Tiesības saņemt informāciju ir garantētas Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa un ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Šīs tiesības detalizētāk reglamentētas Informācijas atklātības likumā, kas nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersona ir tiesīga iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Jebkurš sabiedrības loceklis var vērsties iestādē ar informācijas pieprasījumu, un parasti šādi pieprasījumi ir saistīti ar iestādes darbību. Informācijas atklātības likums attiecas uz gadījumiem, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt datus, no kuriem kaut kas tiek uzzināts.[1] Ar “iestādi” Informācijas atklātības likumā ir jāsaprot gan ikviena iestāde atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, gan ikviena persona, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, ja šī persona informācijas apritē ir saistīta ar attiecīgo funkciju un uzdevumu izpildi[2]. Lai secinātu, ka institūcija ir uzskatāma par iestādi Informācijas atklātības likuma 1. panta 4. punkta izpratnē, jākonstatē tās saistība ar pārvaldes funkciju un uzdevumu īstenošanu[3].

Atbilstoši Politisko partiju likuma 2. panta pirmajai daļai partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību domju (padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Savukārt atbilstoši minētā likuma 3. pantam un 7. panta trešajai daļai partijai ir juridiskās personas statuss. Partijām aizliegts pildīt valsts pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Tātad var secināt, ka politiskā partija nav uzskatāma par iestādi Informācijas atklātības likuma 1. panta 4. punkta izpratnē, jo tā nav saistīta ar pārvaldes funkciju un uzdevumu īstenošanu. Līdz ar to uz politiskajām partijām nav attiecināms Informācijas atklātības likumā paredzētais.

Arī Politisko partiju likumā un Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā nav paredzēts pienākums politiskajai partijai atbildēt uz ārpus organizācijas esošas fiziskas personas iesniegumiem ar informācijas pieprasījumiem, ja vien informācijas sniegšanas pienākums neizriet no normatīvajiem aktiem. Politiskās partijas savstarpējā komunikācija ar fiziskām personām ir atstāta partijas politiskās atbildības ziņā.  

Atbilstoši Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumam valsts budžeta finansējumu saņēmusī politiskā partija to izmanto savas politiskās un saimnieciskās darbības nodrošināšanai un ir tiesīga (nav pienākuma) to izlietot šādām mērķu grupām: 

1) politiskās partijas biroja un darbinieku uzturēšanai;

2) politiskās partijas darbības saturiskai nodrošināšanai (piemēram, semināriem, kongresiem, konferencēm, pētniecības darbiem, aptaujām, jauniešu organizācijas pasākumiem, konsultācijām);

3) politiskās partijas komunikācijai ar sabiedrību, tostarp politiskajai aģitācijai. 

Tātad katras politiskās partijas komunikācijas kvalitāte ir atkarīga no partijai pieejamajiem resursiem (finansēm, darbu veicējiem utt.) šim mērķim.

Politiskās partijas darbību atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei uzrauga un kontrolē Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Valsts ieņēmumu dienests, partiju reģistra iestāde, prokurors, valsts drošības iestādes, kā arī citas likumā noteiktās iestādes, kas savas kompetences ietvaros pieprasa nepieciešamo informāciju, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā publisko informāciju sabiedrības vajadzībām, vērtē partijas darbības atbilstību likumiem u. c. Piemēram, ikvienai personai atbilstoši Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 9. panta otrajai daļai ir tiesības vērsties Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā un attiecīgajā politiskajā partijā, lai iepazītos ar politisko organizāciju (partiju) gada pārskatiem un deklarācijām.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 26. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-40/2019 6. punkts; 2019. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-801/2019 5. punkts; 2017. gada 20. janvāra lēmuma lietā Nr. SKA-172/2017 6. punkts.

[2] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 18. februāra lēmums lietā Nr. SKA-690/2021.

[3] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. SKA-14/2015 (A420511712) 5. punkts; 2017. gada 15. jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-759/2017 6.–9. punkts.