Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Krimināllikuma 210. pants ir par nepatiesu ziņu sniegšanu kredīta saņemšanai – neatkarīgi no tā, vai tā rezultātā devējam ir bijuši vai nav bijuši zaudējumi.
FOTO: www.comstol.ru
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti šomēnes uzklausīja komercbanku un prokuratūras informāciju par izmeklēšanas un tiesu praksi saistībā ar kredītu un citu aizdevumu negodprātīgu saņemšanu un izmantošanu. Pēdējos trijos gados ir trīskāršojies to gadījumu skaits, kad par hipotekāro kredītu izkrāpšanu sākta kriminālvajāšana.
Kredītu pieejamības fonā naudas pieplūdums
Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons atgādināja par situāciju, kādā radās dinamiskas kreditēšanas iespējas. Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, finanšu tirgus kļuva atklāts. Vairāk nekā 100 ārzemju banku atbilstoši likumam ir reģistrējušās Finanšu tirgus un kapitāla komisijā (FKTK), lai sniegtu finanšu pakalpojumus. Tātad kredītus varēja izsniegt ne tikai Latvijas komercbankas. (Piemēram, "slavenie" kredīti veselības aizsardzības sistēmai vairāk nekā simts miljonu latu apmērā esot ņemti ne jau kādā no Latvijas bankām, bet no lielas ārzemju bankas.) Tas veicināja konkurenci starp bankām, un atvērta tirgus apstākļos Latvijas bankām un līdz ar to iedzīvotājiem kļuva pieejami Eiropas līmeņa lētie kredītresursi, tāpēc kredītlikmes strauji gāja lejup.
Otrs faktors, ņemot vērā no padomju laika mantoto dzīvojamo fondu, bija vēlme uzlabot dzīves apstākļus. Tāda bija, ir un būs, jo tā arvien nav apmierināta, piebilst T. Tverijons. Treškārt, ļoti strauji sāka augt atalgojums – katru gadu par 30–40 procentiem. Taču arī tā sauktajos treknajos gados, par kuriem mēdz teikt, ka bankas "pa kreisi un pa labi" dalīja kredītus, bija jāpilda banku prasības. Bankas tajā laikā apmierināja visu maksātspējīgo pieprasījumu – lauksaimnieku, rūpnieku, tirgotāju un iedzīvotāju. "Nebija nekāda pamata kredītu atteikt valsts ierēdņiem, kuriem atalgojums bija ļoti labs un katru gadu palielinājās, vai skolotājam," atgādina komercbanku pārstāvis. Tagad situācija, salīdzinot ar to, kāda bija pirms pieciem gadiem, ir šāda – toreiz no 10 kredītgribētājiem tos varēja saņemt 8–9, tātad bija atbilstoši prasībām, bet šodien – viens vai divi.
Spekulatīvā tirgus placdarmā arī likumu pielaidība
Ātrās izaugsmes gados nebija sakārtota likumdošana nekustamo īpašumu darījumu tirgū un fiziskas personas varēja droši nodarboties ar operācijām nekustamo īpašumu tirgū, gūdamas legālus, bet ar nodokļiem neapliekamus ienākumus. Šie cilvēki nodarbojās ar uzņēmējdarbību, kura netika reģistrēta, un valsts nekādas prasības šādiem cilvēkiem neizvirzīja. Lai arī šādi klientu maksātspēju apliecināja naudas plūsma, T. Tverijons norāda uz banku atbildību, ka vairākām fiziskām personām izsniegti kredīti miljonos. No 146 fiziskām personām, kas sevi pasludinājušas par bankrotējušām, minimālā saistību summa ir 400 000, maksimālā – 2,5 miljoni latu, deputātus informēja Komercbanku asociācijas vadītājs, uzsverot – tie ir spekulanti nekustamo īpašumu tirgū, kuri nodarbojās ar operācijām, kas nebija reģistrētas.
Kā izpaužas kredītņēmēja negodprātība
T. Tverijons norāda uz diviem raksturīgiem gadījumiem, kad bankas sastopas ar negodprātīgo kredītņēmēju uzvedību, kas izpaužas kā nepatiesu ziņu sniegšana. Pirmā – kredītu saņemot. Līdz 2008. gada 1. jūlijam, kad darbu uzsāka Latvijas Bankas Kredītu reģistrs, visvairāk ir gadījumu, kad, formējot kredītu kādā no bankām, klients “kautrīgi aizmirsa pateikt", ka viņam jau ir divi vai vairāki kredīti citās bankās. To konstatējot, bankas ir šo situāciju pārrunājušas ar klientu. Ja klients bija maksātspējīgs un spējīgs segt vairākus kredītus, atsevišķos gadījumos tika precizēti kredītnosacījumi, paaugstinot viņa ņemtā kredīta riska pakāpi, līdz ar to mainījās procenti, – tāda bija banku reakcija uz atklātiem jauniem faktiem. Bankai bija pilnas tiesības pieprasīt kredīta pirmstermiņa atdošanu, uzsver T. Tverijons. Taču klientam netīkot arī prasība pēc papildu nodrošinājuma vai procentu likmju izmaiņas.
Atklājot gadījumus, kad klients sniedzis nepatiesu informāciju, galvenokārt par ienākumiem, mantisko stāvokli vai citām finanšu saistībām, bankas atteica izsniegt kredītus, bet gadījumos, kad bija saskatāma iespējama dokumentu viltošana, piemēram, darba ņēmējs iesniedzis nepatiesu informāciju par atalgojumu, banka attiecīgo informāciju atbilstoši Krimināllikuma 210. pantam nodeva tiesībsargājošām iestādēm kriminālprocesa uzsākšanai.
"Šodien ne viens vien būtu gatavs atdot visus īpašumus un solīt, ka turpmāk maksās visus nodokļus, lai tikai viņam nebūtu nepatikšanas, kas saistītas ar Krimināllikuma 210. pantu."
T. Tverijons
Otra situācija, kad bankas sastapās ar nepatiesu ziņu sniegšanu, ir par jau saņemtā kredīta izmantošanu ne tiem nolūkiem, kas paredzēts līgumā. Augsta ranga cilvēki ir ņēmuši kredītus, lai veiktu remontu, tie gan neesot pārmēru lieli – 10–15 000 latu, taču šo naudu ieguldījuši, piemēram, savulaik augstākajās aprindās ļoti populārā American Prosperity Club darbībā. Cerēja nopelnīt 20–30 procentus mēnesī. Taču gan pazuda ieguldītā nauda, gan radās problēmas ar kredītu atdošanu. Hipotekārais kredīts ņemts tāpēc, ka ir izdevīgāki nosacījumi, var ņemt uz vairākiem gadiem, mazākas procentu likmes. Tiesa, šāds pārkāpums neesot ierindojams smagāko skaitā, un bankām galvenais esot, lai klients naudu atdotu.
Likums paredz pietiekami daudz normu, lai šādus krāpniekus varētu sodīt. Taču, pēc T. Tverijona domām, svarīgi ir, lai turpmāk vienā vai otrā likumā nedotu iespējas šiem nepatiesu ziņu sniedzējiem, kuri ar viltu ir saņēmuši kredītus no bankām, maksimāli ātri un viegli tikt no savām saistībām. T. Tverijons zina teikt, ka ir ļoti liels spiediens uz politiķiem, pie sabiedrības apelē speciāla apvienība kredītņēmēju aizstāvībai. Galvenais uzdevums ir atvieglot iziešanu no situācijas tieši tiem cilvēkiem, kuri, izmantojot "īpatnības", kādas bija Latvijā, nodarbojās ar spekulācijām nekustamo īpašumu tirgū. Šodien ne viens vien būtu gatavs atdot visus īpašumus un solīt, ka turpmāk maksās visus nodokļus, lai tikai viņam nebūtu nepatikšanas, kas saistītas ar Krimināllikuma 210. pantu, piebilst T. Tverijons.
Vajāto un notiesāto skaits pieaug
Prokuratūras informācija liecina: kriminālvajāšana 2007. gadā uzsākta 39 lietās, 2008. gadā 85 lietās, 2009. gadā 107 lietās. Pieaudzis arī izskatīšanai tiesā nosūtīto lietu skaits – attiecīgi šajos gados 17, 40 un 77 lietas. Par Krimināllikuma 210. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu 2007. gadā notiesātas deviņas personas, 2008. gadā – 24 un pagājušogad – 69 apsūdzētās personas.
2009. gadā pēc 210. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm policijas un prokuratūras iestādēs kopā uzsākti 213 kriminālprocesi. 18 krimināllietas izbeigtas, prokurora priekšraksts par sodu piemērots 21 apsūdzētajai personai.
Sods neizbēgams, bet – vai pietiekami bargs
Bankas kā pārāk mīkstu ir minējušas prokurora priekšrakstu par sodu. Taču situācijā, kad daudzi sniedza nepatiesas ziņas bankām, tas ir arī Kredītiestāžu likuma pārkāpums, tā ir sodāma rīcība. Tam klāt vēl arī nodarbošanās ar nereģistrētu uzņēmējdarbību, uzskaita T. Tverijons.
Krimināllikuma 210. pants ir par nepatiesu ziņu sniegšanu, neatkarīgi no tā, vai tā rezultātā ir bijuši vai nav bijuši zaudējumi. Tātad var piemērot kriminālprocesu par pašu faktu, jo likumus aizliedz sniegt nepatiesas ziņas apzināti. T. Tverijons kā nereti problemātisku min terminu "apzināti" nepatiesu ziņu sniegšanā. Tad, lūk, arī bankas, kad klientam sarunās jautā, kāpēc viņš ir melojis, ka nav paņemts kredīts citā bankā, saņem klienta nemaldīgu atbildi – es aizmirsu... Un pierādiet, ka viņš nav aizmirsis.
Kā liecina prokuratūras informācija, analizējot ar prokurora priekšrakstu par sodu noteiktos sodus, secināts, ka pārsvarā personām, kas apsūdzētas par Krimināllikuma 210. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, tiek noteikti piespiedu darbi, atsevišķos gadījumos naudas sods. Līdzīga sodu noteikšanas prakse ir arī tiesā – pārsvarā tiek piespriesti piespiedu darbi vai nosacīta brīvības atņemšana. Atsevišķos gadījumos piespriests naudas sods, retos gadījumos, kad persona Krimināllikuma 210. pantā paredzēto nodarījumu izdarījusi iepriekš piespriestā nosacītā brīvības atņemšanas soda laikā vai sods noteikts pēc noziedzīgā nodarījuma kopības, piespriests reāls brīvības atņemšanas sods.
Savukārt krimināllietās, kas prokuratūrā izbeigtas, pārsvarā tas noticis saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 415. pantu (nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības) vai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas 2. punktu (izlīgums ar cietušo vai viņa pārstāvi), dažos gadījumos arī saskaņā ar KPL 379. panta pirmās daļas 1. punktu (nav radīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu).
Prokuratūra: nav iespējams viegls sods, ja nodarīts kaitējums
Pieaugot kredītu nemaksātāju skaitam, pieaudzis arī iesniegumu skaits par nepatiesu ziņu sniegšanu, – tendenci skaidro likumības sargi. Jo tomēr lielākoties iesniegumi tiek saņemti tad, kad bankai sākas problēmas ar kredīta atgūšanu. Tagad atklājas, ka cilvēks, kurš oficiāli saņēmis minimālo algu, dabūjis bankā 160 000 latu kredītu, jo nācis ar izziņu, ka viņa alga ir 1000 latu. Tas bija iespējams, pirms 2007. gadā ar likumu ieviesa normu, ka nepieciešama Valsts ieņēmuma dienesta izziņa par atalgojumu.
Ģenerālprokuratūras metodikas nodaļas prokurore Elita Jurkjāne informēja, ka vairāk nekā puse šo procesu ir bijuši Rīgā, kur to virzība notiek caur Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūru. E. Jurkjāne arī kliedēja banku pārstāvju bažas, ka prokuratūra piespriež prokurora priekšrakstu par sodu, ko bankas uzskata par maigu: "Prokurora priekšrakstu par sodu, kura pamatā ir piespiedu darbs, retos gadījumos arī naudas sods – var noteikt tikai par 210. panta pirmo daļu, kur pat var nebūt nekādu zaudējumu, un otro daļu – kur ir izmantošana neparedzētiem mērķiem. Bet, kas attiecas uz trešo daļu, kur bankai radies kāds būtisks kaitējums, tas ir smags noziegums un par to prokurora priekšraksts nav iespējams. Šīs visas lietas nonāk tiesā. To pašu var teikt, ka ir atsevišķi procesi, kuri ir izbeigti personu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības. Tas arī ir viens no kriminālprocesa pabeigšanas veidiem. Un tas arī var notikt par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem, kāds ir 210. panta pirmajā un otrajā daļā. Bet, ja ir būtiskais kaitējums, tad vienīgais pabeigšanas veids ir tiesa."
"2009. gadā pēc Krimināllikuma 210. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm uzsākti 213 kriminālprocesi."
Savukārt kas attiecas uz 210. pantā paredzēto "apzināti" nepatiesu datu sniegšanu, tādam formulējumam ir jābūt, uzskata prokurore. "Ir jāņem vērā cilvēciskais faktors, turklāt aizmiršana arī var būt apzināta, bet var būt arī neapzināta."
Tiesībsargi prognozē, ka turpmāk varētu nepieaugt iesniegumu skaits par nepatiesu ziņu sniedzējiem. Mazāk lietu būs arī tāpēc, ka sāk iestāties divu gadu noilgums kopš nodarījuma brīža, kad par to vairs nevar uzsākt kriminālprocesu.
Atbildība
Deputātus interesēja arī, vai bankas ir pienācīgi sekojušas kredītu izmantošanai, kā piemēru minot: ja zemnieks paņem kredītu, bankas viņu uzmana nepiekāpīgi.
T. Tverijons skaidro, ka jānošķir divas dažādas situācijas – hipotekārie kredīti, ko ņēmušas fiziskas personas, un juridisko personu saistības. Rindu māju vai daudzstāvu māju celtniecībā, kas bija oficiāli reģistrēts bizness, fiziskas personas nedarbojās. Arī šajos projektos attīstītāji smagi iekrita, jo izmaksas celtniecībā strauji auga, uzcelto dzīvokļu pašizmaksa bija ļoti augsta un, krītoties tirgum, viņi nav spējīgi šos dzīvokļus realizēt. Tā ir 100% banku un šo firmu atbildība; lielākā daļa šo firmu ir bankrotējušas, bankas cietīs zaudējumus, jo tas ir arī viņu bizness.
Taču atšķirīga ir situācija ar fiziskām personām – bankām neesot problēmu ar cilvēkiem, kuri ņēmuši kredītu vienīgā mājokļa iegādei, pat ja viņi ir zaudējuši darbu. Lielākās problēmas esot tiem "bāleliņiem, kuri metās ar visu galvu nekustamo īpašumu tirgū – pirka, pārdeva, legalizējot arī savus ienākumus", proti, ar cilvēkiem, kuriem pieci seši neatdoti kredīti.
Bankrots: nevajag ar likumu piesaukt nelaimi
T. Tverijons kā bīstamu vērtē nostāju, ka daudzas fizisko personu problēmas atrisinās jaunais Maksātnespējas likums, kas pašreiz ir izskatīšanā Saeimā. "Tā ir nelaime cilvēkam pasludināt sevi par bankrotējušu. Nezinu, kāds godaprāts ir tiem, kas mudina to darīt. Fiziskās personas bankrots var būt izeja no situācijas tiem, kuri nodarbojās ar lieliem darījumiem. Ja tajos laikos tas būtu SIA, kas pirka un pārdeva īpašumus, un tagad nonācis grūtībās, tad šodien viņš bankrotē un ne par ko neatbild. Taču atbilstoši Latvijas Civillikumam, ja fiziska persona ir pasludinājusi sevi par bankrotējušu, tai ir jāizpārdod manta, un Civillikumā ir saraksts, kas cilvēkam drīkst palikt – cik šķīvju, bikšu, karotīšu... Viss pārējais ir jāpārdod. Iedomājieties ģimeni, kas saka: mēs pasludināsim sevi par bankrotējušu. Bet dzīvoklis viņiem tiks atņemts un pārdots, kur šī ģimene dzīvos? Mudinājumi cilvēkiem iet uz bankrotu ir absurdi. Tāpēc šo instrumentu izmanto tie, kam kredīti ir miljonos, kas nekad mūžā tos neatdos, taču negrib līdz mūža beigām maksāt kādu parāda daļu bankām kaut vai no pensijas."
Komisija: iespējas izkrāpt kredītus mazinājušās
"Nākotnē nav paredzams šāda veida noziegumu straujš pieaugums un izplatība. Situācija sāk stabilizēties un iespēja saņemt kredītu, sniedzot nepatiesu informāciju par savu finanšu stāvokli, būtiski samazinājusies," rezumēja komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš. To veicinājusi gan Latvijas Bankas Kredītu reģistra izveide, kas sašaurina iespēju, ka tiek staigāts no vienas bankas uz otru, gan ar likumu 2007. gadā noteiktā prasība hipotekāro kredītu saņemšanai iesniegt izziņu no Valsts ieņēmumu dienesta, tādējādi apliecinot kredītņēmēja legālos ienākumus. Komisijas priekšsēdētājs piebilda, ka nākotnē būtu jāraugās arī uz likumu izmaiņām attiecībā uz klientiem, kuri bija ļoti aktīvi kredītņēmēji spekulatīvos nolūkos.
Uzziņa. Krimināllikuma 210. pants. Kredīta un citu aizdevumu negodprātīga saņemšana un izmantošana
