Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Apzināti izplatītas nepatiesas, nomelnojošas ziņas un nepatiesi, aizskaroši apgalvojumi. Saskaroties ar šādām situācijām, ir pamats uzskatīt, ka notikusi neslavas celšana, personas goda aizskārums vai abi kopā.
LV portāla kolāža;
Designed by Freepik
Tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmē, kā arī starptautiskajos tiesību aktos. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12.pants noteic: "Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem."
Tiesībās un ētikā pastāv princips, ka gods un cieņa cilvēkam piemīt neatkarīgi no viņa personīgajām īpašībām un spējas to apzināties, un valstij tās jāaizsargā. Tādējādi šāda aizsardzība attiecināma uz jebkuru cilvēku, arī noziedzniekiem, morāli pagrimušiem indivīdiem, personām ar garīgās veselības traucējumiem un pat mirušajiem.
Atšķirība – aizvainojuma seku smagums
Neslavas celšana ir nepatiesas, personu nomelnojošas informācijas izplatīšana publiski – plašsaziņas līdzeklī, sapulcē, mītiņā u.tml. Savukārt goda aizskaršana vairāk attiecas uz apvainojumu, kurš var būt adresēts personai gan klātienē, gan neklātienē un parasti nav balstīts faktos, piemēram, pasakot, ka kāds cilvēks ir cūka, skaidro krimināltiesību speciālists un Saeimas Juridiskās komisijas loceklis Andrejs Judins.
Atšķirība starp goda aizskārumu un neslavas celšanu ir aizvainojuma seku smagumā. Proti, publiski izplatot nepamatotu informāciju, ka kāds cilvēks ir pedofils vai korumpants, tiek nodarīts kaitējums aizvainotās personas reputācijai, vainojot to noziegumā, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvi – radīt sarežģījumus profesionālajā karjerā un diskreditēt sabiedrības acīs kā iespējamu noziedznieku. Savukārt nosaucot kādu par cūku, katram ir skaidrs, ka cilvēks, kuram šāds epitets veltīts, nevar būt minētais dzīvnieks un tā ir tikai aizvainojoša nolamāšana, skaidro eksperts. Neslavas celšana pēc sava rakstura ir ievērojami kaitējošāka par goda un cieņas aizskārumu, jo tā tiek izdarīta apzināti un ar mērķi kaitēt personai, turklāt izpaužas publiski, ir uzzināma lielam cilvēku skaitam. Personas goda un cieņas aizskaršana ir cieši saistīta ar neslavas celšanu, jo tā aizskar personas godu un cieņu, atzīst A.Judins.
Gan krimināltiesiskā, gan civiltiesiskā kārtībā
Ir valstis, kurās goda un cieņas aizskārumus, ieskaitot neslavas celšanu masu medijos, risina tikai civiltiesiskā kārtībā, un ir valstis, kurās tie tiek aizsargāti ar krimināltiesiskiem līdzekļiem. Latvijas tiesību aktos kriminālatbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu bija paredzēta līdz 2009.gadam, kad Saeima, pamatojot to ar nepieciešamību novērst tiesību normu dublēšanos krimināltiesībās un civiltiesībās attiecībā uz personas goda aizsardzību, pieņēma grozījumus Krimināllikumā (KL) saglabājot tikai vienu – 157.pantu. Tā pirmā daļa "par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski" paredz piespiedu darbu vai naudas sodu. Minētā panta otrā daļa "par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī" nosaka īslaicīgu (uz laiku no 15 dienām līdz trim mēnešiem) brīvības atņemšanu, piespiedu darbu, vai naudas sodu.
Savukārt Civillikuma (CL) 2352.1 pants paredz: "Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa." Tāpat minētais CL pants paredz: "Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija), kuras apmēru nosaka tiesa."
"Tiesībās un ētikā pastāv princips, ka gods un cieņa cilvēkam piemīt neatkarīgi no viņa personīgajām īpašībām."
Ar minētajiem grozījumiem, kā pēc to pieņemšanas atzinumā Saeimai norādīja Tieslietu ministrija, "Krimināllikumā ir viennozīmīgi nodalīts, kad goda un cieņas aizskaršana ir ar mazāku un kad ar lielāku kaitējumu, t.i., ja tai nav neslavas celšanas rakstura, tad šāda konflikta izšķiršana tiek risināta civiltiesiski, bet kad ir notikusi apzināta un publiska neslavas celšana, tad par to paredzēta ir kriminālatbildība".
Faktiski personas goda un cieņas aizsardzība pašlaik ir paredzēta gan krimināltiesiskā, gan civiltiesiskā kārtībā, un persona var izvēlēties, kādā kārtībā aizstāvēt savas tiesības, skaidro A.Judins. Nereti aizvainotais cilvēks izvēlas aizstāvēt savas tiesības krimināltiesiskā kārtā tikai tādēļ, lai pret personu, kuru viņš vaino goda un cieņas aizskaršanā, tiktu sākts kriminālprocess. Lai to sāktu, apsūdzības cēlājam jāvēršas policijā vai prokuratūrā ar iesniegumu, taču jārēķinās, ka, nesaskatot pamatu kriminālprocesa uzsākšanai, tās šādu prasību noraidīs.
Svarīgākais kritērijs - nodoms
Personas goda un cieņas aizskaršana, kā arī neslavas celšana lielākoties ir saistītas ar šķietamā vai reālā tiesību pārkāpuma publiskošanu plašsaziņas līdzekļos - presē, televīzijā, radio, interneta vietnē – un nereti izvēršas par konfliktu starp tiesībām uz vārda brīvību un personas goda aizsardzību. Tomēr vārda brīvībai, lai pasargātu personas godu un cieņu, ir noteikti ierobežojumi, kurus paredz arī Satversmes 116.pants. To pārkāpšanu vērtē tiesa. Svarīgākais kritērijs ir goda aizskārēja nodoma, motivācijas konstatēšana, jo prakse liecina, ka goda aizskaršana un neslavas celšana var būt gan tīša, gan netīša. Sodāms, kā to paredzējis arī likumdevējs, ir nodoms radīt kaitējumu personai, izplatot par to nepatiesu, apmelojošu informāciju.
Saskaņā ar likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" tiem "aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu", un par publicējamo materiālu saturu atbild galvenais redaktors. Tiesu praksē bijuši gadījumi, kad tiesneši lemj par kriminālprocesa uzsākšanu, saucot pie atbildības masu informācijas līdzekļu redaktorus, apsūdzot viņus neslavas celšanā, kas izdarīta, publiskojot citu autoru tekstus, kuri satur nepatiesu, citas personas apkaunojošu informāciju. Tomēr pie kriminālatbildības redaktors būtu saucams tikai tad, ja viņš apzinājies publiskotās informācijas nepatiesumu, jo pretējā gadījumā redaktora darbībās iztrūkst obligāta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme - subjektīvā puse, uzskata A.Judins. Eksperts norāda: par publikāciju saturu atbild to autori, un tieši viņi var tikt saukti pie kriminālatbildības par neslavas celšanu, ja tīši iesnieguši redakcijai nepatiesu, citu personu apmelojošu informāciju.
Robežšķirtne – aicinājums uz vardarbību
Asi izteikumi par kādu negodīgu personu, uzņēmumu vai organizāciju masu informācijas līdzeklī arī ir veids, kā vērst uzmanību uz indivīdu un sabiedrības interesēm kaitējošām negācijām, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne. Laba mediju prakse, publicējot šādu informāciju, ir raudzīties, lai tā nav pašmērķīga, sagrozīta, izrauta no konteksta un nepārsniedz robežas, aiz kuras sākas aicināšana uz vardarbību un citas ar likumu aizliegtās naida izpausmes.
No Eiropas Cilvēktiesību tiesas pēdējā gada laikā pieņemtajiem spriedumiem, vērtējot interneta mediju atbildību saistībā ar tajos publiskotajiem lasītāju komentāriem, izriet, ka Eiropā atzītie vārda brīvības principi pieļauj asu, aizskarošu un pat vulgāru kādas fiziskas vai juridiskas personas kritiku, taču robežšķirtne, aiz kuras iestājas mediju un autoru atbildība, ir aicinājums uz vardarbību, naida runa.
"Nosaucot kādu par cūku, katram ir skaidrs, ka cilvēks, kuram šāds epitets veltīts, nevar būt minētais dzīvnieks."
Civilprocesa likums paredz noteiktu procedūru, kādā veidā personai, kura uzskata, ka ir publiski apvainota, iespējams vērsties tiesībsargājošajās instancēs, lai atrastu apvainotāju, kas slēpjas aiz interneta pseidonīma jeb "nika". Vispirms aizskartā persona iesniedz tiesā pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu un visu pieejamo informācija par apvainojuma izteicēju – pseidonīmu, interneta vietnes adresi, kurā publicēts apvainojums, un, ja tas pieejams, ekrānšāviņu, kurā redzams aizvainojošais izteikums. Ja tiesa konstatēs, ka ir noticis tiesību aizskārums, no interneta vietnes uzturētāja tiks pieprasīta apvainotāja IP adrese, pēc kuras iespējams noskaidrot viņa personību. Kad tas izdarīts, aizskartā persona ceļ prasību jau pret konkrēto aizskārēju, piemēram, par morālā kaitējuma atlīdzināšanu par aizskarto godu un cieņu.
Otra iespēja, saskatot pāridarījumā neslavas celšanas vai, piemēram, aicinājuma uz vardarbību pazīmes, ir celt kriminālprasību pret aizvainotāju. Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja nav saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona saistībā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj īstenot savas tiesības.
Mediju regulējums - nesakārtots
Masu informācijas līdzekļi saskaņā ar likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" ir "avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, kas paredzēti publiskai izplatīšanai". Tomēr tā dēvētos sociālos tīklus, kā arī Latvijas interneta portālus, kuru darbība faktiski atbilst masu informācijas līdzekļa definējumam, minētais likums par tādiem neatzīst automātiski, bet tikai tad, ja tīmekļa vietnes brīvprātīgi reģistrējušās kā mediji. Šādu soli spēruši vien nedaudzi portāli, norāda A.Rožukalne. Iespējamais iemels – konkurences cīņā par auditoriju iesaistītie interneta mediji ir ieinteresēti, lai kriminālatbildība par neslavas celšanu gultos tikai uz tradicionālajiem masu informācijas līdzekļiem – presi, televīziju, radio. Līdztekus tam interneta vietnes vēlas saglabāt savai auditorijai komentēšanas iespēju, jo katrs klikšķis vairo vietnes vērtību reklāmdevēju acīs.
"Eiropā atzītie vārda brīvības principi pieļauj aizskarošu un pat vulgāru kritiku, taču robežšķirtne, aiz kuras iestājas mediju un autoru atbildība, ir aicinājums uz vardarbību."
Kopumā interneta mediju darbības regulējums Latvijā ir raksturojams kā juceklīgs, jo "Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums" interneta portālus ļauj uzskatīt par elektroniskajiem medijiem, bet galvenais nozari regulējošais likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" piedāvā brīvu reģistrācijas izvēli, skaidro A.Rožukalne, norādot: interneta mediju regulējumā Eiropas Savienībā vērojama tendence tos arvien vairāk pielīdzināt tradicionālajiem, ieskaitot atbildību par mediju saturu. Eksperte atzīst: attiecībā uz personu godu un cieņu virtuālā mediju vide ir tikpat reāla kā tradicionālā, jo abās "tiek gan nodarīts kaitējums, gan gūts labums". Latvijā par goda aizskārumu medijos esot vien daži tiesas spriedumi gadā, kas izskaidrojams ar ilgo un grūto tiesāšanās procesu. Savukārt, piemēram, Lielbritānijā, kur šādas tiesvedības noris daudz ātrāk, ik gadu spriedumu ir simtiem un cilvēki labi apguvuši savu tiesību aizsardzību pret goda aizskārumiem.
Der zināt
Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" nosaka:
