VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
17. aprīlī, 2024
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ekonomika
15
15

Kādam ir jābūt pirmajam, kas pārtrauc ekonomisko sadarbību ar Krieviju

LV portālam: ULDIS RUTKASTE, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs

Publicitātes attēls

Latvija varētu būt pirmā Eiropas Savienības (ES) valsts, kas pārtrauc ekonomisko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, uzskata Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes vadītājs ULDIS RUTKASTE, piebilstot, ka tā ir politiska izšķiršanās. Bankas aprēķini liecina, ka šāds solis Latvijas IKP varētu samazināt par 2%, kas trīs gadu laikā izlīdzinātos. Mainoties ekonomiskās sadarbības struktūrai, pēdējo desmit gadu laikā ir mazinājusies Latvijas atkarība no Krievijas tirgus. 

īsumā
  • 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu, Latvijas eksports uz Krieviju pārsniedza 7% no Latvijas kopējā eksporta, šobrīd tie ir 3,1%.
  • Kopš aktīvās kara fāzes sākuma eksports nav būtiski samazinājies. Tas nozīmē, ka daļai uzņēmumu sadarbība ar Krieviju ir pieņemama, un viņi, visticamāk, labprātīgi Krievijas tirgu nepametīs.
  • Nosakot sankcijas, ir pieļautas arī dažādas neloģiskas lietas. Piemēram, Krievija un Baltkrievija ir vienotā muitas ūnijā, bet uz Krieviju ir aizliegts eksportēt vienas preces, uz Baltkrieviju – citas. Tās pilnībā nepārklājas.
  • Slēdzot robežas, gada laikā uzņēmumiem izdotos pusi no Krievijai pārdoto preču apjoma pārorientēt uz citiem tirgiem. Maksimālā ietekme būtu 2% no IKP. Trīs gadu laikā šī ietekme izzustu.
  • Turpretī, ja sadarbība ar Krieviju pēkšņi tiktu pārtraukta pirms desmit gadiem, tad Latvijā būtu bijusi diezgan liela krīze. Laika gaitā kopš Krimas aneksijas sadarbība ir pakāpeniski samazinājusies.
  • Ir mainījusies preču eksporta kompozīcija. Mainoties ekonomiskās sadarbības struktūrai, ir mazinājusies Latvijas atkarība no Krievijas tirgus.
  • Tranzīts Latvijā nav nozare ar augstu pievienoto vērtību. Tā kā darba tirgū trūkst darbaspēka, tad atlaistie darbinieki ar pietiekami augstu varbūtību varētu atrast darbu citviet.
  • Izskatās, ka ar importa aizliegumu Latvija tiktu galā samērā veiksmīgi. Par to liecina pieredze kara aktīvās fāzes sākumā, kad sankcijas apturēja daudzu preču importu.
  • Ekonomikas mazais apjoms ir ļāvis mīkstināt krīzes sitienus. Tas, protams, nenāk par velti un no uzņēmumiem kaut ko prasa – zināšanas, prasmes, sadarbības partneru meklējumus u. c.
  • Latvija nav vienīgais kanāls, caur kuru Krievijā var ieplūst dažādas preces. Arī citās valstīs šādi aicina domāt. Taču, ja visas valstis tā domās, tad neviena nebūs pirmā, kas spers šo soli. Kādam ir jābūt pirmajam.
  • Ja kāds tirgojas ar Krieviju atļauto preču un pakalpojumu grupā, tad tā ir uzņēmuma izšķiršanās un biznesa risks. Nedrīkstam palīdzēt un atbalstīt, turklāt sabiedrībai būtu lietderīgi zināt šādu uzņēmumu sarakstu.
  • Latvija ir ieinteresēta, lai Krievija šo karu neuzvar. Ja Krievija uzvar karu un turpina savu agresiju, tad tas noteikti var vērsties pret Latviju.

Pērn preču eksports uz Krieviju ir saglabājies stabils. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka tas veidoja 1,13 miljardus eiro no kopējā eksporta, kas ir apmēram par 70 miljoniem eiro mazāk nekā 2022. gadā. Savukārt imports no Krievijas samazinājies par 66,9% un veido 606,6 miljonus eiro. Par ko liecina šie dati? Vai uzņēmējiem Krievija turpina būt nozīmīgs tirgus?

Kopumā Krievijas tirgus nozīme vairs ne tuvu nav tāda, kāda tā bija pirms desmit gadiem. Kad Krievija 2014. gadā anektēja Krimu, tas bija zināms pavērsiena punkts mūsu sadarbībā. Tajā brīdī Latvijas eksports uz Krieviju pārsniedza 7% no Latvijas kopējā eksporta, šobrīd tie ir 3,1%.

Kopš aktīvās kara fāzes sākuma – iebrukuma pirms diviem gadiem – eksports nav būtiski samazinājies. Tas nozīmē, ka daļai uzņēmumu sadarbība ar Krieviju ir pieņemama, un viņi, visticamāk, labprātīgi Krievijas tirgu nepametīs.

Tomēr gribu iebilst. Ekonomikas ministrija publicējusi sarakstu ar uzņēmumiem, kuri 2023. gada decembrī eksportējuši preces uz Krieviju. Šajā sarakstā minētie zāļu ražotāji “Grindeks” un “Olainfarm” ir komentējuši, ka farmācijas nozare tiek ļoti stingri regulēta un ienākšana jaunā tirgū ir vairāku gadu darbs, kas prasa apjomīgus līdzekļus. Abi uzņēmumi strādā pie tā, lai pārorientētu savu darbību uz Rietumu valstu tirgiem.

Citu tirgu atrašanā svarīga ir gan vēlme, gan iespējas.

Medikamentu ražotājiem ir grūtāk pārorientēties, jo ieiešana citā tirgū gan maksā dārgi, gan prasa daudz laika.

No datiem redzam, ka pietiekami lielai daļai uzņēmumu, kas joprojām sadarbojas ar Krieviju, agresorvalsts ir nopietns tirgus. Kompānijas acīmredzot nav gatavas vai nav spējīgas pārorientēties uz citiem tirgiem. Daudzi uz Krieviju eksportē pusi un vairāk saražotā. Turklāt sadarbības partneri ir atraduši iespēju, kā veikt norēķinus, jo ar Latvijas banku starpniecību šādi norēķini vairs nenotiek.

Ekonomikas ministrija ir norādījusi, ka divām trešdaļām no sarakstā minēto uzņēmumu patiesā labuma guvēji ir ar Krievijas izcelsmi. Visticamāk, komersantiem ir ciešas saites ar Krievijas biznesu, un viņiem pat neienāk prātā doma pārtraukt sadarbību.

Tā tas varētu būt. Arī mēs redzam, ka daļai uzņēmumu noteikti ir saistība ar īpašniekiem Krievijā. Ja nebūs formāls aizliegums vai sankcionētas preces, tad skaidrs – sadarbība turpināsies.

Tie, kas turpina strādāt ar Krieviju, neko nemainīs, ja vien nebūs sankciju.

Statistikā redzam, ka pēc sankciju ieviešanas sankcionēto preču tirdzniecība izsīkst. Tiesa, šajās preču kategorijās gan pieaug tirdzniecība ar citām Krievijai tuvām robežvalstīm – Kirgizstānu, Kazahstānu u. c. Netiek kompensēts viss eksporta samazinājums, tomēr palielinājums ir. Tas nav tikai Latvijas gadījums, tā notiek arī citās Eiropas Savienības valstīs.

Nosakot sankcijas, ir pieļautas arī dažādas neloģiskas lietas. Piemēram, Krievija un Baltkrievija ir vienotā muitas ūnijā, bet uz Krieviju aizliegts eksportēt vienas preces, uz Baltkrieviju – citas. Tās pilnībā nepārklājas.

Daļa preču, kuras nedrīkst eksportēt uz Krieviju, drīkst eksportēt uz Baltkrieviju. Skaidrs, ka tas ir legāls ceļš, kā uz Krieviju eksportēt sankcionētās preces. Baltkrievija ar Krieviju savā starpā tirgojas, kā vien grib.

Uzskatu, ka no sankciju viedokļa vajadzētu vairāk ierobežot luksusa preces. Nav tā, ka tās pilnībā nevar eksportēt, aizliegums ir tad, kad apjoms pārsniedz noteiktu summu. Izskatās, ka ne visas luksusa preces konsekventi ir iekļautas sankciju sarakstos. Piemēram, dzirkstošie vīni – daži ir, bet citu sarakstā nav. Luksusa preces tomēr turīgajiem slāņiem nodrošina dzīves komfortu, un sabiedrības neapmierinātība tik krasi Krievijā nepieaug. Darāmā noteikti vēl ir daudz.

Iepriekš esat teicis: “Pašlaik ir iespēja pabeigt to procesu, kas sākās jau pēc PSRS sabrukuma un Krievijas 1998. gada krīzes, – saraut ekonomiskās saites ar šo valsti. Ja kāds vēl to nebija pamanījis, tad šobrīd ir skaidrāks par skaidru – sapnis par Latviju kā tiltu starp Austrumiem un Rietumiem ir izsapņots.” Pirms diviem gadiem LB aprēķināja šāda soļa ietekmi uz mūsu ekonomiku un nonāca līdz zaudētai izaugsmei 2% apmērā no IKP.

Jā, tā ir. Toreiz ieskicējām scenāriju, kas notiktu, ja pēkšņi viss eksports uz Krieviju apstātos. Slēdzot robežas, gada laikā uzņēmumiem izdotos pusi no Krievijai pārdotā preču apjoma pārorientēt uz citiem tirgiem. Maksimālā ietekme būtu 2% no IKP. Trīs gadu laikā šī ietekme izzustu – uzņēmumi pārorientētos, un ekonomika ietu uz priekšu.

Patlaban fundamentāli nekas nav mainījies, jo eksports uz Krieviju ir nostabilizējies. Valdībai esam nosūtījuši aprēķinus par ietekmi uz ekonomiku, kā arī detalizētu informāciju par tirdzniecības saitēm – kuras nozares, kādi produkti, kas notiek ar sankcionētajām precēm.

Vienīgi nedaudz ir pamainījusies preču eksporta kompozīcija. Ir samazinājies preču eksporta īpatsvars mašīnu, iekārtu kategorijā, bet pieaudzis alkoholisko dzērienu segmentā. Liela daļa dzērienu nav ražoti Latvijā, tas ir tranzīts no Rietumeiropas – dažādi vīni, viskiji, konjaki. Mainoties ekonomiskās sadarbības struktūrai, ir mazinājusies Latvijas atkarība no Krievijas tirgus.

No ekonomikas viedokļa tirdzniecības starpniecībai ir pievienotā vērtība, bet apstrādes rūpniecībā un ražošanā ietekme uz ekonomiku būtu lielāka.

Ražošanas nozarēs tiek nodarbināts daudz vairāk cilvēku, viņiem tiek maksātas algas. Savukārt vairumtirdzniecībā nodarbinātība ir ļoti maza – desmit cilvēki var apgrozīt desmit miljonus. Savukārt, lai to izdarītu rūpniecībā, vajag ļoti daudz darbinieku, iekārtu u. c.

Ja sadarbība ar Krieviju pēkšņi tiktu pārtraukta pirms desmit gadiem, tad Latviju gaidītu diezgan liela krīze. Laika gaitā kopš Krimas aneksijas sadarbība ir pakāpeniski samazinājusies un vairs īsti nemainās.

Vai pieļaujat, ka, pārtraucot ekonomiskās attiecības ar Krieviju, kādi uzņēmumi varētu bankrotēt?

Tie varētu būt tranzīta uzņēmumi, kas ir ļoti atkarīgi no Krievijas, Kazahstānas. Objektīvi visa infrastruktūra ir saistīta ar agresorvalsti, to nevar saistīt ar citām valstīm. Turklāt viss, kas ir ap dzelzceļu un ostām, jau tagad ir sašaurinājies. Šīs nozares biznesa apjoms visu laiku ir gājis uz leju, un šobrīd tas ir ļoti mazs.

Ko vispār darīt ar jau tā nīkuļojošo tranzīta nozari, ja Krievijas durvis pilnībā aizveras? Mediji vēstīja, ka Rīgas Brīvostas pārvalde taisās pārdot ekskluzīvo ēku Kronvalda parkā pie Pilsētas kanāla, kādreizējo “Piena restorānu”.

Tranzīts Latvijā nav nozare ar augstu pievienoto vērtību. Ja, piemēram, robeža tiktu aizvērta, tad daļai tranzīta uzņēmumu bizness, visticamāk, beigtos.

Darba tirgū šobrīd trūkst darbaspēka. Ja darbinieki tiktu atlaisti, tad viņi ar pietiekami augstu varbūtību varētu atrast darbu citviet.

Kas notiktu ar uzņēmuma aktīviem? Skaidrs, ka dzelzceļa sliedes diezin vai varēs kādam pārdot, bet ir citas mašīnas un iekārtas, kuras pēc likvidācijas var pārdot un kuras cits uzņēmums turpinās izmantot savā saimnieciskajā darbībā.

Atsevišķu uzņēmumu bankrots ne vienmēr nozīmē to, ka ekonomika samazinās proporcionāli. Ja ekonomika ir gatava nodarbināt vairāk resursu, nekā tajā brīdī ir pieejams – un šāda situācija šobrīd ir raksturīga Latvijas darba tirgū –, tad kopējā ietekme uz ekonomiku īstermiņā var būt arī pavisam neliela, bet ilgākā laikā, ja darbinieki pārorientējas uz nozarēm ar augstāku pievienoto vērtību, – arī pozitīva.

Nesen redzēju aprēķinus par to, kas notiktu, ja Krievijas robežu pilnībā aizvērtu. Cilvēki mēģina aplēst tiešo ietekmi, kuri uzņēmumi tiks ietekmēti, kādu daļu tie šobrīd ieņem ekonomikā, un pareizina ar multiplikatoru divi. Tas, manuprāt, nav pamatoti. Pilnīgi ticams ir scenārijs, kurā multiplikators ir zem vienības, proti, pilnā ietekme ir mazāka par tiešo ietekmi, par tiešo uzņēmuma pienesumu ekonomikai. Jo daļa uzņēmumu, aktīvu absorbēsies citās nozarēs, un tās varēs kāpināt savu biznesa apjomu.

Uzskatāms piemērs ir “Liepājas metalurgs”. Atceros, tajā laikā, kad sabiedrību likvidēja, apkārt “staigāja” asaras raisoši aprēķini – cik negatīvi tas ietekmēs Latvijas ekonomiku, jo īpaši Liepāju. Bet redzam, ka vidējā termiņā efekts drīzāk ir bijis pozitīvs.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) aicina politikas veidotājus pārtraukt jebkādu ekonomisko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju. Turklāt tirdzniecības un tranzīta aizliegumu panākt arī Eiropas Savienības līmenī. LTRK ieskatā tikai nacionāla līmeņa ierobežojumi nebūs efektīvi un negatīvi ietekmēs Latvijas komersantu konkurētspēju, salīdzinot ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Vai piekrītam LTRK viedoklim, ka Latvijai vienai pārtraukt tirdzniecības attiecības nebūtu lielas jēgas, ka tas jādara Eiropas Savienības līmenī?

Tā noteikti ir. Skaidrs, ka Latvija nav vienīgais kanāls, caur kuru Krievijā var ieplūst dažādas preces. Citās valstīs arī šādi aicina domāt.

No otras puses – ja visas valstis tā domās, tad neviena valsts nebūs pirmā, kas spers šo soli.

Ja tas nenotiks, tad, visticamāk, nekāda progresa arī nebūs. Tas ir komplekss jautājums – ir ārlietu dienesti, sarunas ar citām valstīm, pozīciju veidošana un koordinēšana. Bet kādam ir jābūt pirmajam un priekšzīme ir jārāda.

Vai, jūsuprāt, Latvija varētu būt pirmā?

Kāpēc ne? Runājot ar Baltijas un Ziemeļvalstu kaimiņvalstīm, Poliju, ir jāveido nostāja un sentiments. Kā redzam, laika gaitā situācija ir attīstījusies, sankcijas ik pa laikam nāk klāt. Valstis par kaut ko vienojas un kaut ko nolemj.

Vai pasaulē ir precedents tam, ka pilnībā tiek pārtrauktas ekonomiskās saites ar kādu valsti? Pavisam ekonomiskās saites, šķiet, sarautas tikai ar Ziemeļkoreju.

Stipri ierobežotas ekonomiskās attiecības pasaulē ir arī ar Irānu. Bet preces Irāna tomēr kaut kā spēj sagādāt. Skaidrs, ka pasaules tirdzniecības sistēma ir tik sarežģīta, ka pilnīgi visus “krānus” aizgriezt ciet nevar, vienmēr pastāv gan dažādas negodīgas rīcības, gan legāli kanāli, kurus objektīvi nav iespējams aizvērt.

Jāsaprot, ka sankcijām ir ietekme, nav tā, ka ievieš sankcijas un tūlīt viss izbeidzas. Sankcijas rada Krievijas ekonomikai milzīgu papildu slogu, cilvēki, kas varētu darīt citas lietas, mēģina sagādāt sankcionētās preces. Kaut ko izdodas aizvietot. Bet kopumā Krievijas piekļuve Rietumu tehnoloģijām ir būtiski ierobežota. Sagaidāms, ka ekonomika pakāpeniski pasliktināsies. Bet, protams, Krievijā ir liela un diezgan pašpietiekama ekonomika, kuru pēkšņi nevar apstādināt ārēji spēki.

Sankciju procesi iedarbojas lēni, bet tās vajag ieviest. Īpaši, ja ir kāda preču grupa, piemēram, mangāna rūda, kas palīdz arī militārajai industrijai. Krievija to izmanto, lai saražotu augstākas kvalitātes tēraudu, ko lieto militārajā industrijā. Būtu jādara viss, lai apstādinātu šādu preču eksportu uz Krieviju.

Cik lielā mērā Latvija varētu iztikt bez Krievijas importa? Šogad 8. martā stājās spēkā liegums Latvijā ievest virkni Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes lauksaimniecības un lopbarības produktu. Vai Latvijai vajadzētu turpināt šo virzienu?

Importa aizliegums, protams, uz kādu laiku var radīt neērtības un noteiktu izejvielu trūkumu atsevišķās nozarēs. Bet precīzi to varētu pateikt nozaru eksperti vai konkrēti uzņēmumi. Kopumā izskatās, ka ar importa aizliegumu Latvija tiktu galā samērā veiksmīgi, par ko liecina pieredze kara aktīvās fāzes sākumā, kad sankcijas apturēja vairāku preču importu. Arī pirms tam, pandēmijas laikā, bija diezgan būtiski piegāžu ierobežojumi.

Pieredze rāda, ka Latvijas uzņēmumi ar šādām situācijām tiek galā veiksmīgāk nekā citi Eiropas komersanti un preces spēj sagādāt no citiem avotiem.

Neizslēdzu, ka ir kāda specifiska nozare, kur nav citu noteiktu izejvielu avotu, bet tā noteikti nebūs liela ekonomikas daļa.

Kā ekonomisko saišu saraušana ar Krieviju ietekmētu inflāciju un cenu paaugstināšanos?

Kaut kas izejvielās var kļūt dārgāks, bet efekts nebūs ne tuvu tam, ko piedzīvojām energokrīzes laikā. Šobrīd redzam, ka tas lielā mērā bija ažiotāžas efekts. Šogad dabasgāzes cena visu apkures sezonu saglabājās pietiekami zema, gāzes krātuvju uzpildes līmenis Eiropā ir vēsturiski augstākais, kāds šajā sezonā ir bijis. Tātad problēmas ir risināmas. Jā, ir īstermiņa grūtības un sarežģījumi, bet gandrīz viss ir aizvietojams.

Latvijas ekonomika ir maza, līdz ar to ir arī liela ievainojamība.

Daudz ko uz vietas neražojam, daudz ko importējam. Ekonomikas apjomu uzturēt vien ar vietējo tirgu nevaram, līdz ar to ir jāeksportē. Esam atkarīgi no tā, kas notiek ārējos tirgos.

Bet mazais ekonomikas apjoms ļauj diezgan elastīgi pārslēgties starp dažādiem tirgiem. Un to esam novērojuši iepriekšējās krīzēs – Latvijas eksportētāji to izmanto. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka mūsu ražošanas apjoms ir neliels. Piemēram, Ķīnai, kas ražo milzīgu apjomu, pārorientēties ir diezgan grūti.

Latvija vairāk tirgojas nišas tirgos. Ja vienā tirgū pasliktinās situācija, tad var pārorientēties uz citu.

Ekonomikas mazais apjoms ir ļāvis mīkstināt krīzes sitienus. Tas, protams, nenāk par velti un no uzņēmumiem kaut ko prasa – zināšanas, prasmes, sadarbības partneru meklējumus u. c.

Vai LB ieteiks politiķiem pārraut ekonomiskās saites ar Krieviju?

Pilnīga robežu slēgšana ir politiska izšķiršanās.

Tajās jomās, kas palīdz  un stiprina Krieviju militāri, nav jāuzdod jautājumi, bet ir jārīkojas.

Ja kāds tirgojas ar Krieviju atļauto preču un pakalpojumu grupā, tad tā ir uzņēmuma izšķiršanās un biznesa risks, šeit nedrīkstam palīdzēt un atbalstīt, kā arī sabiedrībai būtu lietderīgi zināt šādu uzņēmumu sarakstu.

No politikas viedokļa – ir jāpieņem lēmums un jāsaprot: ja ticam, ka turpmākos 20 gadus Krievija nemainīsies un nekļūs par stabilu, uzticamu biznesa partneri, no ekonomikas attīstības viedokļa nav saprātīgi resursus ieslēgt nozarēs, kas nav perspektīvas, un mēģināt tās mākslīgi atbalstīt.

Latvija ir ieinteresēta, lai Krievija šo karu neuzvar. Ja Krievija uzvar karu un turpina savu agresiju, tad tas noteikti var vērsties pret Latviju. Šobrīd jūtam, ka Ukrainai frontē vairs tik labi neveicas, cilvēki kļūst tramīgi un tas ietekmē viņu uzvedību. Jo īpaši, ja vietējā mediju telpā parādās arī ziņas, ka nespējam rast pietiekamus līdzekļus robežas stiprināšanai u. c., lai uzlabotu drošību.

Cilvēki sāk šaubīties. Kāds pārdomā un neiegādājas jaunu mājokli, kāds uzņēmējs nevis iegulda biznesa attīstībā, bet sāk skatīties pēc īpašuma ārvalstīs, kur drošības apsvērumu dēļ aizsūtītu ģimenes locekļus. Makroekonomikas rādītājos šobrīd šīs tendences vēl neredzam, bet, runājot ar cilvēkiem, tās ir jūtamas. Drošības jautājums ietekmē ekonomiku jau tagad.

Ko sakāt par ekonomiskajām saitēm ar Baltkrieviju? Uz Baltkrieviju pērn eksportētas preces 170,7 miljonu eiro apmērā, bet importētas – par 173,4 miljoniem eiro.

Ar Baltkrieviju ekonomiskās saites ir pavisam nelielas – tirdzniecības apjoms ir mazs. Bet jāpatur prātā, ka Krievija un Baltkrievija ir viena ekonomiskā telpa. Krievija noteikti izmanto arī Baltkrieviju, lai tiktu pie sankcionētajām precēm. Ir jābūt ļoti piesardzīgiem.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
15
Pievienot komentāru
Konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem. Saruna par Latvijas attīstības scenārijiem
Baltijas valstīm nevajadzētu savstarpēji konkurēt par nodokļiem, bet tā vietā vienoties par līdzīgām nodokļu likmēm, kā tas ir Ziemeļvalstīs, izņemot Islandi. Šīs valstis sacenšas par pavisam citām lietām – infrastruktūras, cilvēkkapitāla kvalitāti u. tml. Arī Baltijas valstīm būtu nepieciešams draudzīgi konkurēt par kvalitāti, nevis nodokļiem.
Daunis Auers
Latvijas stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (domnīcas “LaSER”) valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors, Eiropas un Baltijas valstu politikas, politisko risku un ekonomikas konkurētspējas pētnieks
Pirms 2 nedēļām, Politika

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI