Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Lai arī nozīmīgus rīcībpolitikas soļus iekļaujošas izglītības pilnveidē Latvijā sāka spert jau iepriekšējā gadsimta izskaņā, praksē vispārējās izglītības skolās skolēnu ar invaliditāti iekļaušana sākusies vien nesen. Neskaidrību un arī neizpratnes starp visām iesaistītajām pusēm netrūkst, aktualizējot jautājumu, kur beidzas tiesības un sākas pienākumi. Tas ir īpaši delikāti, ja šīs robežas nosakāmas situācijā, kurā audzēknis ar invaliditāti apdraud pārējos skolēnus.
Pirms mazliet vairāk kā gada, 2020. gada 1. septembrī, stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām”, kas definē prasības, kādas izvirzāmas skolām, lai to īstenotajās pirmsskolas, vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmās varētu uzņemt izglītojamos ar speciālām vajadzībām. To nosaka iekļaujošas izglītības pamatnostādnes, kuru mērķis ir nodrošināt visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena izglītojamā līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot izslēgšanas iespējas no izglītības ieguves procesa.
Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās, speciālajās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi nosaka, ka, uzņemot izglītojamo vispārējās izglītības iestādē, lai īstenotu pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumā ieteikto speciālās izglītības programmu vai pedagoģiski medicīniskās komisijas, logopēda, izglītības vai klīniskā psihologa atzinumā noteiktos atbalsta pasākumus, izglītības iestāde nodrošina, ka vienā klasē var integrēt (iekļaut) kopumā ne vairāk kā četrus izglītojamos ar speciālām vajadzībām, no kuriem ne vairāk kā trīs izglītojamie ir ar redzes, dzirdes vai fiziskās attīstības traucējumiem; ne vairāk kā četri izglītojamie ir ar valodas, mācīšanās vai garīgās veselības traucējumiem; ne vairāk kā divi izglītojamie ir ar garīgās attīstības traucējumiem, smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem traucējumiem.
To, kā skolai jārisina situācijas, kad kāds no audzēkņiem apdraud savu vai citu personu drošību, veselību vai dzīvību, nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1338 “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos”. Bet ko iesākt, ja apdraudējums ir sistemātisks? Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte Jana Veinberga uzsver – uz visu iesaistīto pušu interešu apmierināšanu var cerēt vien tad, ja savstarpēji noritēs kvalitatīva sadarbība.
“Ja klasē kāds bērns kļuvis tik agresīvs, ka apdraud savu vai citu veselību un drošību, pedagogam nevajadzētu censties pašam tikt galā ar situāciju, bet nekavējoties informēt skolas vadību. Skolas direktoram ir jānodrošina šādam bērnam mācības citā telpā sociālā pedagoga, izglītības psihologa vai cita pedagoga klātbūtnē. Atkarībā no situācijas mācības atsevišķā telpā var ilgt no vienas mācību stundas līdz mācību dienas beigām. Paralēli par notikušo ir jāinformē skolēna vecāki un jāiesaista situācijas risināšanā skolas atbalsta personāls un citi speciālisti, kuriem sadarbībā ar skolēnu un viņa vecākiem jāizstrādā atbalsta pasākumi atbilstoši skolēna vajadzībām un situācijai. Ja skolā nav nepieciešamo speciālistu, tie ir jānodrošina pašvaldībai, kurā var sasaukt starpinstitūciju sanāksmi, kas lemj par turpmākajiem atbalsta pasākumiem skolēnam,” rīcības plānu izskaidro eksperte.
Būtiski, lai skola sarežģījumu priekšā neieslīgt galējībās, – nekādā gadījumā nevajadzētu slēpt vai ignorēt notiekošo, pieprasīt vecākiem izņemt bērnu no skolas vai pārcelt uz speciālās izglītības iestādi. “Jāuzsver, ka ikvienam bērnam ir tiesības mācīties iekļaujoši, tādēļ skola un skolas vadība nedrīkst izmantot ultimatīvas prasības vecākiem pārcelt bērnu uz speciālās izglītības iestādi. Tādas prasības, kā arī citu vecāku iesaistīšanās, var radīt un attīstīt konfliktu. Tādēļ ir svarīgi, lai skolas vadība, iesaistot skolas atbalsta personālu vai pašvaldības speciālistus, izrunātu visus jautājumus ar bērna vecākiem, cenšoties atrast labāko risinājumu bērna mācībām un audzināšanai. Šādā sarunā ar vecākiem noteikti arī būtu jāpārrunā pedagoģiski medicīniskās komisijas ieteikumos rakstītais,” stāsta Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte.
Ja līdzšinējās darbības nav nesušas rezultātus, turklāt vecāki neizrāda pietiekamu ieinteresētību un neveido dialogu ar skolu, situācijas risināšanā var iesaistīt bāriņtiesu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Vienlaikus eksperte atgādina –, ja skola un tās dibinātājs situāciju nespēj atrisināt, tās risināšanā jāiesaista plašāks institūciju loks, veidojot institūciju sadarbību Ministru kabineta Nr. 545 “Noteikumi par institūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā” noteiktajā kārtībā.
Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka katra situācija ir vērtējama individuāli. Agresijai var būt dažādi iemesli, un katrs no tiem pieprasa savu risinājumu. Tomēr, ja problēma radusies skolā, tā arī būtu tur jārisina. “Skola ir profesionāla iestāde, tajā strādā profesionāļi – tie cilvēki, kuriem būtu jābūt īpaši apmācītiem darbā ar bērniem, tostarp ar problemātiskiem bērniem, un skolai ir jābūt kaut kādam algoritmam, kā rīkoties situācijās, kad bērnam ir nepieciešams papildu atbalsts. Reizēm skolās ir pieejami psihologi, sociālie pedagogi, kas var palīdzēt šādās situācijās,” norāda N. Sakss Konstantinovs.
Arī ceļa rašana pie vecākiem un viņu izpratnes veicināšana ir skolas atbildība. Bažas gan joprojām rada visai bieži praktizētā agrāko laiku pieredze.
“Latvijā vēl arvien novērojama postpadomju iezīme –, ja parādās problemātisks bērns vai bērns ar diagnozi, tas tiek uztverts kā kaut kas, ko vajag sūtīt prom no skolas uz speciālām programmām un ārstēt slimnīcā, bet tas ir diezgan skarbs un mūsdienu pasaulē neakceptējams skatījums, jo jebkuram bērnam ļoti var palīdzēt skolas vide. Svarīgi saprast, kas ar bērnu notiek, un pielāgot šo vidi. Mūsdienās mēs sliecamies uz bērna ietekmēšanu caur vidi, caur vietu, kurā viņš atrodas, mācās, un te arī ir skolas atbildība. Protams, skolām pašām ir nepieciešami ļoti lieli papildresursi, lai to darītu, gan izglītojot pedagogus, gan parūpējoties par cilvēkresursiem, jo bieži vien tas prasa vairāk kā vienu cilvēku klasē,” stāsta N. Sakss Konstantinovs.
Kopumā vērtējot situāciju Latvijā, bērnu un pusaudžu psihoterapeits N. Sakss Konstantinovs uzskata, ka problēma neslēpjas tajā, ka bērni ar uzvedības traucējumiem mācās parastās klasēs, bet gan tajā, ka šādi bērni, no kuriem lielākajai daļai pietiktu ar papildu atbalstu, tostarp sociālo, tiek izolēti, sūtīti uz speciālajām skolām un nevajadzīgi ārstēti.
