Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Trauksmes celšanas likums, kas pieņemts ar mērķi aizsargāt personas, kuras ziņo par dažādiem pārkāpumiem, Latvijā darbojas mazliet vairāk nekā gadu. Valsts kancelejas dati par pagājušo gadu liecina, ka centrālajās valsts institūcijās saņemti 435 iesniegumi, kas noformēti kā trauksmes cēlēju ziņojumi. No tiem par trauksmes cēlēju ziņojumiem ir atzīti 119. Biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” direktore LIENE GĀTERE vērtē, ko ir izdevies sasniegt ar likuma ieviešanu.
Tieši “Sabiedrība par atklātību – Delna” 2014. gadā vērsās pie Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas ar oficiālu vēstuli, kurā lūdza iestāties par trauksmes cēlēju tiesisko aizsardzību. Trauksmes celšanas likums stājās spēkā 2019. gada 1. maijā. Kas ir mainījies līdz ar likuma ieviešanu? Kas ar to ir sasniegts?
Man ir liels prieks, ka Trauksmes celšanas likums Latvijā ir pieņemts. Pērn Eiropas Savienības (ES) līmenī pieņēma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem. Arī citas valstis virzās uz trauksmes cēlēju sistēmas ieviešanu, neesam pēdējie, un citi var mācīties arī no mums. Redzam, ka šis instruments vairākos veidos praksē ir noderīgs.
Taču likuma ieviešana lielā mērā ir atkarīga no politiskās gribas. Minimālo programmu kā valsts noteikti esam izpildījuši, taču jādomā, kā veicināt un stiprināt efektīvāku un atbilstošāku likuma ieviešanu, lai mēs kā valsts gūtu maksimālo labumu. Politiskai gribai noteikti būtu jāizpaužas finanšu novirzīšanā, lai celtu atbildīgo valsts iestāžu un darbinieku kapacitāti.
Valsts kancelejas (VK) apkopotie dati par pagājušo gadu liecina, ka saņemti vairāk nekā 400 trauksmes cēlēju ziņojumi. Vērtējot likuma ieviešanas sākumperiodu, tas ir pozitīvi. “Delnai” ir grūti pateikt, kāda ir bijusi atgriezeniskā saite, cik tā ir uzticību raisoša un stiprinošana, jo tāda informācija nav pieejama.
Arī “Delnā” iedzīvotāji vēlas noskaidrot vairāk par trauksmes cēlēju aizsardzību, kā šo instrumentu var izmantot. Par to, kā labāk ieviest šo mehānismu, interesējas arī privātuzņēmumi un publiskais sektors, sajūtam patiesu interesi un vēlmi izveidot efektīvus ziņošanas iekšējos kanālus. Esam arī praktiski palīdzējuši izstrādāt šādus kanālus, kā arī apmācījuši vadību un darbiniekus par to, kā tos izmantot. Taču citreiz ir arī pretēji – iestādes grib izpildīt minimālo programmu, lai nevarētu pārmest Trauksmes celšanas likuma prasību neizpildi, un par to nekautrējas.
Likumdevējs Latvijā ir bijis tālredzīgs, un likumā ir iestrādāta iespēja potenciālajiem trauksmes cēlējiem vērsties biedrībās – “Delnā” šogad ziņojumu skaits ir pieaudzis.
“Delnas” Trauksmes celšanas centrs jau vairāk nekā 15 gadus strādā ar trauksmes cēlējiem un ziņotājiem – gan cilvēkiem, gan uzņēmumiem, kas vēlas ziņot par korupciju vai citiem pārkāpumiem. Katru gadu saņemat daudzus desmitus ziņojumu. Ko varat secināt par trauksmes celšanu pa šiem 15 gadiem? Par ko ziņoja pirms 15 gadiem, par ko – tagad?
Trauksmes celšanas centrā joprojām vēršas ar ziņojumiem par iespējamu korupciju – piemēram, ja netiešā veidā ir prasīts kukulis. Ziņo arī par valsts amatpersonu pārkāpumiem, piemēram, par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu vai krāpšanu. Līdzīgi kā tas bija pirms 15 gadiem, ziņojumi ir saistīti arī ar vides piesārņojumu, būvniecības jautājumiem.
Šķiet, cilvēki ar saviem ziņojumiem ir sākuši vērsties tieši konkrētās iestādēs. Tas rāda, ka, iespējams, palielinās uzticība publiskām institūcijām.
Saistībā ar trauksmes celšanu pērn “Delnā” konsultācijas sniedzām 44 gadījumos, no tām deviņas atbilda trauksmes cēlēju definīcijai. Tie ir 25% no visiem ziņojumiem, kas atbilst arī VK sniegtajiem datiem, cik no visiem iesniegumiem atbilst trauksmes cēlēju definīcijai.
Šogad septiņos mēnešos “Delna” ir saņēmusi 34 ziņojumus, tiesa, ne visi atbilst trauksmes cēlēju definīcijai.
Tā kā saņemam daudz jautājumu par likumu un par trauksmes cēlēju mehānisma izveidi, saprotam, ka mūsu un valdības uzdevums ir turpināt sistemātiski izglītot gan valsts pārvaldes augstākā līmeņa vadītājus un privāto sektoru, gan darbiniekus, kas ir iesaistīti iekšējās trauksmes celšanas sistēmas uzturēšanā.
Postpadomju valstīs cilvēki parasti baidās celt trauksmi. “Eirobarometra” jaunākais pētījums liecina – daudzi uzskata, ka tāpat nekas nemainīsies. Cik gatavi vispār cilvēki ir kļūt par trauksmes cēlējiem?
Pieņemu, ka daudzi, iesniedzot ziņojumu, nemaz nedomā, ka ir kļuvuši par trauksmes cēlējiem tādā nozīmē, ka viņu atklājums nesīs būtiskas, progresīvas pārmaiņas Latvijā. Daļa cilvēku vienkārši meklē atbilstošāko veidu, lai ziņotu par pārkāpumu vai lai izbeigtu amatpersonu patvaļu.
Tomēr situācija Latvijā nav pozitīva. “Eirobarometra” pētījums parādīja, ka tikai 3% ir ziņojuši par korupcijas gadījumiem, ar kuriem paši saskārušies. Šis rādītājs ir būtiski zemāks nekā vidēji ES, kur tas ir 21%. Divi galvenie iemesli bija: tāpēc, ka ir grūti korupciju pierādīt un pārkāpēji tāpat netiks sodīti.
Te redzam divas būtiskākās problēmas. Pirmā – trūkst sodu par korupcijas lietām, un tas cilvēkus varētu atturēt no ziņošanas.
Otrā – nepietiks tikai ar izglītojošiem pasākumiem par trauksmes celšanas instrumentu. Ir jāturpina būtiski stiprināt institūcijas, kas apkaro korupciju, – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, prokuratūru, tiesas un iestādes, kas cīnās ar ēnu ekonomiku. Ir nepieciešami pozitīvi trauksmes cēlēju stāsti par to, ka pārmaiņas panākt ir iespējams, lai ietekmētu jauno domāšanu sabiedrībā – radītu ticību savām spējām panākt taisnīgumu un izbeigt amatpersonu patvaļu.
Andrija Likova cēla trauksmi par notiekošo Jelgavas bērnu namā. Viņas stāsts ir izcils piemērs tam, ka pārmaiņas var panākt, bet tas prasa lielu apņēmību un ieguldījumu. Likovas lieta notika, vēl pirms tika pieņemts Trauksmes celšanas likums. Tagad svarīga būs likuma pārbaudīšana tiesā, lai saprastu, vai nepieciešami grozījumi, lai tas darbotos trauksmes cēlēja interesēs.
Noklausījos “Delnas” mājaslapā publicētos trauksmes cēlēju stāstus – ziņotājas stāsta par psiholoģisko diskomfortu, negulētajām naktīm, spiedienu no iesaistītajām personām, vajadzību vērsties pie advokāta. Ir jābūt lielai pārliecībai, ka dari labu darbu, jo īstenībā pret ziņotāju ir negatīvs spiediens.
“Eirobarometra” dati vedina domāt, ka pat ar visu aizsardzības garantu trauksmes cēlējam un viņa radiniekiem sabiedrības uzticība iestādēm tomēr varētu nebūt pietiekama. Tā ir jāpalielina, lai cilvēki nebaidītos celt trauksmi un nesamierinātos ar pārkāpumiem. Tas ir uzdevums, kas jārisina sistemātiski un mērķtiecīgi.
Latvija ir maza valsts, un bieži klusēt ir izdevīgāk, jo trauksmes celšana nozīmē, ka problēma tiek sakustināta. Iesaistītās puses par to uzzina diezgan ātri un drīz vien izskaitļo, kas ir cēlis trauksmi. Neatkarīgi no tiesiskās aizsardzības tas var radīt problēmas ikdienas dzīvē, piemēram, kādā mazpilsētā.
Pirms diviem gadiem sastapāmies ar gadījumu, kad ziņotājam bija jāpārceļas no vienas pilsētas uz citu tieši līdzcilvēku attieksmes dēļ. Attieksme bija apmēram šāda: kāpēc radījāt iestādes administrācijai problēmas, tas nav godīgi, jo tā taču dara arī citi, tā ir iegājusies prakse.
Ir daudz jāstrādā, lai mainītu sabiedrības domāšanu, pati no sevis tā nemainīsies vai arī mainīsies, bet ļoti ilgstošā laikā.
Cik gatava ir sabiedrība trauksmes cēlēju atklāsmēm? Manuprāt, pārsvarā sabiedrība neiestāsies par ziņotāju, gluži otrādi – nostāsies tā pusē, kuram ir vara un nauda.
Situācijas ir dažādas, tik viennozīmīgi nevarētu teikt. No publiskajā telpā paustajiem viedokļiem redzam, ka daļai sabiedrības trauksmes cēlēji asociējas ar sūdzēšanos, kas ir nevēlama, – tas ir padomju laika mantojums.
Taču publiski informācija izskanējusi par pārāk nedaudziem trauksmes celšanas gadījumiem, lai tos varētu plašāk skaidrot, tādējādi veicinot diskusijas sabiedrībā un mainot tās uztveri. Vajadzētu izpētīt individuālā līmenī, vai trauksmes cēlēji sastopas ar kādu sabiedrības vai ziņojumā pietuvināto cilvēku atriebības formu pēc tam, kad viņi ir cēluši trauksmi. Vairākumā gadījumā, domāju, nebūs lielas pretestības. Piemēram, pirms kāda laika bijusī darbiniece ziņoja par ziedu veikalu Jelgavā, kurā domes darbinieki iegādājās alkoholiskos dzērienus, formāli maksājot par ziediem. Sabiedrība ir nogurusi no tā, ka amatpersonas klaji pārkāpj likumus, šādiem gadījumiem ir potenciāls gūt plašu atbalstu.
Augstāka līmeņa koruptīvi gadījumi ir samērā rafinēti, līdz ar to savākt pierādījumus nav tik vienkārši arī trauksmes cēlējiem, bet tāpēc jo īpaši viņu sniegtā informācija, kas iegūta, ikdienā strādājot kopā, var būt izšķirīga, lai kādu sauktu pie atbildības.
Ko liecina “Delnas” pieredze: vai trauksmes celšanas iespēju izmanto, lai apmelotu un mazinātu konkurenci?
Pagaidām šādu datu nav, bet likumā ir paredzētas sankcijas par apzināti nepatiesas informācijas norādīšanu.
Dažreiz praksē ir gadījumi, kad persona ziņo par gadījumiem, kuros pati ir bijusi līdzdalībniece vai līdzzinātāja. Varētu domāt, ka cilvēks šādā veidā vēlas izvairīties no soda. Bet, iespējams, tas ir vērtējams pozitīvi: par spīti tam, ka šajā procesā pats esi iesaistīts, negribi ar to samierināties.
Šī gada 25. februārī stājās spēkā pirmie grozījumi likumā: tas tika papildināts ar administratīvo atbildību par nelabvēlīgu seku radīšanu trauksmes cēlējam vai viņa radiniekam, kā arī ar administratīvo atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu. Tagad VK priekšlikumi, kas šobrīd tiek apspriesti, paredz, ka turpmāk valsts garantētā aizsardzība pret trauksmes celšanas dēļ radītām nelabvēlīgām sekām attieksies arī uz saistītām personām, kuras var būt kolēģi, citi atbalstītāji, juridiskās personas, kuras pieder trauksmes cēlējam. Kā vērtējat šos grozījumus?
Šie grozījumi izriet no ES direktīvas, tie ir atbalstāmi. Direktīvas pamatā jau ir citu valstu pieredze, kur nacionālā līmenī trauksmes cēlēju aizsardzības likumi ir izmēģināti un aprobēti.
Valsts kanceleja piedāvā valsts un pašvaldības iestādēm, kurās ir mazāk nekā 50 nodarbināto, veidot kopīgu iekšējās trauksmes celšanas sistēmu. Tādas pašas prasības plānots attiecināt arī uz privātā sektora dalībniekiem. Cik svarīgi ir trauksmes celšanas sistēmu iedzīvināt privātajā sektorā?
Privātajā sektorā kvalitatīva trauksmes celšanas sistēma var palīdzēt gan uzņēmuma vadībai un īpašniekiem, gan darbiniekiem, kā arī veicināt kopumā godīgu konkurenci, uzlabot biznesa vidi. Latvijā, kā arī citās valstīs gudri uzņēmumi iegulda iekšējo trauksmes celšanas kanālu izstrādē, cenšas tos veidot tādus, lai darbinieki tiem uzticētos un izmantotu.
Uzticība ir galvenais atslēgas vārds visā trauksmes celšanas mehānisma ieviešanas procesā gan publiskajā, gan privātajā sektorā.
Krīzes laikā korupcijas riski palielinās, liecina ieraksts “Delnas” mājaslapā. Šādās situācijās palielinās krāpšanas, kukuļošanas un korupcijas risks, kā arī negodprātīgu amatpersonu vēlme uz laiku paplašinātās pilnvaras izmantot savtīgam labumam. Vai to esat secinājuši no Trauksmes celšanas centrā saņemtajiem ziņojumiem? Par ko tie krīzes laikā ir bijuši?
Covid-19 krīzes laikā “Delnai” ir bijuši daži ziņojumi, piemēram, par iespējamiem riskiem saistībā ar Covid-19 veselības aprūpes iepirkumu, arī par iespēju, ka atbildīgie dienesti piesedz amatpersonu, ka tā pārkāpj Covid-19 laika pulcēšanās noteikumus.
Esam saņēmuši arī sūdzību par kādu Aizsardzības ministrijas veikto centralizēto iepirkumu.
Taču kopumā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, Latvijā izskanējušo problēmu līmenis ir bijis mērens, un mums nav zināmi gadījumi par sūdzībām par korupciju veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā.
Eiropas Komisijas aplēses liecina, ka publisko iepirkumu jomā vien nepietiekamas trauksmes cēlēju aizsardzības dēļ ik gadu tiek zaudēti 5,8–9,6 miljardi eiro. Kas trauksmes celšanas sistēmā būtu jāmaina? Jau minējāt, ka vajadzētu atvēlēt lielākus finanšu līdzekļus, lai paaugstinātu atbildīgo valsts iestāžu un darbinieku kapacitāti.
Ir jāpārņem ES direktīva un jāturpina likuma ieviešana, jāizdara secinājumi no tiesvedības procesiem. Jāskatās, vai sankcijas ir pietiekami atturošas no nelabvēlīgu seku radīšanas trauksmes cēlējiem. Dažas valstis domā par psihologa konsultācijas nodrošināšanu trauksmes cēlējam, jo šis process bieži nav vienkāršs, trauksmes cēlējs nokļūst lielā vientulībā un stresā, ir spiediens no dažādām pusēm. Atbalsta funkciju dažkārt veic nevalstiskās organizācijas, bet par to būtu jādomā valsts līmenī.
Jāapsver, vai trauksmes cēlējam, kas palīdz nosargāt valsts vai pašvaldības līdzekļu izšķērdēšanu, nebūtu izmaksājama finansiālā pateicība vai kompensācija. Tas būtu stimuls ziņošanai par nopietniem gadījumiem un augsta līmeņa korupciju
