Kā vērtējat līdz šim valdības īstenoto tautsaimniecības un iedzīvotāju sociālās aizsardzības programmu Covid-19 krīzē? Vai tā atbilst ekonomiskajai situācijai? Cik izlēmīgi un ekonomiski pamatoti rīkojas valdība, lai pārvarētu krīzi?
Šajā krīzē epidemiologiem un medicīnas darbiniekiem varam likt augstāko vērtējumu. Viņi ir nosargājuši sabiedrību no plašas vīrusa izplatības. Tas palīdzēs arī ekonomikai.
Svarīga ir arī valdības rīcība. Pasākumi tiek īstenoti, ieklausoties ekspertu padomos, bet atbalsta pasākumi iedzīvotājiem un uzņēmumiem tika gan laikus iedarbināti, gan pielāgoti un pilnveidoti atbilstoši situācijas attīstībai. Valdības darbu kopumā vērtēju labi, tā reaģē operatīvi un adekvāti, ieklausās idejās.
Šī ir unikāla krīze, nevienam nav ne pieredzes, ne pareizās receptes. Tāpēc ar pirmo šāvienu, protams, neviens desmitniekā netrāpa. Krīze ir krīze, un kļūdas ik pa brīdim tiek pieļautas, bet ir svarīgi, lai dodamies pareizajā virzienā. Ekonomikai šie ierobežojumi daudzos gadījumos ir bijuši sāpīgi, bet tajā pašā laikā daudzi uzņēmumi ir turpinājuši strādāt, tie nebija jāslēdz.
Esat teicis, ka pašlaik būtiska ir solidaritāte un sadarbība. Svarīgi, lai privātais bizness ir ārpus ēnu ekonomikas, bet valsts pārvalde vairāk uzticas uzņēmējiem. Kāda situācija ir izveidojusies, vai valda solidaritāte un sadarbība?
Līdz ideālai situācijai ir ļoti tālu, būtiski – lai mēs kā sabiedrība varam ar vēsu prātu šo krīzi izvērtēt, tā pēc būtības no ekonomiskā viedokļa mums ir pieaugušu cilvēku krīze.
Iepriekšējā krīzē Latvijai naudas nebija, vajadzēja aizņemties ar striktiem nosacījumiem: bija jādara tas, ko aizdevēji liek. Šobrīd, ņemot vērā, ka iepriekšējos gados fiskālā disciplīna ir bijusi diezgan adekvāta, esam eirozonas valsts un ekonomiskā politika agrāk nav radījusi milzīgas problēmas, bijām diezgan veselīgi un paši ar savu naudu, kad krīze sākās. Jā, nauda ir aizņemta, bet to varam aizņemties, kad un kā mums vajag. Līdz ar to lēmums mūsu pusē ir kā pieaugušiem cilvēkiem. Savs naudas maks mums ir, un jāsaprot, kā šo naudu pēc iespējas labāk tērēt. Līdz ar to ir iespēja vairāk izprast savstarpējo solidaritāti. Sadarbojoties privātajam un sabiedriskajam sektoram, iedzīvotājiem, uzņēmumiem un valdībai, risinājumi un lēmumi var būt krietni tālredzīgāki.
Solidaritātē redzam ļoti dažādus elementus, piemēram, kad cilvēki zaudēja darbu, valdība nodemonstrēja, ka bez iztikas līdzekļiem nevienu neatstās. Bet solidaritāte jāizrāda arī iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas saņem šo atbalstu. Un te skaidri parādās ēnu ekonomikas jautājums. Ja grib saņemt valsts atbalstu, tad būt ēnu ekonomikā nebūt nav pareiza izvēle. Valstij ir nepieciešama nauda, lai palīdzētu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, tāpēc ir jāmaksā nodokļi. Savstarpēja izpratne ir ļoti svarīga.
Solidaritāte nenozīmē, ka visu laiku tiks balstītas kādas sabiedrības grupas, tā nav mūžīga pabalstu sistēma. Ja maksā dīkstāves pabalstu, bet uzņēmums no krīzes neatgūstas, darbinieki tiek atlaisti un saņem bezdarbnieka pabalstu. Valsts uzdevums ir cilvēkus apmācīt, lai viņi pēc iespējas ātrāk atgrieztos darba tirgū un nodrošinātu sev adekvātu ienākumu līmeni.
Esat teicis, ka dīkstāves pabalsti būtu jāmaksā arī pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Nebūs tā, ka pēc ārkārtējās situācijas beigām ekonomika uzreiz atgriezīsies tajās pozīcijās, kur tā bija pirms pandēmija sākuma. Dažas nozares atgūsies ātri. Ir arī nozares, kas neko nav izjutušas, tikai pārgājušas uz attālināto darbu. Taču ļoti cieš pakalpojumu sektors, tūrisms. Līdz ar to krīzes ietekme uz dažādām jomām ir ļoti nevienmērīga, un arī atgūšanās būs ļoti nevienmērīga ne tikai Latvijā, bet arī globāli. Jau tagad redzam: Covid-19 krīzes vilnis Eiropā ir mazinājies, bet uzplaucis Latīņamerikā. Tie uzņēmumi, kas strādā ar Latīņameriku, tikai tagad sāk just lielās nepatikšanas. Tie ir savienotie trauki: ja vienā vai otrā vietā kaut kas mainās, būtiski tiek ietekmēta arī Latvija.
Beidzoties epidemioloģiskai krīzei, nebeigsies ekonomiskā krīze. Atbalsta mehānismiem ir jābūt pieskaņotiem situācijai tautsaimniecībā, kas nozīmē – atbalsta instrumenti mainīsies, un tie būs ļoti dažādi laikā: cits beigsies ātrāk, cits vēlāk.
Cik ilgi būs vajadzīgi atbalsta mehānismi? Sabiedrībai jāiemācās ar vīrusu sadzīvot, proti, mazgāt rokas, ievērot distanci, vairāk strādāt attālināti, kamēr nebūs ieviesta vakcīna. No ekonomiskās politikas viedokļa pēc iespējas ir jāmazina vīrusa ietekme uz tautsaimniecību, lai ekonomiskā krīze nav dziļa un ilga, lai tā nesasniedz finanšu sektoru. Ja tas neizdosies, nepatikšanas būs krietni lielākas – augsts bezdarba līmenis, lielāks ienākumu kritums. Pašreiz ir labas iespējas mazināt krīzes ilgumu ar valsts atbalstu un neļaut tam aizvelties pasaules mērogā līdz finanšu krīzei. Tas ir monetārās atbalsta politikas mērķis – padarīt krīzi īsāku un seklāku.
Kurš krīzes attīstības scenārijs sagaida Latviju: L, V vai U?
Tas būs atkarīgs nevis no Latvijas, bet gan no pasaules notikumiem, jo esam maza un atvērta ekonomika. Ticamākais scenārijs ir šāds: līdz ar ierobežojumu atcelšanu ekonomiskā izaugsme atsāksies, un gada otrajā pusē redzēsim nelielus plusus ceturkšņa griezumā. Gads pret gadu Latvijā būs mīnusos: ja nebūs krīzes otrā viļņa, šogad Latvijas ekonomika varētu sarukt par 7,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Līdzīga situācija gaidāma arī Lietuvā un Igaunijā.
Savukārt nākamgad Latvijā IKP varētu kāpt par 6–7%. Visu, kas šogad pazaudēts, nākamgad neatgūsim, bet atsitienam būtu jābūt diezgan spēcīgam. Taču tikai ar vienu noteikumu: ja izdosies izvairīties no pandēmijas otrā viļņa. Ja tomēr Latviju un pasauli skars krīzes otrais vilnis, tad nepatikšanas ievilksies, kas nozīmē – ekonomika attīstīsies pēc lēzena L scenārija. Bet ļoti strauju V scenāriju neviens šobrīd vairs neuzskata par ticamu, jo vīrusu ierobežot tomēr nav tik vienkārši.
Vai varētu teikt, ka patlaban ir sasniegts krīzes zemākais punkts? Fiskālās disciplīnas padome savā trešajā krīzes monitoringa ziņojumā maija vidū norādīja, ka 2. ceturksnī Latvijai IKP kritums tiek prognozēts 10,9% apjomā. Esat teicis: būs labi, ja IKP kritumu apzīmēs viencipara skaitlis.
2. ceturksnis, visticamāk, būs dziļākais punkts ekonomikai kopumā – attiecībā pret 1. ceturksni IKP saruks par vairāk nekā 10%. Pēc tam, kad tiks atviegloti ierobežojumi pārvietoties un iepirkties, redzēsim, ka daudzās jomās aktivitāte pamazām sāks iet uz augšu. Bet nebūs tā, ka atgriezīsimies tajā situācijā, kāda bija janvārī. Bezdarbs diemžēl pieaugs līdz 10%, bet nākamgad pakāpsies līdz 10,3%. Inflācija šogad būs pa nullēm, atsevišķos mēnešos redzēsim cenu kritumu – lielā mērā tas ir saistīts ar degvielas cenu samazinājumu pasaules tirgū. Nākamgad inflācija būs nedaudz virs nulles: 0,2%. Bet tās ir tikai prognozes, kas iezīmē virzību, – situācija ir ļoti neskaidra, jo nezinām, kāda būs vīrusa globālā izplatība.
Algu kāpums šogad būtiski sabremzēsies, atsevišķās nozarēs ienākumi kritīsies – uzņēmumi izmantos iespēju samazināt algu par 25% nepilnas noslodzes dēļ. Darba tirgū temperatūra būtiski samazināsies un kļūs vēsāks.
Valdības parāds, kas pērn bija 37% no IKP, šogad un nākamgad pieaugs tuvu pie 50%. Ir ļoti svarīgi skatīties ilgtermiņā. Parāda līmenis 50–55% no IKP šādā krīzes situācijā ir diezgan pieņemams. Lielāku parādu gan audzēt nevajadzētu – rēķinoties ar iespēju, ka ekonomiskā situācija pasaulē kļūs sliktāka un vajadzēs vēl vairāk aizņemties. Kaut kādai aizņemšanās rezervei līdz 60% (viens no Māstrihta kritērijiem noteic, ka valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP – red.) ir jābūt.
Ļoti būtiski ir redzēt ne tikai apjomīgo un lielo valsts atbalstu šogad un nākamgad, bet arī panākt, lai parāda apjoms, sākot no 2022. gada, ievērojami samazinātos un pietuvotos 40% no IKP. Jo šī nav ne pirmā, ne pēdējā ekonomikas krīze. Lai neizšautu visu pulveri šajā krīzē, jādomā, kā ekonomiku balstīt nākamajā krīzē. Citādi tas nebūs iespējams.
Tomēr krīze ir pārejoša un krietni seklāka, un mazāk sāpīga ekonomikai kopumā, nekā tas bija 2008. gadā. Kad krīze sākās, mēs bijām daudz veselīgāki, un tā nav izraisīta savas finanšu nesabalansētības dēļ. Šoreiz situācija ir pavisam cita. Ja pagājušajā krīzē valstij bija jāsajož josta, jo naudas nebija, tad šajā reizē, ja krīze ir īstermiņa, valsts ekonomiku var balstīt, un tas arī ir jādara.
26. maijā valdībā apstiprināja Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādāto informatīvo ziņojumu “Stratēģija Latvijai Covid-19 krīzes radīto seku mazināšanai”. Tajā ietverti pieci rīcības virzieni, rosinot līdz 2023. gadam infrastruktūras projektu īstenošanai nodrošināt publiskās un privātās investīcijas 2,2 miljardu eiro apmērā. Kā pārvarēt ekonomisko krīzi, kādi ekonomikas restarta soļi jāveic?
Šajā gadījumā būtu jāskatās uz divām lietām. Pirmā ir saistīta ar Covid-19, un otra nav tiešā veidā saistīta ar šo slimību. Ja skatāmies uz atbalstu, kas mazina Covid-19 ietekmi, svarīgas ir trīs lietas – tam ir jābūt ātri ieviešamam, mērķētam uz jomām, kuras skārusi krīze, un īslaicīgam.
Krīze dod iespēju ne tikai atjaunot pēckrīzes ekonomiku, bet arī ārstēt hroniskās kaites. Jādomā par strukturālām reformām. Piemēram, administratīvi teritoriālo aspektu. Ceļu tīkls, augstākās izglītības reforma: viss prasīs ieguldījumus. Tērējot milzīgos resursus, kurus var iegūt ar dažādām aizdevumu programmām, jāsaprot, ka finansējums ir pieejams, bet tā tomēr ir aizdota nauda un to izniekot nudien nedrīkst. Tā ir jāiegulda pēc iespējas gudrāk. Jāskatās, kas ir šaurie pudeles kakli, strukturālās problēmzonas Latvijā.
Darba tirgū galvenās ir iedzīvotāju prasmes, veselība (spēja aiziet uz darbu) un fiziskā mobilitāte (vai ir pieejams mājoklis). Te jauns divritenis nav jāizgudro, ir jāpaskatās uz visiem iepriekšējiem plāniem: kas nav izdarīts, un ko beidzot var ieviest.
Jauna tendence, kas parādās, ir tā saucamā “garā nauda”, par kuru nav detalizēti aprakstīts EM ziņojumā. Tā ir ideja par ļoti ilga termiņa valsts garantētiem aizdevumiem uzņēmumiem – pat līdz 25 gadiem. Pret to mana attieksme ir piesardzīga, un aicinu izvērtēt ļoti uzmanīgi, lai mēs neatkārtotu pagātnes kļūdas ar nepārdomātu valsts naudas iztērēšanu. Uzņēmumiem tas var nākt par labu, var palīdzēt. Bet cik garš ir garš – 10, 15, 20 gadi? Otrs – ar kādiem nosacījumiem šī nauda tiek piešķirta? Ko valsts saņem pretī, kā tiek dalīts risks starp sabiedrisko un privāto sektoru? Jā, valstij ekonomika ir jāatbalsta, bet nedrīkst pieļaut situāciju, kad tiek nacionalizēti zaudējumi un privatizēta peļņa. Risku sadalījumam ir jābūt sabalansētam.
Krīzes laikā reformas uzsākt ir vienkāršāk nekā “miera” laikos. Vai ir jāpārskata nodokļu reforma, kā bija plānots?
Apturēt darbu pie nodokļu reformas nevar, jautājums – cik plašs ir vēriens. Krīzē redzam vairākas problēmas, kuras skaidri parāda – ilgstoši šādu kārtību uzturēt nav iespējams. Ar to domāju atvieglotos nodokļu režīmus. Iepriekšējos gados valsts nespēja likvidēt sākotnēji ieviestos īslaicīgos risinājumus, lai balstītu ekonomiku agrākās krīzes laikā. Tas ir radījis situāciju, ka šīs pandēmijas laikā iedzīvotāji nespēj saņemt adekvātu atbalstu – tas ir tik niecīgs, ka no tā dzīvot nevar. Šī krīze šādā skatījumā ir tāds kā mēģinājums pensijai. Ja cilvēki ar tik zemiem ienākumiem aiziet pensijā, tas nozīmē, ka viņi dzīvos nabadzībā. To kā valsts nevaram pieļaut.
Nodokļu politikā izgaismojušās vairākas problēmas. Nākamajā biznesa ciklā ar tām ir jātiek galā – jo ātrāk, jo labāk. Līdzko ekonomika jutīsies pietiekami komfortabli, īpašie nodokļu režīmi būtu jālikvidē.
Daudzas dažādas diskusijas ir arī par samazināto pievienotās vērtības nodokli. Ieteiktu raudzīties plašāk, ilgtermiņā, lai nebūtu tā, ka krīzes laikā, pieņemot kādus lēmumus, tie radītu problēmas nākotnē. Bet pazaudēt nodokļu reformas fokusu nedrīkst.
Esat teicis, ka Latvija pašlaik iet pareizajā virzienā un pieļautās kļūdas varēs labot vēlāk. Kādas ir šīs kļūdas, un kā tās būtu jālabo?
To jau valdība arī dara, regulāri pārskatot atbalsta mehānismus un tos uzlabojot. Darba tirgus kontekstā subsīdijas daļējai noslodzei ir viens no piemēriem. Šie instrumenti tiek pielāgoti pašreizējai situācijai, un tas ir ļoti adekvāti. Nezinām, kā krīze attīstīsies, nezinām, cik tā būs dziļa un kurā jomā sāpīgāka.
Kļūdas būs vienmēr. Galvenais ir doties pareizajā virzienā un tās pielabot, nevis gaidīt ideālu plānu un to ieviest tikai pēc tam, kad viss būs izrunāts. Tad ekonomika jau būs dziļā recesijā.
Eiropas Komisija (EK) ir paziņojusi par 750 miljardu eiro vērtu plānu, kas paredzēts Eiropas Savienības (ES) ekonomikas atveseļošanai pēc krīzes. EK priekšlikums paredz, ka no ekonomikas atveseļošanās instrumenta turpmāko divu gadu laikā Latvijai varētu būt pieejami 2,9 miljardi eiro neatmaksājamos grantos. Savukārt 1,6 miljardi eiro būs pieejami aizdevumos.
Patlaban visas detaļas par šo atbalstu nav zināmas, tāpēc ir pāragri komentēt. Taču ir gandarījums, ka EK piedāvā konkrētākus risinājumus gan aizdevumu, gan grantu pusē.
Vispirms uz šo krīzi reaģēja Eiropas Centrālā banka (ECB), gada sākumā palielinot aktīvu pirkšanas programmu par 120 miljardiem eiro. Redzot, ka situācija Eiropā un pasaulē ir krietni dramatiskāka, šis apjoms vēl tika palielināts par 750 miljardiem eiro, izveidojot jaunu – Pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes – programmu. Kopējais centrālo banku atbalsts ir vairāk nekā 6% no eirozonas IKP.
Atbalsta apjoms ir ļoti milzīgs. ECB monetārajai politikai ir tikai atbalsta funkcija – tā dod iespēju saņemt lētu naudu lielā apjomā. Galvenais valsts uzdevums ir mazināt vīrusa izplatību un skatīties, kā var atbalstīt iedzīvotājus un uzņēmumus. Visiem ir jādarbojas saskaņoti. Monetārā politika var balstīt valdības un valstis, bet nevar atrisināt šīs krīzes problēmas. Vīruss trāpa visiem. Spēcīgie, kuriem valdības parāds ir mazāks, vairāk var darīt paši.
Teicāt, ka Covid-19 infekcijas izraisīto krīzi Latvijā var nodēvēt par pieaugšanas krīzi – pirmo reizi Latvija savā vēsturē var brīvi rīkoties ar aizņemtajiem resursiem. Vai Latvija rīkojas kā pieaugušais vai tomēr kā nenobriedis jaunietis?
Mēs jau esam diezgan pieauguši. Vairs nedzīvojam vecāku dzīvoklī un vakaros nenākam izēst viņiem ledusskapi. Paši mācāmies rīkoties ar naudu makā apdomīgi. Iepriekšējos gados kā valsts esam bijuši fiskāli piesardzīgi, nav bijuši milzīgi ekonomikas burbuļi. Tas devis iespēju ar savu naudu rīkoties krietni apdomīgāk, tā, kā uzskatām par nepieciešamu.
Bet joprojām kā sabiedrība, kā valsts daudzos gadījumos mācāmies jaunas lietas. Nav vienkārši izlemt, kā šo naudu tērēt. Ir nepieciešama pieredze, analīze, ilgtermiņa skats. Mācāmies dzīvot kā pieauguši cilvēki. Šī ir bezprecendenta krīze ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Pareizas, visiem zināmas receptes nav. Šis ir posms, kurā cenšamies pēc iespējas adekvātāk reaģēt kā valsts. Līdz šim – pareizi un adekvāti. Taču nekas vēl nav beidzies. Mums ir iespēja ekonomiku veidot spēcīgāku nākotnē. Šoreiz ir tāda iespēja. Tas ir nākamais solis, kas valdībai būtu jādara un kas parādās EM ziņojumā. Tagad ir mēģinājums skatīties tālāk, kā ekonomiku spēcināt strukturāli, kad Covid-19 efekti būs zuduši.
Kad pieņemam lēmumus, jāvērtē, vai tie būs derīgi ilgākā laika posmā, lai pēc kāda laika nenāktos secināt, ka tie bija nepareizi. Otrs uzdevums – saprast, kā izmantot krīzi solidaritātes un savstarpējās sadarbības stiprināšanai, kā tā var nākt par labu valstij un sabiedrībai. Tas dos krietni lielāku iespēju pielāgoties dažādām situācijām. Te ir runa par ēnu ekonomiku, par nodokļu politiku. Ja skatāmies plašāk sistēmiski, kā saliedēt sabiedrību: tas būtu milzīgs ieguvums, kas Latvijai pašreiz ir iespējams. Ja rīkojamies pārdomāti un rēķināmies cits ar citu, kā sabiedrība esam spēcīgāka.
