Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tiesnešiem ir jāmainās, ir jāspēj skaidrot un komunicēt. Saiknei ar sabiedrību ir jābūt, un slēpties nevajag. Sabiedrībai ir jābūt pārliecinātai, ka tiesa to sargā.
FOTO: Ieva Leiniša, LETA
Tiesnesis nedrīkst būt ar šauru skatījumu – es tikai izskatu lietas, un mani nekas cits neuztrauc. Viņam jāredz plašāka aina – kā viņa darbs ietekmē sabiedrību –, sarunā ar LV portālu atzīst Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs. Viņa pilnvaras priekšsēdētāja amatā stājās spēkā 2020. gada 16. jūnijā. Pagājis nepilns gads. Tiesu varas stiprināšana, tiesnešu apmācības un izaugsmes veicināšana, tiesu komunikācijas attīstīšana – šie ir tikai daži no mērķiem, kas jau tiek aktīvi īstenoti. Kādas pārmaiņas vēl gaidāmas, un kādi būs to rezultāti?
Jau gandrīz gadu jūs esat Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Kāds ir jūsu šībrīža redzējums par Latvijas tiesu sistēmu?
Darāmā kļūst vairāk! Viens no galvenajiem mērķiem tiesu sistēmas attīstībā ir palielināt un stiprināt Tieslietu padomes lomu. Ir risināmi nopietni sistēmas jautājumi, kuru sakārtošana noteikti prasīs vairāk laika, taču minēšu arī divas būtiskākas šībrīža aktualitātes, kuras iepriekš neredzēju kā prioritāras. Pirmā: ātra un efektīva reforma tiesnešu apmācību sistēmā, lai jau no nākamā gada tā sāktu sekmīgi darboties. Tā kā tiesnešu apmācības tiek organizētas, iesaistot tieslietu nozares izpildvaru, nevis tiesu sistēmas ietvaros, pašreizējā procesā saskatu vairākas institucionālas problēmas, kas ietekmē efektivitāti. Tās ir jānovērš.
Otrs aktuālais jautājums ir tiesu varas neatkarības stiprināšana. Tiesu varai kā konstitucionālam varas orgānam, līdzīgi citiem valsts varas orgāniem, būtu piešķiramas tiesības tieša dialoga ceļā sagatavot un likumdevējam pamatot budžeta līdzekļu pieprasījumu. Šobrīd tiesu sistēmai – pirmās, otrās instances tiesām, izņemot Augstāko tiesu, – ikgadējā budžeta līdzekļu pieprasījums tiek veidots, iesaistot tieslietu ministru. Tādējādi tiek radītas nepieļaujamas bažas par iespējamu politisko ietekmi. Lai tiesu vara būtu patiesi neatkarīga, tā nedrīkst būt atkarīga no valdības koalīcijas padomes sarunām un konkrētā ministra spējas vai nespējas “izsist budžetu”. Viedoklim, ka tiesu vara prasīs vairāk, nekā tai pienākas, vai ka tā nespēs administrēt savu budžetu, nav pamata.
Vairākkārt esat izteicies, ka tiesu sistēmā ir nepieciešamas pārmaiņas. Tām nav jābūt radikālām, taču būtiska ir pārmaiņu esamība. Ar ko sākas pārmaiņas?
Pirmām kārtām ir jāstimulē pārmaiņas domāšanā. Ja to nebūs, tad nekas nemainīsies.
Katram ir jāatbild par saviem vārdiem, uzvedību un rīcību. Tas ir domāšanas un personīgās attieksmes jautājums.
Daļa sabiedrības ir pieradusi, ka ir tiesības izteikt viedokli, bet nav pienākuma atbildēt par saviem vārdiem. Pie apziņas, ka par saviem vārdiem ir jāatbild, agrāk vai vēlāk nonāk visi. Un es nedomāju tikai sabiedrību.
Tas ir attiecināms arī uz tiesnešiem – ja tiesnesis tiesas sēdē uzvedīsies vai izturēsies pret lietas dalībnieku nepienācīgi, ne tā, kā to paredz likums, viņam būs jāatbild. Jāatzīmē, ka pēdējā gada laikā ir pieņemti vairāki tiesnešu ētikas komisijas lēmumi par tiesnešu ētikas pārkāpumiem pret lietas dalībniekiem tiesas sēdē.
Tāpat tiesnesis nedrīkst būt ar šauru skatījumu – es tikai izskatu lietas, un mani nekas cits neuztrauc. Viņam ir jāredz plašāka aina – kā viņa darbs ietekmē sabiedrību.
Kā varētu stiprināt Tieslietu padomes lomu un kapacitāti?
Tieslietu padome tika izveidota pirms desmit gadiem. Līdz šim tā vairāk bijusi kā reaģējoša institūcija, akceptējot vai noraidot dažādus priekšlikumus. Lai gan likums noteic, ka Tieslietu padome piedalās tiesu politikas veidošanā, tai pārsvarā nebija savas aktīvas pozīcijas.
Šobrīd mēs to mainām. Pašreizējais Tieslietu padomes sastāvs ir ļoti aktīvs. Tajā ievēlēti tiesneši, kuriem rūp tiesu sistēma, tās nākotne, attīstība un kuri ir gatavi tajā ieguldīt savu enerģiju un laiku. Tas mums dod pārliecību, ka Tieslietu padomei jākļūst par aktīvu dalībnieci tiesu politikas veidošanā, līdzvērtīgu dialoga partneri izpildvarai un likumdevējam.
Šobrīd izstrādājam Tieslietu padomes stratēģiju. Ir sagatavots stratēģijas projekts, kas nosaka arī mērķi panākt tiesu sistēmas fiskālo neatkarību – lai finansējums nav atkarīgs no konkrētā ministra vai koalīcijas sastāva.
Stratēģija paredz pārņemt Tieslietu padomes pārziņā arī tiesnešu apmācību, padarot to efektīvu un tiesu sistēmas vajadzībām atbilstošu.
Turklāt Tieslietu padomē būs jāizvērtē, kuras Tieslietu ministrijas un Tiesu administrācijas funkcijas būtu nododamas Tieslietu padomei. Atļaušos apgalvot, ka likums “Par tiesu varu” zināmā mērā ir morāli novecojis. Lai gan tiesnešu karjeras jautājumi lielā mērā nodoti Tieslietu padomes pārziņā, izpildvarai likumā joprojām saglabājušās atsevišķas atavistiskas funkcijas, piemēram, “tiesu varas organizatoriskā vadība”. Cits piemērs – tiesu priekšsēdētājus ieceļ Tieslietu padome, taču ministram ir pilnvaras vienpersoniski uz nenoteiktu laiku iecelt amatā tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju. Tiesnešu atvaļinājumus apstiprina izpildvara utt. Jādiskutē par daudziem jautājumiem. Sāk izskatīties, ka ir nepieciešams jauns likums.
“Demokrātija efektīvi darbojas izglītotā un informētā sabiedrībā. Taču jāsaprot, ka sabiedrība nav profesionāli juridiski izglītota, iniciatīvai informēt, komunicēt un ieklausīties jānāk no tiesu sistēmas.” Tas ir citāts no jūsu uzrunas Tieslietu padomes desmitgades svinīgajā sēdē. Kā vērtējat pašreizējo tiesu komunikāciju ar sabiedrību? Vai tā ir pietiekama un saprotama?
Tiesnesis ir cilvēks, un cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kuriem runāt ar citiem nav problēmu. Taču ir cilvēki, kuriem publiska uzstāšanās sagādā milzu diskomfortu. Tā diemžēl ir, un tas ir jāsaprot.
Vispārējā nostāja ir tāda, ka tiesnesim nevar uzlikt pienākumu publiski skaidrot. Aktīvāka komunicēšana tiek veicināta, tiesnešus iedrošinot. Tiesu komunikācijas vadlīnijas noteic, ka komunikācijas funkciju nodrošina tiesas priekšsēdētājs. Ja kāds tiesnesis cilvēcisku iemeslu dēļ nevēlas publiski uzstāties, tad informācijas nodošana sabiedrībai jānodrošina tiesas priekšsēdētājam.
Jāpiebilst, ka situācija salīdzinājumā ar laiku pirms pieciem, desmit gadiem ir būtiski mainījusies. Tad praktiski nerunāja neviens tiesnesis. Šobrīd tiesneši ik pa laikam runā televīzijā, tiek izplatīta informācija preses relīžu formātā, tiek veidoti arī rakstveida skaidrojumi. Piemēram, nesen izskatītajā Magoņa lietā kopā ar saīsināto spriedumu tika sagatavots un sniegts īss skaidrojums, pamatojums tiesneša pieņemtajam lēmumam, no kura bija iespējams izdarīt secinājumus par sprieduma ratio jeb kodolu.
Daļai tiesnešu vēl viena labas komunikācijas blakne ir nespēja profesionālo žargonu pārnest sabiedrībai saprotamā valodā. Ja tiesnesis intervijā pasaka kaut ko par “nekorroborēta immobīļa vindikāciju”, cilvēkam bez juridiskās izglītības skaidrāks nekas netop. Tiesneša spēja spriedumā ietverto sarežģīto juridisko konceptu izteikt vidusmēra cilvēkam saprotami ir augsta prasme. Tā nepiemīt visiem tiesnešiem.
Tomēr nevar noliegt, ka sabiedrības pieprasījums pēc tiesu komunikācijas pieaug. Kā raugāties uz sabiedrisko attiecību speciālista štata vietas esamību tiesā? Daudzās tiesās šo darbu ir uzņēmušies tiesneša palīgi, kuriem komunikācija nav prioritārais pienākums. Savukārt tās tiesas, tostarp Augstākā tiesa, kas algo šādu profesionāli, ar būtiskām komunikācijas kļūdām un problēmām nesaskaras.
Kā zināms, ikviena štata vieta ir saistīta ar institūcijai piešķirtajiem budžeta līdzekļiem. Patlaban tiesām komunikācijas veidošanā daudz palīdz Tiesu administrācija. Ir izveidota komunikācijas speciālistu komanda, kas sniedz atbalstu. Ja tiesai ir vajadzība, tad, iesaistot Tiesu administrāciju, tiek rasts risinājums.
Bet ir valstis, kurās, piemēram, no tiesnešu vidus tiek izvēlēts tiesnesis, kas tiek daļēji atbrīvots no tiešajiem amata pienākumiem un velta laiku tiesas komunikācijai ar sabiedrību. Šāds modelis darbojas Skandināvijas valstīs.
Kā iepriekš minēju, jūs sacījāt, ka demokrātija efektīvi darbojas izglītotā un informētā sabiedrībā. Saprotams, ka tāda sabiedrība ir daudz prasīgāka arī pret tiesu darbu un tiesneši vairs nevar noslēpties aiz mantijas formālās autoritātes, tiesai jābūt sabiedrībai redzamai un saprotamai. Cik gatavi pārmaiņām ir paši tiesneši?
Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, kurā ikviens indivīds, izlasot spriedumu, spēs to saprast.
Tāpēc ir jāmainās, ir jāspēj skaidrot un komunicēt. Saiknei ar sabiedrību ir jābūt, un slēpties nevajag. Sabiedrībai ir jābūt pārliecinātai, ka tiesa to sargā.
Tiesnešiem kopumā rūp tiesas prestižs un nākotne. Viņi ir gatavi apgūt jaunas prasmes, jaunu informāciju, pat tiesneši ar gadu desmitiem ilgu darba stāžu. Tas ir ļoti labi. Arī jaunais Tieslietu padomes sastāvs to apstiprina.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, sabiedrības uzticamības līmenis tiesām ir saistīts ar neizpratni par pieņemtajiem spriedumiem?
Manuprāt, uzticamības līmeni tiesām ietekmē trīs faktori. Viens no tiem ir jau minētais, ka komunikācijas ir par maz vai tā ir pārāk profesionāla un ne vienmēr saprotama vidusmēra cilvēkam. Taču ne mazāk būtisks iemesls ir arī politiķu izteicieni, kas tiek vērsti pret tiesu, – arī tie sabiedrības acīs ietekmē tiesas tēlu.
Statistika liecina, ka tikai 10–11% cilvēku ir bijusi kāda saskarsme ar tiesu procesa dalībnieka vai liecinieka statusā, taču viedoklis par tiesu ir gandrīz 80% cilvēku. Jautājums ir, kā veidojas šis viedoklis un redzējums par tiesu darbu pārējiem 70% aptaujāto.
Man jāiemet akmens arī žurnālistu dārziņā, jo viņi ne vienmēr kārtīgi pārbauda un izpēta jautājumu un saprotami pasniedz informāciju. Bieži vien redzu, ka ir pārkopētas daļas no apsūdzības raksta vai sprieduma, nepaskaidrojot un nemainot juridisko terminoloģiju. Tas nekādi neveicina sabiedrības izpratni. Manuprāt, profesionālam žurnālistam, kurš raksta par tiesu darbu, būtu jāspēj saprast sprieduma būtību, vismaz vienkāršās vai vidēji sarežģītās lietās, un izstāstīt to cilvēkiem saprotamā valodā.
Zināma vaina tiesas prestiža un tēla veidošanā ir arī tiesām. Piemēram, tiesnese piedalījās pasākumā, kad bija strikti pulcēšanās ierobežojumi. Konkrēto disciplinārlietu drīzumā skatīs, taču kopējo tiesas tēlu sabiedrībā tas neuzlabos. Tiesnesis nedrīkst šādās situācijās nonākt, par spīti cilvēciskajam faktoram. Tiesneša amatam uzliktie ierobežojumi un atbildība ir augstāka nekā vidusmēra cilvēkam.
Nevar nepieminēt arī gadījumus, kad par tiesām viedoklis tiek veidots, izsakot ar faktiem un argumentiem nepamatotus apvainojumus. Tas, pieļauju, visvairāk grauj tiesu prestižu.
Viena no jūsu prioritātēm ir tiesu dialoga veicināšana. Ir notikusi pirmā tikšanās starp Augstākās tiesas un Satversmes tiesas tiesnešiem. Notiek arī tikšanās starp tiesu priekšsēdētājiem un Augstāko tiesu. Ko paredz šīs aktivitātes, un kā tās var ietekmēt tiesu sistēmu kopumā?
Informācijai ir jācirkulē attīstības nolūkā. Lielā mērā daudzas līdzšinējās tiesu problēmas ir radušās noslēgtības dēļ. Pirmkārt, tiesas nerunāja ar izpildvaru, ar likumdevēju arī tiesu starpā komunikācija bija minimāla, tikai atsevišķu tiesu līmenī. Nebija nodrošināta institucionalizēta informācijas apmaiņa, kas ļautu redzēt visu sistēmu kopumā. Tas man kā Tieslietu padomes priekšsēdētājam bija traucējošs faktors.
Kad organizēju pirmās tikšanās ar visu Latvijas tiesu priekšsēdētājiem, secinājām, ka tādā veidā varam ļoti efektīvi apmainīties ar informāciju tiesu darba uzlabošanai. Agrāk Senāts taisīja spriedumu kādā lietā un tad “nolaida” to pārējām tiesām, lai informētu, kā turpmāk izskatāmas līdzīgas lietas. Taču nebija atgriezeniskās saites, nenotika tiesnešu diskusijas. Līdz ar to tiesu prakse attīstījās ļoti lēnām, no viena sprieduma uz citu.
Savstarpējā diskusija par teorētiskām juridiskām problēmām, sistēmas problēmām, ar ko tiesas saskaras, veicina daudz ātrāku uzlabojumu iespēju. Protams, tas neietekmē konkrētu lietu skatīšanu konkrētā tiesā un konkrēta tiesneša darbu.
Kā vērtējat jauno tiesnešu atlases kārtību? Saeimā tikko amatā apstiprināja deviņus jaunos tiesnešus, kas marta nogalē uzsāks darbu jaunajā specializētajā Ekonomisko lietu tiesā.
Atlasītie jaunie tiesneši ir profesionāli juristi, atlases kārtība to nodrošināja. Tas, kā viņiem trūkst, ir tiesneša darba “know-how”.
Teikšu atklāti – situācija, kad jaunizveidotā tiesā nevienam nav tiesneša darba pieredzes, ir ārkārtēja. Man ir bažas, taču mēs darīsim visu, lai jaunie kolēģi varētu normāli strādāt, lai viņiem būtu pietiekams atbalsts un lai viņi nenonāktu problēmu varā nepietiekamas sagatavotības vai pieredzes trūkuma dēļ. Praktiski tikai diviem jaunieceltajiem tiesnešiem, kas iepriekš pildījuši tiesneša palīga pienākumus, ir darba pieredze tiesā.
Šobrīd visi deviņi tiesneši tiek intensīvi apmācīti, sniedzam viņiem visu iespējamo atbalstu, lai maksimāli sagatavotu darbam. Atbalsts ir paredzēts arī pēc darba uzsākšanas.
Par Tieslietu padomes prioritāti ir izvirzīta ne tikai jauno tiesnešu, bet arī visu tiesnešu apmācība procesa vadīšanā un organizēšanā. Vai tas nozīmē, ka tiesnesim ir plašākas iespējas efektivizēt procesus, bet tās netiek izmantotas?
Iespējas attīstīties ir vienmēr, uzlabojumiem nav robežu. Taču iniciatīva par tiesnešu apmācībām procesu vadības jautājumos un tiesnešu profesijas “know-how” jautājumos ir balstīta manā pieredzē, ko esmu guvis, pildot tiesneša pienākumus Senāta Civillietu departamentā.
Daudzi pirmās un otrās instances tiesu spriedumi ir kļūdaini tieši tā iemesla dēļ, ka jau pašā sākumā lieta tiek ievirzīta “nepareizajās sliedēs”. Ļoti bieži, neraugoties uz prasības pieteikuma formējumu, ir jautājumi, ko tiesnesis procesa gaitā varēja novērst un noskaidrot, nodrošinot pareizu lietas virzību un citu spriedumu. Tad lieta, iespējams, nemaz nenonāktu ne līdz otrajai instancei, ne Augstākajai tiesai.
Tas ir mans rosinājums – izglītot kolēģus lietu izskatīšanas metodoloģijā. Kā izrādās, to nemāca ne universitātē, ne Tiesnešu mācību centrā. Tāpēc mēs Senātā izveidojām apmācību kursu “Civillietu iztiesāšanas metodoloģija”. Pilotprojekta veidā jau notika apmācības pirmo un otro instanču tiesnešiem.
Biju patīkami iepriecināts par ārkārtīgi lielo atsaucību. Dalībnieku vietu skaits bija ierobežots, un visiem, kas pieteicās, diemžēl šoreiz nebija iespēju piedalīties.
Pēc kursa noklausīšanās saņēmām tikai pozitīvas atsauksmes. Vienīgā tiesnešu sūdzība bija tāda, ka kurss ir par īsu. Šobrīd ir doma līdzīgu kursu sagatavot arī kriminālprocesam un administratīvajam procesam, kā arī atkārtot jau vienreiz novadīto semināru civilprocesā.
Pareiza lietas izskatīšana ir veids, kā nodrošināt spriedumu, ko nebūs nepieciešamības pārsūdzēt augstākā instancē, veidojot papildu tiesu noslodzi un tērējot laika un naudas resursus.
Gan manā, gan Tieslietu padomes, gan arī tiesnešu skatījumā tiesnešu apmācību organizācijai ir jānotiek tiesu sistēmas ietvaros.
Kas ir “nepareizi iesākta” lieta? Ko tas nozīmē?
Parasti tā varētu būt nepareiza pierādījumu nastas noteikšana – kas kuram ir jāpierāda. Tas tiesnesim ir jāzina, un bieži vien kļūdas tiek pieļautas šajā jautājumā. Reizēm lieta tiek kvalificēta nepareizi, ne pēc pareizā likuma panta. Tiesnesis ir sapratis citādi, nekā prasītājs ir domājis, jo prasības pieteikumā nav pietiekami korekti norādīta informācija. Taču visu minēto tiesnesis var noskaidrot.
Piemēram, pirmās instances tiesā ir paredzēta sagatavošanās sēde. Tiesnesis var uzaicināt puses un “noteikt lietas rāmi”– noskaidrot, ko kura puse vēlas panākt, kas ir strīda pamats, kas ir jāpierāda katrai pusei. Pēc tam tiesnesis nozīmē tiesas sēdi, un dalībnieki uz to ierodas, jau zinot, kas viņus procesā sagaida.
Vai tas nozīmē, ka sagatavošanās sēdes nenotiek pietiekami?
Tas ir tiesneša lēmums, vai ir organizējama sagatavošanās sēde. Protams, ir vienkāršas lietas, kurās tas nav nepieciešams, bet sarežģītākās lietās šī iespēja tiek izmantota pārāk maz. Pirmās instances tiesnešus zināmā mērā var saprast – ir daudz lietu, maz laika. Tomēr, ja tas ir efektīvi, tad, iespējams, labāk noturēt sagatavošanās sēdes.
Nesen aicinājāt vairāku tiesu priekšsēdētājus likuma noteiktajā ietvarā nodrošināt termiņu pārvaldību tiesā un informēt Tieslietu padomi par ilgās izskatīšanas cēloņiem krimināllietās, kurās tiesvedība pirmajā instancē notiek piecus gadus vai ilgāk. Arī līdz nesen pieņemtajam spriedumam pirmajā instancē t. s. Lemberga lietā bija jāgaida 12 gadus. Kāds, jūsuprāt, ir nesamērīgi ilgo termiņu iemesls?
Konkrētas lietas nav pētītas. [Pērn] tika izveidota Tieslietu padomes darba grupa, kas, aptaujājot tiesnešus, prokurorus un advokātus, izvērtēja tiesu procesu ilguma cēloņus un gala ziņojumā apkopoja vispārīgus iemeslus, kāpēc lietas dalībnieku un tiesnešu ieskatā termiņi tiek vilcināti.
Kā galvenais cēlonis kriminālprocesā tika minēta liecinieku, apsūdzēto neierašanās, slimības lapas. Civilprocesā un administratīvajā procesā līdzīgi – nekvalitatīvi [sagatavoti] dokumenti, pierādījumu neiesniegšana vai iesniegšana pēdējā brīdī, bet otrai pusei ir jādod iespēja ar tiem iepazīties, tātad sēde jāatliek.
Teorētiski šīs problēmas ir zināmas. Ziņojumā tās ir uzskaitītas, un iestādes jau šobrīd cenšas uzlabot situāciju – diskutē par to, vai vajag likuma grozījumus, vai tiesnešu apmācībā kaut kas jāmaina.
Manuprāt, Lemberga lieta kļūs par sava veida hrestomātiju. Šī ir viena no lietām, kuru esmu aicinājis pētīt, lai saprastu, kā to varēja skatīt tik ilgi.
Šobrīd lietā tiek rakstīts spriedums, un pēc tā sastādīšanas vairs nebūs riska ietekmēt tiesnešus. Tad varēs sākt skatīties – kas tad tur ir noticis, kādi ir bijuši tiesvedības procesa trūkumi. Ceru, ka iegūsim ļoti interesantu ieskatu, ko varēsim izmantot tiesnešu apmācībā, lai parādītu, kā nevajag darīt vai, gluži otrādi, ko darīt, lai to nepieļautu.
Kā vērtējat tiesneša iespējas veidot un kontrolēt tiesu kalendāru?
Šobrīd kalendāru lielā mērā kontrolē advokāti, jo tiesnesim ir jāņem vērā viņu noslodze. Arī ziņojumā, ko iepriekš minēju, tas ir minēts kā viens no iemesliem, kāpēc tiek kavētas tiesas sēdes. Piemēram, ja tiesnesim ir brīvs logs lietas izskatīšanas turpināšanai pēc mēneša, advokātam tas var būt tikai pēc trijiem.
No vienas puses, var teikt – tad jāizvēlas tāds advokāts, kurš noteiktajā laikā var atnākt. Taču, no otras puses, rodas jautājums, kā tas ietekmēs lietas dalībnieka tiesības, it īpaši kriminālprocesā, kurā advokāta klātbūtne ir obligāta. Ja raugāmies uz pieredzi citur, ir valstis, kurās katrā procesā pusēm ir 2–3 advokāti: ja viens neatnāk, tad ir vismaz otrs vai pārējie divi. Bet cik tas maksā? Vai Latvijas sabiedrība ir tik maksātspējīga, lai varētu algot divus, trīs advokātus vienai tiesvedībai?
Bieži izskan jautājums, vai dzīvojam tiesiskā valstī. “Tiesiskas valsts” jēdziens tiek piesaukts gan tad, kad tiesas sistēma gadiem nespēj sodīt acīmredzamus noziegumus, gan peļot konkrētus nepatīkamus tiesas spriedums. Kas ir tiesiska valsts šodien? Vai izpratne par to netiek nonivelēta?
Zināmā mērā jāpiekrīt, ka jēdziens ir nonivelēts, jo īpaši ikdienas sarunvalodā. Pārāk bieži dzird sakām, ka mums nav tiesiskas valsts situācijās, kad nav saprotams, ko tiesa izlēma, kad nepiekrītam kādam tiesas spriedumam. Šādā līmenī tā patiesi ir jēdziena “tiesiska valsts” nonivelēšana – tam nav nekāda sakara ar objektīvu tiesiskuma pastāvēšanu.
Tiesiska valsts būtībā nozīmē to, ka tiesības tiek nodrošinātas visiem. Tas ir uzraksts, kas ir redzams Ministru kabineta sēžu zālē, kas, starp citu, ir vēsturiskā Senāta zāle, – “Viens likums, viena taisnība visiem”. Lūk, tas ir tiesiskas valsts pamatprincips.
Protams, dzīvē diemžēl ir vērojamas arī zināmas novirzes – tam, kurš var nolīgt labākos advokātus, kas savukārt spēj atrast trūkumus prokuratūras darbā vai izmeklēšanas darbā, iespējams, var būt lielākas priekšrocības uzvarēt tiesas procesā. Tā ir reālā dzīve. Jāsaprot, ka ideāli nav nekur.
Taču uzskatu, ka sistēma kopumā strādā šī principa ietvarā. Nav tā, ka valsts apzināti un sistēmiski darbotos tikai par labu vieniem un par sliktu otriem. Princips “Viens likums, viena taisnība visiem” darbojas. Jautājums, cik kurš spēj izmantot šī principa aizsardzību skarbajā dzīves realitātē. Bet juridiski iespējas ir visiem vienādas.
