VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
26. septembrī, 2019
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Politika
9
9

Partiju finansējums – skopais maksā divreiz

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Latvijas sabiedrība par nevēlēšanos piešķirt naudu partiju darbam no budžeta jau ir samaksājusi ne tikai divreiz, bet vismaz divsimt reizes vairāk. Arī šis skaitlis ir drīzāk pieticīgi rēķināts. Tā vietā, lai katru gadu partijām izdalītu kādus piecus vai sešus miljonus eiro, Latvija šim nolūkam piešķīra pusmiljonu. Vienlaikus deputātiem no budžeta tika piešķirti 20 miljoni tā saucamajās “deputātu kvotās” – nauda, ar kuru pēc būtības deputāti “uzpirka” vēlētājus, solot kādus īpašus labumus, celtni vai kādas citas priekšrocības tām teritorijām, kuru iedzīvotāji nobalsos par attiecīgo deputātu.

īsumā
  • Partiju darbam ir jādod nauda, jo bez naudas nav iespējams politiskais darbs.
  • Valdības deklarācijā ir pausta apņēmība samazināt politisko partiju atkarību no ziedojumiem, kā arī palielināt valsts finansējumu partijām. Svarīgi, lai tas tiktu gudri īstenots.
  • Gudri šajā gadījumā nozīmē ne tikai būtiski palielināt finansējumu, bet arī samazināt privāto ziedojumu summu.
  • Tieslietu ministrijas ierosinājums piešķirt naudu partijām, kuras Saeimas vēlēšanās ir sasniegušas 2% robežu, ir pareizs.
  • Citviet Eiropā partijām tiek piešķirti līdzekļi arī sabiedrības politiskajai izglītošanai.
  • Vēlētājiem ir jābūt iespējai regulāri tikties ar tiem deputātiem, kuri ir ievēlēti no attiecīgā vēlēšanu apgabala.

Jau iepriekš esmu uzsvērusi, ka ir jādod nauda partiju darbam, jo bez naudas nav iespējams politiskais darbs. Ka naudu politiķiem vajag, to sabiedrība saprot. Tomēr cilvēku attieksme bieži vien ir noraidoša par tās piešķiršanu no budžeta. Sak’, tautai neesot jābaro šie “liekēži”, lai pelnot paši. Manuprāt, pēc tādas pašas loģikas varētu teikt, ka arī policistiem nav jāmaksā alga – iedod ieroci, un lai pelna pats. Partijas arī pelnīja, kā nu prata, – pieņemot sponsoru ziedojumus un citus labumus, kuri vēlāk, tiekot varā, bija “jāatstrādā”. Bail pat iedomāties, cik miljonus – vai drīzāk miljardus – mums šī sistēma pēdējo 30 gadu laikā ir reāli izmaksājusi.

Tā turpināties nevar. Tas ir jāmaina. Pozitīvi, ka to ir sapratusi arī jaunā Krišjāņa Kariņa valdība un sava rīcības plāna 185. punktā ir paredzējusi samazināt politisko partiju atkarību no ziedojumiem, kā arī palielināt valsts finansējumu partijām līdz Baltijas valstu vidējam līmenim. Tagad ir būtiski, lai šis valdības deklarācijas punkts tiktu gudri īstenots.

Gudri šajā gadījumā nozīmē ne tikai būtiski palielināt finansējumu, bet arī samazināt privāto ziedojumu summu. Tā varētu, piemēram, gadā no katra cilvēka sasniegt maksimāli 1000 eiro. Turklāt šai naudai ir jānāk no pārbaudītiem ienākumiem, lai nav tā, ka minimālās algas saņēmējs varētu ziedot saviem ienākumiem neproporcionāli lielu summu. Ir svarīgi, lai ziedojumu ierobežojumi tiktu konsekventi ievēroti un attiecīgās struktūras varētu kontrolēt to izpildi. Tas ir ļoti būtisks aspekts, un jācer, ka tam, izstrādājot likumu, tiks pievērsta uzmanība.

Vēl svarīgi būtu pārdomāti sadalīt līdzekļus. Katrā ziņā Tieslietu ministrijas ierosinājums piešķirt naudu partijām, kuras Saeimas vēlēšanās ir sasniegušas 2% robežu, ir pareizs. Vispār būtu vēlams padomāt, vai Latvijai 5% barjera ievēlēšanai Saeimā nav par augstu. Varbūt pietiktu ar 2%? Tas veicinātu jaunu ideju un cilvēku ienākšanu valsts vadībā.

Varbūt ir iespēja kaut kādā veidā ņemt vērā jaunās partijas ar noturīgu reitingu? Ja Latvijā būtu vismaz trīs kvalitatīvas un valstiski atzītas reitingu kompānijas, tad varētu noteikt kritērijus arī šādai sadalei, tam atvēlot, piemēram, vienu trešdaļu līdzekļu.

Otru trešdaļu līdzekļu varētu sadalīt pēc partijas deputātu vietu skaita Saeimā un partijas biedru skaita. Te varētu noteikt līmeni, no kura partijai ir tiesības uz biroju un noteiktu darbinieku skaitu.

Atlikušos līdzekļus varētu piešķirt partijām konkrētu aktivitāšu rīkošanai, par ko būtu jāuzrāda attiecīgi dokumenti un jāorganizē reāli pasākumi.

Starp citu, citur Eiropā partijām tiek piešķirti līdzekļi arī sabiedrības politiskajai izglītošanai. Vācijā ir tā saucamie partijām tuvie fondi, kā, piemēram, fonds “Friedrich-Ebert-Stiftung” (FES), kurš ir saistīts ar Vācijas sociāldemokrātisko partiju (SPD), vai fonds “Konrad Adenauer Stiftung” (KAS), kurš saistīts ar Vācijas kristīgajiem demokrātiem (CDU). Partijām atkarībā no iegūto vietu skaita parlamentā piešķir līdzekļus arī šo fondu uzturēšanai. Fondi veic daudzveidīgu darbību, sākot no izglītojošiem projektiem un beidzot ar darbu visā pasaulē. Piemēram, fondam, kurš saistīts ar CDU, ir 107 pārstāvniecības visos kontinentos, ar kuru starpniecību partija veic dažādus uzdevumus. Sākot no tiesiskuma un drošības politikas atbalsta pasākumiem Āfrikā un beidzot ar transatlantisko saišu stiprināšanu caur pārstāvniecībām Ziemeļamerikā.

Lielu nozīmi šie fondi pievērš sabiedrības politiskajai izglītībai. Semināros tiek gan mācīta politiskā darba ābece, gan skaidrota aktuālā iekšpolitika un ārpolitika. Piemēram, KAS tikko, 24. septembrī, Berlīnē rīkoja semināru par Ķīnas Zīda ceļa projektu Āfrikā. Savukārt sociāldemokrātu FES tajā pašā dienā rīkoja diskusiju par iekšējo drošību: kā reālie fakti atšķiras no cilvēku uztveres un subjektīvās drošības izjūtas.

Īpašu nozīmi fondi pievērš zemāko līmeņu politiķu un sabiedrisko aktīvistu apmācībām. Pašvaldību politiķi, kā arī biedrību vadītāji, kasieri un citi sabiedriski aktīvi cilvēki tajās var apgūt ikdienas darbam vajadzīgās zināšanas. Pašvaldību politiķi saņem dažādu atbalstu – no retorikas kursiem līdz apmācībām pašvaldību darba plānošanai un priekšvēlēšanu kampaņas rīkošanai. Varbūt arī Latvijā ir iespējams izmantot kaut ko no Vācijas pieredzes?

Noslēgumā pieminēšu vēl tikai vienu, manuprāt, obligātu līdzekļu piešķiršanas nosacījumu. Šobrīd vēlētāji savu deputātu kandidātu redz tikai reizi četros gados – pirms Saeimas vēlēšanām. Tā nedrīkst būt. Vēlētājiem ir jābūt iespējai regulāri tikties ar tiem deputātiem, kuri ir ievēlēti no attiecīgā vēlēšanu apgabala. Šādām pieņemšanas stundām savā apgabalā ir jākļūst par deputātu rutīnu. Tām jānotiek pietiekami bieži, lai vēlētājiem būtu iespēja saglabāt saikni ar savu pārstāvi Saeimā. Divas reizes mēnesī būtu labs ritms, lai tautas priekšstāvji varētu iepazīties ar problēmām, kuras nodarbina viņu vēlētājus. Ir svarīgi, lai vēlētāji gūtu pārliecību, ka ir vērts piedalīties vēlēšanās un ievēlēt labākos deputātus parlamentā. Tādus, kuri nevis atrodas kaut kur nesasniedzami tālu Rīgā, bet gan konkrētās dienās un stundās ir uzrunājami savu vēlētāju tuvumā. Tikai tā katrā novadā cilvēki izjutīs saikni ar valsti un nekļūs par vieglu ēsmu populistiem.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU