Ir amati, uz kuriem drīkst pretendēt tikai cilvēki ar nevainojamu reputāciju. Līdz ar to aizdomas par cilvēka iesaisti nelikumībās vai neētiskās darbībās gandrīz automātiski nozīmē pazaudēt iespēju kandidēt uz augstiem amatiem vai pazaudēt jau ieņemto amatu.
Piemēram, vadlīnijās par kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu kandidātu atlasi un izvērtēšanu kapitālsabiedrībās, kurās valstij kā dalībniekam (akcionāram) ir tiesības izvirzīt valdes vai padomes locekļus, ir skaidri norādīts, ka kapitālsabiedrības vadības reputācija veido arī daļu no kapitālsabiedrības kā uzņēmuma reputācijas un zīmola.
Latvijā šāds precedents ir bijis, kad par neatbilstību nevainojamas reputācijas prasībām amatu zaudēja toreizējais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs, jo Valsts kontrole secināja, ka organizācija nav efektīvi rīkojusies ar finanšu līdzekļiem.
Vajadzība pēc labas reputācijas un korporatīvās pārvaldības ir nostiprināta arī nefinanšu ziņošanas tiesību aktos. Nākotnē tas attieksies uz plašāku uzņēmumu loku.
Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva no 2025. gada 1. janvāra attiecinās nefinanšu paziņojumu sniegšanas pienākumus arī uz lielajiem uzņēmumiem, kuriem pašlaik nav jāsniedz šādi pārskati.
Lai gan direktīvā nav skaidri noteikti reputācijas aspekti, tie izriet no labas pārvaldības un atbilstības konceptiem.
Atbilstības ievērošana un pārredzamas informācijas sniegšana var atšķirt uzņēmumus investoru acīs, turpretim neatbilstība un būtiskas informācijas neatklāšana cita starpā rada risku uzņēmuma reputācijai. Līdz ar to neatbilstība var radīt finansiālas sekas, piemēram, bankas var izvēlēties nesadarboties ar uzņēmumiem, kas ir pakļauti reputācijas riskiem, tādējādi ietekmējot šo uzņēmumu spēju saņemt finansējumu.
Visticamāk, tās kompānijas, kurām būs saistošas Eiropas Savienības Nefinanšu ziņošanas direktīvas prasības, noteiks standartus arī saviem piegādātājiem, tā ietekmējot nākotnes darījumus.
Arī investori, it sevišķi augsta riska nozarēs, pievērš uzmanību šiem nefinanšu ziņojumiem, korporatīvajai pārvaldībai un informācijas patiesumam. Tas nozīmē, ka maldinoša, nepilnīga informācija šajos ziņojumos ietekmēs uzņēmuma reputāciju. Dati liecina, ka investori mēdz pārtraukt ieguldījumus uzņēmumos, kuru darbība, viņuprāt, neatbilst labas vides, sociālās un korporatīvās pārvaldības standartiem.
“Tvitertiesa”, “atcelšanas kultūras” fenomens, mūsdienu informācijas izplatīšanas ātrums bez padziļinātas rīcības izvērtēšanas un tiesas sprieduma var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu reputācijai.
Ir mainījusies arī sabiedrības attieksme. Sabiedrība saasināti uztver uzņēmumu vadītāju rīcību situācijās, kas neatbilst morāles standartiem, kā arī gadījumos, kad runa ir par likuma pārkāpumiem, par aizdomām vai apsūdzībām likuma pārkāpumos, pat ja vēl nav formāla sprieduma.
Aizdomas par likuma pārkāpumu, komunicētas augstā intensitātē, bez notiesājoša tiesas sprieduma reputācijai var nodarīt lielāku kaitējumu nekā “kluss” notiesājošs spriedums.
Tāpat kā attaisnojošs tiesas spriedums pēc skaļiem virsrakstiem ar apsūdzībām var palikt nepamanīts, bet, ja tiek pamanīts, – sasniegt tikai nelielu daļu sākotnējās auditorijas.
Ikvienam uzņēmuma vadītājam, rūpējoties par savu un sava biznesa reputāciju, ir jāpārzina iespējamie rīcības varianti.
Pirmkārt, kā jau iedīglī atpazīt reputācijas apdraudējumu? Parādās nepatiesi fakti vai informācija nevis vienā, bet gan vairākos plašsaziņas līdzekļos, privātpersonas maldinoši izsakās par jums vai jūsu biznesu, sociālajos medijos viedokļu līderi vai eksperti sāk sarunu par tēmu, kas saistīta ar uzņēmumu, iesaistās vēl citi; kļūst zināms, ka sagaidāma kāda tiesvedība vai sūdzība, kas nav skaidri interpretējama, u. tml. Šie ir piemēri, kurus atstājot bez ievērības var nodarīt kaitējumu reputācijai.
Otrkārt, uz reputācijas apdraudējumu jāreaģē nekavējoties, informāciju atsaucot vai labojot atbilstoši likuma iespējām. Ir dažādi varianti – gan vērsties ar iesniegumu pie medija vai pie mediju uzraugošās iestādes, bet, ja tas nelīdz, tad galējā variantā – tiesā.
Vienlaikus ir būtiski atšķirt faktu kļūdas no viedokļa. Te gan ir svarīgi atcerēties, ka vārda brīvībai ir robežas.
Vārda brīvība jālīdzsvaro ar cilvēka tiesībām uz godu un cieņu vai uzņēmuma tiesībām uz reputāciju.
Pērn augustā Centrālā statistikas pārvalde publicēja pārskatu par uzņēmumiem, kuri it kā turpinājuši eksporta sadarbību ar Krievijas Federāciju pēc sankciju ieviešanas. Izrādījās, ka šajā sarakstā bija iekļauti arī tie uzņēmumi, kuri eksportēja uz Krieviju gada sākumā, vēl pirms karadarbības uzsākšanas un sankciju ieviešanas. Uzņēmēji un tos pārstāvošās organizācijas reaģēja ātri, galu galā publicētais saraksts tika arī atsaukts, Centrālā statistikas pārvalde un Ekonomikas ministrija atvainojās, taču realitātē negatīvā ziņa tika apspriesta daudz vairāk nekā fakti pēc tam.
Treškārt, ir nepieciešams skaidri formulēt pozīciju, saskaņot juridiskās un sabiedrisko attiecību darbības, lai pasargātu uzņēmuma un vadītāja reputāciju.
Atsevišķos gadījumos medus mucu var sabojāt ne tikai viena ēdamkarote, bet pat tējkarote darvas. Pavisam reālas finanšu sekas var rasties situācijā, ja “atcelšanas” dēļ nākas atsaukt produktus, veikt pārzīmološanu un faktiski sākt visu no nulles. Tā ir būtiska finansiālā ietekme.
Atgriežoties pie sākumā izteiktās tēzes – redzot, ka pieaug reputācijas ietekme uz uzņēmuma finanšu vērtību, likumsakarīgi būtu, ja uzņēmumi proaktīvi domātu par reputācijas jeb sava tēla aizsardzību. Turklāt izmantojot plašu un daudzveidīgu iespēju klāstu – gan sabiedrisko attiecību, gan juridiskos instrumentus.
