21. gadsimta bibliotēka – bez stereotipiem un standartiem. To apdraud vien izdomas trūkums

Iespējams, daudzi nemaz neaizdomājas, ka 1919. gada augustā Latvijas Neatkarības karš vēl nav noslēdzies. Neskatoties uz to, latviešiem cīņu starplaikā – starp Cēsu kaujām un bermontiādi – bija svarīgi dibināt ne tikai Valsts bibliotēku, bet arī citas kultūras iestādes. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?

Esmu daudz par to domājis, jo, patiešām, ap to pašu laiku dibināta arī Latvijas Mākslas akadēmija, konservatorija, universitāte, vēstures arhīvs. Man šķiet, ka tas ir apliecinājums tam, cik latviešu nācija, sabiedrība bija gatava savai valstij. Šādas lietas nenotiek spontāni. Ideja par Latviju bija nobriedusi un neradās tukšā vietā.

Ir zināms, ka Latvijas teritorijā klosteru bibliotēkas bija jau 15. gadsimtā. Vēlāk visos gadsimtos šeit ir bijušas dažādas privātas un sabiedriskas bibliotēkas. Nacionālās bibliotēkas dibināšana ir saistāma gan ar Rīgas Latviešu biedrību, ko izveidoja 1868. gadā, gan bibliogrāfa Jāņa Misiņa darbu un ideju krāt visas grāmatas, kas ir izdotas latviešu valodā. Jau 20. gadsimta sākumā, vēl pirms iespējas dibināt neatkarīgu valsti, bija izskanējušas domas, ka ir vajadzīga nacionālā bibliotēka Latvijā. Ja paraudzīsimies uz operas, akadēmijas, konservatorijas, universitātes vēsturi, redzēsim, ka stāsts ir diezgan līdzīgs, turklāt viss sāka strādāt diezgan raiti. Ja vēl klāt pieliksim Latvijas pastu, dzelzceļu, ziņu aģentūru “Leta” u. c. nacionālas institūcijas – tās jau veido valsts pamatu. Neatkarības deklarācija ir akts, bet valsts izveidojas, kad tiek dibinātas šīs institūcijas, arī bibliotēka.

Līdz ar to 1919. gada notikumi apliecina sabiedrības iekšējo, garīgo gatavību savai valstij. Starp citu, 11. novembra cīņas pret Bermonta spēkiem notika uz šīs pašas zemes, kur tagad atrodas Gaismas pils ēka.

Vai valsts var pastāvēt bez nacionālās bibliotēkas?

Var. Esmu saskaitījis četras vai piecas valstis pasaulē, kurās nav nacionālās bibliotēkas. Tās ir pundurvalstiņas, piemēram, Nauru Klusajā okeānā, kur dzīvo ap 10 tūkstoš iedzīvotāju. Taču arī tādas no jauna izveidotās valstis kā Palau un Austrumtimora jau ir paspējušas nodibināt savu nacionālo bibliotēku.

Tas liecina, ka nacionālā bibliotēka tomēr ir neatņemams valsts pamatelements.

Tad ir jārunā par nacionālās bibliotēkas pamatfunkcijām. Tā ir institūcija, kas atbild par visām attiecīgās nācijas radītajām publikācijām, kuras neatkarīgi no formas – digitāli vai papīra veidā – arvien top un taps. Ir svarīgi nodrošināt, ka tās nekur nepazūd, tiek attiecīgi organizētas un glabātas, padarītas pieejamas izmantošanai un atkalizmantošanai. Jā, tā faktiski ir viena no valsts funkcijām.

Līdz ar to ierasti nacionālā bibliotēka ir galvenais, ja tā var teikt, intelektuālās atmiņas instruments, ar ko tiek nodrošināts, ka viss intelektuālais darbs, kas reiz ticis publicēts, tiek glabāts un padarīts pieejams.

Tāpēc šīs institūcijas visā pasaulē pastāv, taču ir ļoti atšķirīgas, jo veidojušās katra savos vēsturiskajos apstākļos mijiedarbībā ar noteiktiem kultūras procesiem un dažādām personībām. Mēs nerunājam par tehnisku tipveida struktūru. Katrai nacionālajai bibliotēkai ir savs stāsts.

Viena lieta, ka nācija ir garīgi nobriedusi savai valstij, kultūrai un nacionālajai bibliotēkai, bet cita – grāmatu krājums. Kara apstākļos vērtīgās muižu bibliotēkas bija “izvazātas”. Arī valsts bibliotēkas pirmais direktors Jānis Misiņš rakstīja, ka “bija jāsāk ne no kā”. Kā veidojās Latvijas valsts bibliotēkas krājums?

Pamatu pamats jebkurai nacionālajai bibliotēkai visā pasaulē ir t. s. obligātais eksemplārs un obligātā eksemplāra arhīvs. Visās valstīs ir pieņemti likumi, kas uzliek par pienākumu no katra iespieddarba noteiktu skaitu – divus vai piecus, dažviet pat vairākus desmitus obligāto eksemplāru – nodot nacionālajai bibliotēkai. Mums ir tiesības to saņemt un pienākums pēc iespējas uz mūžiem saglabāt.

Otrs galvenais ceļš ir grāmatu un publikāciju iegāde. Tas nozīmē, ka sekojam līdzi visam, kas šajā brīdī tiek publicēts, arī tām publikācijām un grāmatām, kuru obligātais eksemplārs nenonāk mūsu bibliotēkā. Tie, piemēram, ir ārvalstīs izdoti darbi svešvalodās. Šeit ir citi kritēriji, jo nevaram nopirkt pilnīgi visu, kas pasaulē tiek izdots. Tas nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Iegādājoties jauno literatūru, ņemam vērā to, kas valstī ir nepieciešams.

Ir vairāki noteicošie pamatprincipi. Piemēram, valoda, jo dabiski, ka iegādāsimies grāmatas tajās valodās, kuras šeit pazīst un lieto. Zinām, ka šeit lasa angliski, vāciski, franciski, arvien vairāk arī skandināvu valodās, tradicionāli arī krievu un poļu valodā.

Nosakot tēmas un nozares, par kādām iegādāties jaunāko literatūru, raugāmies, kādas ir valsts intereses – vēsture, kultūra, svarīgākās jomas, ar kurām Latvija ir saistīta.

Arī zinātnisko literatūru?

Protams. Tomēr skatāmies arī Latvijas kontekstā, jo šeit ir vēl citas bibliotēkas. Tas ir diezgan raksturīgi visām nacionālajām bibliotēkām, ka netiek likts liels uzsvars uz nozarēm, kurās jau ir ļoti labas un spēcīgas bibliotēkas, piemēram, medicīnā, tehniskajās, eksaktajās zinātnēs, lauksaimniecībā. Sagaidām, ka ap mums esošajās nozaru bibliotēkās par to parūpēsies. Tāpēc ir izveidojies princips, ka nacionālā bibliotēka pārsvarā orientējas uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm.

Par daiļliteratūru runājot, jāpatur prātā, ka ir publiskās bibliotēkas – viens no to uzdevumiem ir nodrošināt iespēju kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Nacionālajai bibliotēkai ir citi mērķi. Ja iegādājamies daiļliteratūru, tad tā ir ar filoloģiskas izpētes ievirzi, proti, tie ir augstvērtīgi darbi, kuri ir vajadzīgi filologiem. Netiecamies iegādāties populāru literatūru.

Nacionālā bibliotēka glabā arī senas grāmatas, kas savulaik bijušas, piemēram, muižu bibliotēkās.

Mantojums ir trešais ceļš, kā bibliotēkas krājumā nonāk grāmatas. Šeit varam runāt par visdažādākā veida publikācijām, kuras savulaik ir nonākušas Latvijā privātās bibliotēkās, kuras laika gaitā tikušas likvidētas vai pamestas. Kaut vai 1919. gadā bija ļoti daudz pamestu bibliotēku, piemēram, muižās, kuru saimnieki bija devušies projām uz Vāciju. Tāpat tajā laikā tika likvidētas dažādas agrākās iestādes un institūcijas, kurās arī bija bibliotēkas. Arī tās lielākoties pārņēma valsts.

Uzturam pastāvīgus kontaktus ar grāmatu kolekcionāriem un regulāri papildinām krājumu ar unikāliem 15., 16. gadsimta un vēlākiem izdevumiem, kuru īpašnieki kaut kādu iemeslu dēļ ir mainījušies. Šie krājumi ir ļoti vērtīgi, nozīmīgi un uzsver bibliotēkas senumu. Nacionālā bibliotēka neglabā tikai simtgadīgas un jaunākas grāmatas. Krājumā ir publikācijas no visiem gadsimtiem ļoti daudzās valodās. Tā ir mūsu bagātība.

Kura ir vecākā grāmata Nacionālās bibliotēkas krājumā?

Iespējams, vecākā grāmata ir 1466. gadā iespiesta inkunābula. Bet ir arī vecāki rokraksti no 14. gadsimta. Nacionālajās bibliotēkās un senajās universitāšu bibliotēkās vienmēr ir arī rokraksti un manuskripti.

Bibliotēka nav tikai grāmatas. Tā glabā arī senas kartes, grafiskas publikācijas, zīmējumus, rasējumus, dažādus ar rokām izgatavotus artefaktus. Mums ir arī diezgan liela fotokolekcija. Tāpat šādās bibliotēkās tiek glabāti dažādi rokrakstu fondi. Piemēram, norvēģiem ir Knuta Hamsuna arhīvs, zviedriem Astridas Lindgrēnes arhīvs, Dānijas Nacionālajā bibliotēkā – Hansa Kristiana Andersena arhīvs. Līdz ar to nacionālo bibliotēku krājumos dažkārt atrodas arī rakstnieku mantojums.

Vai arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir Latvijas kultūrā nozīmīgu cilvēku atstātie arhīvi?

Svarīgākie rakstnieku fondi atrodas Rakstniecības muzejā. Pie mums ir daži mazāk zināmu autoru arhīvi. Taču šeit glabājas izcili mūziķu un komponistu arhīvi, notis. Piemēram, mums ir bagātīgs un iespaidīgs arhīvs, kas attiecas uz Alfrēdu Kalniņu, Jāzepu Vītolu un citiem.

Vai tie ir pieejami lasītājiem?

Tie ir pieejami bez ierobežojumiem, izņemot to, ka neizsniedzam uz mājām. 

Vai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabājas arī aizliegtas grāmatas?

Satversmes 100. pants paredz ne tikai vārda brīvību, bet arī to, ka cenzūra ir aizliegta. Tai pašā laikā ir viens precedents. Par spīti tam, ka cenzūras nav, tomēr ir aizliegta Ādolfa Hitlera “Mana cīņa”. Tas notika aptuveni tai pašā laikā, kad 90. gadu sākumā tika izstrādāts likums “Par Nacionālo bibliotēku”. Tolaik iestrādājām normu, ka nacionālajai bibliotēkai ir tiesības glabāt arī aizliegto literatūru, vēl nezinot, kāda tā būs. Vairāk šādu gadījumu gan nav bijuši. 

Pirms tam šis darbs diezgan ilgi bija brīvi pieejams un interese bija minimāla. Bija viens lasītājs, kuram šī grāmata tika izsniegta kādas 20 reizes, varbūt vēl kādam, bet tas arī viss. Tas parāda, ka aizliegšana nav efektīvākā metode, jo tas, kas nav aizliegts, nemaz tik ļoti neinteresē.

1920. gadā Valsts bibliotēkas krājumā bija jau 250 tūkstoši grāmatu. Vai ir iespējams pateikt, cik grāmatu bibliotēkas krājumā ir šobrīd, gadsimtu vēlāk?

Šobrīd tie ir vairāk nekā 4 miljoni, taču tas skaitlis mainās katru dienu, jo grāmatas ne tikai ienāk, bet arī tiek norakstītas. Nacionālajā bibliotēkā notiek nepārtraukts darbs pie krājuma kā pie dzīva organisma. Nacionālā literatūra ir obligāti jāglabā, bet attiecībā uz ārvalstu publikācijām svešvalodās, it sevišķi periodiku, vērtējam, vai viss tiešām ir nepieciešams. Krājums tiek nemitīgi pārskatīts. Pēdējos 25–30 gados esam norakstījuši diezgan daudz. Ja tas nebūtu darīts, varētu būt ap 6 miljoniem vienību. Grāmatu skaits nav galvenais bibliotēkas kvalitātes kritērijs. Svarīgi, lai tās saturs atbilst tam, ko cilvēki pieprasa un sagaida. Mums nav par katru cenu jāglabā viss, kas neattiecas uz nacionālo krājumu un cilvēkiem nav vajadzīgs.

Dibinot Valsts bibliotēku, tās vajadzībām tolaik piešķīra telpas Lielajā Jaunielā 26, kur pirms tam atradās Vidzemes vicegubernatora privātais dzīvoklis. 1920. gada rudenī Valsts bibliotēka savām vajadzībām ieguva arī ēku Pils laukumā 2. Vai ir saskaitīts, cik dažādās vietās savos 100 gados bibliotēka ir atradusies?

Pavisam ir bijušas 40 ēkas. Vienlaikus bibliotēka ir bijusi izvietota pat kādās 13–14 ēkās. Pārcelšanās uz jauno bibliotēku notika no piecām, tas tolaik jau bija zināms progress, jo pēdējos 30 gadus nemitīgi centāmies apstākļus uzlabot, optimizēt krājuma izvietojumu, atbrīvoties no sevišķi problemātiskajām ēkām, lai koncentrētu spēkus uz dažām un kaut cik tās savest kārtībā. Nebija jau pārliecības, ka bibliotēku uzcels, tāpēc nevarējām sēdēt un gaidīt, ka vienkārši notiks brīnums.

Vēl tagad mums ir repozitārijs, kas sākumā atradās Ikšķiles baznīcā, bet tad to pārcēlām uz armijas ēku Ropažos, ko saņēmām mantojumā no Baltijas kara apgabala. Diezgan daudz grāmatu atradās Vecrīgā dažādās viduslaiku noliktavās ārkārtīgi sliktos apstākļos, kur nebija pilnīgi nekādu komunikāciju. Beigu beigās saņēmām dramatiskā stāvoklī esošo zivju fabrikas “Kaija” ēku, kuru pārbūvējām. Daudzi krājumi tika pārvesti uz turieni, ļaujot atbrīvot vairākas ēkas. Tur gan uzradās mantinieki un nācās domāt ne tikai par remontiem, bet arī juridiskiem jautājumiem. Arī Jēkaba ielas 6/8 telpām, kur atradās Letonikas un periodikas nodaļa, mainījās īpašnieki, ēku pārņēma Hipotēku banka, kas, protams, nebija ieinteresēta mūs paturēt kā īrniekus, pieauga uzturēšanas izmaksas. Paldies Dievam, tas tomēr viss ir garām.

Savā ziņā Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsture atspoguļo mūsu valsts likteni un attīstību.

Tā tiešām ir – viss, kas noticis Latvijā, ir skāris arī nacionālo bibliotēku. Ir, protams, zināms sentiments par 20.–30. gadiem, kurus arī var vērtēt dažādi. Tomēr gribētu gan atzīmēt vienu faktu – 1938. gadā grāmatu iepirkšanai Valsts bibliotēkai bija pieejami 427 tūkstoši latu, kas, pārrēķinot mūsdienu naudas izteiksmē, būtu aptuveni pusotrs miljons eiro. Latvijas Nacionālajai bibliotēkai šodien ir pieejami ap 400 tūkstošiem eiro, no tiem puse tiek izlietota datubāzu uzturēšanai un attīstībai. Tikai pusi no šīs summas varam veltīt jaunu grāmatu iepirkšanai. Ja mums būtu pieejams pusotrs miljons eiro informācijas resursiem, tad mēs šobrīd būtu līdzvērtīgi Skandināvijas valstu līmenim. Šis fakts spilgti apliecina, kāda nozīme tolaik tika piešķirta izglītībai un kultūrai.

Protams, okupācijas laiks nāca ar totālu ideoloģizāciju, politizāciju, specfondu grāmatu iznīcināšanu un cilvēku likteņu graušanu. 40. gados no bibliotēkas tika izdzīti visi darbinieki, kuri tur bija līdz tam strādājuši. Taču arī padomju laikos bija dažas pieminēšanas vērtas lietas, piemēram, novadpētniecība, grāmatniecības vēstures pētniecība, uzkrājās interesanti, reti materiāli. Beigu beigās mēs redzējām, ka darbinieki bija ļoti gatavi visām pārmaiņām, kas notika Atmodas periodā, un ar lielu entuziasmu tām nodevās. Domāju, ka mums izdevās atjaunot visas funkcijas, kādas piemīt nacionālajām bibliotēkām, un būt atvērtiem jaunajām vēsmām, tehnoloģijām.  

Nacionālajā bibliotēkā nonāk katras valstī izdotās grāmatas obligātais eksemplārs. Mēdz teikt, ka Latvijā izdod daudz grāmatu – vai tam piekrītat?

Rēķinot izdoto virsrakstu skaitu uz iedzīvotāju skaitu, Latvija 30. gados bija izteikti vadošā valsts Eiropā. Tagad tā vairs gluži nav un šajā ziņā vairs neesam tik labās pozīcijās. Mūs ir apsteiguši igauņi, ja nemaldos, arī slovēņi un vēl dažas mazās nācijas. Lai kā negribētos, atkal jāsalīdzina sevi ar Igauniju. Ja Latvijā gadā izdod apmēram 2,5 tūkstošus grāmatu, tad Igaunijā – 4 tūkstošus, turklāt igauņu skaita ziņā ir mazāk. Tas skaidrojams ar intensīvāku valsts politiku, Igaunijas Valsts kultūrkapitāla fondam ir bijusi iespēja vairāk atbalstīt grāmatniecību un izdevējdarbību. Par spīti tam, ka tirāžas Igaunijā nereti ir vēl mazākas nekā pie mums, grāmatu raža tur ir krietni lielāka.

Bibliotēka svin savu simtgadi skaistā, gaišā un simboliskā ēkā – Gaismas pilī. Kā raugāties uz bibliotēkas nākotni 21. gadsimtā?

Ir diezgan skaidrs un saprotams, ka nākotne ir saistīta ar tehnoloģijām un digitalizāciju, kam esam ļoti atvērti. Daudz sarežģītāk ir runāt par analogo nākotni. Tas ir viens no interesantākajiem jautājumiem, kas ir aktuāls visām nacionālajām bibliotēkām, – kā bibliotēka kā fiziska vienība, kas ietver telpas, krājumus, darbiniekus, var attīstīties un transformēties 21. gadsimtā? Pēdējā laikā ir notikušas arī vairākas konferences, kas veltītas tieši šai tēmai – bibliotēka un telpa. Mainās daudzi koncepti par bibliotēku darbu. Tradicionālās funkcijas papildina izstādes, ekspozīcijas, publiskie semināri, diskusijas, prezentācijas, skaļās lasītavas, kur notiek dažādi interaktīvi pasākumi, u. tml.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā gadā notiek ap 500–700 pasākumu. Salīdzinot ar citām bibliotēkām, liekam lielu akcentu uz bērniem un jauniešiem, ir izveidots Bērnu literatūras centrs, speciāla jauniešu lasītava. Man šķiet, ka diezgan veiksmīgi tiekam ar jauno laikmetu galā un transformējamies. Taču tas prasa nemitīgi domāt. Risinājumi visiem nav vienādi un nenāk viegli. Neeksistē nekādi stereotipi vai standarti. Es gribētu nocitēt vienu kolēģi no ASV, kurš teica, ka bibliotēkas neapdraud nedz Google, nedz Amazon, nedz Vikipēdija – tās apdraud izdomas trūkums. Kamēr būs izdoma, bibliotēkas nepazudīs, jo tām ir savas priekšrocības.