Pagājušais gads, ko aplūkojat savā ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto ārpolitikā, vēsturē ieies ar Covid-19 pandēmiju. Kā tā kopumā ietekmējusi starptautisko situāciju 2020. gadā? Kādas varētu būt iespējamās ilgtermiņa sekas?
Covid-19 kaut kādā ziņā ir paātrinājusi vienu otru procesu starptautiskajās organizācijās, tādās kā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Pasaules Veselības organizācija, arī Eiropas Savienība (ES), kuras nespēja pietiekami reaģēt uz pandēmiju gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Sevišķi, kad pandēmija pirms gada uzņēma apgriezienus. Tas liek pārdomāt, kā turpmāk organizēt šo organizāciju darbu. Attiecībā uz ES labā ziņa ir tāda, ka lēmumi, ko ekonomikas jomā tā spēja pieņemt saistībā ar šo bezprecedenta finansu stimulēšanas paketi, parāda, ka pat pēc breksita, pēc migrācijas krīzes, tiem, kuri pravietoja ES izbeigšanos, nebija taisnība.
Viens no lielākajiem globālajiem izaicinājumiem bijusi gan organizēta, gan stihiska viltus ziņu izplatība, tas, ko dēvē par infodēmiju, cīņa ar dažādām kampaņām pret ierobežojumiem, pret vakcināciju.
Visbeidzot – tas ir pēdējais tāds lielais secinājums –, kļuvis skaidri redzams, ka ES vēlas plašāku stratēģisko autonomiju daudzās jomās. Gan Eiropā, gan ASV vēl vairāk ir nostiprinājusies izpratne, ka jāveido līdzsvarota starptautisko attiecību sistēma, pretsvars tādiem spēlētājiem kā Ķīna un Krievija. Šī pandēmija ir bijusi katalizators atsevišķiem procesiem, kuri jau tāpat notika. Un zināmā mērā tā radīja jaunus izaicinājumus.
Ziņojumā minēta nepieciešamība veikt ANO reformas. Kādas tieši?
Pirmkārt, tās ir saistāmas ar ANO Drošības padomes reformu. ANO ir izveidota pēc Otrā pasaules kara, faktiski atainojot starptautisko situāciju 1945. gadā. Jā, ANO ir spējusi risināt tos jautājumus, tos konfliktus, par kuriem piecas pastāvīgās Drošības padomes dalībvalstis spējušas vienoties, kur tās nav izmantojušas savas veto tiesības. Šādos gadījumos ir īstenotas sankcijas, miera uzturēšanas operācijas, bijusi vienota politika. Taču tur, kur piecām vadošajām Drošības padomes valstīm nav vienprātības, tur šie reģionālie un globālie izaicinājumi netiek risināti. Pēdējo gadu laikā ir divas tādas acīs krītošas problēmas, kur ANO nav spējusi būt uzdevumu augstumos, – Sīrija un lielā mērā tas, kas notika Ukrainā.
Mūsu aicinājums būtu šo problēmu risināt, ņemot vērā 21. gadsimta realitāti, pirmkārt, paplašinot Drošības padomes pastāvīgo locekļu rindas ar valstīm, kuras šo gadu laikā kļuvušas daudz ietekmīgākas, kā arī palielinot nepastāvīgo dalībvalstu loku. Otra lielā lieta, ko esam rosinājuši kopā ar līdzīgi domājošajām valstīm, ir ieviest praksi, ka Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis neizmanto veto tur, kur ir skaidri redzami noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi, brutāli cilvēktiesību pārkāpumi. Tas tikai stiprinātu ANO, tās iekļaujošo raksturu.
2020. gada decembrī strādāt sāka starpinstitūciju darba grupa, lai izveidotu tematiskās prioritātes, gatavojoties Latvijas ievēlēšanai par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli, kā arī Latvijas kampaņai. Kas patlaban notiek ar sagatavošanās un lobēšanas procesu?
Pagājušajā gadā Valsts prezidenta Egila Levita vadībā notika tāda pirmā nopietnā prāta vētra par tēmām. Tradicionāli šos prioritāros virzienus un tēmas kandidātvalstis iezīmē apmēram piecus gadus pirms vēlēšanām, kas Latvijai gaidāmas 2025. gadā. Lielās tēmas, kādas esam jau iezīmējuši, pirmkārt, ir tiesiskuma, likuma varas stiprināšana starptautiskajās attiecībās. Kopā ar līdzīgi domājošām valstīm tiesiskuma politikas kontekstā jau diezgan daudz strādājam, pie tādiem jautājumiem, kā, piemēram, cīņa ar viltus ziņām, infodēmiju. Otrs jautājumu loks, neapšaubāmi, ir jautājumi, kas skar klimata pārmaiņas, tā dēvēto zaļo kursu. Un, protams, digitālā politika. Šie ir virzieni, pie kuriem šī darba grupa strādā.
Reālā Latvijas kampaņa Drošības padomes vēlēšanām sāksies 2023. gadā – divus gadus pirms balsojuma. Tad, protams, liela loma būs Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, Saeimai un Ārlietu ministrijai. Tā būs visaktīvākā kampaņas fāze.
Kādas ir Latvijas izredzes tikt ievēlētai ANO Drošības padomē?
Mums balsojumā ir jāsaņem 129 valstu balsis, ja ANO dalībvalstu skaits nepalielinās. Jau šobrīd strādājam ar visu kontinentu dalībvalstīm un esam ieguvuši pietiekami daudz apliecinājumu, ka par mums nobalsos, bet vēl nepietiekami, lai teiktu, ka varam atslābt. Esam daudz šajā ziņā mācījušies no Lietuvas un Igaunijas un saviem ziemeļvalstu draugiem.
Martā Rīgā plānota NATO ārlietu ministru sanāksme, kurā varētu lemt par alianses stratēģiskās koncepcijas pārskatīšanu atbilstoši aktuālajiem drošības izaicinājumiem. Kādas izmaiņas koncepcijā varētu būt paredzamas? Kādi apstākļi liek koncepciju pārskatīt?
Pašreizējā stratēģiskā koncepcija apstiprināta 2010. gadā. Pa šo laiku notikušas nopietnas izmaiņas: šeit pat Eiropā – pretlikumīga Krimas okupācija, notikumi Ukrainas austrumos, vairāku bruņojuma kontroles līgumu darbības izbeigšana. Vēl 2010. gadā varēja likties, ka NATO līguma 5. pants ir kaut kas abstrakts, teorētisks un to nekad nenāksies nopietni izmantot. 2000. gadu sākumā pat teica: ja NATO nedodas ārpus savas teritorijas, tad alianse pilnībā pārtrauc savu eksistenci. Šobrīd NATO jau labu laiku ir atgriezusies pie sava pamatuzdevuma – dalībvalstu aizsardzības. Otrkārt, pa šiem 10 gadiem ir skaidri pieaugusi izpratne, ka nepastāv tikai tradicionālie militārie draudi. Ir arī kiberdraudi, informācijas kara elementi, uz kuriem NATO jāspēj reaģēt. Trešā lieta, ar ko NATO sākusi nodarboties pavisam nesen, ir tādi riski, kādus redzam no Ķīnas ietekmes, tās pieaugošās ārpolitiskās lomas.
NATO Ārlietu ministru sanāksmē decembrī tika nolemts strādāt pie jaunas stratēģiskās koncepcijas. Martā Rīgā apmainīsimies ar viedokļiem, kā organizēt šo procesu, lai NATO valstu vadītāji šogad vai nākamgad varētu jauno koncepciju apstiprināt. Otrkārt, Rīga būs iezīmīga arī ar to, ka šeit pirmo reizi NATO ietvaros notiks saruna ar jauno ASV valsts sekretāru jeb ārlietu ministru, runājot par jaunās ASV administrācijas pozīciju attiecībā uz NATO uzdevumiem. Sanāksme notiks, ievērojot visus epidemioloģiskos pasākumus.
Galvenie drošības izaicinājumi Baltijas reģionā joprojām ir saistīti ar Krieviju, secināts ārpolitikas ziņojumā. Vai šajā ziņā pagājušais gads nesis kādas izmaiņas?
Pērn visa pasaule bija aizņemta ar cīņu pret pandēmiju, un vienu brīdi likās, ka militārās aktivitātes aprimsies. Taču nē – tās tika manītas gan pie mūsu jūras, gan sauszemes, gan gaisa telpas robežām. Krievija ir arī skaidri paudusi atbalstu Aleksandram Lukašenko pēc visa, kas noticis kopš vēlēšanām pagājušā gada augustā Baltkrievijā. Nav mazinājusies arī Krievijas agresīvā retorika.
Pagājušais gads iezīmējās arī ar mums vienmēr svarīgajiem jautājumiem par vēstures izpratni. 2020. gadā, kad pieminējām Latvijas okupācijas 80. gadadienu, piedzīvojām mēģinājumus visaugstākajā līmenī no Krievijas prezidenta pārrakstīt pat tos vēstures notikumus, kas savulaik tika atzīti gan Krievijas oficiālajā, gan akadēmiskajā doktrīnā. Faktiski notikusi atgriešanās pie staļiniski brežņeviskās ne tikai vēstures politikas, bet arī ārējās politikas doktrīnas. Mēs skaidri saprotam, ka tas jau nav tikai stāsts par to, kā interpretēt 1939. vai 1940. gadu. Tas ir mēģinājums attaisnot pašreizējās Krievijas vadības agresīvo ārpolitiku, kāda pieredzēta faktiski no 2008. gada, no Gruzijas–Krievijas kara un tiem sekojošās Krimas okupācijas 2014. gadā un notikumiem Ukrainas austrumos. Redzam, ka Krievija ar to negrasās apstāties. Atsevišķi Krievijas Valsts domes deputāti jau izvirzījuši pretenzijas pat pret tādām valstīm, kurām ar Krieviju tradicionāli bijušas labas attiecības, kā Kazahstāna. Diemžēl šajā ziņā nekas nav mainījies, un nesaskatu, ka tuvākajos gados mainīsies.
Šogad paredzētas kārtējās Krievijas un Baltkrievijas stratēģiskās mācības “Zapad 2021”. Vai ir kādas prognozes par šo mācību apmēru ievirzi, riskiem? Kā tās varētu ietekmēt nestabilā situācija Baltkrievijā?
Jā, reizi četros gados notiek plaša mēroga mācības “Zapad”. Tā ir tāda zināma ārpolitiska un militāra demonstrācija. Un, cik esam analizējuši iepriekšējās mācības, to scenāriji ir nevis ar aizstāvēšanās, bet gan uzbrūkošu raksturu – ofensīvas dabas scenāriji pret Baltijas valstīm, Poliju, pret Eiropu kopumā. Un nav pamata domāt, ka “Zapad 2021” kontekstā kaut kas mainīsies. Tā tas arī jāuztver, un mēs kopā ar saviem sabiedrotajiem veiksim atbilstošus priekšdarbus, lai nebūtu nekādu nepatīkamu pārsteigumu.
Attiecībā uz Baltkrievijas elementu es teiktu tā – protesti tur turpinās, ekonomiskā situācija valstī nav spīdoša, režīma represijas pret cilvēkiem ir konsekventas un brutālas. Ja Baltkrievijā nenotiek kāda saprātīga politiska attīstība un Lukašenko neaiziet, spriedze Baltkrievijā turpināsies. Šādos apstākļos ir grūti prognozēt, kāda būs Baltkrievijas iesaiste militārajās mācībās “Zapad”. Pagājušā gada augustā, septembrī Lukašenko nāca klajā ar retoriku, ka NATO jau ir pie Baltkrievijas robežām, lai tajā iebruktu, kas bija pilnīgas muļķības. Domājams, ka Baltkrievijas pašreizējais režīms mēģinās izmantot šīs mācības, un, iespējams, tā rīkosies arī Krievija, lai vēl vairāk propagandiski nostiprinātu šo naratīvu. Protams, ir jautājums, vai līdz šim brīdim nenotiks kādas būtiskas izmaiņas pašā Baltkrievijā. Bet šis ir jautājums, ko var atrisināt tikai pati baltkrievu tauta. Krievijai tik stingri atbalstot Aleksandru Lukašenko, daļa Baltkrievijas sabiedrības sāk novērsties ne tikai no Lukašenko, bet arī no pašas Krievijas, meklējot kādus jaunus variantus savas valsts politiskajai attīstībai.
Latvija paļaujas uz ciešu turpmāko sadarbību ar ASV, jo jaunievēlētais prezidents jau pirms vēlēšanām uzsvēris atbalstu arī Latvijas izvirzītajiem stratēģiskajiem mērķiem, teikts jūsu ziņojumā. Bet cik lielā mērā jārēķinās, ka ASV saspringtā iekšpolitiskā situācija mazinās Savienoto Valstu iespējas pievērsties ārpolitiskajiem mērķiem?
Jā, tas ir tiešām labs jautājums. Īsā atbilde būtu – laiks rādīs. Ņemot situāciju, ko radījis iebrukums ASV Kongresa ēkā un ļoti karstās diskusijas par jau otro impīčmentu Donaldam Trampam, prezidenta Baidena solījums vienot un dziedēt ASV sabiedrību, ir ārkārtīgi liels uzdevums, kas no viņa un jaunās administrācijas prasīs daudz enerģijas un uzmanības.
Vienlaikus, zinot viņa komandu drošības un ārpolitikas jomā, kas ir ļoti pieredzējusi, domājams, redzēsim lielu vēlmi stiprināt starptautiskās organizācijas un starptautisko kārtību. Džo Baidens arī paudis, ka ASV viņa prezidentūrā atgriezīsies pie Parīzes klimata līguma. Zinām, ka viens no izaicinājumiem būs Ķīna. Manuprāt, ES ir jārunā ar ASV un jāveido viena izpratne un arī vienots bloks gan drošības, gan tirdzniecības jautājumos. Irānas jautājums, starptautisko organizāciju stiprināšana – es domāju, jaunā ASV administrācija šeit mēģinās būt proaktīva.
Var gadīties, ka strukturālās pārmaiņas, kas ASV notiek jau vairākus gadus, liek NATO Eiropas sabiedrotajiem domāt, kā stiprināt savas spējas drošības un aizsardzības politikā. Tas tikai papildinātu NATO spējas, nevis radītu kādas paralēlas struktūras, kas varētu kompensēt vienu otru no tiem jautājumiem, kur ASV objektīvu iemeslu dēļ šobrīd nevarēs uzņemties lielāku līderību. Eiropas atbildība ir par to, kas notiek mūsu kaimiņu reģionos – Eiropas austrumu kaimiņu reģionā no Baltkrievijas līdz Kaukāzam un Eiropas dienvidu reģionā –, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, kur mums ir jāuzņemas lielāka loma un vairāk vienotības, taču, nevis cenšoties aizstāt ASV, bet gan, tieši pretēji, strādājot kopā un sadarbojoties. Ja mēs to spētu izrunāt ar jauno ASV administrāciju pirmajos darba mēnešos, ja mēs tiešām spētu vairāk un ciešāk strādāt kopā, tad ieguvēji būtu visi. Mēs – jo mums ir svarīgi, kas notiek mūsu kaimiņos, un ASV administrācija, kas varētu līdzsvarot savu uzmanību starp iekšējo un ārējo politiku.
Piedzīvojam, ka situācija ASV iekšpolitikā un līdz ar to ārpolitikā var mainīties visai strauji. Vai tas liek pārskatīt mūsu līdzšinējos priekšstatus par ASV kā stabilu un nemainīgu drošības partneri?
Jā un nē. Par spīti pēdējos četros gados izskanējušajiem bažīgajiem viedokļiem, Latvijas un kopējā Baltijas sadarbība ar prezidenta Trampa administrāciju bija laba drošības un aizsardzības jautājumos. Īpaši gribētu izcelt ASV lielo iesaisti tā dēvētajā Triju jūru iniciatīvā, kas apvieno Baltijas, Adrijas un Melnās jūras valstis, kur ASV, sevišķi pēdējā gada, pusotra gada laikā, ir iesaistījusies, arī stiprinot savu ekonomisko klātbūtni. Šobrīd kopā strādājam pie transporta, digitālās un enerģētikas projektu attīstības.
Tomēr kopēji ASV un Eiropas attiecības ir pasliktinājušās. Tai pašā laikā labi redzam, ka notiek strukturālās pārmaiņas ASV un Ķīna ieņem ļoti plašu vietu Savienoto Valstu ārpolitikas veidotāju diskusijās gan no drošības, gan no tirdzniecības viedokļa.
Ir skaidrs, ka spēku līdzsvars pasaulē mainās. Mūsu interesēs ir tiešām spēcīga ES: ne tikai kā ekonomiski politisks veidojums, bet arī kā organizācija, kas arvien vairāk pievēršas drošības jautājumiem. Mēs negribam un neredzam šobrīd iespēju veidot vienotu Eiropas armiju, ar ko katrs saprot kaut ko citu – gan kā tikai un vienīgi kādu ekspedīciju korpusu operācijām Āfrikā vai kaut kur citur, gan kā jau plašākus vienotus Eiropas bruņotos spēkus. Otrkārt, to ļoti sāpīgi uztver mūsu amerikāņu sabiedrotie, kuri domā, ka tā mēs gribam sagraut NATO. Mēs tad, protams, apliecinām, ka to gan nevēlamies.
Tas, ka ES pēdējos gados ir uzņēmusies stiprināt aizsardzību, attīstot duālas nozīmes infrastruktūras projektus un ieguldot vairāk jautājumos, kas palīdz gan Eiropai, gan NATO, ir pareizs ceļš. Mums ir pakāpeniski jāaudzē sava kapacitāte, bet nevis uz NATO un mūsu sadarbības ar ASV rēķina, bet tās kontekstā. Mūsu kapacitātei šādā veidā pieaugot, protams, mēs arī vairāk pasargājam paši sevi. Tātad mūsu pieeja ir stiprināt ES drošības un aizsardzības pīlāru, bet kā papildinājumu savai sadarbībai ar transatlantiskajiem sabiedrotajiem ASV un Kanādu. Otra lieta – mums ar ASV ir jāvienojas par kopīgu politiku attiecībā uz Ķīnu un Krieviju. Ekonomiski ASV un ES ir ļoti liels spēks.
Demokrātiskās valstis, ES, ASV, Kanāda, varētu veidot daudz stingrāku vērtību savienību, jo diemžēl redzam situāciju Honkongā, situāciju ar cilvēktiesībām Krievijā, Baltkrievijā, nemaz nerunājot par veselu virkni tādu karsto punktu kā Sīrija, Venecuēla un citas. Tas parāda: ja rietumvalstis neiestājas par cilvēktiesībām, par likuma varu, tad to nedara neviens. Antidemokrātiskās tendences pasaulē pastiprinās, un tas ir tieši pretēji mūsu valsts interesēm.
Mūsu valsts izveidojās brīdī, kad bruka impērijas un bija demokrātijas pacēlums. Arī Latvijas neatkarība tika atjaunota brīdī, kad bruka impērija – Padomju Savienība. Mūsu eksistenciālās intereses ir būt daļai no šīs vērtību savienības, jo, kad kāds atsakās no likuma varas starptautiskajās attiecībās, grauj starptautiskās organizācijas, tas objektīvi ļoti, ļoti negatīvi ietekmē mazas valstis, tādas kā Latvija.
Kādi ir galvenie demokrātijas un likuma varas krīzes iemesli pasaulē?
Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc situācija izskatās sliktāka nekā pirms divdesmit, divdesmit pieciem, meklējams jau 90. gados, kad sabruka komunisma sistēma un sākās PSRS un Dienvidslāvijas dezintegrācija. Tolaik bija daudz optimisma un arī daudz garām palaistu iespēju. Piemēram, Krievija. Rietumu demokrātijas diezgan nekontrolēti to finansēja, atbalstot tos, kuri teicās esam par demokrātiju, taču pievēra acis uz daudzām lietām, kuras bija būtiskas un ļāva Krievijai ieslīgt tādā sistēmā, kādā tā ir pašlaik. Nauda bieži vien, kā tas bija arī ar Austrumu partnerību, tika dota nevis reformām un konkrētiem rezultātiem, bet gan politiķiem. Bija izpratne, ka citas alternatīvas ir vēl sliktākas. Miljardi tika pumpēti, atdeves nebija, un tas šajās sabiedrībās radīja milzīgu vilšanos demokrātijā, daudz kur nostiprinot iespaidu, ka tā nedarbojas. Tas, no kā baidījās, beigu beigās arī notika – autoritāri spēki guva ietekmi. Un tas nav noticis tikai mūsu reģionā, bet arī citur pasaulē.
Nav bijis arī iespējams atrast labu recepti, kā nodrošināt demokrātiskas pārmaiņas valstīs, kuras skāra tā dēvētais Arābu pavasaris. Kadafi Lībijā tika gāzts pirms 10 gadiem, bet šī valsts joprojām ir viena no visnestabilākajām teritorijām Eiropas pierobežā. Afganistānā mūsu kontingents ir jau teju 20 gadus, un redzam, cik grūti ir panākt kādu politiskās stabilizācijas procesu. Vai mums visur būtu jāieved mūsu karavīri, jāveic militāra intervence? Labi zināms, ka tas nepalīdz. Pirmkārt, tas ir dārgi. Otrkārt, ar durkļiem var daudz ko darīt, bet uz tiem nevar sēdēt. Kā šajās valstīs panākt strukturālas pārmaiņas? Vai tās jāatstāj tikai to sabiedrību ziņā? Tie ir pēdējo 20 gadu neatbildētie jautājumi.
Pēc zināma optimisma perioda 90. gados, kad likās, ka demokrātija pasaulē ir uzvarējusi un vēsture ir beigusies, nākusi atskārsme – bija par daudz nepamatota optimisma un bezrūpības. Tagad tas vēstures svārsts ir pagājis atpakaļ. Taču esmu pārliecināts, ka atkal nāks jaunas iespējas un mūsu uzdevums ir strādāt, lai uzturētu spēcīgu ES un NATO, starptautiskajās tiesībās balstītu sistēmu.
Ārlietu ziņojumā iezīmēti riski, ko var nodarīt lielās informācijas tehnoloģijas kompānijas, kurām ir kontrole pār informācijas plūsmām, kas darbojas kā sabiedrību maldināšanas instruments un spēj graut demokrātiju un destabilizēt arī starptautiskās attiecības, pat izraisot karus. Kādi ir risinājumi?
Šis ir viens no aktuālākajiem jautājumiem ne tikai ārpolitikā, sevišķi pēc tam, kad tviteris un feisbuks bloķēja Donalda Trampa kontus. Redzam, ka ar sociālo mediju palīdzību ir iespējams panākt būtisku sabiedrības viedokļa un arī politiskās sistēmas maiņu. Daudzi ir aizmirsuši, bet tieši sociālajiem tīkliem bija milzīga loma Arābu pavasarī. Tolaik tiem piedēvēja ļoti pozitīvu lomu, skatoties, kā savu tiesību aizstāvībai mobilizējas cilvēki Tunisijā, Lībijā, Ēģiptē, Sīrijā, arī Ukrainā. Tagad redzam šo tīklu iespaidīgo negatīvo efektu –mēģinājumus ietekmēt vēlēšanas, valstu specoperācijas, lai radītu nemierus sabiedrībā, pandēmijas laikā, viltus ziņu izplatību un aģitāciju pret epidemioloģiskās drošības pasākumiem utt.
Tagad esam sapratuši, ka sociālo tīklu vietnes nav gluži klasiskie mediji, kuri darbojas ar redakcionālo atbildīgumu un pilda sabiedrības sargsuņa lomu. Šīs vietnes uzskata, ka ir tikai platforma brīvai informācijas apmaiņai. Taču tā nav, jo katrs savā ziņā kļūst par žurnālistu, ja sākam producēt kādas ziņas. Ja tiek publicēta aplama, tīši maldinoša vai pat naida runu saturoša informācija, atbildībai jābūt gan šo ziņu paudējiem, gan platformām, kurās tās publisko. Ir jāveido juridisks ietvars sociālo tīklu darbības regulēšanai, līdzīgi kā tas ir tradicionālajiem mēdijiem.
Otra lieta, kas, manuprāt, tiešām ir problemātiska – es saprotu, kāpēc notikusi Trampa kontu bloķēšana, bet tas ir radījis otru galējību. Faktiski notiek braukšana divos grāvjos: no sākuma ļāva darīt visu, bet, redzot, pie kā tas noveda, radies cenzūras risks, kas demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemams. Šo problēmu var risināt ar universālu regulējumu.
Pēc ilgstošām sarunām beidzot ir panākta vienošanās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības. Ko par šo vienošanas varat īsumā teikt no Latvijas interešu viedokļa?
Pirmkārt, breksits bija pretrunā mūsu interesēm. Taču tā ir respektējama britu tautas vēlme. Otrkārt, šī drāma ar ziepju operas elementiem, kas vilkusies vairāk nekā četru gadu garumā, noslēgusies kopumā mums pozitīvi. Mūsu valstspiederīgo pamattiesības un intereses tiek nodrošinātas, ja vien viņi Lielbritānijā dzīvo un strādā likumīgi. Beztarifu tirdzniecība atbilst mūsu ekonomiskajām interesēm, bet blakne ir muitas formalitātes. Trešā lieta, kas ir problemātiska, bet, cerams, pusgada laikā tiks atrisināta, kā tas ierakstīts līgumā, ir tas, ka pārtraukta sadarbība starp tiesību aizsardzības institūcijām un datu apmaiņa. Tas nav labi ne parastajās krimināllietās, ne korupcijas lietās, ne naudas atmazgāšanā un pat terorisma apkarošanā.
Tas, kas vēl mūs neapmierina, bet, domāju, šeit mehānismi tiks veidoti ārpus nākotnes attiecību līguma: no vienošanās paketes pēc uzstājīga britu puses lūguma tika izņemta jebkāda veida sadarbība drošības un aizsardzības politikas jautājumos. Tātad ekonomikā un no mūsu valstspiederīgo interešu viedokļa ir panākts maksimālais, ko varēja panākt. Bet sadarbība starp ES un Lielbritāniju tiesību aizsardzības politikā un ārpolitikā tikai sāk veidoties pilnīgi no jauna. Protams, esam ieinteresēti, lai tā būtu maksimāli cieša.
Šomēnes atzīmēsim 100 gadus kopš Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas. Kādi, jūsuprāt, būs Latvijas pašreizējās simtgades nozīmīgākie starptautiskie izaicinājumi?
Varētu vilkt zināmas paralēles ar situāciju 2020. un 1921. gadā, kad valsts bija jauna, daudz optimisma un cerību, bet ārkārtīgi neskaidra un nestabila starptautiskā vide. Arī šobrīd šī vide diemžēl ir tikpat neskaidra, tikpat pārsteigumiem pilna kā pirms 100 gadiem. Atšķirība, un tas ir mūsu izdzīvošanas pamats, ir tajā, ka šobrīd mums ir NATO un ES kā mūsu neatkarības un drošības garants. Taču arī redzam, ka var notikt negaidīti notikumi, tādi kā breksits, var rasties nopietnas domstarpības starp NATO sabiedrotajiem, piemēram, starp Turciju, Franciju, Grieķiju. Un nevaram uzskatīt par pašsaprotamu, ka NATO un ES ir mūžīgas. Tādēļ mūsu prioritāte ir darīt visu, lai šīs organizācijas pastāvētu un būtu spēcīgas, sadarboties ar visiem mūsu sabiedrotajiem. Latvijai ir svarīgi gan stiprināt reģionālo sadarbību ar ziemeļvalstīm, Baltijas valstīm un Poliju, gan uzturēt labas attiecības ar tādiem spēlētājiem kā Vašingtona, Londona, Parīze, Berlīne.
Ir arī nozīmīgi, lai mūsu attiecības ar Krievija veidotos pēc iespējas konstruktīvākas. Diemžēl pēdējos gados notikušais, kaimiņvalsts retorika parāda, ka Krievijai šādas vēlmes nav. Patiesību sakot, ar propagandas un diplomātijas līdzekļiem tiek darīts viss, lai Latviju un pārējās Baltijas valstis apkarotu, mēģinot publiskajā telpā uzturēt iespaidu, kādi mēs esam neveiksminieki. Un cīņa starptautiskajās organizācijās gan par vēsturi, gan citiem jautājumiem ir ļoti skarba. Līdz ar to domāju, ka nākamie gadi, ja ne gadu desmiti, šajās attiecībās būs spriedzes pilni un sarežģīti. Savā ziņā ar apbrīnu esmu raudzījies uz tiem politiķiem, kas ne tikai izveidoja Latvijas valsti un panāca tās atzīšanu de jure, bet arī uz tiem politiķiem, kuri 90. gados, par spīti dažādām grūtībām un kārdinājumiem, spēja nospraust valsts kursu, kas ir bijis maksimāli veiksmīgs.
Ja mēs nebūtu šobrīd NATO un ES, man ir grūti teikt, kādā situācijā tagad mēs būtu. Tas, kas vēl 2004. gadā likās pašsaprotami, ka ar dalību šajās organizācijās esam nodrošinājuši savu drošību un pastāvēšanu uz mūžīgiem laikiem, vairs nebūt nav tik pašsaprotami. Tāpēc mūsu diplomātijai, mūsu valstij kopā ar sabiedrotajiem būs ļoti daudz jāstrādā, lai nākamajos ārkārtīgi neskaidrajos gados stiprinātu savu neatkarību. Esam pieraduši, ka varam te strīdēties par manā izpratnē ārkārtīgiem sīkumiem ar sajūtu, ka tur ārā viss ir mierīgi. Taču tā vis nav. Gluži pretēji – katrs gads kļūst arvien sarežģītāks, arvien smagāks. Jā, pamatizaicinājums, kāds Latvijai bija pirms 100 gadiem, būtībā ir tāds pats – stiprināt valsts neatkarību, sadarbību ar līdzīgi domājošajiem. Baidos, ka tas būs uzdevums vēl gadu gadiem.
Lielā mērā tas ir un būs uzdevums mūsu politiķiem. Šis ir jau desmitais jūsu ārpolitikas ziņojums Saeimā, lai informētu un veicinātu diskusiju par situāciju pasaulē un Latviju tajā. Kāda ir bijusi šī pasākuma atdeve, efektivitāte, kādas tendences esat novērojis, pie kādiem secinājumiem nonācis?
Domāju, ka ārpolitikas debates ir tiešām izcils instruments viedokļu apmaiņai, saskaņošanai un arī valsts ārpolitiskā kursa nospraušanai. Debates ir tikai noslēgums aptuveni četrus mēnešus ilgam procesam. Pirmos aizmetņus ārpolitikas ziņojumam sākam gatavot jau septembra beigās. Vispirms notiek iekšējas diskusijas ministrijā. Pēc tam dokuments tiek nosūtīts ekspertiem, ārlietu ministra īpašai padomei, diskutējam ar saviem partneriem, ļoti ņemam vērā nevalstisko organizāciju, sociālo partneru viedokli. Parasti ziņojums tiek diezgan kardināli papildināts un pārstrādāts. Gadās pat, ka mums atgādina kādas svarīgas lietas, kas kaut kā pēkšņi pagaisušas. Un tad šo ziņojumu apspriež arī Saeimas Ārlietu komisijas un Eiropas lietu komisijas deputāti. Deputātiem jau ir iespējas paust savu viedokli, pirms šis dokuments formāli oficiāli nonāk Saeimā. Tāpat izpildvarā ministrijas pauž savu viedokli, un tad Ministru kabinets uzklausa ārlietu ministru, un pēc šīs uzklausīšanas dokuments oficiāli nonāk Saeimā. To lasa arī vēstniecības un ziņo uz savu galvaspilsētu. No tāda viedokļa raugoties, ārpolitikas debatēm ir tiešām augstas kvalitātes zīme, tā palīdz mums arī saprast, ko domā eksperti un sabiedrība, ko domā deputāti, koriģēt kādas lietas un uzlabot.
Man vienmēr ir bijis prieks, ka ļoti daudzi deputāti sevišķi rūpīgi gatavojas šīm debatēm. Taču neiztiek, protams, bez kurioziem. Nereti ārlietu ministram ir jāuzklausa pārmetumi, kas absolūti nav saistīti ar ārpolitiku, bet arī tā ir daļa no parlamentārās prakses. Tas, kā, manuprāt, varbūt vēl pietrūkst šajās debatēs: bieži ir kādi jautājumi, par kuriem deputātiem nav vēlmes konstruktīvi diskutēt, bet ir vēlme parādīt sevi. Taču arī tas ir neizbēgams politikas process.
Ir grūti spriest, kādas būs šīs debates, jo ir Latvijas de jure simtgade un šīs būs pirmās digitālās ārpolitikas debates. Saistībā ar pandēmiju daudz kas arī diplomātijā notiek attālināti. Esam sapratuši šī procesa ierobežojumus un priekšrocības, un esam secinājuši, ka klātienes diplomātiju, tāpat kā klātienes politiku, nekas nevar aizstāt. Tomēr esam arī aptvēruši iespējas, ko sniedz tehnoloģiju izmantošana attālinātā darbā: varu darīt vairāk, pat esot ārpus valsts, no Viļņas, no Briseles, no Tallinas esmu attālināti pieslēdzies dažādiem pasākumiem, kas agrāk nebūtu iespējams. Domāju, ka pēc pandēmijas pasaules diplomātijas darba ražīgums noteikti augs.
