Kriminālsods ar sabiedrisko darbu uz 100 stundām un valsts labā piedzīta kaitējuma kompensācija 23 650 eiro – tāds ir notiesājošais tiesas spriedums par nelikumīgu dižkoka nozāģēšanu. Sods par pretlikumīgu dižkoka nozāģēšanu vai bojāšanu ir bargs, tāpēc ikvienam zemes īpašniekam būtu jāzina, ka viņš ir atbildīgs par dabas vērtībām savā īpašumā, tostarp dižkokiem. Turklāt nav nozīmes tam, vai koki ir reģistrēti dižkoka statusā. Galvenais kritērijs – vai tie ir sasnieguši noteiktu apkārtmēru vai augstumu.
Senāta Krimināllietu departaments 27. martā atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, un lietā par dižkoka nozāģēšanu Nr. SKK-205/2024 (11250041020) stājās spēkā notiesājošs spriedums, kurā apsūdzētais ir atzīts par vainīgu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas iznīcināšanā, radot būtisku kaitējumu.
Kļava, ko apsūdzētais nelikumīgi bija nozāģējis savā īpašumā, nebija atzīta par dižkoku, taču tā bija sasniegusi aizsargājama koka – dižkoka – izmēru un būtu tikusi reģistrēta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”.
Sabiedrībā ir izskanējuši arī vairāki citi gadījumi par nelikumīgi nocirstiem dižkokiem. Skaļākais pēdējo gadu dižkoka nociršanas gadījums notika 2022. gadā Mārupē, kur nozāģēja dižkoku – vairāk nekā 100 gadu vecu valsts nozīmes aizsargājamu dižozolu. Lietā 2023. gadā pirmās instances tiesa lēma, ka uzbūvētā divstāvu vairāku dzīvokļu ēka pie nozāģētā dižozola būs jānojauc, tādējādi radot dabas nozarē nozīmīgu precedentu, kad dabas un sabiedrības intereses prevalē pār materiālajām vērtībām, akcentē DAP Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vecākā komunikācijas speciāliste Ilze Reinika.
Dižkoks kā dabas piemineklis ir viena no īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijām – to aizsargā likums “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”.
Likuma 6. panta pirmajā daļā teikts, ka dabas pieminekļi ir atsevišķi, savrupi dabas veidojumi: aizsargājamie koki, dendroloģiskie stādījumi, alejas, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība.
Dižkokiem Latvijā ir arī liela ainaviska vērtība, turklāt tajos bieži mīt retas un aizsargājamas putnu, kukaiņu, piepju, ķērpju un sūnu sugas. Līdz ar to dižkoku apzināšana var palīdzēt šo sugu izpētē un aizsardzībā, skaidro I. Reinika.
Neatkarīgi no tā, vai kokam ir piešķirts dižkoka statuss, ja tas ir sasniedzis dižkoka izmēru/augstumu, tad uz to attiecas visas dižkokam noteiktās aizsardzības prasības. Proti, ja dižkoks tiktu nozāģēts, piemēram, nezināšanas dēļ, tad īpašniekam par to tāpat būtu jāuzņemas atbildība.
Dižkoku nosaka divi raksturlielumi – apkārtmērs un augstums.
Visvienkāršāk ir izmērīt koka apkārtmēru. Precīzus mērus iegūst, mērot 1,3 metru augstumā no koka stumbra sākuma jeb aptuveni pieauguša cilvēka krūšu augstumā. Pamācība, kā mērīt dižkoku, ir pieejama DAP izveidotajā “Dižkoka uzmērīšanas pamācībā”.
Dižkoku mēri katrai koku sugai atšķiras. Tos nosaka Ministru kabineta noteikumu Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 2. pielikums.
Ja apkārtmērs atbilst konkrētās koka sugas dižkoka kritērijiem, tad par dižkoku jāziņo DAP dižkoku dižošanās vietnes sadaļā “Aizpildi anketu”.
Otrs dižkoka noteikšanas kritērijs ir koka augstums. Ja vizuāli koks ir ļoti ražens augstumā, tad arī, iespējams, tas atbilst dižkoka statusam. Ministru kabineta noteikumu Nr. 264 2. pielikumā ir atrodami arī konkrēti koku sugu augstumi.
Noteikumos kopumā apkopoti 54 dažādi aizsargājamie koki – vietējo un citzemju sugu dižkoki (pēc apkārtmēra vai augstuma). Ikviena no šīm sugām Latvijā uzskatāma par dižkokiem, kad sasniegti noteikumos minētie parametri.
Ņemot vērā to, ka koki ir dzīvi organismi, kas aug un atmirst, dižkoku skaits ir mainīgs. Šobrīd apzināti ap 15 000 dižkoku, tomēr patiesais aizsargājamo koku skaits ir daudz lielāks.
Ne visi dižkoki ir reģistrēti DAP uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” un marķēti ar ozollapiņas zīmi.
Pēdējos gados plaši izskanējušie dižkoku ciršanas gadījumi ir palielinājuši sabiedrības modrību, veicinot papildu interesi par līdzās esošajiem dižkokiem, norāda DAP pārstāve. Pērn atklāts 1441 jauns valsts nozīmes dižkoks. Lielāko daļu no tiem atraduši un uzmērījuši DAP valsts vides inspektori, taču pārvalde uzteic arī sabiedrību, kas aktīvi ziņo par Latvijā vēl neatklātajiem dižkokiem visos reģionos un novados.
“Koka apzināšana dod pašam īpašniekam zināšanas par savām dabas bagātībām. Ja koks reģistrēts arī datubāzē, tad to vieglāk atpazīt, piemēram, situācijās, kad jāsaņem kāda atļauja vai kaut kas cits,” skaidro I. Reinika. “Taču koka nereģistrēšana neatceļ īpašnieka pienākumu to saudzēt, ievērojot visas noteiktās normas.”
Visdižākie koki Latvijā ir parastie ozoli (38% no kopējā dižkoku skaita), parastā priede (23%) un parastā liepa (11%). Šobrīd visvairāk dižkoku konstatēts Vidzemē (5161), bet dižkoki aug arī Kurzemē (3 823), Latgalē (3037) un Pierīgā (2741).
Kaives ozols joprojām ir resnākais koks Latvijā.
Likums noteic, ka zemes īpašnieks ir atbildīgs par dabas vērtībām savā īpašumā, tostarp dižkokiem. Līdz ar to īpašniekam ir svarīgi zināt, kuri koki viņa īpašumā atbilst dižkoka statusam.
Koki aug visu laiku, līdz ar to īpašnieka pienākums ir pašam apzināt savu īpašumu. Dižkoka statusu nenosaka oficiāls koka statuss, zīme un parādīšanās datubāzē, bet likums sargā kokus, kas sasnieguši dižu (noteiktu) apkārtmēru vai augstumu, skaidro I. Reinika.
“Ja cilvēki, zemes īpašnieks vai jebkurš cits redz koku, kurš, viņaprāt, ir gana resns un, iespējams, atbilst dižkoka izmēram, kas noteikts Ministru kabineta noteikumu Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 2. pielikumā, tad aicinām pārbaudīt dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”, vai tas jau nav reģistrēts dižkoks. Ja nav, tad ziņot DAP,” aicina I. Reinika.
Par iespējamo dižkoku DAP var informēt ikviens cilvēks, tam nav jābūt īpašniekam.
Pēc tam, kad DAP ir saņēmusi dižkoka pieteikšanas anketu, DAP inspektors koku vēlreiz apseko dabā, pārmēra to un pieņem gala atzinumu. Ja koks atbilst dižkoka statusam, tad par to tiek izdarīta atzīme sistēmā “Ozols”, kokam piestiprināta īpaša zīme un informēts īpašnieks.
Taču jāņem vērā, ka nereti dižkoku zīmes pēc to piestiprināšanas norauj cilvēki vai dabas stihijas, līdz ar to tikai uz zīmītes klātbūtni vien nevar paļauties, piebilst DAP pārstāve, vēlreiz atgādinot: dižkoka statusu nosaka nevis fiziska atzīmēšana ar īpašo zīmi vai reģistrēšanā sistēmā, bet gan koka apkārtmērs un augstums.
Kas notiek tad, ja dižkokam vētrā nolūzuši zari vai tie ir nokaltuši?
Jebkurā gadījumā, lai nocirstu dižkoku vai novāktu nolūzušu, izgāztu dižkoku, zemes īpašniekam ir jālūdz DAP atļauja.
Ja nepieciešama sauso zaru izzāģēšana vai citi kopšanas pasākumi, tad tas jādara zinošiem cilvēkiem – sertificētiem kokkopjiem jeb arboristiem, lai novērstu situācijas, kad neprasmīgas rīcības dēļ dižkoks tiek bojāts.
Lai mazinātu apdraudējumu un zaudējumus, ko var radīt pastiprināts vējš, būtu laikus jāparūpējas par savas teritorijas drošību – jāapseko koki un jānovērtē to stāvoklis.
Ja ir bažas par koku stāvokli vai apdraudējumu mežā vai ārpus tā, tad ikviens var vērsties pēc padoma pie arboristiem.
Likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 45. panta trešā daļa noteic, ka par aizsargājamo koku un aizsargājamās alejās un aizsargājamos dendroloģiskos stādījumos augošu koku patvaļīgu ciršanu vai bojāšanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai no 28 līdz 140 (140–700 eiro, viena vienība ir 5 eiro) naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no 56 līdz 280 naudas soda vienībām (280–1400 eiro).
Ministru kabineta noteikumi Nr. 511 “Dabas pieminekļiem nodarītā kaitējuma novērtēšanas un sanācijas pasākumu izmaksu aprēķināšanas kārtība” nosaka kārtību, kādā novērtējams dabas pieminekļiem nodarītais kaitējums un aprēķināmas sanācijas pasākumu izmaksas.
Piemēram, nodarītais kaitējums tiek aprēķināts 55 minimālo mēneša darba algu apmērā, ja dabas piemineklis ticis pilnībā iznīcināts (piemēram, dižkoks nocirsts). 2024. gadā tas būtu 700 x 55 = 38 500 eiro.
Ja ar dižkoka bojāšanu vai iznīcināšanu ir radīts būtisks kaitējums, tad par to saskaņā ar Krimināllikuma 114. pantu iestājas kriminālatbildība ar iespējamo sodu – brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai probācijas uzraudzību, vai sabiedrisko darbu, vai naudas sodu –, ko precīzi nosaka tiesa.
