VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Linda Ņikona
LV portāls
21. jūnijā, 2021
Lasīšanai: 30 minūtes
RUBRIKA: LV portāls jautā
TĒMA: Tieslietas
4
4

Vai nepieciešams atcelt administratīvās atbildības piemērošanu bērniem

LV portālam: LIGITA PĒLMANE, Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas priekšniece; VINETA REITERE, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos; SOLVITA MORTUKĀNE, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore; IEVA SVIĶE, Valsts probācijas dienesta Resocializācijas departamenta vadītāja; LABKLĀJĪBAS MINISTRIJA, Bērnu un ģimenes politikas departaments; LAILA GRĀVERE, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.

Tieslietu ministrijas ieskatā šobrīd sodošo sistēmu ietvaros nav iespējams strādāt ar antisociālas bērna uzvedības cēloņiem, uz kuriem tieši būtu jāreaģē. Tikai apzinoties cēloņus, iespējams veicināt likumpārkāpumu prevenciju un bērna uzvedības maiņu.

FOTO: Freepik

Bērnu administratīvās atbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu regulējuma reforma ir viens no valdības rīcības plāna uzdevumiem. Reformas ietvaros plānots atteikties no tiesību normām, kuras attiecināmas uz nepilngadīgajiem, kas izdara likumpārkāpumus, par kuriem paredzēta administratīvā atbildība. LV portāls aptaujājis institūcijas, kas veic likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem, lai noskaidrotu šo institūciju viedokli par Tieslietu ministrijas iecerētās reformas īstenošanu.

īsumā
  • Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas priekšniece Ligita Pēlmane: “Var diskutēt par iecerēto administratīvā soda atcelšanu bērniem, bet šobrīd kategoriski nav atbalstāma audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu atcelšana.” Plašāk >>            
  • Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere: “Piedāvātās reformas redzējums pēc būtības ir atbalstāms un idejiski skaists, tomēr, vērtējot to no praktiskās puses, ir daudzi “bet”, kas daļēji jau izkristalizējušies sarunās ar praktiķiem pašvaldībās.” Plašāk >>             
  • Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore Solvita Mortukāne: “Minētā iecere mazinātu iespējamību bērnam turpmāk veikt likumpārkāpumu.” Plašāk >>             
  • Valsts probācijas dienesta Resocializācijas departamenta vadītāja Ieva Sviķe: “Sods ir iedarbīgs attiecībā uz nobriedušām personām, kurām ir pieejami iekšējie un ārējie resursi, lai pārvarētu grūtības un no piemērotā soda mācītos.” Plašāk >>           
  • Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departaments: “Līdzšinējā bērnu administratīvās atbildības politika un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēma nav ņēmusi vērā bērna kā īpaši neaizsargāta indivīda, kurš vēl tikai aug un attīstās, lai kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, īpašās vajadzības un lietu izpratni.” Plašāk >>   
  • Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: “Sods ir vienkāršākā reakcija uz bērna izdarīto pārkāpumu.” Plašāk >>  

Bērnu administratīvās atbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu regulējuma reforma ir Tieslietu ministrijas (TM) iecere, kas paredz noteikt vienu konkrētu iestādi pašvaldībā, kuras pienākums būtu iedziļināties antisociālas bērna uzvedības cēloņos un sekmēt bērna atbildības uzņemšanos par savu rīcību.

Reformas laikā plānots pilnībā atteikties no iespējas bērnam par administratīvo pārkāpumu piemērot sodu Administratīvās atbildības likuma (AAL) ietvaros vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus saskaņā ar likumu “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” (likums PARPLPB), bet to vietā stiprināt šobrīd spēkā esošā Bērnu tiesību aizsardzības likuma (BTAL) 58. pantu, izveidojot visās pašvaldībās vienotu izpildes mehānismu darbā ar bērniem, kuriem ir antisociāla uzvedība vai pastāv riski tādai.

Šobrīd BTAL 58. pantā noteikts, ka likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, Valsts policiju, Valsts probācijas dienestu (VPD), ja bērns ir probācijas klients, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm. Pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrādā katram bērnam, kurš:

  • izdarījis noziedzīgu nodarījumu;
  • atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet sods nav saistīts ar brīvības atņemšanu;
  • atbrīvots no kriminālatbildības;
  • atbrīvots no ieslodzījuma vai soda izciešanas vietas;
  • izdarījis Krimināllikumā paredzētās prettiesiskās darbības pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas;
  • vairāk nekā divas reizes izdarījis administratīvo pārkāpumu;
  • ubago, klaiņo vai veic citas darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.

TM ieskatā šobrīd sodošo sistēmu ietvaros nav iespējams strādāt ar bērna antisociālas uzvedības cēloņiem, uz kuriem tieši būtu jāreaģē, jo, tikai apzinoties cēloņus, iespējams veicināt likumpārkāpumu prevenciju un bērna uzvedības maiņu.

Sīkāk par to, kas ietilpst TM reformas piedāvājumā, lasiet LV portāla publikācijā “Administratīvā soda piemērošana bērnam – viduslaiku metode”.

LV portāls jautā: Kā vērtējat piedāvāto bērnu administratīvās atbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu regulējuma reformas koncepciju?

Ligita Pēlmane

Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas priekšniece

Foto: Rīgas pašvaldības policija

Var diskutēt par iecerēto administratīvā soda atcelšanu bērniem, bet šobrīd kategoriski nav atbalstāma audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu atcelšana. Manuprāt, TM, izstrādājot reformu, nav izvērtējusi cēloņus, kāpēc BTAL 58. pants nedarbojas.

Iemesls ir triviāls: visā valstī nav noteikta viena institūcija, kas ir atbildīga par šīs funkcijas izpildi, kā arī trūkst normatīvā regulējuma. Policija, sociālais dienests un bāriņtiesa darbojas, pamatojoties uz savu nozari regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Līdz ar to, ja nevienā nozares normatīvā aktā nav noteikta kārtība, kādā pašvaldībai jāveic profilaktiskais darbs ar bērnu un ģimeni BTAL 58. panta izpratnē, tad neviena iestāde par to īsti nav atbildīga.

TM piedāvātā reforma nenovērš iepriekšminēto problēmu, jo paredz, ka katra pašvaldība noteiks savu atbildīgo institūciju, kas strādās ar BTAL 58. panta kategoriju bērniem. Tas liek secināt, ka netiek novērsts cēlonis pašreizējai neefektīvajai primārās prevencijas sistēmai. Iebildumus rada arī TM priekšlikums sociālās korekcijas programmas izstrādāt bērniem no 11 gadiem, jo šobrīd BTAL 58. pants paredz, ka šādas programmas var izstrādāt bērniem bez vecuma ierobežojuma, kas atbilst agrīnās prevencijas mērķiem.

Jāņem vērā, ka līdz šim BTAL nepilnīgais un novecojušais 58. panta regulējums nav pilnveidots, kas neatbilst veiktajām izmaiņām citos normatīvajos tiesību aktos pēdējos gados. Tādējādi ar nesakārtotu primārās prevencijas sistēmu atteikties no sekundārās prevencijas, ko šobrīd nodrošina administratīvā soda sistēma un likums PARPLPB, ir nesaprātīgi, jo būtībā likums PARPLPB jau paredz, ka arī šobrīd var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – dalību sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmā –, kas reformā tiek minēts kā vienīgais līdzeklis darbā ar bērnu, kuram ir antisociāla uzvedība.

Kā norāda TM, bērnus joprojām pamatā administratīvi soda, nevis piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, lai gan normatīvie akti paredz citu kārtību. Proti, ar grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (LAPK), kas stājās spēkā 2016. gada 1. jūnijā, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi tika noteikti kā prioritāri piemērojamie līdzekļi, savukārt likumā PARPLPB tika veikti tikai nelieli tehniski labojumi, bet nepilnības abu normatīvo aktu piemērošanā kopsakarā netika novērstas. Tas radīja grūtības piemērotājiem, jo trūka apmācību, kā arī citas būtiskas problēmas, piemēram, finansējuma trūkumu audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildei.

Neskatoties uz minētajām problēmām, Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļā 2017. gadā tika iekārtotas 872 izpildes lietas, 2018. gadā – 882 izpildes lietas, 2019. gadā – 678 izpildes lietas, 2020. gadā – 489 izpildes lietas. Apmēram 70–80% gadījumu bērniem piemērotie audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi tiek izpildīti, par spīti tam, ka nepastāv efektīvs piespiedu izpildes mehānisms.

Viens no TM pamatojumiem, kāpēc ir jāatsakās no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem, ir Valsts probācijas dienesta (VPD) sniegtā informācija par to, ka dienesta redzeslokā ir nonākuši jaunieši, kuriem ir piemēroti administratīvie sodi un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi. Attiecīgi šie mēri ir represīvi līdzekļi un nesasniedz rezultātu. Tomēr vēlos vērst uzmanību, ka policijas redzeslokā atkārtoti nonāk bērni tāpēc, ka viena daļa bērnu nav saņēmuši nepieciešamo atbalstu agrīnās prevencijas ietvaros, ko teorētiski vajadzēja nodrošināt BTAL 58. pantam, kas pamatā domāts primārās prevencijas īstenošanai.

Prevencijas sistēmas stiprināšana ir jāveic pakāpeniski, nevis uz neesošas sistēmas jāveido visa prevencijas sistēma primārās prevencijas un administratīvo pārkāpumu jomā, likvidējot tās sistēmas daļas, kas funkcionē. Lai uzlabotu prevencijas sistēmu, nepieciešams:

  • definēt, kas ir primārā prevencija, un noteikt visā Latvijā vienotu pieeju, kāda iestāde ar atbilstošu pilnvarojumu būs atbildīga par šīs funkcijas izpildi, kā arī paredzēt skaidru regulējumu tiesību aktos un finansējumu;
  • pilnveidot sekundāro prevenciju, uzlabojot normatīvo regulējumu audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanā un izpildē, tostarp apmācību organizēšanā.

Tikai pēc primārās prevencijas sistēmas sakārtošanas varēs vērtēt, vai ir iespējams atteikties no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas.

Vineta Reitere

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos

Foto: Latvijas Pašvaldību savienība

Reforma kopumā minētajā jomā ir nepieciešama, un mērķis gan tās autoriem, gan pašvaldībām ir viens. Piedāvātās reformas redzējums pēc būtības ir atbalstāms un idejiski skaists, tomēr, vērtējot to no praktiskās puses, ir daudzi “bet”, kas daļēji jau izkristalizējušies sarunās ar praktiķiem pašvaldībās.

Kā atzīst jomas praktiķi, būtiskākā problēma ir tā, ka “nestrādā” agrīnā prevencija. Nav šaubu, ka ir ļoti svarīgi noskaidrot un izzināt cēloņus, kādēļ bērns izdara likumpārkāpumu, un rīkoties, lai bērns mainītu savu uzvedību un turpmāk spētu iekļauties sabiedrībā, atkārtoti neizdarot likumpārkāpumus. Ir svarīgi soda vietā likt preventīvos līdzekļus, kuru uzdevums ir koriģēt bērna uzvedības traucējumus, palīdzēt nodibināt vai atjaunot saikni ar ģimenes locekļiem un parādīt iespējas pilnvērtīgai brīvā laika pavadīšanai. Tomēr vienlaikus jāatzīmē, ka nevarētu pilnībā atteikties no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas un arī bērna administratīvās sodīšanas, visu sistēmu uzbūvējot uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. panta, kā tas plānots reformā.

Vienlaikus var piekrist, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pants būtu pilnveidojams. Jāatgādina, ka savulaik tas tika nodots pašvaldībām bez jebkāda finansējuma tā izpildes nodrošināšanai.

Neesam saklausījuši nedz skaidrus argumentus, kas pamatoti pētījumos, nedz izvērstu pamatojumu, statistiku u. tml. par to, kāpēc tik krasi būtu jāatsakās no visiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem. Audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis pēc definīcijas nav sods.

Kas gan sodošs ir tajā, ka bērns apmeklē psihologu, lai rastu risinājumu konfliktiem skolā? Kā piemēru var minēt emocionālu vai fizisku vardarbību skolā, kuras dēļ bērnam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis – psihologa konsultācijas, kas šādos gadījumos noteikti ir iedarbīgs atbalsta pasākums.

Diemžēl jāatzīst, ka audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu pietiekamai nodrošināšanai dažkārt trūkst resursu, piemēram, tādu vitāli svarīgu speciālistu kā psihologi, atkarību profilakses speciālisti vai narkologi.

Ja runājam par administratīvajiem pārkāpumiem, arī tur būtu jābūt detalizētam izvērtējumam. Iespējams, tomēr ir pārkāpumi, par kuriem sods un atbildība būtu saglabājama, piemēram, ugunsdrošības noteikumu pārkāpšana.

Nav šaubu, ka svarīgi saprast un “aizrakties” līdz iemesliem, kāpēc bērns tā ir rīkojies, tomēr robeža līdz otram grāvim un visatļautībai ir trausla. Jāpaiet pietiekami ilgam laikam, lai kopējā apziņa sabiedrībā un daudzās ģimenēs, tātad arī bērnos, mainītos. Jāpatur prātā vispārzināmais, ka sodam ir arī preventīva nozīme. Līdz ar to nevar notikt krasa un strauja pašreizējās sistēmas sagraušana, jo sevišķi pretī neliekot iztrūkstošos pakalpojumus un arī valsts budžeta finansējumu.

Nevaram pievienoties arī TM argumentam, kas izskanēja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, par to ka “nevajag ar bērnu strādāt divos procesos, jo uzstāšana uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem un pakalpojumiem nozīmē, ka bērnu stumdām pa diviem procesiem”. Viens process, protams, būtu ideālais scenārijs, bet, kā uzsver praktiķi, lai tiktu līdz tam, jābūt pietiekami ilgam pārejas periodam, kurā paralēli pastāvētu abi procesi. Šī abu procesu līdzāspastāvēšana būtu nepieciešama tieši šīs agrīnās prevencijas dēļ.

Jaunajai plānotajai sistēmai ir vairāki riski. Pirmkārt, nav instrumentu, lai bērnu un vecāku iesaistītu šajā sadarbībā, ja viņi tādai nepiekrīt. Piemēram, vecākiem varētu piemērot administratīvo sodu, bet arī attiecībā uz bērniem, kurus šis regulējums visvairāk skars, jābūt kādam mehānismam.

Otrkārt, plānotajai reformai ir nepieciešami papildu resursi pašvaldībām no valsts budžeta. Tā ir atzīstama par jaunu funkciju, nevis līdzšinējās funkcijas konkretizēšanu. Ilustratīvi: ja Bērnu antisociālās uzvedības prevencijas likumprojekta ieviešanai katru gadu bija plānoti daudzi miljoni ar korektu budžeta sadalījumu (primārās prevencijas ietvaros īstenojamie pasākumi – pašvaldības budžets –, sekundārās un terciārās prevencijas ietvaros īstenojamie pasākumi: valsts budžets), tad nav pieļaujams, ka šobrīd viss būs jāpaveic pašvaldībām vispār bez valsts budžeta atbalsta.

Treškārt, nepieciešami pakalpojumi, lai sasniegtu konkrētus bērna antisociālās uzvedības izmaiņu rezultātus un panāktu bērna iekļaušanos sabiedrībā, ņemot vērā, ka šādi pakalpojumi un atbalsts attiecīgo pakalpojumu attīstīšanai iztrūkst.

Plānotā reforma būtu jāsadala pa posmiem. Proti, secīgi vai vismaz paralēli būtu jāsakārto un jāpilnveido primārā prevencija, lai ģimenes ar bērniem nenonāktu augsta riska situācijās, jāidentificē un jāievieš nepieciešamie pakalpojumi un atbalsts bērniem ar uzvedības traucējumiem, un tikai tad jāpieņem lēmums par atteikšanos no bērnu administratīvās sodīšanas. Pēc administratīvā soda atcelšanas bērniem būtu jāizvērtē šīs reformas ietekme uz juvenālo justīcijas sistēmu (bērniem draudzīga tiesiskā vide, kurā sods nav pašmērķis un jebkuri piespiedu instrumenti izmantojami, lai palīdzētu bērnam mainīties un kļūt par pilnvērtīgu cilvēku – red. piezīme), un tikai tad varētu spriest, vai ir iespējams atteikties no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas.

Iecerētajai reformai nav pietiekama pamatojuma arī daļā par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) uzraudzības funkcijas īstenošanu pār pašvaldībām Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. panta kontekstā.

Solvita Mortukāne

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore

VBTAI atbalsta TM ieceri atteikties no iespējas administratīvi sodīt bērnus, kā arī piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.

Likumpārkāpums ir sekas antisociālai uzvedībai. Zinātniski pierādīts, ka bērna briedums nav pielīdzināms pieaugušo briedumam un bērnam ir cita motivācija likumpārkāpuma izdarīšanai. Administratīvais sods un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi nesasniedz savu mērķi, t. i., nemaina bērna uzvedību.

Minētā iecere mazinātu iespējamību bērnam turpmāk veikt likumpārkāpumu.

VBTAI skatījumā iecere ir mūsdienīga un tālredzīga, kas vērsta uz sabiedrības izglītošanu, atbalsta sniegšanu, akcentējot to, ka katra bērna un viņa ģimenes sociālā uzvedība ir būtiska valsts sabiedrības veidošanā. Svarīgi, lai, realizējot antisociālās uzvedības rehabilitācijas plānu, bērns pats secinātu, ka antisociāla uzvedība nav vērsta uz viņa izaugsmi.

Ieva Sviķe

Valsts probācijas dienesta Resocializācijas departamenta vadītāja

VPD atbalsta TM ieceri atteikties no iespējas administratīvi sodīt bērnus, kā arī piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Latvijā un pasaulē veiktie kriminoloģijas pētījumi liecina, ka nepilngadīgie un jaunieši biežāk izdara likumpārkāpumus nekā pilngadīgas un nobriedušas personas, tāpēc šai vecuma grupai ir nepieciešama pastiprināta pieaugušo uzmanība, kā arī efektīva  un atšķirīga reakcija uz tiem.

Proti, kriminoloģijā ir pierādīts, ka pastāv cieša sakarība starp personas vecumu un likumpārkāpumu izdarīšanu (zinātniskajā literatūrā pazīstama kā vecuma–noziedzības līkne (age–crime curve)). Pirmais to 1831. gadā aprakstīja beļģu statistiķis Ādolfs Kitēls.

Izvērtējot noziegumus un likumpārkāpējus, pētījumos dažādos laikos, valstīs un kultūrvidēs tika konstatēts, ka noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu skaits strauji pieaug pusaudžu vecumā un augstāko punktu sasniedz 15–19 gadus vecu jauniešu grupā. Jauniešiem nobriestot, vecuma–noziedzības līkne lēnām krītas.

Arī jaunākais VPD veiktais recidīva pētījums (Zavackis, Cinks, 2019) parāda, ka nepilngadīgas personas biežāk izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus, salīdzinot ar pilngadību sasniegušo probācijas klientu grupu (jauns kriminālprocess nepilngadīgo probācijas klientu vidū tika ierosināts 54,6% gadījumu, bet pilngadīgo probācijas klientu vidū – 32% gadījumu). Tādējādi jāpiekrīt dažādos pētījumos un publikācijās minētajam, ka likumpārkāpumu izdarīšana pusaudžu vecumā ir veids, kā pusaudzis izzina pasauli, pārbauda robežas.

Tā ir tāda kā “vecumposma īpatnība”, uz ko atbilstoši jāreaģē. Nav iespējams pilnībā mainīt šo tendenci, bet var ietekmēt reakcijas veidu uz to ar mērķi novērst vai mazināt cēloņus, kas izraisa bērnu likumpārkāpumus, proti, nodrošināt agrīno prevenciju, atbilstošus uzvedības korekcijas pasākumus, skaidrus atbalsta pasākumus, kā arī saprast to, ka sods nav efektīvs līdzeklis uzvedības korekcijai bērna un jaunieša vecumposmā, jo faktori, kas uzvedību ietekmē, ir kompleksi un nav atkarīgi tikai no paša bērna. Liela nozīme ir ģimenei, kā arī sociālajai videi, kurā bērns atrodas un aug.

Cilvēka domāšanas procesu un smadzeņu funkciju nobriešana notiek līdz pat 25 gadu vecumam. Nepilngadīgo rīcības, tostarp izdarīto likumpārkāpumu, cēloņi bieži ir saistīti ar vecumposma īpatnībām: vienaudžu spēcīgā savstarpējā ietekme, vēlme būt piederīgam grupai, tendence uz riskantu un impulsīvu uzvedību, nespēja izvērtēt cēloņu un seku kopsakarības, nespēja uzņemties atbildību, nenobriedusi personība, zināšanu, pieredzes un paškontroles trūkums, fokusēšanās uz tagadni, fokuss uz tūlītējiem ieguvumiem, neskatoties uz iespējamiem riskiem, straujas garastāvokļa maiņas, grūtības kontrolēt savu uzvedību un pārvaldīt emocijas, likumpārkāpumu veikšana ārējo faktoru, attīstības, vides, attiecību ietekmē.

Pētījumos ir secināts, ka, salīdzinot nepilngadīgo un pilngadīgo izdarītos likumpārkāpumus, nepilngadīgie biežāk izdara likumpārkāpumus grupā, biežāk izdara tos tuvu savai dzīvesvietai un publiskās vietās, kā arī biežāk izdara iepriekš neplānotus likumpārkāpumus. Nepilngadīgie biežāk izdara arī ar īpašumu saistītus likumpārkāpumus, piemēram, zādzības, mantas tīšu bojāšanu.

Sodīšanai kā līdzeklim ir ierobežotas iespējas panākt pozitīvas uzvedības pārmaiņas. Sods var būt efektīvs līdzeklis daļai no pilngadīgām personām, bet ne bērniem un jauniešiem. Dž. Bonta (Bonta, 2004), apkopojot informāciju par pētījumiem, kas raksturo efektīvu sodu, atzīst, ka sods var būt efektīvs līdzeklis, lai pārtrauktu un apturētu nevēlamu uzvedību, bet tas pats par sevi nemāca sodītai personai jaunu uzvedību. Sods ir iedarbīgs līdzeklis personām, kuras nav impulsīvas un ir orientētas uz nākotni, ir vismaz ar vidēju intelektu, nav vērstas uz riskēšanu.

Personai bērnu, pusaudžu un jauniešu vecumposmā nepiemīt šīs pazīmes, kas nepieciešamas, lai sods būtu iedarbīgs līdzeklis pats par sevi. Sods ir iedarbīgs attiecībā uz nobriedušām personām, kurām ir pieejami iekšējie un ārējie resursi, lai pārvarētu grūtības un no piemērotā soda mācītos. Bērnu un jauniešu sodīšana netiek uzskatīta par efektīvu risinājumu noziedzības problēmai. Valstīs, kas ir sasniegušas pozitīvi vērtējamus rezultātus šajā jomā, tiek attīstīta agrīnā prevencija, atbalsta pasākumi bērnam un ģimenei, tiek risināti agrīnās likumpārkāpšanas cēloņi un problēmas (sociālā vide, attiecības ģimenē, vienaudžu un vides ietekme u. tml.).

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departaments

LM atbalsta bērnu administratīvās atbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu regulējuma reformu, jo ir nepieciešams, ka šādiem bērniem, kuri izdarījuši administratīvi sodāmas darbības, tiek veltīta īpaša pieeja. Bērni nav uzskatāmi par “maziem pieaugušajiem”. Līdz ar to nevaram pret bērnu, kurš izdarījis administratīvo pārkāpumu, izturēties vienādi, kā pret pieaugušo, kurš ir izdarījis administratīvo pārkāpumu.

Bērna un pieaugušas personas ielikšana “vienā rāmi” vai vienas mērauklas piemērošana neder. Kas der pieaugušajam, tas neder bērnam. Un otrādi, kas der bērnam, neder pieaugušajam. Bērna izpratne par pasaules kārtību tikai veidojas, toties pieaugušai personai ir bijusi iespēja apgūt sabiedrībā pastāvošo lietu kārtību, apgūt uzvedības normas, izprast atbildības un soda konceptu.

Līdzšinējā bērnu administratīvās atbildības politika un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēma nav ņēmusi vērā bērna kā īpaši neaizsargāta indivīda, kurš vēl tikai aug un attīstās, lai kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, īpašās vajadzības un lietu izpratni. Piemēram, līdz šim praksē plaši izplatīti soda veidi, kas bērniem tikuši piemēroti, ir bijis brīdinājums vai naudas sods – tas pats, kas pieaugušajiem.

Lai gan noteikti ir iespējams atrast atsevišķus izņēmuma gadījumus, tomēr caurmērā gan viens, gan otrs soda veids pēc jēgas un būtības nav domāts bērnu mērķa grupai. Brīdinājuma gadījumā šādam sodam ir galvenokārt formāla, deklaratīva pieeja, jo nekādu jaunu saistību vai pienākumu bērnam nav, izņemot emocionālu pārdzīvojumu (baiļu “terapiju”), ko varētu radīt pašvaldības administratīvās komisijas sēdes apmeklēšana. Savukārt naudas soda piemērošana bērnam pēc būtības arī ir formālas dabas pasākums, ņemot vērā, ka vairumā gadījumu soda naudas samaksu nāksies veikt vecākam. Tātad sodīts tiek vecāks. Taču par pārkāpumiem, par kuriem paredzēta atbildība bērna aprūpētājiem, ir paredzēts cits administratīvā pārkāpuma sastāvs.   

Papildus AAL noteiktajiem sodiem bērniem, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus, ir iespējams piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus bērniem. Tomēr likums PARPLPB ir tikai komplementārs AAL jeb tam ir otršķirīga daba.

Attiecībā uz bērniem, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus, vajadzētu būt tieši pretēji, proti, lai tieši likumam, kurš īpaši paredzēts bērnu mērķa grupai (BTAL), ir primārā nozīme.

Vērtējot pašreizējos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus bērniem, jānorāda, kas tika secināts TM vadītajā darba grupā: lai gan audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu uzskatījums ir itin garš, vairums likumā ietverto pasākumu, piemēram, brīdinājums, ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē, pienākums atvainoties cietušajām personām, nodot bērnu galvojumā vecākiem, veikt sabiedrisko darbu u. c., nav pierādījuši savu pozitīvo, audzinošo efektu. To atzina arī darba grupā pieaicinātie praktiķi.

Bieži ne pašreizējie administratīvie sodi, ne audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi nerada bērnam izpratni par notiekošo. Bērns veic uzdoto darbību, jo viņam to liek, bet bērns neapzinās, kādēļ tas viņam vai viņai ir jādara un kāds no tā ir labums.  Faktiski bieži vien trūkst šī audzinošā momenta, kura dēļ vispār attiecīgais audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis tika piemērots.

Tomēr nevar arī apgalvot, ka pilnībā viss līdzšinējās bērnu administratīvās atbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas praksēs būtu atzīstams par kritizējamu un maināmu. Piemēram, saskaņā ar TM veikto informācijas apkopojumu ļoti pozitīvus rezultātus darbā ar bērniem, kuri izdarījuši administratīvus pārkāpumus, devuši pašvaldību sniegtie atbalsta pasākumi bērnam un ģimenei, t. i., daļa no pašvaldības izveidotās uzvedības sociālās korekcijas programmas vai kā ārpus šādām programmām īstenoti pakalpojumi (tiešā veidā pat nesaistīti ar kādu audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu).

Šī iemesla dēļ ir atbalstāma TM apņemšanās sistēmu pilnveidot tā, lai patiešām ikvienam bērniem, kurš ir izdarījis likumpārkāpumu, būtu pieejami nepieciešamie intervences pasākumi vai uzvedību koriģējošie pasākumi, kas ir pārbaudīti un atzīti par tādiem un kuri sniedz pozitīvu efektu, lai šāda sistēma darbotos ne tikai atsevišķās pašvaldībās, bet valstī kopumā.

Laila Grāvere

Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja

Foto: LETA

Tiesībsargs atbalsta TM ieceri atteikties no iespējas administratīvi sodīt bērnus un soda vietā piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Sods ir vienkāršākā reakcija uz bērna izdarīto pārkāpumu. To varam attiecināt kā uz vecākiem, tā uz valsti – sodīt ir vienkāršāk nekā audzināt bērnu tā, lai viņš neizdarītu pārkāpumus, lai valsts pieņemtās tiesību normas un sabiedrības uzvedības normas kļūtu par bērna iekšējām normām, kuras viņš ievēro nevis tāpēc, ka par pārkāpumu draud sods, bet gan tāpēc, ka tā ir iekšēja nepieciešamība.

Sods nesasniedz mērķi – mainīt bērna uzvedību un panākt, ka bērns turpmāk ievēro likumus un atturas no pretlikumīgām darbībām. Īpaši neefektīvs ir sods bērniem, kuri pārkāpumus izdara sava veselības stāvokļa, t. i., psihisko, attīstības un uzvedības traucējumu dēļ.

Bērna izdarītie likumpārkāpumi liecina par to, ka viņa tiesības uz pilnvērtīgu attīstību nav tikušas nodrošinātas. Tā ir par bērna audzināšanu atbildīgo pieaugušo atbildība. Ja kāds būtu jāsoda par to, ka bērns izdara likumpārkāpumus, tad pirmām kārtām tie būtu vecāki vai personas, kas pilda aizbildņa pienākumus, jo viņi nav pienācīgi pildījuši savu pienākumu gādāt par bērna attīstību.

Tiesībsarga ieskatā būtiski ir nevis sodīt bērnus vai vecākus, bet gan sniegt atbalstu vecākiem bērnu audzināšanā un panākt pozitīvas izmaiņas bērna uzvedībā. Lai nodrošinātu optimālu attīstību ikvienam bērnam, reakcijai uz bērna izdarītajiem pārkāpumiem ir jābūt, turklāt uz katru pārkāpumu, jau agrā bērnībā. Tam ir nepieciešama starpnozaru sadarbība un savstarpēji integrēti sociālie, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumi. Šībrīža sistēmas ietvaros netiek meklēts cēlonis, kāpēc bērns izdarīja likumpārkāpumu un netiek meklēts labākais risinājums, ko darīt, lai bērns mainītu savu uzvedību un turpmāk spētu iekļauties sabiedrībā: atkārtoti neizdarītu likumpārkāpumus.

Latvijā jau vairāk nekā 20 gadus ir spēkā regulējums – BTAL 58. pants –, kurš noteic pašvaldību pienākumu veikt prevencijas darbu gan ar bērniem, kuri veikuši darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības, gan ar bērniem, kuri jau izdarījuši likumpārkāpumus. Taču prakse ir pierādījusi, ka šis regulējums nedarbojas efektīvi. Latvijā būtu jāievieš sistēma, kuras ietvaros antisociālas uzvedības problemātika tiktu skatīta kontekstā ar ģimeni, starpnozaru sadarbībā nodrošinot vienotus pakalpojumus un rīcības standartus visā valsts teritorijā, paredzot agrīnās intervences pienākumu un soda aizstāšanu ar efektīvām sociālās korekcijas programmām.

Arī ANO Bērnu tiesību komiteja mudina dalībvalstis ieviest visaptverošu nepilngadīgo tiesvedības sistēmas politiku, kas uzsvērtu novirzīšanos no tiesvedības, pievēršoties sociāliem faktoriem un pamatcēloņiem. Uzsvars jāliek uz rehabilitāciju un reintegrāciju, ievērojot ieteikumus, kas norādīti Vispārējā komentārā Nr. 10 (2007) par bērnu tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā. Vispārpieņemtai praksei jābūt saistītai ar pasākumiem, kuri paredz bērnu “izņemšanu” no kriminālās/nepilngadīgo tiesvedības sistēmas un viņu nodošanu alternatīviem (sociālajiem) dienestiem.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU