Pārmaiņu vilnis, kas vispirms būtiski ietekmēs tieši ražotājus un sola ieguvumus patērētājiem, sakņojas Eiropas Zaļajā kursā un Aprites ekonomikas rīcības plānā. Tas ir stabils un nemainīgs dokuments, tāpēc gandrīz nav šaubu par to, ka pat priekšlikumi, par kuriem šobrīd vēl tiek diskutēts, materializēsies. Tas ir laika jautājums.
Taču apritīguma principa iedzīvināšana praksē nav tikai stāsts par vidi, klimatu un ilgtspēju. Tas ir arī stāsts par ES atkarības mazināšanu no dažādu izejvielu importa.
Tāpēc atkritumu apsaimniekotāju loma kļūst nozīmīga tieši spējā nodrošināt kvalitatīvu šķirošanu, pārstrādi vai resursu sagatavošanu pārstrādei un pašu pārstrādi.
Pērn Eiropas Komisija (EK) publicēja izmaiņu priekšlikumus Atkritumu direktīvā, fokusējoties uz divām nozarēm, kurās ir gan augsts izejvielu patēriņš, gan emisijas, un tās ir pārtika un tekstils. Dokuments joprojām tiek izskatīts, februāra sākumā ir publicēts Eiropas Parlamenta ierosināto labojumu pārskata melnraksts, un kopumā tas atspoguļo minēto paradigmas maiņu – no cīņas ar sekām uz proaktīvu atkritumu apjoma un pirmreizējo izejvielu patēriņa samazināšanu, kā arī uz dažādu noteikumu, tostarp ražotāju atbildības sistēmu, harmonizāciju. Vēl vairāk – jau tagad tiek nostiprināts virziens, ka atkritumi maksimāli jāpārstrādā Eiropas Savienībā.
Tekstila nozarē pāreju uz pastiprinātu prevenciju, kas nozīmē stingrāku prasību izvirzīšanu dizaineriem un ražotājiem, ir stimulējis “ātrās modes” uzvaras gājiens.
EK sadarbībā ar Kopīgo pētniecības centru (Joint Research Centre) izpētījusi, ka pašlaik aptuveni 78% no izmestā tekstila (apģērbs, apavi, mājas un tehniskais tekstils) tiek sadedzināti vai – vēl sliktāk – noglabāti poligonā, kas ir tieši pretēji atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai. No atlikušajiem tekstila atkritumiem 32% pārstrādā vai 8% atkārtoti izmanto ES, ārpus ES pārstrādā 20% un atkārtoti izmanto 38% atkritumu.
Sava loģika tam ir, jo pieeja “piesārņotājs maksā” ir cīņa ar sekām un nemaina to, ka produkts ir lēts, nekvalitatīvs, turklāt ātri nolietojas un nonāk atkritumos.
Tas nenozīmē, ka ražotāju atbildības sistēmu nevajag; to vajag, taču tā pati par sevi nesamazinās atkritumu apjomu, kas ir ES galvenais mērķis.
Ilgtspējīgu produktu ekodizaina regula un citas izmaiņas
Šajā kontekstā nevar nepieminēt Ilgtspējīgu produktu ekodizaina regulu, kuras mērķis ir paildzināt dažādu produktu dzīves ciklu.
Pagājušā gada nogalē ES institūcijas panāca provizorisku vienošanos par to, un tagad tiesību akts turpina gaitu uz apstiprinājumu. Sagaidāms, ka, balstoties uz šo normatīvu, līdz 2030. gadam tiks izdoti vēl 30 tiesību akti, kas būs attiecināti jau uz konkrētām produktu grupām.
Skaidrs ir viens – ietekme uz ražotājiem būs nozīmīga, jo mainīsies visi dizaina principi. Es pat teiktu, ka uzņēmējiem jau laikus būtu jāiepazīstas ar šo dokumentu, lai aplēstu tā ietekmi uz savu biznesu.
Izmaiņas ražotājiem varētu ieviest arī EK gatavotie labojumi tekstila marķējumā, jo arī šī regula pašlaik tiek pārskatīta. Līdz šī gada 15. aprīlim vēl notiek publiskā apspriešana, kurā var iesaistīties. Ar izmaiņu priekšlikumiem EK plāno nākt klajā šī gada pēdējā ceturksnī.
Plānotās izmaiņas ieviesīs specifikācijas gan fiziskai, gan digitālai tekstilizstrādājumu marķēšanai. Zīmolu marķēšanas praksei būs jākļūst visaptverošākai un standartizētākai, lai precīzu informāciju par tekstilizstrādājumu sastāvu, izcelsmi un turpmāku rīcību ar tiem varētu iegūt gan patērētāji, gan atkritumu apsaimniekotāji un pārstrādātāji.
Modes un tekstila zīmoliem ir jāgatavojas marķēšanas procedūru pielāgošanai, lai tās atbilstu šiem jaunajiem noteikumiem.
Atkritumu direktīvas izmaiņu priekšlikumu pamatā EK piedāvā harmonizēt noteiktus atkritumu pārstrādes elementus (piemēram, definīcijas, izmērāmi kvantitatīvie un kvalitatīvie mērķi kontekstā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un principu “piesārņotājs maksā” un atskaišu prasības). Tāpat EK cer, ka, harmonizējot ražotāju atbildības sistēmas, samazināsies arī finanšu plaisa un birokrātiskās barjeras.
Līdzīga konkrētu izmērāmu sasniedzamo mērķu definēšana ES līmenī tiek piedāvāta pārtikas atkritumu samazināšanai, jo arī šajā jomā dalībvalstīm ir dažāda pieeja un sekmes, kaut gan visas ir apņēmušās līdz 2030. gadam samazināt izmestās pārtikas apjomu.
Starp citu, 2020. gadā ES pārtikas izmešana radīja 58,5 miljonus tonnu atkritumu.
Teorētiski šāda apjoma pārtikas tirgus vērtība tiek lēsta ap 132 miljardiem eiro, tā savākšanas un apsaimniekošanas izmaksas – ap 9,3 miljardiem eiro.
Taču šīs visas plānotās un apspriestās izmaiņas nav signāls tikai atkritumu apsaimniekošanas nozarei vai ražotājiem, tas ir arī signāls dalībvalstīm, ka nepieciešams sasniegt reālus un kvalitatīvus rezultātus. Iespējams, tas nozīmēs arī nacionālo likumu un rīcības noteikumu pārskatīšanu, taču es ļoti ceru, ka visa atbildība par kvalitāti un mērķu sasniegšanu netiks pārlikta tikai uz uzņēmēju pleciem.
Man kā vides pakalpojumu nozares pārstāvim šķiet sevišķi būtiski sekot līdzi tam, kurā virzienā pūš “ES vēji”, jo tas ļauj laikus pārdomāt rīcības scenārijus. Neieslīgstot detaļās, ir skaidrs, ka kvalitātes latiņa tiks celta. Tas nozīmē, ka arī cilvēkiem būs jāsaņemas un jāšķiro, turklāt jāšķiro kvalitatīvāk. Arī valstij būtu jānāk pretī ar instrumentiem, kā motivēt cilvēkus.
