Ir tapusi vesela konfliktu ķēde – Latvijas Radio (LR) Ziņu dienests pret uzņēmuma valdi nesamērojami mazā atalgojuma dēļ; Latvijas Radio 2 pret LR valdi par to, ka šim tautā iecienītajam radiokanālam iespējamas bēdīgas beigas; LR valde pret politiķiem (kuri atteikušies piešķirt līdzekļus, lai risinātu Ziņu dienesta atalgojuma jautājumu). Pa vidu vēl – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atbildība par sabiedrisko mediju attīstību un finansiālo nodrošinājumu, ar kuru savukārt nav apmierināta Saeimas atbildīgā komisija, tādēļ aicina NEPLP atlaist. Komisijas deputātu svaigā atmiņā ir arī gadumijas krīze Latvijas Televīzijā (LTV), kad diezgan vāji motivētu iemeslu dēļ NEPLP atlaida divus valdes locekļus – Belti un Ņesterovu –, bet jaunais konkurss izgāzās tiktāl, ka, labi gribot, būtu iespējams apšaubīt esošās LTV valdes leģitimitāti.
Nu jau ir izveidojusies situācija, kad minētos (un vēl neminētos) jautājumus šķiet grūti atšķetināt un risināt pa vienam. Turklāt lielākā daļa šo jautājumu aktuāla bijusi jau gadiem. Tāpēc tas viss tiek saukts par “sabiedrisko mediju krīzi”. Vai tā šoreiz tiks atrisināta pēc būtības, strukturēti izanalizējot Latvijas Radio attīstības problēmas un Latvijas Televīzijas turpmākās attīstības redzējumu?
Lai kā mēs to nevēlētos, sabiedrisko mediju (juridiski – atbilstoši pārvaldes modelim – valsts mediju) nākotni Latvijā patlaban nosaka politiķi. Viņi regulē daudzas jomas: izvēlas mediju finansēšanas modeli, plāno un pieņem budžetu un likumus, ieceļ (un arī atceļ) NEPLP. Tā tas ir bijis jau kopš neatkarības atgūšanas, tāpēc nav brīnums, ka problēmjautājumi ik pa laikam tiek aktualizēti.
Patlaban atbildīgie Saeimas politiķi visu noveļ uz jauno Sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pārvaldības likumu, paredzot, ka tieši tas atrisinās vismaz lielāko daļu sabiedrisko mediju problēmu. Taču grūti noticēt, ka politiķiem tik tiešām nākamo četru mēnešu (septembris–decembris) laikā likumu izdosies pieņemt tādā formā, kas apmierinātu visas iesaistītās puses.
Likumprojektā ir vairāki mezglpunkti, kuri prasa ilgu jo ilgu šķetināšanu. Pirmkārt, sabiedrisko mediju finansēšanas modelis: daudzi eksperti nosliecas uz procentu daļu no valsts budžeta – no 0,1% līdz 0,17% –, par ko nav sajūsmā Finanšu ministrija. Otrkārt, sabiedrisko mediju padomes izveidošana. Treškārt – vai taps vienots sabiedriskais medijs? Saeimas Budžeta komisijas vadītāja Mārtiņa Bondara vieglprātīgais apgalvojums, ka visu apvienot uzreiz būšot lētāk, nesakrīt ar auditorfirmas un NEPLP darba grupas 2012. gadā veikto pētījumu, ka sākotnējie ieguldījumi var sasniegt vairākus desmitus miljonu eiro.
Patlaban par ķīlniekiem kļuvuši LR darbinieki, kuri cīnās par sava medija kvalitāti – ne tikai ar savu darbu, bet arī ar centieniem panākt strukturālas izmaiņas visā medijā. Bet viens nav cīnītājs. Starp citu, LTV nekādu solidaritāti nav izrādījusi – atšķirībā no LR iestāšanās par saviem amata brāļiem LTV valdes konkursa laikā.
Apliecinoša liekas Valsts prezidenta Egila Levita iestāšanās par spēcīgiem sabiedriskajiem medijiem. Turklāt tā E. Levitam nav vienas dienas aktualitāte, bet prioritārs jautājums, kuru, esot jurista statusā, viņš izcēlis jau gadiem ilgi. Iespējams, tieši prezidenta “grūdiens” iekustinās sabiedrisko mediju krīzes risināšanu pēc būtības.
Raksta autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.
