Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Laimīgi ir bērni, kuru vajadzības ir apmierinātas un kuru tiesības ir ievērotas, un kuri nedara citiem pāri. Šādi bērni, visticamāk, nemeklēs iespēju izdarīt likumpārkāpumus.
FOTO: Freepik
Bāriņtiesu reforma, vienota bērna labāko interešu principa izpratne un piemērošana arī sodu politikā un praksē, starpnozaru sadarbība, joprojām neatrisinātas problēmas ar rūpju bērniem, – stratēģiskajā diskusijā “Bērni 2025”, ko organizēja Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija, tika iezīmēta iesaistīto institūciju un speciālistu labā griba un vēlme piedalīties bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pārmaiņu procesā.
Likumpārkāpumu cēlonis ir situācija ģimenē, sociālā vide, kurā aug bērns. Ir arī labvēlīgas ģimenes, kurās karjeras dēļ bērni tiek atstāti novārtā, dzīvo virtuālajā pasaulē, nonāk uz ielas, klaiņo.
Bērna labākās intereses ir būt laimīgam, augt ģimenē, augt drošā, tolerantā vidē, ārpus atkarībām, ārpus vardarbīgām attiecībām. Šo diskusijas dalībnieku uzskaitīto var turpināt. Par to atbildīgi ir vecāki, ja viņi ir gādīgi un ja viņiem tas izdodas. Taču sabiedrībā joprojām aktualitāte ir rūpju bērni. Bērni, kuriem īpaši nepieciešama palīdzība.
Kā varētu ievērot bērna labākās intereses, kāpēc bērni Latvijā izdara likumpārkāpumus, un kādi ir to cēloņi? Pirms diskusijas veiktajā aptaujā par bērnu tiesību aizsardzību valsts sektorā strādājošie profesionāļi, atbildot uz šo jautājumu, visbiežāk norādījuši, ka tā ir situācija ģimenē, secīgi arī apkārtējās vides, sliktu draugu ietekme, labklājība.
Arī tehnoloģijas tiek vainotas bērna neizpratnē par pareizām vērtībām, jo vecāki ir pārāk noslogoti, lai pienācīgi rūpētos par saviem bērniem. Ir minēts arī tas, ka būtu nepieciešams atbalsta mehānisms sabiedrībā un valsts institūcijās, lai agrīnā periodā konstatētu antisociālu uzvedību un mazinātu tās cēloņus.
Speciālisti norādījuši uz to, ka vecākiem trūkst izpratnes par to, kas ir bērns, kādas ir viņa vajadzības, kādas nodarbes ir nepieciešamas, lai iesaistītu bērnu pozitīvā attīstībā. “Vecākiem nereti šķiet, ka bērnus uzaudzina kāds cits, skola, policija, un ka tie nav viņi paši. Profesionāļi pamanījuši, ka bieži ir konflikti vienaudžu vidū, sekas tam var būt bērna izdarīts likumpārkāpums,” aptaujā minēto plašo cēloņu spektru komentēja Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina.
Pēdējā gada laikā redzam, ka beidzot šis jautājums ir ministriju darba kārtībā: tiek gan grozīti likumi, gan pievērsta uzmanība kvalitatīvam atbalstam,” diskusijā uzsvēra ģenerāprokurors Juris Stukāns. “Nevar nepilngadīgo vienkārši sodīt un aizmirst, un gaidīt, ka viņa izpratnē un dzīvē kaut kas mainīsies.”
Viņaprāt, lielu kaitējumu nodara nevienlīdzība, kas bērnam liek izdarīt pārkāpumu. Šobrīd informācijas plūsmai, pasaules iepazīšanai nav ne robežu, ne šķēršļu. Bērns ātri saskaras ar realitāti, un arī viņš vēlas būt tikpat nodrošināts, lai viņam būtu pieejams tas pats, kas vienaudžiem. Tāpēc jārisina jautājumi par nevienlīdzības izskaušanu.
“Laimīgi ir bērni, kuru vajadzības ir apmierinātas un kuru tiesības ir ievērotas, un kuri nedara citiem pāri. Šādi bērni, visticamāk, nemeklēs iespēju kādam nodarīt pāri vai izdarīt likumpārkāpumus,” pārdomās dalījās Probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs.
No likumpārkāpumu iemesliem Probācijas dienesta vadītājs akcentē negatīvu sociālo vidi, cilvēkus, kuru ietekmi bērns izjūt augot un attīstoties, jau no piedzimšanas brīža. Un kopā ar to ir sociālie apstākļi, nevienlīdzība, kas pastāv starp dažādiem sabiedrības slāņiem. Negatīvās ietekmes var būt traumatiskas bērna turpmākajā attīstībā.
“Runājot par sodiem, katram atšķiras izpratne, dzirdot vārdu “sods”, jo vairāk, kad dzirdam, ka no tā ir jāatsakās. Bet tie ir vārdi, nozīmi šiem vārdiem piešķiram mēs, pieaugušie,” savu pozīciju pauda M. Papsujevičs. “Kad saskaramies ar bērna likumpārkāpumu, tas ir signāls no bērna puses, kam mums, pieaugušajiem, ir nepieciešams pievērst uzmanību, reaģēt uz to. Ja mums patīk to saukt par sodu, mums tā ir komfortablāk, tad saucam to par sodu. Man un maniem kolēģiem Probācijas dienestā šis vārds nepatīk. Mēs ikdienas darbā runājam par atbalstu, par sociālās uzvedības korekcijas pasākumiem.”
Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas programmu vadītāja Linda Zīverte pievērsa uzmanību divām aktuālajām situācijām, ar ko nevalstiskā organizācija saskaras praksē – darbā ar jauniešiem un pusaudžiem ar uzvedības traucējumiem un atkarībām un pusaudžu vardarbības ierobežošanu.
Nav pakalpojumu nepilngadīgajiem, kuri ir atkarīgi no vielām un kuriem ir uzvedības problēmas. Pusaudzis pats netiek galā.
Nav pakalpojumu nepilngadīgajiem, kuri ir atkarīgi no vielām un kuriem ir uzvedības problēmas. Pusaudzis pats netiek galā.
Viņš nav spējīgs pretoties videi, kas viņu ierauj atkarībā. Bērns iet bojā, bet sistēmā nav risinājuma, kā palīdzēt šiem bērniem, pasargāt no pašdestruktīvās uzvedības. Turklāt šādā situācijā cieš gan līdzās esošie bērni, gan darbinieki, klāstīja L. Zīverte.
Trūkst kvalificētu darbinieku, kas vēlētos strādāt ar šiem bērniem. Protams, prioritāri ir jātic bērnam, bet šie bērni ir arī manipulatīvi. Jebkurš iesniegums, inspekcija prasa laiku, darbinieki tiek atstādināti, negūst ienākumus, aiziet no darba – sistēmas procesu un smagnējību raksturo L. Zīverte, piebilstot, ka darbinieki, kuri vēlētos strādāt ar šiem sarežģītajiem jauniešiem, ir jāmeklē kā ar uguni.
Aktuāls ir arī jautājums, kā ierobežot pašu jauniešu, pusaudžu agresīvo uzvedību. Šādos gadījumos ir izmeklēšanas, ekspertīze, bet rezultāts – nesodāmības ilūzija, kas ietekmē pārējos, kuri viņam ir līdzās.
L. Zīverte norāda: atkarība nav savienojama ar dzīvību, ir jābūt piespiedu ārstēšanai, ir jābūt šādai programmai, jo ir svarīgi jaunieti norobežot no vides, kura veicina atkarību. Šādas programmas ir ārzemēs, un tās adaptējamas arī Latvijā. Šai sarežģītajai mērķa grupai jānodrošina iespēja programmā piedalīties bez maksas.
Vai bērns jāsoda par likumpārkāpumu, un kāds no tā labums sabiedrībai? Aptaujā pirms diskusijas, atbildot uz šo jautājumu, 60% respondentu norādījuši, ka nepieciešams noskaidrot likumpārkāpuma cēloņus un ka tradicionālā sodīšanas sistēma varētu būt galējais līdzeklis. 26% uzskata, ka pašreizējā sistēma ir jāsaglabā un bērni ir jāsoda, savukārt 14% nav bijis noteikta viedokļa.
Tie, kas uzskata, ka bērni jāsoda, argumentē – tas jādara tādēļ, lai neradītu nesodāmības sajūtu, turklāt pašreizējā sistēma ir pietiekami taisnīga. Tie, kas domā, ka pašreizējā sistēma ir jāpārkārto, norāda: vajadzīgs atbilstošs atbalsts, pakalpojumi, šādos gadījumos ir jāstrādā ar visu ģimeni. Un jāpievērš uzmanība iemesliem, kāpēc bērni izdara antisociālas izvēles.
Pārdomām arī jautājums – ko saprotam kā pārkāpumu? Vai bērna atrašanās uz ielas pēc pulksten 22.00 ir antisociāla uzvedība, vai arī šajā gadījumā bērnam vienkārši ir jāpalīdz nokļūt mājās?
“Ar sodiem nepanāksim to, ko varbūt esam domājuši panākt. Mēs varam panākt tikai vēl vairāk sabojātu izpratni par dzīvi un attiecīgu dzīves modeli. Pēc tam – turpmākajā dzīvē saņemot cilvēku, kurš ir izaudzis noteiktā subkultūrā, ar nostāju, ka mani sodīja, soda un sodīs, bet es tik un tā iešu pret,” praksē skatīto tendenci klāstīja Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, kurš uzskata: cik vien iespējams, jāizvairās no bērnu sodīšanas.
Viņš uzskata, ka bērni ir jāvērtē ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc brieduma. Svarīgs ir savlaicīgs darbs, konstatējot problēmu, iesaistoties visām institūcijām. Policija ikdienā saskaras ar dažādiem nepilngadīgajiem, un liekas, ka nekas nav glābjams. Valstī pietrūkst vienotas pieejas, tostarp attiecībā uz to, ko darīt ar atkarīgajiem bērniem, kuriem ir nepieciešama ārstēšana, kuri ir rūpju bērni. Komersanti ar to nevar nopelnīt. Bet tas ir ieguldījums ilgtermiņā – mentāli atveseļot sabiedrību, veidojot pareizu dzīves uztveri, spriež A. Ruks. Tāpēc ir jāapzina nelabvēlīgās ģimenes, jāstrādā ar sabiedrību, ar kaimiņiem. Turklāt – ir arī labvēlīgas ģimenes, kurās karjeras dēļ bērni tiek atstāti novārtā, dzīvo virtuālajā pasaulē, nonāk uz ielas, klaiņo.
Savlaicīga reaģēšana nepieciešama tieši agrīnā periodā, nevis cīnoties ar sekām.
Arī ģenerālprokurors norādīja, ka laikus jākonstatē riski, lai nepieļautu, ka bērns izdara pārkāpumu, nevis pēc tam jau cīnīties ar to, kas ir noticis, piebilstot, ka ir daudz dienestu, kuri saskaras ar nepilngadīgajiem. Taču nav viena [kontaktpunkta], kuram būtu pienākums koordinēt un visu šo informāciju apkopot. J. Stukāna redzējums: katrā pašvaldībā jābūt cilvēkam, kurš pazīst katru bērnu, zina, kuram nepieciešams atbalsts, jākomunicē ar vecākiem. No tā izriet palīdzība, visu citu dienestu iesaistīšana.
Diskusijā vairākkārt tika uzsvērts, ka nepieciešams veidot bērnu tiesību izpratni, sākot no pirmsskolas un skolas vecuma bērniem.
Arī J. Stukāns pauda, ka visā, kas saistīts ar bērniem, liela nozīme ir skolotājam. “Nevienam citam nav tik daudz iespēju laikus saprast, redzēt un reaģēt uz bērna uzvedību. Bērns lielāko dienas laiku pavada skolā, tāpat kā pieaugušais – darbā.”
Cilvēkā jāveido dzīves uztvere, jau sākot no skolas. Veidojot vecākus, kas tādi būs pēc 15–20 gadiem. Stāstot šiem topošajiem vecākiem, kā jādzīvo, kā jārisina konflikti, kā jākomunicē, kāda ir atbildība pret bērnu. Jādomā par nākotnes vecākiem, kuri spēs pēc tam audzināt laimīgus un atbildīgus pilsoņus, savu redzējumu izklāstīja Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa.
Tiesas ir pēdējais posms, kurā bērns nonāk. Dažkārt varbūt ir svarīgi, ka jaunietis, nokļuvis tiesā, situāciju pārrunā. Un varbūt nav tik nepieciešams smags sods. No tiesneša darba sākotnējās pieredzes, skatot administratīvo pārkāpumu lietas un krimināllietas, V. Krūmiņa atceras situācijas, kad jaunietis piespriesto nosacīto sodu kā sodu nemaz neuztvēra, un pēc pusgada viņš atkal bija tiesas priekšā: “Tolaik neviens ar jaunieti šajā nosacītā soda periodā nestrādāja, un viņš ļoti ātri nonāca atpakaļ.”
A. Ruks saskata lielu potenciālu Bērna mājai, topošajam projektam, kas paredz institūciju savstarpējo sadarbību.
Bērna māja paredzēta, lai ar bērniem, kas izdarījuši likuma pārkāpumus vai cietuši no tiem, strādātu bērniem labvēlīgā vidē un novērstu, piemēram, dažādu dienestu atkārtotas pratināšanas, kas ir īpaši svarīgi sensitīvos gadījumos.
NVO nodibinājuma “Dardedze” pārstāve Anda Avena saistībā ar bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem kā satraucošu raksturoja arī situāciju, ka sensitīvajos gadījumos bērns var tikt nopratināts ļoti novēloti, pusgadu vai gadu pēc tam, kad tas ir konstatēts. Turklāt bērns var tikt nopratināts daudzas reizes. Viņš notikušo izstāsta tuviniekiem, sociālajam darbiniekam, mediķim, policijai. Jo vairāk atkārto, jo vairāk stāstījums var atšķirties. Kriminālprocesa mērķis ir pēc iespējas ātrāk izmeklēt notikušo, bet vienlaikus ir otrs mērķis – bērnam pēc iespējas ātri nepieciešams palīdzēt ar rehabilitāciju. Un tad mēdz būt, ka jau pēc rehabilitācijas bērns atkal tiek pratināts. Kaut cik sadziedētās rētas tiek uzplēstas. “Savlaicīgums un secīgums ir ļoti svarīgi, lai kriminālprocess būtu jēgpilns. Lai bērnu iespējami mazāk traumētu šajā procesā,” vēlas A. Avena.
Bērna mājas projekta ieviešanas vadītāja Ilze Bērziņa uzsver, ka tā nav ēka, bet gan institūciju sadarbības modelis. Proti, bērna māja ir starpinstitucionāls sadarbības modelis bērniem, kuri cietuši no vardarbības vai ir tās liecinieki. Bērna mājas mērķis ir garantēt ikvienam bērnam koordinētu un efektīvu institūciju rīcību un novērst bērnu atkārtotu emocionālu traumēšanu laikā, kamēr tiek noskaidrota informācija saistībā ar notikušo vardarbību, kā arī tiesvedības procesā.
Bērna māja sāks darboties nākamā gada rudenī.
Saeimā pirmajā lasījumā pieņemti grozījumi Bāriņtiesu likumā.
Sabiedrībā un speciālistu vidū un dažādās auditorijās izskan viedoklis, ka bāriņtiesas neatspoguļo to darbu, ko tās dara, norādīja Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa.
Vairākums bāriņtiesu darbinieku atzinuši, ka arī nosaukums neatspoguļo pašvaldības iestādes funkcijas. Tomēr daudz svarīgāki nekā nosaukums ir jautājumi par bāriņtiesas kompetencēm un funkcijām. Laika gaitā bāriņtiesu darbības lauks un funkcijas ir paplašinājušās, kas raisījis speciālistu diskusijas, ka tās pilda iestādes izveides mērķim neraksturīgas funkcijas vai, gluži pretēji, neveic funkcijas, kas būtu tai piekritīgas.
Raksturojot pašreizējo situāciju, Latvijas Bāriņtiesu asociācijas pārstāve Aurika Zīvere atzina, ka bāriņtiesu darbinieki ir samulsuši ne tikai gaidāmo reformu, bet arī pašvaldību reformas dēļ, jo priekšā ir daudz pārmaiņu, tomēr viņa norādīja, ka teritoriālā reforma dod iespēju veidot lielākas, spēcīgākas bāriņtiesas.
Savukārt bažas rada tas, ka bāriņtiesai noteikts ļoti daudz funkciju: ne tikai Bāriņtiesu likumā, bet arī Valsts probācijas likumā, Kriminālprocesa likumā un citos likumos.
Diskusijā tika pausts viedoklis, ka bāriņtiesām ir jāstrādā kā bērnu un ģimenes atbalsta centriem, jāsniedz profesionāls atbalsts bērnu vecākiem un ģimenēm, kurās aug bērni. Turklāt bāriņtiesu uzdevums nav izšķirt strīdu, bet gan atrisināt konkrēto situāciju, tāpēc arī nosaukums tiek vērtēts kā maldinošs.
Sabiedrībā ir ļoti zems bāriņtiesu darbinieku prestižs, tāpat zems prestižs ir darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm un bērniem, uz realitāti vērsa uzmanību A. Zīvere, aicinot ministrijas stiprināt bāriņtiesu darbinieku prestižu un vienlaikus domāt par augstskolu programmās īstenojamu profesiju bērnu tiesību aizsardzības jautājumos.
Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 17,6 tūkstoši bērnu – par 1234 jeb 6,6% mazāk nekā 2019. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simts gadu laikā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
