SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Lidija Dārziņa
LV portāls
12. augustā, 2019
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Valsts pārvalde
14
14

Kas ir reputācija, un kādi ir tās kritēriji

FOTO: Freepik

Atbrīvot no darba, izteikt neuzticību amatpersonai vai visam vadības sastāvam var arī zaudētas reputācijas dēļ. Ja laba vai nevainojama reputācija kā prasība ir noteikta tiesību aktā, lai vispār varētu pretendēt uz konkrēto amatu, praksē tā var izrādīties liktenīgais klupšanas akmens. Kā piemērojams sabiedrības priekšstats par to, kas ir un kas nav labi, un vai reputācija ir vērtējama atsevišķi – noteiktas atbildes uz šiem jautājumiem nav.

īsumā
  • Reputācija ir sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par kādu cilvēku, tā īpašībām, darbības nozīmīgumu.
  • Praksē ir bijuši gadījumi, kad nevainojama reputācija ir zudusi tiktāl, ka persona nevar pildīt amata pienākumus, piemēram, atklājušies tādi fakti, acīmredzami smagi pārkāpumi, kas liedz turpmāk pildīt pienākumus.
  • Ja likumā tiek noteikta nevainojamas reputācijas prasība, vienlaikus būtu jāietver arī konkrētas pazīmes, objektīvi kritēriji, pēc kuriem šo reputāciju mērīt.

Reputācijas jautājumi aktualizējas, kad tiek apšaubīta kādas institūcijas vai amatpersonas darbība. Ne reizi vien Latvijā kandidāts pa ceļam uz amatu no trases tiek noņemts tieši reputācijas dēļ. Tas gan nonāk pretrunā ar LV portāla uzrunāto ekspertu izteiktajām domām, ka pats cilvēks savas vainas zina un tās atklājas, kad viņš nonāk publiskajā telpā. Tad būtu jāvaicā – uz ko cerēja?

Kas ir reputācija, un kā to saprot sabiedrība, kā likumā definē nevainojamu reputāciju, cik smagam jābūt reputācijas kritumam, lai to varētu pavērst pret cilvēku? Šie jautājumi būtu svarīgi sabiedrībai, lai saprastu, par ko stāsta ziņās, kad kāda amatpersona tiek atbrīvota zaudētas reputācijas dēļ.

Reputācijas siets – uz amatu valsts pārvaldē

Valodas vārdnīcās skaidrojums ir neizteiksmīgs: reputācija ir sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par kādu cilvēku, tā īpašībām, darbības nozīmīgumu.

Augstu valsts pārvaldes amatu konkursos pretendentiem nevainojama reputācija bieži ir pirmā nosauktā prasība – piemēram, tā bija Valsts kancelejas pērnpavasar izsludinātajā konkursā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieka amatu. Tikai pēc tam sekoja prasība pēc atbilstības likumam “Par valsts noslēpumu”, izglītības u. c.

Ne vienmēr tas līdz. Arhīvu dzīlēs vēl nav nogrimis neveiksmīgais konkurss uz Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatu, kurā valdībai nācās atteikties no izraudzītā kandidāta – tieši reputācijas riska dēļ, kurš atklājās, kolīdz pretendents tika publiski nosaukts.

Var nokļūt lamatās

Nevainojamas reputācijas mēraukla ir ietverta daudzos likumos. Un bieži atšķirīgās formās, skaidro valsts tiesību eksperts Edgars Pastars.

Viens veids, kā likumdevējs jau uzreiz uzskaita nevainojamas reputācijas kritērijus, ir šāds: ja tu atbilsti [nosauktajām pazīmēm – L. D.], tev ir nevainojama reputācija, ja neatbilsti, nav. Tā ir stingrākā, vienkāršākā pieeja.

Otra pieeja – tiesību aktos tiek ietverts atvērtais jēdziens. Tas bieži sagādā neskaidrības, liekot interpretēt, kas ir nevainojama reputācija. Šādā gadījumā gan pretendentiem, gan vērtētājiem jābūt ļoti piesardzīgiem, jo tas pieļauj manipulācijas amatpersonas neatkarības ietekmēšanai. Par reputāciju ietekmējošiem varētu tikt uzskatīti pat sīki pārkāpumi, kas nebūtu pareizi. Neatkarības garantija ar šo neskaidro jēdzienu var tikt viegli torpedēta, uz riskiem norāda E. Pastars.

Ir arī uzskats, ka nevainojamu reputāciju var apliecināt citas personas, autoritatīvi cilvēki kādās profesijās. Un vēl kā apliecinājums var būt prezumpcija, ka tev ir nevainojama reputācija, kamēr nav pierādīts pretējais, dažādību reputācijas vērtēšanā iezīmē jurists.

Ja nevainojamas reputācijas klauzula ir ietverta likumā, tiesību piemērotājs to var saprātīgi piemērot. Ar pareizo pieeju un metodēm to var izdarīt, uzskata E. Pastars. Praksē ir bijuši gadījumi, kad nevainojamā reputācija ir zudusi tiktāl, ka persona nevar pildīt amata pienākumus, piemēram, atklājušies tādi fakti, acīmredzami smagi pārkāpumi, ka liedz turpmāk amatu ieņemt. Jāpiebilst, ka saprātīga amatpersona arī pati apzinātos, kurā brīdī tās reputācija vairs nav nevainojama, un no darba aizietu.

Ja likumā tiek noteikta nevainojamas reputācijas prasība, tad, pēc E. Pastara domām, vienlaikus ir jāietver arī konkrētas pazīmes, objektīvi kritēriji, pēc kuriem šo reputāciju mērām: “Šobrīd amatpersona var tikt noķerta lamatās, ja kādam šķiet, ka šī cilvēka reputācija tomēr nav nevainojama,” problēmas saskata jurists. Viņaprāt, nevainojama reputācija ir pārāk izplūdis jēdziens. “Mēs arī finanšu sektorā vienmēr skatāmies, vai darbiniekam ir kādas pazīmes, kas var radīt reputācijas problēmas. Tās varētu būt, piemēram, atkarības. Respektīvi, mēs skatāmies reputācijas problēmas daudz konkrētāk.”

E. Pastars spriež, ka nevainojamas reputācijas ietveršana likumā ir ārkārtīgi riskanta lieta. Vairāki juristi arī neiesakot pārāk plaši aizrauties ar nevainojamas reputācijas klauzulu. Jo, pirmkārt, atlasē uz amatu to ne vienmēr var noskaidrot, otrkārt, parādās subjektīvisms. Pēc kura godīguma vai samaitātības pakāpes kurš ko vērtē? Tas var arī pašai amatpersonai radīt nedrošību par to, kāda rīcība tiek atzīta par nevainojamai reputācijai neatbilstošu.

Iespējams, kādā likumā būtu nepieciešams plašāks izvērsums par nevainojamas reputācijas jēdziena tulkojumu, uzskata E. Pastars, jo pašreiz tas atstāts pārāk lielai interpretācijai, it īpaši, ja lēmumu par to pieņem politiķi.

Reputācijas zuduma pamatā ir fakts

E. Pastars uzsver, ka reputācijas vērtēšanā ir svarīgi fakti, kas liek šaubīties par personas uzticamību, godaprātu un spējīgumu neatkarīgi pieņemt lēmumu.

Arī filozofijas doktore profesore Skaidrīte Lasmane ir noteikta: “Reputācijas zaudēšanai pamatā ir kāds fakts. Tas vai nu ir bijis kaut kas pretlikumīgs, vai ar morāli nav lāgā, vai kaut kas solīts un neizdarīts. Var būt arī ļoti daudzi mazi iemesliņi, kas summējas kopā. Tā ka reputācija ir tikai vērtējums un secinājums.”

S. Lasmanei reputācijas jēdziens nešķiet atbilstošs. “Es šo vārdu lietoju ļoti maz,” paskaidro profesore. “Tas vairāk ir komunikācijas, sabiedrisko attiecību jēdziens – kā tu publiski izskaties. Par reputācijas zaudēšanu runā, kad situācija kļuvusi zināma publiski, kamēr tā nav – par reputāciju nerunā. Es varu teikt, ka cilvēks nav godīgs, viņš manās acīs zaudējis cieņu vai uzticību. Piemēram, ja viņš nav godīgs, tad es viņam vairs neuzticos. Man liekas, tas ir labāks jēdziens. Bet sabiedriskajās attiecībās un visās komerclietās lieto reputācijas jēdzienu.”

Tautā saka – slava iet pa priekšu. Vai arī neslava? “Jā, tā saka un tā ir,” teic profesore, atgādinot tautasdziesmu: “Vai kauniņis ar godiņu / Abi līdzi piedzimuši? / Kas kauniņu kaunējās, / Tas godiņu paturēja.” Viņa paskaidro: “Tur ir tas goda jautājums. Ja es kaunos un pati tieku galā, tad es nebojāšu savu reputāciju. Cilvēks ļoti bieži netiek ar sevi galā, un ir pamats teikt, ka viņš zaudē reputāciju.”

Ko teikusi tiesa?

Vismaz viena “reputācijas lieta” ir padziļināti skatīta tiesā. 2015. gadā toreizējais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītājs Aināra Dimants tiesā apstrīdēja Saeimas lēmumu par viņa atbrīvošanu no amata. Saeima pamatojās uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 59. panta trešās daļas 3. punktu un 56. panta trešo daļu (laba reputācija). Politiķi debatēs īpaši uzsvēra, ka padomes vadītājs zaudējis labu reputāciju, kā arī atsaucās uz Valsts kontroles revīzijas ziņojumā secināto, ka NEPLP nav efektīvi rīkojusies ar finanšu līdzekļiem. 

Administratīvā rajona tiesa atcēla Saeimas lēmumu. Pirmās tiesu instances spriedumā var izlasīt vērtējumu par reputāciju, par to diskutēts tiesas sēdē. Tiesa norādījusi, ka ģenerālklauzulas – labas reputācijas jēdziena – izpratne veidojas no tā, kā konkrētajā gadījumā šis jēdziens tiek piemērots praksē un kādi faktiskie apstākļi uz to tiek attiecināti. Labas reputācijas jēdzienu var piepildīt analīzes ceļā, izklāstot šī jēdziena izpratni (arī atkarībā no konteksta un valsts vērtību skalas kopumā) un minētā jēdziena sasaisti ar konkrētās lietas apstākļiem. Saeimas lēmumu pamatojošajos dokumentos šādas analīzes nav, konstatēja Administratīvā rajona tiesa.

Savukārt pēc tam (2016. gadā) Administratīvā apgabaltiesa vērtēja, ka padomes priekšsēdētājs, kā arī jebkuras citas iestādes vadītājs, rīkojoties prettiesiski, ne tikai grauj savu reputāciju, bet arī zaudē Saeimas, kura viņu iepriekš bija ievēlējusi padomes locekļa amatā, uzticību. 

Pēc diviem gadiem un pārsūdzībām Augstākā tiesa 2017. gada 22. septembra spriedumā atzina, ka A. Dimanta atbrīvošanas pamatā ir bijuši padomes darbā pieļauti tiesību normu pārkāpumi, nevis subjektīvi, politiski apsvērumi.

Tiesvedības laikā A. Dimants zaudēja padomes priekšsēdētāja amatu, taču palika amatā, kurā pirmās instances tiesa viņu bija atjaunojusi un Saeima ievēlējusi - par NEPLP locekli - līdz pat pilnvaru beigām 2017. gada februārī.

Uz LV portāla vaicāto, kādas ir viņa atziņas pēc šīs tiesvedības – vai sabiedrības un politiķu uzskats par reputāciju ļoti atšķiras –, Ainārs Dimants norādīja: “Mana galvenā atziņa šajā gadījumā reputācijas jēdziens likumā krietni jākonkretizē, proti, jādefinē kā profesionālā reputācija atbilstoši sabiedrisko mediju uzdevumu izpildei (kas jau ir Satversmes līmeņa jēdziens), jo neviens nav atcēlis arī sabiedriskā medija padomes un valdes krietna un rūpīga saimnieka pienākumus.

Tātad dažādu likumu dažādas normas ir jāinterpretē kontekstā. Man nav radusies pārliecība, ka Latvijas tiesas to pilnvērtīgi spēj, tādēļ arī reputācija konkrētāk jāformulē jau likumā. Lai nesanāk tā, ka jau ielas pāriešanu pie dzeltenās gaismas sāk kvalificēt kā tiesisko nihilismu un nevainojamas reputācijas zaudējumu, mēģinot pacelt valsts budžeta likumu hierarhijā pāri speciālajam likumam un pat Satversmes 100. pantam, kā tas notika manā gadījumā. Un ko darīs tad, ja, piemēram, padomes vai valdes loceklim būs divas mīļākās utt.?

Diemžēl pieredze rāda, ka pārāk plašas reputācijas interpretācijas iespējas tikai paver ceļu politiskai manipulācijai ar sabiedrisko mediju vadību un tātad arī apdraud sabiedrisko mediju neatkarību.”

Reputācija – kas sabiedrības acīs ir labi, kas slikti

Politoloģijas doktors Valts Kalniņš atzīst, ka labas reputācijas kritēriji bieži izraisa jautājumus un grūtības tāpēc, ka nepastāv – un droši vien jau īsti nevar pastāvēt – precīzi rakstiski kritēriji par to, kas ir vai nav laba reputācija. Tas ir vispārīgs priekšstats par konkrētu cilvēku, kāds par viņu radies šaurākā vai plašākā sabiedrībā.

Un acīmredzot laba reputācija vai pieņemama reputācija, vai izcila reputācija ir atkarīga no sabiedrības vērtībām un sociālajām normām, kas attiecas uz attiecīgo amatu. Tādēļ slikta reputācija nav atraujama no konteksta, kurā atrodas konkrētais cilvēks, par kura reputāciju ir runa.

Līdz ar to, kā spriež V. Kalniņš, mums jāskatās, kāds ir sabiedrības priekšstats par to, kas ir labi un kas ir slikti. Un tāpēc, kad vien rodas jautājums, vai cilvēkam ir laba reputācija, tas ir jautājums par to, ko mūsu sabiedrība uzskata par labu. Tas ir jautājums par sabiedrības vērtībām un sociālajām normām. Respektīvi, skats jāvērš nevis uz cilvēku, kura reputāciju mēs apspriežam, bet gan uz sabiedrību, ko mēs uzskatām par labu vai sliktu. Tad mēs redzam, vai šī cilvēka darbība atbilst šīm vērtībām un attiecīgajam amatam vēlamajām uzvedības, izturēšanās normām.

Reputācijas jautājumu formulā ielikt nevar. Kad ir runa par priekšstatiem, mēs katrreiz reputāciju varam noskaidrot, novērtēt pārdomu, analīzes un diskusijas ceļā. Ir gadījumi, kad reputāciju vērtē tiesā, bet jautājums par reputāciju pamatā ir sabiedrisks jautājums, sabiedriskā kārtā noskaidrojams jautājums, uzskata pētnieks.

Arī citi LV portāla iztaujātie eksperti minēja diskusijas situācijās, kad ir bijusi runa par kāda cilvēka virzīšanu augstākajiem valsts amatiem. Piemēram, vai var uzskatīt, ka nevainojama reputācija ir augsta valsts amata kandidātam, kuram ir bijušas vairākas laulības?

Profesore S. Lasmane, reputācijas jēdziena lietojamību attiecinot vairāk uz sabiedrisko attiecību jomu, bilda, ka to var arī speciāli konstruēt, lai cilvēku apmelotu, un tā ir liela nelietība: “Tas ir briesmīgi, ja cilvēku apmelo un viņš tāpēc zaudē savu amatu. Apgalvo, ka viņš iedragājis reputāciju, bet faktiski viņš ir prasti apmelots. Arī tā mēdz būt.”

Arī valsts pārvaldē reputācija ir aktuāla. Pirms kāda pieņemšanas amatā tiek prasīta pozitīva slava, un tā tiek gradēta dažādi: laba reputācija, nevainojama reputācija, tīra reputācija.

Pašreiz Saeimā izskatīšanā ir grozījumi likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu”, kura 17. panta pirmo daļu (“Par Valsts ieņēmumu dienesta ierēdni var būt persona, kura atbilst Valsts civildienesta likuma 7. pantā noteiktajām prasībām”) ierosināts papildināt ar nevainojamas reputācijas prasību. Saeimas Juridiskais birojs atzinumā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai ir norādījis, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija 2019. gada 5. jūnija sēdē nolēma, ka piedāvātais grozījums par izvirzāmo papildu prasību par nevainojamas reputācijas noteikšanu attiecībā uz VID ierēdņiem nav atbalstāms. Pēc komisijas domām, visiem valsts civildienesta ierēdņiem jāpiemēro vienādi kritēriji jautājumā par izvirzāmajām prasībām, līdz ar to normu par prasību ierēdņiem atbilst nevainojamai reputācijai varētu ietvert Valsts civildienesta likumā, vispirms šādu iespējamo likuma grozījumu pārrunājot plašāk.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU