VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
28. februārī, 2019
Lasīšanai: 23 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
6
369
6
369

Tikai laika jautājums

LV portālam: VITA MATĪSA, politoloģe, starptautisko tiesību un diplomātijas eksperte

Vita Matīsa: “Viena no prezidentam nepieciešamajām pamatīpašībām ir spēja krīzes vai citas vajadzības gadījumā nostāties pret eliti. Vaira Vīķe-Freiberga neko nebija parādā elitei vai sistēmai karjeras ziņā, ko tomēr nevar pilnībā teikt par Levitu. Saku, zinot, ka par to tagad daudzi man uzklups.”

FOTO: no V. Matīsas personīgā arhīva

Sabiedrības, kurās pašlabums dominē pār kopējo labumu, ir lemtas bojāejai, sarunā par politiku, nākamo Valsts prezidentu un kolaborāciju saka politoloģe, starptautisko tiesību un diplomātijas eksperte VITA MATĪSA.

īsumā
  • Arī līdz šim ir bijušas partijas, kas nākušas ar jauniem mērķiem, taču tie nav piepildījušies.
  • Ideāli ir nepieciešami arī mūsdienu politikā.
  • Sabiedrības, kuras orientētas uz pašlabumu, ir lemtas bojāejai.
  • Noskaņojums pret Eiropu sākas tepat, kad sabiedrība redz elites pašlabuma meklējumus.
  • Koalīcijas vājās vietas ir sadrumstalotība, uzskatu atšķirības, pagātnē balstīts naidīgums un savstarpēja vēlme revanšēties.
  • Latvijas tauta būtu pelnījusi vismaz debates starp vairākiem līdzvērtīgiem Valsts prezidenta amata kandidātiem.
  • Ja pieņem, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās ar VDK, un tiem, kuri to nedarīja, tas šodien ir ļoti bīstami Latvijas valstij. 
  • Racionālais izdzīvošanas instinkts bijis noderīgs individuāliem latviešiem, taču ne Latvijas valstij.

Latvijā kopš aizvadītajām Saeimas vēlēšanām ievērojami mainījies parlamenta, koalīcijas un arī valdības sastāvs. Par premjerministru negaidīti kļuvis Krišjānis Kariņš. Vai tas liecina par kādu paradigmas maiņu, jaunu pavērsienu Latvijas politikā?

Grūti pateikt. Ja atskatāmies uz Latvijas politiku pēdējos 28 gados, jauni spēki jau ir nākuši un gājuši. 2001. gadā uz skatuves tieši ar tādu saukli – jaunā politika – uzjāja “Jaunais laiks”. Vai tas kaut ko ilgtermiņā mainīja Latvijas politikā, manuprāt, ir diskutējams. Tomēr, jāteic, man patīk komunikācijas veids, kā K. Kariņš runā ar sabiedrību. Tur gan manāms pavērsiens – viņš šķiet cilvēciskāks, nepinas sarežģītā birokrātiskā, nomenklatūriskā valodā, kāda piemīt mūsu politiķiem.

Taču, runājot par politisko paradigmu, jāskatās plašāk. Būtu jāvaicā, vai mūsdienu Latvijas politiķiem ir tāda pati jauda, vilktspēja un, galvenais, tāda pati motivācija, kāda bija Latvijas dibinātājpaaudzei. Un man šķiet, ka nav. Latvijas dibinātājpaaudze bija ļoti pašaizliedzīga, spējīga daudz upurēt no sava pašlabuma augstāku ideālu – Latvijas valsts – labā. Un, ja skatāmies viņu – Paula Kalniņa, Annas Ķeniņas, Zigfrīda Meierovica, Konstantīna Čakstes un citu – dzīvesstāstus, tie ir samērā traģiski. Viņi daudz upurēja, nesaņemot daudz pretī personiski.

Tas viss mūsdienās izklausās diezgan patētiski – šie vecie 19. gadsimta jēdzieni – upurēšanās, ideāli un tamlīdzīgi. Tomēr tiem ir nozīme arī šodien. Pēc simt gadiem, 2118. gadā, kad atskatīsies uz šo atjaunotās Latvijas paaudzi, vai varēs teikt to pašu – ka viņi upurējās augstāku ideālu, valsts nostiprināšanas labā? Baidos, ka nē, ka šī paaudze vēsturē ieies ar zināmu alkatības zīmogu. Atskatoties uz Latvijas izveidošanas laika paaudzi, tajā, arī starp redzamākajiem politiķiem, ir grūti ieraudzīt kādu miljonāru vai pat parastu bagātnieku. To gan nevar teikt par atjaunotās valsts vadošajiem cilvēkiem. Es nesaku, ka būt turīgam ir slikti, tikai jautāju: vai viņiem galvenā motivācija ir bijusi, kā teica Kārlis Skalbe, “vispirms uzstutēsim Latviju, tad visiem būs labi”? Tagad jūt principu: vispirms uzstutēšu sevi, tad gan jau visiem būs labi, nekad nepaskaidrojot, kā īsti. Baidos, šī paradigma pēdējos 28 gados savā fundamentālajā būtībā nav mainījusies.

Kāpēc nav?

Ziniet, vēstures fluīdi ir mainījušies. Ne tikai Latvijā. Tas, ko šodien redzam ASV, arī ir paradigmas maiņa. Ja Džons Kenedijs un viņa paaudze teica: “Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā, bet gan – ko tu vari darīt valsts labā”, tad tagad tur ir Donalds Tramps, kurš vienmēr domājis tikai par savu pašlabumu. Un Amerikas sabiedrība kopumā, jau sākot ar pagājušā gadsimta 80. gadiem, ir aizgājusi tajā pašā virzienā. Līdz 70. gadiem bagātniekiem bija jāmaksā lielāki nodokļi – ap 70%. Pēc tam, sākot jau ar Ronalda Reigana valdību un beidzot ar D. Trampu, ticis iets pretējā virzienā. Kopējais labums ir atkāpies individuālā labuma priekšā.

Vai aizgājušā laikmeta ideālistiskie mērķi ir atgriežami?

Domāju, ka jā. Redzot, pie kā noved orientēšanās tikai uz pašlabumu, kā tas noticis ASV, Venecuēlā un citur, kur katrs izdzīvo, kā pats māk, pēc džungļu likumiem, arvien vairāk kļūs redzami arī ieguvumi, ko dod pieturēšanās pie kopējā labuma principa, kā tas pamatos joprojām ir Skandināvijā. Sabiedrības, kopienas, kuras orientētas uz pašlabumu, uz to, kā tikai kaut ko izvilkt sev jebkurā situācijā, ir lemtas bojāejai. To var teikt par jebkuru kopienu – vai tas būtu koris vai deju grupa. Šādu sabiedrību gals ir tikai laika jautājums.  Vēstures svārsts, iegājis vienā galējībā, ar laiku atgriežas.

Kāpēc Latvijā nav pieprasījuma pēc politikas, kas īsteno kopējā labuma principu? Partija “Progresīvie” aizvadītajās vēlēšanās ieguva nepilnus trīs procentus balsu, bet LSDSP, kura startēja kopējā sarakstā ar pāris līdzīgi orientētu partiju, neieguva pat pusprocentu.

Pirmskara Latvijā vēlētāju atbalsts sociāldemokrātiem bija augsts. Diemžēl sociāldemokrātiskas politikas ideju pēc neatkarības atjaunošanas krietni devalvēja tā partija, kuru vadīja Gundars Bojārs un kura vienu brīdi saimniekoja Rīgas domē.  Latvijas vēlētājs redzēja, ka pašlabuma stīga iet cauri arī šai partijai. Un tā ir vispārēja Latvijas politikas problēma.

Tagad esam Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā. Visu cieņu tiem kandidātiem, kuri ir gatavi būt saprāta balss un Briselē aizstāvēt Eiropas ideju, taču viņi ir pietiekami gudri, lai saprastu, ka procesi, kas to grauj, nesākas Briselē, bet tepat Latvijā un citās Eiropas valstīs.  Proti, problēma saistībā ar noskaņojumu pret Eiropu sākas ar to, ka vēlētāji redz šo nekonsekvenci, ierauga to, ko viņi traktē kā elites pašlabuma meklējumus, kad, piemēram, viens kandidāts vairākus gadus skaļi sola vairs nekandidēt, bet beigās tomēr pēkšņi maina viedokli un kandidē. Kādu gan ticību tas dod politiķa vārdam, politikai un beigu beigās arī Eiropai?

Vai arī tie “neatkarīgie” cilvēki, kuri nekad nav agrāk strādājuši politikā, bet pēkšņi atrodas Eiropas Parlamenta vēlēšanu listes augšgalā, vai viņi neredz, ka šādi gājieni nostiprina populistu pausto, ka varas elitei piederīgie cilvēki meklē tikai savu pašlabumu? Ja Briselē deputātu atalgojums būtu tāds pats kā Latvijas skolotājiem, varbūt vēl viņu deklarētajiem nodomiem par upurēšanos Eiropas idejas labā būtu lielāka ticamība. Diemžēl tai traucē fakts, ka algas Eiropas Parlamentā ir sapņaini lielas, it sevišķi Latvijas apstākļiem.

No malas vērojot šo jauno modi ņemt cilvēkus, kuri ir ieguvuši savu atpazīstamību citās nozarēs, kā Eiropas Parlamenta vēlēšanu lokomotīves, man ienāca prātā tāda ķecerīga ideja.  Kādēļ Jūs, žurnālisti, nepaskrējāt tendencei pa priekšu? Kādēļ ar tādām redzamām personībām kā, piemēram, žurnālisti Jānis Domburs, Jānis Geste, Aidis Tomsons, Nellija Ločmele, Arnis Krauze, Miks Koljers, Sanita Jemberga neizveidojāt, teiksim, “Ceturtās varas partiju”, kuras galvenā platforma būtu: 50% no lielajām EP deputātu un viņu biroju algām atgriezt žurnālistu un pētnieciskās žurnālistikas atbalstam Latvijā. Ne partijas atbalstam, bet žurnālistikas atbalstam. Gan Latvija, gan Eiropa tikai iegūtu. Tas nu tā, puspajokam.

Bet kā tad žurnālista neatkarība un neitralitāte?

Nu, protams, šī neatkarība ir svēta lieta,  bet mana ķecerīgā ideja ir atbilde uz to, līdz kādam absurdam šī  “viesmākslinieku” tendence, ko redzam citās partijās, varētu aizvest. Ko niekoties – viens žurnālists pie partijas X,  viens komentētājs atkal pie partijas Y,  labāk liekat visu blici uzreiz un vienuviet! Stāsts jau ir par to,  ka plašā atpazīstamība, kura tika iegūta kā “neatkarīgajam”, tagad tiek veikli iemainīta pret politisko kapitālu vienas partijas labā. Politiskais kapitāls nav bijis uzkrāts partijas un politikas daždažādu darbu ietvaros. Un ko par to domā partijas ierindas biedrs? Varbūt problēma ir faktā, ka Latvijā neatkarīgi indivīdi bez partijas aizmugures nevar kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.  

Vēlētāju zemo līdzdalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās nosaka arī izplatītais pieņēmums, ka tam, kas notiek Briselē, nav gandrīz nekādas saiknes ar politiku un dzīves realitāti Latvijā. 

Šīs ir Latvijai ļoti svarīgas vēlēšanas. Turklāt ir vēl cita līmeņa arguments – nevienam nav noslēpums, ka ne tikai eiroparlamentārieši saņem lielas algas, bet viņiem ir arī lieli biroji, kuros viņi nodarbina savas partijas cilvēkus. Un, jo vairāk deputātu Eiropas Parlamentā ir kādai partijai, jo labāk tās pārstāvji var nodrošināt savu partiju Latvijā. Ja vēlētājam ir svarīgi, ka viena vai otra partija, pateicoties lielākiem līdzekļiem, var strādāt labāk pašu mājās, tad ir svarīgi iet un nobalsot par to Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Otrs man svarīgs arguments ir tāds, ka Tatjanai Ždanokai, manuprāt, nav ko darīt Eiropas Parlamentā. Cilvēkam, kurš noliedz Eiropas Savienības ideju, tur, šķiet, nav īstā vieta. Tāpēc vien būtu jāiet uz vēlēšanām, lai nodrošinātu, ka tādi, kas izmanto Eiropas Savienības sniegtās iespējas, lai grautu to no iekšienes, Briselē nenonāktu.

Uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām izteicāties, ka turpmāko četru gadu garumā varētu būt vērojama ziepju opera ar biežu krēslu maiņu. Cik stabila, jūsuprāt, būs jaunizveidotā koalīcija un valdība?

Ņemot vērā, ka šī valdība tika izveidota pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, tā varētu būt ilgtspējīgāka, nekā sākotnēji šķita, jo nav pārāk daudz citu koalīcijas variantu. Un nezinu, vai kāds ir īpaši gatavs ārkārtas vēlēšanām. Tomēr man kā cilvēkam no malas nav zināmas visas detaļas. Iespējams, koalīcijas stabilitāti noteiks pavasarī gaidāmais politiskais tirgus par Valsts prezidenta un eirokomisāra amatiem.

Kādas bez jau minētā ir šīs koalīcijas vājās vietas?

Sadrumstalotība, uzskatu atšķirības, arī pagātnē balstīts naidīgums un revanšs starp vadošām personām koalīcijas partijās. Šiem zemūdens akmeņiem, kurus mēs neredzam, varētu būt sava loma. Tomēr ceru, ka politiķi tiks tam pāri, jo koalīcija ir viena no labākajām, kādu šajā situācijā iespējams dabūt. Var tikai vēlēt tai ilgtspējību.

Patlaban redzamākais un faktiski joprojām vienīgais plašāk zināmais Valsts prezidenta amata kandidāts ir Eiropas tiesnesis Egils Levits, kurš ir ar mieru kandidēt – ja gūs visas koalīcijas atbalstu. Kā vērtējama šī situācija?

Man tomēr šķiet, ka Latvijas tauta būtu pelnījusi vismaz debates starp vairākiem līdzvērtīgiem kandidātiem, lai būtu vismaz iespaids par līdzdalību šajā procesā. Teiksim, E. Levitu un Inetu Ziemeli vai Sandru Kalnieti, kuras vārds arī ir izskanējis saistībā ar prezidenta posteni. Citādi šķiet, ka notiek kāda iecelšana, intronizācija bez diskusijām. Man trūkst demokrātiskuma šajā procesā. Patlaban ap to sacelta arī zināma ažiotāža, kas iespējamam kandidātam var nenākt par labu.

Un šādā situācijā, kad tiek izvirzīts ultimāts – vai nu visas koalīcijas atbalsts, vai arī nekā nebūs, rodas jautājums: kurš cits kandidāts būs gatavs uzņemties gandrīz vai butaforisku lomu? Neraugoties uz to visu, uzskatu, ka E. Levits ir labs kandidāts. Arī tāpēc, ka viņš ir augstas raudzes jurists un tieslietas ir viena no Latvijas vājajām vietām. Tagad viņš varētu palīdzēt izdarīt to darbu, ko neizdarīja, būdams Latvijas tieslietu ministrs 90. gadu sākumā.

E. Levits ir jurists, intelektuālis un zināmā mērā arī ārmalnieks, jo ilgstoši dzīvojis ārpus Latvijas. Vai ar šādu kombināciju viņam ir izredzes kļūt par, kā tagad daudzviet sola jaunievēlētie prezidenti, visas tautas prezidentu?

Salīdzinot ar Vairu Vīķi-Freibergu, kurai piemita spēja runāt daudzos un dažādos reģistros, runāt gan akadēmisku, gan vienkāršu valodu, E. Levitam, cik es esmu dzirdējusi, tik augstā līmenī šāda īpašība nepiemīt. Un nezinu arī, vai viņš kandidātu diskusijās spētu atbildēt, piemēram, uz jautājumu, cik veikalā maksā paka kefīra.

Vai Levitā saskatāt spēju darboties kā sabiedrības advokātam?

Tas ir ļoti pamatots jautājums. Amati, kurus E. Levits pildījis līdz šim, tomēr ir bijuši saistīti ar Latviju, tās valdību, pārvaldes sistēmu, ar eliti. Tiesneša amati Eiropas līmenī – tiem ir vajadzīgs valdības atbalsts. Viena no prezidentam nepieciešamām pamatīpašībām ir spēja krīzes vai citas vajadzības gadījumā nostāties pret eliti. Vaira Vīķe-Freiberga neko nebija parādā elitei vai sistēmai karjeras ziņā, ko tomēr nevar pilnībā teikt par E. Levitu. Saku, zinot, ka par to tagad daudzi man uzklups.

Kā raugāties uz E. Levita darbību “Latvijas ceļā”?

Man tas ir atklāts jautājums. Es toreiz aktīvi darbojos Latvijā un apzināti turējos pa gabalu gan no šīs partijas, gan no citām partijām, gan “Kluba 21”, tomēr labi redzēju, kā šīs organizācijas pārņēma ļoti daudz no Komunistiskās partijas nomenklatūras paražām.  Gribētos ne tikai no E. Levita, bet arī citiem “Latvijas ceļa” redzamākiem cilvēkiem dzirdēt analīzi par šo viņu pieredzi, jo daudzas mūsdienu problēmas, to saknes meklējamas tajos laikos. Es nesaku, ka E. Levits pats jebkādā veidā bija iesaistīts apšaubāmos politiskos darījumos, taču neticu, ka viņš, būdams gudrs cilvēks, neko neredzēja un nesaprata. Ja Levita kungs to noliegtu, tas neko labu neliecinātu par viņu kā iespējamo Latvijas prezidentu.

Viens piemērs. Pamatoti Levita kungs ir runājis par to, ka viena no lielajām Latvijas problēmām ir netaisnība – ka cilvēki šo valsti izjūt kā netaisnīgu. Tad man ir jautājums: vai bija taisnīgi, ka pēc tam, kad Levita kungs bija politiķis, ministrs šajā valstī, “Latvijas ceļš” viņu iecēla par vēstnieku Šveicē un Austrijā? Vai bija taisnīgi, ka pēc “Bankas Baltija” kraha, kad Andris Piebalgs netika galā ar saviem “Latvijas ceļa” finanšu ministra pienākumiem, šī partija viņu iecēla par vēstnieku Igaunijā? Vai bija taisnīgi, ka “Latvijas ceļš”, pirms zaudēja vēlēšanās, pamanījās iecelt savus cilvēkus Induli Bērziņu un Pēteri Elfertu vēstnieku amatos? Tieši no šādiem gadījumiem sabiedrībā rodas Levita kunga minētā netaisnīguma izjūta. Es nesaku, ka šie cilvēki nebija kompetenti savos amatos, es saku, ka ne visiem bija līdzvērtīgas iespējas tikt pie šiem amatiem.

Man tolaik bija doktora grāds, iegūts Eiropas visievērojamākajā ārlietu institūtā Ženēvā, taču bija ļoti skaidrs, ka man nav nekādu izredžu nonākt vēstnieka amatā, jo nestāvēju ne tuvu minētajai partijai un kopumā – sistēmai, kurā amatus dala pēc lojalitātes pakāpes. Ja jūs man jautājat par paradigmas maiņu, vai šajā ziņā ir kas mainījies, – nupat bija Solvitas Āboltiņas gadījums. Viņu iecēla par vēstnieci Itālijā. Šis padomiskais nomenklatūras nezūdamības likums Latvijā saglabājies līdz mūsdienām. Man, protams, te uzreiz aizrādīs: bet pasaulē ir politiskie vēstnieki. Jā, ASV un citur ir, bet, tiklīdz mainās valdība, mainās arī šie “politiskie” vēstnieki.

No vienas puses, es saprotu tos cilvēkus, kuri, baidīdamies atkal saņemt tādu prezidentu, kāds bija Bērziņa kungs, tagad skrien ratiem pa priekšu, mēģinot nodrošināt cienījama kandidāta, tāda kā E. Levits, ievēlēšanu. No otras puses, ir šis nedemokrātiskais virzīšanas process, un ceru, Levita kungs būs pirmais, kurš atzīs, ka piederība “Latvijas ceļam” ar visu viņa spožo intelektuālo kapacitāti deva viņam ne vienu vien karjeras izaugsmes priekšrocību. 

Runājot par padomju sistēmas smago mantojumu un vajadzību no tā atbrīvoties, jājautā: kādus rezultātus, jūsuprāt, devusi tā dēvēto čekas maisu publiskošana, kopš kuras nu jau aizritējuši vairāki mēneši?

Gandrīz neko, ja skatāmies uz to rezultātu, kāds redzams šodien. Varu tikai atkārtot: VDK dokumentu publiskošana ir nopietni nokavēta. Tagad mani gan vairāk satrauc izplatītā nostāja, ka tam vairs nav nekāda sakara ar mūsdienām un ka tiek darīts pāri tiem, kuru vārdi ir minēti šajos dokumentos. Nē, tam ir vistiešākais sakars ar mūsdienām!

Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi, neļaušana braukt uz ārzemēm. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Tie, kas piekrita sadarbībai ar čeku, faktiski guva kaut kādus labumus karjeras ziņā, naudas, ceļošanas izteiksmē. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta.

Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Tas ir šāds: ja neliekat pirmajā vietā savu pašlabumu, jūs esat plānprātiņš, idiots, jo, redziet, tie, kuri sadarbojās, šodien ir tie uzvarētāji – viņi ir tikuši uz priekšu karjeras ziņā, viņu bērniem mantojumā ir dāčas, pie kurām vecāki savulaik tikuši, pateicoties minētajām karjeras iespējām. Tie, kuri nesadarbojas, ir lūzeri. Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, ir pupu mizas. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien.

Kā vērtēt cilvēkus, kuri, būdami padomju nomenklatūras amatos, 80. gadu nogalē atbalstīja demokrātiskās pārmaiņas?

Tā ir tāda izteikta latviešu īpašība – vienmēr gravitēt turp, kur ir varas centrs. Starp jūsu minētajiem cilvēkiem ir gan tādi, kuri, būdami šajos amatos, riskēja Latvijas valsts idejas vārdā, gan tādi, kuri izjuta konjunktūru un labi tēloja.

Kur vilkt kolaborācijas robežu? Pēc piederības kompartijai?

Iesākumam es sagaidītu, ka viņi vienkārši atzīst: jā, es sadarbojos un ar to nelepojos. Man nav tiesību vērtēt kolaborācijas faktu, jo tajos laikos nedzīvoju Latvijā, bet man ir tiesības vērtēt šo faktu atzīšanu vai noliegšanu. Un man visvairāk traucē nevis kolaborācijas fakts, bet tās noliegšana, kā to izdarīja pat tāds cienījams cilvēks kā Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kad viņam par to jautāja televīzijas tiešraidē. Tagad viņš raksta garus skaidrojumus, kā tur īsti bija ar to sadarbošanos ar VDK.

Pēc čekas kartotēkas publicēšanas rodas vēl lielāka cieņa pret tiem cilvēkiem, kuri atzinās pirms publicēšanas. Georgs Andrejevs jau sen, Jānis Rokpelnis, cits LU rektors Ivars Lācis un citi.  Tiem, kuri skaidrojās post factum, ticamības faktors nav pārāk augsts, kaut gan, iespējams, ir arī tādi, kuri nonāca kartotēkā nejauši. Bet – kādēļ melot par sadarbības faktu? Visas iespējamās atbildes uz šo jautājumu ir sliktas, ieskaitot visnevainīgāko no tām – kauns. Runājot par tiem, kuri paši atzinušies, – neredzu, ka sabiedrība viņus kauninātu, tieši otrādi, uz citu fona viņi tiek iecelti teju vai varoņa statusā. 

Kur tieši novilkt šo robežu? Katrs stāsts ir tik ļoti individuāls, un motivācijas varēja būt dažādas. Es nevaru par to spriest tiesu. Domāju, ka tiesāt var tikai tie, kas ir reāli cietuši. Es gaidu tikai vienu – atzīšanos par kolaborāciju un nožēlu par to. Vai tas ir tik daudz prasīts? Izrādās, ka ir. Kāpēc gan? Kāda ir jūsu versija par to?

Pirmkārt, cilvēcisks kauns. Otrkārt, vienam otram droši vien šķiet, ka aizgājušie laiki var atgriezties atkal un “iznākšana no skapja” var izrādīties veltīga vai pat bīstama.

Tieši tā! Vai tas otrais iemesls – šis izteiktais konjunktūrisms – nav šķebinošs? Tas liecina, ka ir cilvēki, kuri vairās sevi deklarēt kā neatkarīgas Latvijas patriotu un atzinēju un, drošs paliek drošs, liek savas oliņas dažādos groziņos.

Ir viedoklis, ka tieši šī īpašība vēsturiski latviešiem ļāvusi izdzīvot daudzajos dramatiskajos varas maiņu laikos.

Vai tiem cilvēkiem, kuri pirms simt gadiem dibināja un izveidoja Latvijas valsti, arī bija šāds aprēķins? Viņi riskēja, smagi riskēja, jo bija ideālisti. Un viņiem bija pareizā motivācija, viņi par šo izdzīvošanu neaizdomājās. Turpretim par 1939. un 1940. gadu to vis nevar sacīt. Tur gan bija šie it kā reālisti, kuri domāja: mums ir jāizdzīvo, paliksim savās vietās. Nebūsim sabiedrotie ne ar angļiem un francūžiem, ne ar vāciešiem, būsim reālisti, izpatiksim visiem un izdzīvosim. Un mēs zinām, kur šī lepnā izolētība mūs noveda. Galu galā tiem, kuriem nebija šī izdzīvošanas refleksa, izrādījās taisnība – ja skatāmies Latvijas valsts izdzīvošanas kategorijās. Ideālisti bija tie, kuri nostiprināja Latvijas valsti, bieži vien uz savas personīgās labklājības rēķina. Kamēr reālisti, tie, kuri baidījās riskēt un zaudēt to, ko bija ieguvuši, bija tie, kuri mūsu valsti pazudināja.

Jā, jums ir taisnība no viena aspekta – šis izdzīvošanas instinkts bijis ļoti noderīgs individuāliem latviešiem, taču, vai tas ir noderīgs kā valsts politika, vai šāda motivācija ir labs nodrošinājums mūsu kopējai Latvijas mājai, stipri šaubos. 

Labs saturs
369
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU