskutē, vai saglabāt 11 gadu vecumu kā priekšnoteikumu BTAL 58. panta piemērošanai. Aptuveni 11 gadu vecumā sākas ne tikai izmaiņas bērna ķermenī, bet arī pusaudžu vecumam raksturīgas pārmaiņas bērna psihē, kas rezultējas konkrētā uzvedībā. Šajā posmā īpaši būtiski ir nodrošināt pilnvērtīgu bērna attīstību tieši psihoemocionālajā aspektā. Ievērojot minēto, 11 gadu vecums būtu atbilstošs vecums, lai nepieciešamības gadījumā pašvaldība varētu veikt bērna sociālo korekciju. Tādējādi sociālās korekcijas programmas centrā būtu bērns un pārkāpuma izdarīšanas cēloņi, nevis administratīvais pārkāpums.
Ar bērna uzvedības problēmām būtu jāsāk strādāt, pirms bērns ir izdarījis likumpārkāpumu (primārā prevencija), institūcijām ir savlaicīgi jāspēj pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā un atbilstoši jāreaģē. Lai arī šobrīd ir novērojami trūkumi arī primārās prevencijas īstenošanā, tomēr tas nedrīkstētu būt pamats neefektīvas sekundārās prevencijas sistēmas (reakcija uz jau notikušu pārkāpumu) saglabāšanai. Neveiksmīga sekundārā prevencija vēl negatīvāk ietekmē bērnu, tāpēc valsts uzdevums ir spēt atrast tādus risinājumus, kas atbilstu bērna labākajām interesēm. Bērna iekļaušana sodošajā sistēmā to nenodrošina.
Visbeidzot, BTAL jāparedz tādi tiesiskie mehānismi, lai bērns un viņa ģimene būtu motivēta labprātīgi iesaistīties bērna risku un vajadzību novērtēšanā, sociālās korekcijas programmas izstrādē un izvēlēto pasākumu izpildē.
Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana šobrīd nemazina administratīvo pārkāpumu izdarīšanas cēloņus. Kā tika norādīts jau vairākkārt, Piespiedu līdzekļu likums ir pieņemts pirms 19 gadiem un lielākā daļa no likumā noteiktajiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem ir sodoši pēc to būtības un satura, tie neparedz darbu ar pārkāpuma izdarīšanas cēloņiem un atspoguļo padomju laika izpratni par to, ka bērnam jāspēj pašam sevi “pāraudzināt”.
Arī tiesībsargs ir paudis bažas, ka Piespiedu līdzekļu likums nesasniedz likumā noteiktos mērķus.1
Piespiedu līdzekļu likuma 6. panta pirmā daļa paredz, ka bērniem var piemērot šādus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus:
1) izteikt brīdinājumu;
2) uzlikt par pienākumu atvainoties cietušajām personām, ja tās piekrīt tikties ar vainīgo;
3) nodot bērnu galvojumā vecākiem vai aizbildņiem, kā arī citām personām, iestādēm vai organizācijām;
4) uzlikt par pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas;
5) bērnam, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu un kuram ir ienākumi, – uzlikt par pienākumu atlīdzināt nodarīto zaudējumu;
61) noteikt uzvedības ierobežojumus;
7) uzlikt par pienākumu veikt sabiedrisko darbu;
8) ievietot bērnu sociālās korekcijas izglītības iestādē.
Brīdinājums kā audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis nerisina bērna antisociālās uzvedības cēloņus. Tas ir bērna izdarītā likumpārkāpuma formāls nopēlums. Pienākums atvainoties cietušajām personām sasniedz savu mērķi vien tad, ja likumpārkāpējs atzīst savu likumpārkāpumu un pats vēlas atvainoties cietušajam, pretējā gadījumā šādam līdzeklim trūkst pievienotās vērtības. Savukārt bērna nodošana galvojumā likumiskajiem pārstāvjiem nerisina bērna antisociālās uzvedības cēloņus, jo šādā gadījumā bērns var atkal nonāk to cilvēku atbildībā, kuri nav viņam spējuši vai gribējuši iemācīt likumpaklausīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Līdz ar to, piemērojot šādus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, nevar sasniegt Piespiedu līdzekļu likuma mērķi.
Uzvedības ierobežojumi, iespējams, ir no korekcijas viedokļa potenciāli visvērtīgākais no likumā minētajiem līdzekļiem, sevišķi ņemot vērā, ka ir iespējams noteikt pienākumu piedalīties sociālās korekcijas programmās. Tomēr šeit viss atkarīgs no bērna dzīvesvietas pašvaldības speciālistu izpratnes par to, kā šāds darbs organizējams, un pieejamiem resursiem.
Savukārt pienākums ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas vai sabiedriskais darbs vispār neparedz nekādu uzvedības korekcijas darbu ar nepilngadīgo, lai gan tas ir viens no bargākajiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem. Turklāt nereti sabiedrisko darbu nosaka nepilngadīgajiem ar atkarību problēmām, kuri pēc būtības nav spējīgi veikt jebkādu darbu, kamēr nav atrisināta vai mazināta atkarību problēma. Ievietojot bērnu sociālās korekcijas izglītības iestādē, bērnam tiek nodrošināts izglītības process un atsevišķi sociālās rehabilitācijas elementi, bet netiek vērtēti riski un nodrošināta sociālā korekcija, mazinot bērna antisociālas uzvedības cēloņus, kam būtu jābūt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas pamatmērķim. Turklāt sociālās korekcijas izglītības iestādē vienkopus atrodas bērni ar dažādu antisociālās uzvedības pieredzi, un, nepastāvot nopietnam korekcijas darbam, bērni cits no cita pārņem šo uzvedību un var to turpināt, arī atrodoties šajā iestādē.
Līdz ar to audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēma dod sabiedrībai maldinošu drošības sajūtu, ka tiek nodrošināta atbilstoša reakcija uz bērna izdarīto likumpārkāpumu, tomēr realitātē šī sistēmas darbība nesasniedz iecerēto mērķi, jo tajā nav tādu instrumentu, kas ļautu šo mērķi sasniegt.
Lai arī Administratīvās atbildības likums nosaka audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas prioritātes principu, apkopojot pašvaldību sniegtos statistikas datus, ir iespējams izdarīt secinājumu, ka vairākumā gadījumu pašvaldības kompetentā amatpersona visbiežāk piemēro administratīvo sodu. Administratīvais sods bērnam jau šobrīd ir paredzēts kā galējais mehānisms, turklāt tikai gadījumos, kuros audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana nav lietderīga.
Ievērojot minēto, redzams, ka pašvaldību speciālistiem trūkst izpratnes par bērnu likumpārkāpumu prevencijas sistēmu. Lai arī administratīvās atbildības atcelšana neatrisinās visas iespējamās problēmas, šī institūta atcelšana attiecībā uz bērniem novērstu gadījumus, kad bērni nonāk sodošās sistēmas centrā kompetento iestāžu nepareizas likumu interpretācijas vai citu iemeslu dēļ ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām.
Ievērojot minēto, var droši apgalvot, ka pašreizējā audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēma nav efektīva, turklāt nenodrošina Piespiedu līdzekļu likuma pamatmērķa izpildi.
Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs, apkopojot informāciju par bērnu izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem, norāda, ka visbiežāk bērni administratīvi tiek sodīti:
1) par smēķēšanu vai bezdūmu tabakas izstrādājumu lietošanu;
2) par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu vai atrašanos alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu ietekmē;
3) par tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču vai to uzpildes tvertņu iegādāšanos vai glabāšanu;
4) par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu iegādāšanos vai glabāšanu nelielā apmērā bez nolūka tās realizēt vai par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu lietošanu;
5) par gājējiem noteikto pienākumu pārkāpšanu;
6) par tāda transportlīdzekļa izmantošanu ceļu satiksmē, par kuru nav veikta tā īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana;
7) par transportlīdzekļa vadīšanu, ja nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību (transportlīdzekļu vadīšanas tiesības noteiktā kārtībā nav iegūtas vai ir atņemtas);
8) par to noteikumu pārkāpšanu, kuri paredz papildu prasības velosipēdu vai elektroskrejriteņu vadītājiem;
9) par sabiedriskā miera traucēšanu (sīkais huligānisms);
10) par dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta.2
Tas ļauj secināt, ka vairākumā gadījumu pie administratīvās atbildības tiek saukti bērni, kas izdarījuši administratīvos pārkāpumus, kuri kaitē paša bērna veselīgai attīstībai. Lai arī viens no administratīvā soda mērķiem ir prevencija, bērna sodīšana ar brīdinājumu vai naudas sodu nav efektīvs līdzeklis tās nodrošināšanai. Ja ar administratīvo pārkāpumu bērns nodara kaitējumu sev, nepieciešams iesaistīties pašvaldības kompetentajām institūcijām, lai novērstu administratīvā pārkāpuma izdarīšanas cēloņus un izvērtētu arī situāciju ģimenē, kas, iespējams, var būt problēmas pamatā. Risinot problēmu cēloņus bērna uzvedībā un arī dziļāk – ģimenē, nevis bērnu sodot par to, ka viņa dzīvē ir sarežģījumi, valsts spēs efektīvāk mazināt bērnu likumpārkāpēju pārkāpumu recidīva risku.
Proti, strādājot ar likumpārkāpuma izdarīšanas cēloņiem, bērnam un ģimenei tiks sniegta tāda palīdzība, atbalsts, uzraudzība un kontrole, kas ļaus bērnam izaugt par pilnvērtīgu un likumpaklausīgu sabiedrības locekli, pārcērtot to problēmu apburto loku, kas daudziem bērniem Latvijā katru gadu laupa cerību uz normālu dzīvi un noved pie turpmākiem likumpārkāpumiem.
Tāpat tiks mazināta iespēja bērnam nonākt sodošajā sistēmā, kas atstāj sekas uz mūžu un var traucēt bērna turpmākajai attīstībai, tajā skaitā arī traucēt integrēties sabiedrībā. Valsts un pieaugušo mērķis nav un nevar būt bērnu sodīšana par to, ka paši pieaugušie bērniem nav spējuši iemācīt atbildīgus uzvedības modeļus un sniegt atbalstu, kas noteikts likumā. Tā vietā pieaugušajiem jācenšas visiem spēkiem īstenot bērna prettiesiskas uzvedības prevenciju un atbildīgu attieksmi pret sevi un citiem. Vienīgais veids, kā to patiešām efektīvi īstenot, ir darbs ar bērnu izdarītu likumpārkāpumu cēloņiem, tos maksimāli novēršot un mazinot to ietekmi uz bērna attīstību.
1 https://www.tiesibsargs.lv/uploads/content/gada_zinojums_versija_3_2_1583476942.pdf
2 Iekšlietu ministrijas Informācijas centra sniegtie dati par 2020. gadu.
