Bērna pamešanu novārtā plāno noteikt par vardarbības veidu

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma (BTAL) 1. panta devīto prim punktu vardarbība ir visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu.

Šobrīd spēkā esošajā BTAL redakcijā atsevišķi tiek izdalīti šādi vardarbības veidi:

• seksuāla vardarbība – bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;
• fiziska vardarbība – bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tostarp tabakas dūmu, iedarbībai;
• emocionāla vardarbība – bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai).

Arī nolaidība bija viens no vardarbības veidiem

Kā norādīts likumprojekta “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” (turpmāk – likumprojekts) anotācijā, laika posmā no 2013. gada 4. jūlija līdz 2020. gada 22. jūnijam par vienu no vardarbības veidiem tika atzīta arī nolaidība.

Tā, piemēram, Augstākās tiesas (Senāta) Krimināllietu departaments 2019. gada 26. novembrī atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu, kurā saskaņā ar Krimināllikuma (KL) 174. panta otro daļu un 131. pantu tika atzīta par pierādītu vecāku vardarbīga apiešanās ar savu mazgadīgo dēlu, kas izpaudās kā metadona glabāšanas un lietošanas noteikumu neievērošana, ņemot vērā, ka pudelītes ar metadona šķidrumu bija atstātas mazgadīgajam pieejamā vietā, dēls iedzēra šķidrumu un saindējās. Tādējādi apsūdzēto nolaidības dēļ tika apdraudēta bērna dzīvība un nodarītas fiziskas ciešanas. Tiesas ieskatā vecākiem bija kopīgs pienākums rūpēties par bērnu, bet viņi pret šo pienākumu izturējās nolaidīgi un neuzmanīgi, līdz ar to tika apdraudēta bērna dzīvība, nodarītas fiziskas ciešanas un bērns guva dzīvībai bīstamus miesas bojājumus.

Ar Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 28. februāra spriedumu (krimināllietas Nr. 11089143817) apsūdzētie (mazgadīgā vecāki) atzīti par vainīgiem uzrādītajā apsūdzībā, galīgo sodu mazgadīgā tēvam nosakot brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 10 mēnešiem 15 dienām un probācijas uzraudzību uz 1 gadu 10 mēnešiem, bet mātei – brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 6 mēnešiem 15 dienām un probācijas uzraudzību uz 1 gadu 10 mēnešiem.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka ar 2020. gada 11. jūnijā pieņemtajiem BTAL grozījumiem vārds “nolaidība” tika izslēgts no likuma 1. panta devītā prim punkta, jo tika konstatēts, ka ikvienas vecāku nolaidības atzīšana par vardarbību pret bērnu kontekstā ar KL 174. pantā “Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo” paredzēto atbildību rada pienākumu vecākiem un citām personām, no kurām bērns ir atkarīgs, piemērot kriminālsodu saskaņā ar minēto KL pantu.

Pēc katra nelaimes gadījuma vecākiem nav jāpiemēro kriminālsods

Kā norādījis Saeimas deputāts un krimināltiesību zinātnieks Dr. iur. Andrejs Judins, “nav ne mazāko šaubu, ka par nolaidību ir jāatbild, tomēr nevar piekrist, ka pēc katra nelaimes gadījuma, kad bērns nogādāts uz slimnīcu ar apdegumu, applaucējumu, kaula lūzumu vai saindēšanos, vecāki vai citas par bērnu atbildīgās personas jāsauc pie kriminālatbildības”.1

Atsaucoties uz tiesībsarga Jura Jansona vēstuli Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, arī Pasaules Veselības organizācija (PVO) skaidrojusi, ka vardarbība pret bērniem kā definīcija nav attiecināma uz nejaušiem negadījumiem, piemēram, lielāko daļu ceļu satiksmes negadījumu vai apdegumiem. Tāpat J. Jansons vēstulē norāda, ka apzināta nolaidība atšķiras arī no vecāku nolaidīgas rīcības nabadzīgu apstākļu dēļ, kuros vecāks nepietiekamu resursu dēļ nevar nodrošināt pilnvērtīgu bērna attīstību.

Pilnīga atteikšanās no nolaidības kā vardarbības veida nav vēlama

J. Jansona ieskatā likumdevējam, 2013. gadā ieviešot vardarbības definīciju, kurā iekļauts nolaidības jēdziens, nebija nodoma, ka vecāku nolaidīga vai nevērīga rīcība automātiski tiktu uzskatīta par vienu no vardarbības formām, kas būtu krimināli sodāma. Tiesībsargs uzskata, ka izteiktās bažas ir pamatotas un likumos būtu nepieciešams veikt atbilstošus precizējumus, taču pieņemtais risinājums – izslēgt nolaidību kā vienu no vardarbības formām – ir pārsteidzīgs un neatbilst sabiedrības interesēm aizsargāt bērnu no visu veida vardarbības.

Pilnīga atteikšanās no nolaidības kā vienas no vardarbības formām nav vēlama. Lai uzskatāmāk ilustrētu tos nolaidības nodarījumus, kurus tiesībsarga ieskatā nav iespējams citādāk definēt kā vardarbību pret bērniem, J. Jansons min divus piemērus no Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma, kuros vecāki tika notiesāti par nolaidīgu rīcību pret bērnu.

Piemēri:

• Ar Ogres rajona tiesas 2012. gada 6. februāra spriedumu lietā Nr. K24- 0019/12-2, krimināllieta Nr. 11310085607 konstatēts, ka apsūdzētā atstāja savu gadu un trīs mēnešus veco meitu vienu pašu savā dzīvesvietā un divu nedēļu laikā apmeklēja viņu ne biežāk kā vienu reizi dienā ne ilgāk kā vienu stundu, bet divas dienas neapmeklēja vispār. Pēc durvju uzlaušanas un iekļūšanas dzīvoklī tur tika atrasta neapģērbta, neapkopta maza meitene, kurai rokās bija tukša, netīra ar sastāvējušu smaku pudelīte ar knupīti, uz gultas atradās šķēres ar asiem galiem, virtuvē bija atvērts logs (dzīvoklis atrodas mājas astotajā stāvā), pie kura piestumts krēsls. [..] Medicīnas darbinieks konstatēja, ka meitene ir nosalusi, viņas ķermenis ir atūdeņojies un viņa ir izsalkusi.
• Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2012. gada 11. decembra spriedumā lietā Nr. K29-1256/12, krimināllieta Nr. 11088313611, konstatēja, ka apsūdzētā patvaļīgi pārtrauca sava 2011. gada 21. februārī dzimušā dēla ārstēšanu bērnu slimnīcā “Gaiļezers”, lai gan bērnam bija nopietni fiziskās veselības traucējumi un bija nepieciešams saņemt medikamentozo terapiju. Jaundzimušā atrašanās vieta tika konstatēta tikai pēc astoņiem mēnešiem, kad viņš tika nogādāts slimnīcā veselību apdraudošā stāvoklī. Visu šo laiku apsūdzētā ne tikai nenodrošināja bērnam nepieciešamo veselības aprūpi un medicīnisko palīdzību, bet arī nerūpējās un pavirši izturējās pret viņu, nekopa un ilgstoši neievēroja higiēnu, tādējādi izraisot infekcijas un slimības, atstāja bērnu novārtā, nesniedza ilgstoši pietiekamu un piemērotu uzturu. Tā rezultātā zīdainim konstatētajām iedzimtajām slimībām pievienojās dzīves laikā iegūtas slimības, kas radušās ilgstoša higiēnas trūkuma, nepietiekamas bērna uzraudzības, barošanas un kopšanas dēļ – kašķis ar sekundāru strutainu ādas infekciju, malmetrīcija (olbaltumvielu enerģētiskā trūksme), izgulējums pakauša rajonā, autiņu dermatīts.

Arī likumprojekta anotācijā norādīts: “Kaut gan ar 2020. gada 11. jūnija BTAL grozījumiem tika izslēgta iespēja automātiski saukt pie kriminālatbildības un krimināli sodīt vecākus un citas par bērnu uzraudzību atbildīgās personas vien par to, ka ar bērnu ir noticis nelaimes gadījums, vairāki bērnu tiesību aizsardzības eksperti norādīja uz risku, ka jēdziena “nolaidība” izslēgšana no likuma, kā arī vardarbības jēdziena šaurāka definīcija var tikt interpretēta kā likumdevēja attieksmes maiņa pret nolaidību, neatzīstot to par kaitīgu un sodāmu.”

Pamešana novārtā – smagākā nolaidības forma

Lai nepieļautu iepriekš minēto likumdevēja gribas interpretāciju un sekmētu vienotu izpratni par vardarbības jēdziena tvērumu, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija izveidoja darba grupu, kas sagatavoja priekšlikumus veicamajām izmaiņām BTAL.

Likumprojekts paredz papildināt BTAL 1. pantu ar 13.¹, 13.² un 13.³ punktiem, nosakot tajos trīs jaunus terminus:

• “nolaidība” – bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana vai pavirša, nevērīga pildīšana;
• “pamešana novārtā” – ilgstoša vai sistemātiska nolaidība pret bērnu, kas kaitē vai var kaitēt bērna attīstībai, vai rada bērnam fiziskas vai psihoemocionālas ciešanas;
• “bērna aprūpes pienākumu nepildīšana” – bērna fizisko, emocionālo, sociālo vajadzību, veselības aprūpes un izglītības nenodrošināšana, kā arī bērna vecumam neatbilstoša bērna aprūpe, kas ilgtermiņā apdraud bērna veselību un attīstību.

Tāpat likumprojekts paredz papildināt BTAL sniegto vardarbības terminu, nosakot, ka vardarbība ir visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība, pamešana novārtā vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu.

Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka bērna “pamešana novārtā” ir nolaidības smagākā forma, un to iecerēts atzīt par vienu no vardarbības veidiem.

Ņemot vērā, ka ar grozījumiem par vardarbību nav paredzēts atzīt jebkādu nolaidību, bet tikai tādu, kas var tikt atzīta par pamešanu novārtā, vairākos likuma pantos, kuros patlaban ir minēta tikai vardarbība, paredzēts papildus norādīt arī uz nolaidību, šādi nodrošinot efektīvāku un plašāku bērnu tiesību un interešu aizsardzību, norādīts likumprojekta anotācijā.

Papildus likumprojektā plānots papildināt BTAL 24. pantu ar septīto daļu, nosakot, ka vecākiem ir pienākums sadarboties ar sociālo dienestu, izmantot piedāvātās ģimenes atbalsta un palīdzības programmas, ja ir konstatēta vardarbība vai citi bērnu tiesību pārkāpumi bērna aprūpē. Plānots, ka par atteikšanos no sadarbības sociālais dienests informēs bāriņtiesu.

Lai izmaiņas stātos spēkā, likumprojekts jāatbalsta Saeimai vēl otrajā (galīgajā) lasījumā.

1 Judins A. Krimināllikuma 174. panta piemērošanas aktuālās problēmas. Jurista Vārds, 25.02.2020., Nr. 8 (1118), 11.–17. lpp.