Pēdējā desmitgadē mākslīgais intelekts ir raisījis arvien lielāku populārās zinātnes interesi. To īpaši plaši izmanto pasaules vadošās – tā sauktās 4.0 – ekonomikas (ASV, Ķīna, Vācija, Lielbritānijā u. c.), atvieglojot tādas būtiskas starptautisko kompāniju funkcijas kā komunikācija, reklāma, cenu politika, loģistika, personālvadība u. c.
Ņemot vērā mākslīgā intelekta priekšrocības, tas pakāpeniski integrēts arī tiesībsargājošo iestāžu ikdienas darbībā, būtiski atvieglojot to darbu (piemēram, apstrādājot apjomīgo videonovērošanas kameru informāciju un palīdzot indivīdu identificēšanā). Arī aizsardzības nozarē jau vairāk nekā desmit gadus norisinās aktīvas diskusijas par mākslīgā intelekta izmantošanu ne tikai aizsardzības sistēmas efektivizēšanā, bet arī praktiskā karadarbībā.
Plašākā izpratnē ar mākslīgo intelektu mēs saprotam “datorzinātnes, kas attīsta mašīnas, kuras var uztvert, spriest un rīkoties”.1 Šaurākā traktējumā mākslīgais intelekts ir mašīna, kuras spējas tiek vērtētas pēc tā, kā tā atveido cilvēka mentālās prasmes, tādas kā modeļu atpazīšana, valodu izpratne, adaptīvā mācīšanās no pieredzes, spriešana vai stratēģiska domāšana2. Tās mērķis ir būtiski atvieglot cilvēka ikdienas dzīvi teju visās jomās, nodrošinot informācijas vākšanu un analīzi.
Literatūrā izšķir trīs mākslīgā intelekta paveidus.
- Mākslīgais šaurais intelekts (artificial narrow intelligence), kas ir mašīna, kuras intelekts ir vienāds vai pārspēj cilvēka intelektu tikai noteiktu uzdevumu izpildē.
Piemēri: IBM “Deep Blue” un “Watson” (tika izmantots vasaras olimpisko spēļu Riodežaneiro satiksmes organizēšanā un regulēšanā; Ņujorkas policija izmanto videonovērošanas kameru informācijas analīzē u. c.), “Google” meklētājs, “Google” galda spēle “AlphaGo”, tulkošanas programma “Google Translate”, “Amazon”, reklāmu pielāgošana sociālo tīklu lietotājam, mēstuļu (spam) filtri u. c.
- Mākslīgais vispārējais intelekts (artificial general intelligence), kas atveido pilna spektra cilvēka uzvedību.
- Mākslīgais superintelekts (artificial superintelligence), kas pārsniedz cilvēka spējas, veicot jebkuru uzdevumu, un vairāk līdzinās tam mākslīgajam intelektam, kas tiek atainots populārzinātniskajā literatūrā un zinātniskās fantastikas filmās.
Pēdējos gados ambīcijas attiecībā uz mākslīgo intelektu ir būtiski augušas un datorģēniju mērķis vairs nav radīt mašīnu, kura atveidotu cilvēka uztveres, spriešanas un rīcības spējas, bet gan kompensētu daudzās cilvēka nepilnības. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā galvenā cilvēka nepilnība ir lēnīgums gan spriešanā, gan rīcībā.
Tas pats attiecas arī uz aizsardzības jomu. Proti, teju visas jaunās karadarbības teorijas fokusējas uz ātru un efektīvu lēmuma pieņemšanu. Mākslīgā intelekta galvenais ieguldījums ir ar adaptīvo mācīšanos un racionālo pieeju nodrošināt zibenīgu informācijas apstrādi un formulēt komandierim vairākas lēmuma pieņemšanas iespējas. Bez informācijas analīzes un lēmuma pieņemšanas otra plaša joma, kurā tiek izmantots mākslīgais intelekts, bet nu jau rīcībā, ir dažādu automatizēto ieroču sistēmu (sauszemes, gaisa, zemūdens) – bezpilota lidaparātu, tā saucamo dronu, – izmantošana, kas nodrošinātu vēlamo bezkontakta karadarbību. Mērķis ir ātra rīcība taktisko uzdevumu izpildē bez karavīru fiziskas iesaistīšanas. Tādējādi tiek nodrošināta maksimāla efektivitāte un pasargātas karavīru dzīvības.
Tomēr aizsardzības jomā, ņemot vērā, ka “efektīva” uzdevuma īstenošana dažkārt var beigties ar nevainīgu cilvēku upuriem, vismaz šobrīd aprobežojas ar mākslīgo šauro intelektu, kas nozīmē atvieglot noteiktu uzdevumu izpildi, bet gala lēmumu “spiest vai nespiest izpildes pogu” vienmēr pieņem cilvēks, t.i., komandieris. Starp šiem uzdevumiem ir novērošana (informācijas analīze un uzvedības paredzēšana), izlūkošana (milzīga apjoma informācijas analīze un bezpilota lidaparātu veiktās izlūkošanas darbības) un automatizētas vai pat autonomas ieroču sistēmas (piemēram, bišu spieta (sworm) principa bezpilota lidaparāti, kuri seko vienam – vadošajam – bezpilota lidaparātam).
Visās trijās uzdevumu pozīcijās vadošās valstis militārajā jomā (ASV, Krievija, Izraēla, arī Ķīna) savā militārajā stratēģijā to ir atzinušas par prioritāti un mērķtiecīgi investē izpētē un tehnoloģijās (research & technology, R&T). Piemēram, ASV savā “Third Offset Strategy” (2015) izvirzīto mērķu attiecībā uz mākslīgo intelektu sasniegšanai ir atvēlējusi 18 miljardus ASV dolāru.3 Vācijas un Francijas kopuzņēmumi pēdējos gados arī ir sākuši investēt aizsardzības industrijā, galvenokārt automatizētajās ieroču sistēmās, taču vēl joprojām būtiski iepaliek. Citas valstis, ņemot vērā ievērojamās izmaksas, kas saistās ar mākslīgo intelektu, vienkārši pērk šīs tehnoloģijas (galvenokārt bezpilota lidaparātus) no vadošajiem ražotājiem (tā saucamā pirkšana no plaukta – off the shelf) un fokusējas uz kiberdrošību.
Tā kā mākslīgais intelekts ir visperspektīvākā (angļu valodā – cutting edge) mūsdienu tehnoloģija, tā potenciālais pienesums aizsardzības jomā ir ārkārtīgi plašs. Pirmkārt, kā jau iepriekš minēts, tā ir paātrināta lēmuma pieņemšana. Otrkārt, mākslīgais intelekts, piedāvādams dažādas lēmuma pieņemšanas iespējas, tostarp arī nestandarta (tomēr joprojām racionālas), palīdzēs lēmuma pieņēmējam arī domāt ārpus kastes, tādējādi izglītojot pašu lēmuma pieņēmēju. Treškārt, izmantojot dažādas automatizētas ieroču sistēmas, tiek pasargāti karavīri. To jau plaši demonstrēja amerikāņi Irākā un Afganistānā, izmantojot bezpilota lidaparātus novērošanas, izlūkošanas un arī letālu uzdevumu izpildē. Ceturtkārt, mākslīgais intelekts varēs sniegt neatsveramu atbalstu mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā, kad informācijas (arī dezinformācijas) kampaņām ir liela nozīme.
Vienlaikus mākslīgais intelekts ir asmens ar diviem galiem, kas var un, visticamāk, arī radīs ļoti būtiskus apdraudējumus starptautiskajai drošībai. Pirmkārt, līdzīgi kā jebkuras perspektīvas tehnoloģijas, arī mākslīgā intelekta gadījumā rodas jautājums: ja nu tas tiks izmantots sliktiem mērķiem? Protams, tas lielā mērā atkarīgs no interpretācijas, kas ir slikts, kurš kuram ir ienaidnieks un kuram ir leģitīmas tiesības rīkoties agresīvi. Tomēr ikvienam ir skaidrs, ka lēmumus ātrāk pieņem un izpilda autoritāri režīmi, jo atkrīt dažādi nevajadzīgi atskaitīšanās mehānismi, kādi ir demokrātijas gadījumā. Tad nu lūk, šobrīd ASV uz papēžiem min Ķīna, kuras mākslīgā intelekta projekti attīstās prātam neaptveramos tempos pilnīgi visos tā aspektos gan civilajā, gan militārajā sektorā. Tas Vašingtonā dara bažīgus ļoti daudzus lēmumu pieņēmējus. Krievija pārsvarā fokusējas uz automatizēto ieroču sistēmu attīstīšanu un atrodas bērnu autiņos, kad runa ir par mākslīgo intelektu privātajā sektorā. Tas Krievijai liek atrasties stipri sliktākās pozīcijās. Taču ASV un Ķīnas sacensība tehnoloģiju jomā var vienā brīdī novest pie zināmas eskalācijas virtuālajā/digitālajā vidē.
Otrs kritisks faktors ir tas, ka nepastāv it nekādas bruņojuma kontroles šajā jomā – ne līguma, ne institūcijas, kura kontrolētu un rātu valstis. Tas nozīmē, ka katra valsts var darīt, ko tā vēlas. Nav noteikti nekādi ierobežojumi. Bruņojuma kontroles eksperti gan ceļ trauksmi par šo jautājumu, bet valstis izvēlas tos nedzirdēt vai ignorēt, jo mākslīgā intelekta integrēšana militārajā jomā tomēr joprojām ir attīstības procesā un vadošās valstis vienkārši nevēlas būt ierobežotas, jo iegūst no savas pārākuma pozīcijas. Nepastāvot nekādam regulējumam, mākslīgais intelekts rada dažādus tiesiskus, ētiskus un privātuma riskus.
Tomēr es negribētu šo komentāru beigt uz pesimistiskas nots. Izvērtējot mākslīgā intelekta jau līdzšinējo milzīgo ieguldījumu, atvieglojot jebkura indivīda ikdienu, tostarp arī militārajā jomā, nākotnē var raudzīties ar zināmu optimismu. Valstij ir jāizvērtē, kā maksimāli izmantot mākslīgā intelekta sniegtos labumus aizsardzības jomā (novērošana, izlūkošana, informācijas analīze, objektu identificēšana, lēmuma pieņemšanas paātrināšana u. c.), kā arī rūpīgi jāpārdomā tā pielietojums (piemēram, bezpilota lidaparātu izmantošanas tiesiskie un ētiskie apsvērumi).
Rakstā tiek atspoguļots autores personīgais viedoklis, kurš nav uzskatāms par Aizsardzības ministrijas vai Nacionālo bruņoto spēku oficiālo nostāju.
1 De Spiegeleire, S., Maas, M., Sweijs, T. (2017). Artificial Intelligence and the Future of Defense: Strategic Implications for Small- and Medium- Sized Froce Providers. The Hague Centre for Strategic Studies, 27. lpp.
2 Turpat, 28. lpp.
3 Turpat, 22. lpp.
