Situācijā, kad budžetā izdevumus nav iespējams nosegt ar gūtajiem ieņēmumiem, nepieciešams lūkoties pēc papildu resursiem. Viena iespēja budžeta deficīta finansēšanai ir izmantot iepriekš izveidotus uzkrājumus – tā teikt, ragavas, tāpat kā kažoku, gādā vasarā. Papildu resursus var iegūt, piemēram, no īpašumu pārdošanas. Ja iepriekš minētie risinājumi nav īstenojami, iztrūkumu budžetā var finansēt ar aizņēmuma palīdzību. Mūsdienās daudzas valstis saņem aizņēmumus budžeta iztrūkumu segšanai, kas ļauj izvairīties no tūlītējas nodokļu palielināšanas vai izdevumu samazināšanas. Tomēr pārāk liels parāds var negatīvi ietekmēt valsts ekonomiku, īpaši ekonomiskās lejupslīdes laikā.
Parāds aug, jo tērējam vairāk, nekā saņemam
Raugoties uz Latvijas budžetu, jāsecina, ka pēdējo divdesmit gadu laikā gandrīz katru gadu budžeta izdevumi ir bijuši lielāki nekā ieņēmumi. Tādējādi ir izveidojies budžeta deficīts. Latvija to ir finansējusi ar aizņēmumu palīdzību, un gadu gaitā Latvijas valdības parāds ir pieaudzis. Īpaši strauji tas notika pirms desmit gadiem, iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā, kad četru gadu laikā valdības parāds teju pieckāršojās.
Arī pēdējos gados, kad Latvijas tautsaimniecībā bija vērojama samērā strauja izaugsme jeb cikliskās augšupejas posms, budžeta izdevumus neizdevās sabalansēt ar ieņēmumiem vai, kā tas būtu ideālā gadījumā, izveidot pārpalikumu. Izņēmums bija 2016. gads, kad Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansēto projektu īstenošanā bija pārrāvuma gads un budžets bija sabalansēts zemāku izdevumu dēļ. Tas nozīmē, ka pat labvēlīgos ekonomikas apstākļos Latvijas parāds palielinājās: piemēram, kopš 2012. gada valdības parāds ir pieaudzis par vairāk nekā 20% (absolūtos skaitļos), savukārt attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP) vērojams kritums.
2018. gada beigās Latvijas valdības parāds bija 10,6 miljardi eiro jeb 35,9% no IKP. Šeit jāatzīmē, ka pretēji parāda līmeņa pieaugumam parāda attiecība pret IKP ir samazinājusies, ko lielā mērā veicināja samērā straujā ekonomiskā izaugsme pēdējos gados, un straujākais kāpums šajā ekonomikas ciklā, visticamāk, ir aiz muguras. Vērtējot tā apmēru, jāsecina, ka Latvijas valdības parāda slogs nav salīdzinoši liels (ES vidēji – 81,5% no IKP), bet tas nav arī mazs. Pērn tas bija astotais zemākais līmenis ES dalībvalstu vidū. Aprēķinot valdības parādu uz vienu iedzīvotāju, 2018. gada beigās katrs iedzīvotājs bija parādā 5,5 tūkstošus eiro (ES vidēji – 25,2 tūkstoši eiro). Lai arī šobrīd parāda apmērs ir zemāks par ES noteikto slieksni, kas ir 60% no IKP, tomēr iepriekš pieredzētā krīze parādīja, ka parāda izmaiņas var būt ļoti straujas.
Maksājam par aizņēmumu, nevis ieguldām attīstībā
Līdzīgi kā citu aizņēmumu gadījumos, arī valstij par aizņemtajiem līdzekļiem papildus pamatsummas atmaksai ir jāveic maksājumi par aizņēmuma izmantošanu jeb procentu maksājumi. To apmērs valstu starpā var ievērojami atšķirties, ņemot vērā dažādus apstākļus – valsts ekonomisko situāciju, finanšu sistēmas un politiskās situācijas stabilitāti, fiskālās disciplīnas ievērošanu, tābrīža saistību apmēru, skaidru redzējumu par valsts turpmāku attīstību u. tml. Tāpat arī monetārās politikas lēmumiem ir būtiska loma – pēdējos gados tas atspoguļojies vēsturiski zemāko procentu likmju noteikšanā.
Pretēji valdības parāda pieaugumam izmaksas par valdības parāda apkalpošanu pēdējos gados ir samazinājušās gandrīz uz pusi, salīdzinot ar augstāko līmeni 2011. gadā. Pērn tie bija nedaudz virs 200 miljoniem eiro jeb 0,7% no IKP, kas arī šajā ziņā ir ievērojami zem ES vidējā līmeņa – 1,9% no IKP. Procentu maksājumu samazinājumu radīja tas, ka krīzes laikā saņemto aizņēmumu atmaksa tika veikta ar refinansēšanas palīdzību, t. i., labvēlīgos apstākļos no jauna aizņemoties starptautiskajos finanšu tirgos. Uzskatāmi tas redzams, vērtējot netiešo procentu likmi, kura kopš iepriekšējās krīzes laika ir samazinājusies vairāk nekā trīs reizes un kura 2018. gadā bija 1,9% gadā.
Latvijai ir labi sekmējies valsts parāda pārfinansēšanā, ko cita starpā ietekmēja Latvijas pievienošanās eirozonai un īpaši labvēlīgi eirozonas monetārās politikas nosacījumi. Bet nevajadzētu cerēt, ka tik labvēlīgi nosacījumi aizņemšanās tirgū būs ilglaicīgi. Tādēļ ir svarīgi apzināties, ka finanšu līdzekļi, kas tiek novirzīti aizņēmumu atmaksai, varētu tikt izmantoti citu valstiski svarīgu funkciju nodrošināšanai, piemēram, veselības aprūpei, infrastruktūras uzlabošanai utt. Bieži vien valdības investīcijas tiek samazinātas, lai pieaugoša parāda gadījumā rastu līdzekļus lielākiem procentu maksājumiem. Tomēr investīciju samazināšana ilgāku laiku būtiski noplacinās valsts kapitālu un kopējā infrastruktūra pasliktināsies, līdz ar to ietekmējot ekonomisko aktivitāti.
Atbildīga budžeta politika
Valdības parāda attīstība lielā mērā ir atkarīga no ekonomikas izaugsmes un valstī īstenotās budžeta politikas. Valsts budžetā dzīve ar deficītu negatīvi ietekmē parāda attīstību un tā ilgtspēju. Ekonomikā pastāv cikliskums, kur straujākas ekonomikas izaugsmes periodu nomaina mērenāka izaugsme vai pat lejupslīde. Viena no valsts īstenojamām funkcijām paredz pretcikliska budžeta jeb fiskālās politikas veidošanu. Tas nozīmē, ka straujākas izaugsmes gados budžetā jāveido uzkrājumi, lai tos izmantotu ekonomikas stimulēšanai lēnākas izaugsmes vai recesijas laikā.
Līdzšinējā praksē, pat piedzīvojot samērā strauju ekonomikas attīstību, Latvijai nav izdevies izveidot “drošības spilvenu”, ko izmantot ekonomikas stimulēšanai, ja tāda nepieciešamība rastos. Citā gadījumā būtu iespēja uzkrājumu novirzīt esošā parāda samazināšanai. Arī turpmākajos gados Latvijas budžetā tiek plānots neliels deficīts. Tas nozīmē, ka parāda līmeni naudas izteiksmē samazināt neizdosies. Turpretī, ja tautsaimniecība attīstīsies prognozētajā tempā, parāda līmenis attiecībā pret IKP pakāpeniski mazināsies.
