VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
PAZIŅOJUMS

Brexit norises gaitai un ar to saistītajām izmaiņām tiesību aktos seko jaunajā LV portāla satura sadaļā "Brexit": skaidrojumi; valsts iestāžu informācija; e-konsultācijas! Atvērt

TĒMAS
21. jūnijā, 2016
Lasīšanai: 23 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
6
26
6
26

Vita Matīsa: vissliktākais Eiropai būtu turpināt kā līdz šim

LV portālam: VITA MATĪSA, politoloģe, starptautisko tiesību un diplomātijas eksperte

Vita Matīsa: „Eiropas nākotne nav atrodama lauksaimniecības subsīdijās vai eirozonas paplašināšanā, šie faktori nav Eiropas vīzijas motori, un, ja tie tādi ir, tad, piedodiet, tie eiropiešus īpaši neiedvesmo. Eiropas būtība, manuprāt, ir tā, ka eiropietis nav tikai kaut kāds ekonomikas patērētājs, bet kultūras cilvēks, domājoša būtne, tādas civilizācijas sastāvdaļa, kura mēģina tiekties uz kaut ko augstāku.”

FOTO: no personīgā arhīva

Ilgtermiņa politiku Eiropā nomaina īstermiņa domāšana, vēsturiskās pieredzes zaudēšana un populisma uzplaukums, taču Lielbritānijas referenduma iemesli sniedz mācību, kuru liekot lietā varam Eiropu uzlabot, bet ignorējot – nonākt pie arvien jauniem referendumiem, saka politoloģe, starptautisko tiesību un diplomātijas eksperte VITA MATĪSA.
īsumā
  • Pēckara Eiropa ir būvēta, lai izvairītos no jauniem nacionālisma draudiem. Sākotnēji tā bija principu un vērtību kopums, kura meklēja savu institucionālo ietvaru, bet tagad ir pretēji – ir institucionālais ietvars, kurš meklē principus.
  • Ne Lielbritānijas politiķi, ne iedzīvotāji nav gatavi raudzīties uz lietām stratēģiski  ilgtermiņā. Politiķi visā Eiropā, arī Latvijā, jau vairākas dekādes ir īstermiņa problēmu menedžeri, nevis ilgtermiņa stratēģisku vīziju uzstādītāji.
  • Pastāv publiskās informācijas vārtsargu trūkums. Interneta laikmetā apzināti meli un pārspīlējumi būs jau 10 reizes apgājuši zemeslodi, pirms kāda patiesības deva tos atspēkos. Informācijas apjoms ir audzis,  kamēr cilvēku saprašanas un gudrības pieaugums proporcionāli atpaliek.
  • Politkorektums daudzos gadījumos ir aizgājis galējībās un radījis labvēlīgu fonu Trampa tipa populismam. Latvija tikai tagad saskaras ar šī populisma fenomena iedīgļiem, kam te diemžēl ir sagatavota ļoti laba augsne. 
  • Pielāgošanās māksla varbūt nāk par labu indivīda izdzīvošanai, bet ne valstij ilgtermiņā. 
  • Daudziem Eiropas politiķiem viss ir dziļi vienalga, ja vien tas viņiem kaut kādā veidā ir izdevīgi.
  • Eiropas nākotne nav atrodama lauksaimniecības subsīdijās vai eirozonas paplašināšanā. ES kļūda no pašiem tās pirmsākumiem bija likt uz labklājību pārāk lielu akcentu.
  • Latvijas mērķis varētu būt tāds, ka cilvēki vairs nepamet savu zemi, jo var dabūt to visu šeit bez blata sakariem. Fundamentālām lietām vajadzētu būt vienlīdzīgi vienkārši pieejamām visai sabiedrībai. Latvijai ir jākļūst vienkārši taisnīgākai.

Patlaban pasaules uzmanības fokusā ir Lielbritānijas referendums par palikšanu ES un tā iespējamās sekas, ja šī valsts no bloka izstāsies. Vai jums ir vismaz nojausma par referenduma iznākumu?

Domāju, ka tādas nav nevienam. Visas aptaujas liecina, ka ES atbalstītāji un noliedzēji Lielbritānijā ir līdzīgās pozīcijās. Daudz ir vēl neizlēmušo, par ko balsot, tāpēc izvēlei izšķiroši būs pēdējā mirkļa argumenti. Nesenākās debates gan nav diez ko iepriecinošas tiem, kuri vēlas, lai Lielbritānija paliktu ES. Tomēr ceru, ka briti nobalsos par palikšanu, jo negatīvs iznākums nozīmētu ķēdes reakciju – Skotija, iespējams, nobalsos par atdalīšanos no Lielbritānijas. Vēl citas valstis – Francija, Grieķija – varētu sekot britu piemēram, un tas būtu ES beigu sākums. Par to, protams, priecātos gan Putins Krievijā, gan Ķīnas vadība, kuri vislabāk vēlētos redzēt vāju vai pavisam sabrukušu ES.

Problēma ir tāda, ka ne Lielbritānijas politiķi, ne iedzīvotāji nav gatavi raudzīties uz lietām stratēģiski  ilgtermiņā. Politiķi visā Eiropā, arī Latvijā, jau vairākas dekādes ir īstermiņa problēmu menedžeri, nevis ilgtermiņa stratēģisku vīziju uzstādītāji. Atcerēsimies, ka ES sākotnējais uzstādījums bija ilgtermiņa vīzija. Varētu teikt: sākotnēji Eiropa bija principu un vērtību kopums, kura meklēja savu institucionālo ietvaru, bet tagad ir pretēji – ir institucionālais ietvars, kurš meklē principus. Šodienas Eiropas vadītāji diemžēl nav Adenauera, de Golla vai Čērčila līmenī, bet lielākoties redz Eiropu kā peramo zēnu, ko izmantot popularitātes punktu krāšanai savā nacionālajā līmenī.

Kāpēc šāda transformācija ir notikusi?

Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, paaudžu maiņa. Politikā ienākuši cilvēki, kuri vairs neatceras Otro pasaules karu un nezina, ka pēckara Eiropa ir būvēta, lai izvairītos no jauniem nacionālisma draudiem.

Tāda bija rietumeiropiešu motivācija 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā. Austrumeiropieši, krītot padomju mūrim, Eiropai pievienojās jau ar pavisam citu motivāciju – viņi bija piedzīvojuši nevis nacionālisma krahu, bet internacionālisma krahu. Es šeit atļaušos pavisam ciniski pajautāt: vai mūsu ideāli, pievienojoties Eiropai, bija tikai tiekšanās uz Eiropas ideju, vīziju, tās principiem? Varbūt tā bija arī vēlme pēc "Hugo Boss" uzvalkiem, "Prada" somiņām, braucieniem uz Maldīvu salām? Vai jau drīz nenāca atskārsme, ka visus šos labumus var iegūt, nemaz īpaši nepiekrītot Eiropas vērtībām? Nacionālisms Eiropā atkal ir uzplaucis. Lielā mērā tas noticis tādēļ, ka daudzi politiķi nav kavējušies izmantot imigrācijas problēmu, lai uzkurinātu savus tautiešus. Ir, protams, arī ekonomiskais aspekts.

Domājams, gana spēcīga joprojām Eiropā ir pārliecība, ka eiropiešu vairākums pēc inerces atbalstīs tradicionāli pie varas esošās jeb tā dēvētās "establišmenta" partijas un politiķus, nevis ultranacionālos populistus?

Tas būtu ļoti jauki, bet pavērojiet, kas šobrīd notiek ASV, kur viens no prezidenta amata kandidātiem ir izteikts populists. Vai republikāņi - partija ar milzīgu tradīciju bagāžu, Linkolna partija, ar visiem sākotnējiem 17 prezidenta amata kandidātiem bija spējīga apturēt šo populistu? Nebija.

Kāpēc ir tik liela atsaucība šādiem populistiem?

Es saskatu vairākus iemeslus: nacionālisms Eiropā atkal ir uzplaucis. Lielā mērā tas noticis tādēļ, ka daudzi politiķi nav kavējušies izmantot imigrācijas problēmu, lai uzkurinātu savus tautiešus. Turpretim spontanitāte, ar kādu uzstājas Tramps, liek cilvēkiem domāt, ka viņš ir vienīgais, kurš tiem stāsta patiesību. Un tas nekas, ka Trampam patiesība mainās 20 reižu dienā, ka viņš nepārtraukti maina viedokli, melo. Toties šis kandidāts uzrunā cilvēku emocijas, viņu bailes – ASV ir milzīgs skaits cilvēku, kuriem neiet tik labi, kuri jūtas globālo procesu apdraudēti un grib atrast tajā vainojamos. Tramps viņiem tos pasniedz uz paplātes, sakot: jūsu problēmās neesat vainojami jūs, bet meksikāņi, musulmaņi, imigranti u.tml. Eiropā notiek kaut kas līdzīgs. Nacionālie politiķi paši šo vainu uzņemties nevēlas, bet norāda uz Briseli – "lielo monstru".

Šeit kopumā vēlētos norādīt uz divām problēmām. Pirmkārt, tradicionālie politiķi nespēj uzrunāt vēlētāju viņiem saprotamā valodā – tas ir viens politiķu tips. Otrs ir tāds, kurš nolaižas vēlētāju viszemākajā, visvulgārākajā līmenī. Amerikas gadījumā Tramps spēlējas ar publiku, kurai ir ļoti zems izglītības līmenis.

Otrkārt, pastāv, ja tā varētu teikt, publiskās informācijas vārtsargu trūkums. Vēl pirms dažām desmitgadēm, ja kāds vēlējās kaut ko publicēt, viņam bija jāiziet vairāku pakāpju vētīšanas process; nevarēja kaut ko nodrukāt avīzē, vēstījumam, pirms tas sasniedz sabiedrību, neizejot noteiktu kvalitātes atlases sietu. Tagad, interneta laikmetā, šādi vārtsargi pasaulē vairs neeksistē – jebkurš ar savu Twitter kontu var sasniegt elektorātu ar visneiedomājamākajiem vēstījumiem. Apzināti meli un pārspīlējumi būs jau 10 reizes apgājuši zemeslodi, pirms kāda patiesības deva tos atspēkos. Turklāt ir jācīnās ar paradoksu: informācijas apjoms ir audzis, kamēr cilvēku saprašanas un gudrības pieaugums proporcionāli atpaliek.

Latvijas gadījumā šo fenomenu ilustrē Artusa Kaimiņa politiskie panākumi?

Jā, un Latvija tikai tagad saskaras ar šī populisma fenomena iedīgļiem, kam te diemžēl ir sagatavota ļoti laba augsne. 

Nupat par "Vienotības" vadītāju kļuvis Piebalga kungs. Iespējams, viņam patiešām izdosies saliedēt partiju. Taču es domāju, ka tās galvenā problēma pašlaik ir nevis saliedētības trūkums, bet nespēja uzrunāt vēlētājus, nespēja viņus iedvesmot,  rast viņu atsaucību. Un mans jautājums situācijā, kad visur Rietumos pieaug "antiestablišmenta" vilnis, ir – vai tāds "establišmenta" paraugpārstāvis, kāds ir Piebalga kungs, kurš tāds bijis, sākot no darbības komunistu partijā un ejot pa "Latvijas ceļu" līdz Eiropas komisāra postenim, ir cilvēks, kurš varēs staties pretī šim vilnim? Man ir šāds jautājums, bet nav atbildes uz to.

Vai "Vienotības" galvenā problēma tomēr nav atkāpšanās no tiesiskuma aizstāvības savās politiskajās nostādnēs, kura dēļ liela daļa vēlētāju balsojuši par šo partiju un savulaik arī par tās priekšgājēju "Jauno laiku"?

Jā, tas ir vēl viens aspekts. Fakts, ka "Vienotība" nespēja no korupcijas gadījumiem atbrīvot pat savas rindas, kaut ko, protams, izsaka.

Šeit jānorāda arī uz veselības ministra Belēviča gadījumu, bez akūtas vajadzības apejot rindu uz operāciju slimnīcā. Tas ļoti spilgti ilustrē, kāpēc vēlētāji Latvijā un citur ir gatavi balsot par populistiem, kuri viņiem stāsta: redzat, kā "establišments" izmanto savas privilēģijas, bet par jums nedomā nemaz. Ja kāds sāks paust šo vēstījumu Latvijā, kur tam ir vēl lielāks pamats nekā Rietumeiropas valstīs, baidos, šim populismam būs lieli panākumi.

Belēviča gadījums liek arī jautāt – kāpēc cilvēki, kuri šo rindas apiešanu redzēja, klusēja? Kāpēc uzreiz skaļi neprotestēja pret to, kas noticis? Te redzam reveransu varai, bijību pret stiprāko, piesliešanos nevis tam, kuram taisnība, bet tam, kuram ir vara, - īpašības, kas latvietim diemžēl ir ļoti spēcīgi izteiktas.

To mēdz izskaidrot kā fenomenu, kurš attīstījies apspiestības gadsimtu garumā, apstākļos, kad pielāgošanās varai latvietim, iespējams, nereti bija izdzīvošanas jautājums.

To var saprast. Bet tad jāsaka, tas ir bīstams fenomens, arī runājot par Eiropas Savienību, jo, ja nu pēkšņi kādā brīdī izrādīsies, ka tā vairs nav tā stiprākā, bet tāds kļuvis kāds kaimiņš Austrumos. Tad ko – piesliesimies tam? Jau tagad dažs, kas 90. gadu sākumā tik ļoti bija gatavs doties Eiropas virzienā, sācis to tikpat dedzīgi kritizēt un raudzīties uz Austrumiem.  Šāda pielāgošanās māksla varbūt nāk par labu indivīda izdzīvošanai, bet ne valstij ilgtermiņā. 

Cik lielā mērā populistu panākumu pieaugumā un citās problēmās, kas pašlaik piemeklējušas un šķeļ Eiropu, jūsuprāt, ir vainojama atkāpšanās no tā dēvētajām tradicionālajām vērtībām, ko mēdz ilustrēt, piemēram, ar kristietības nepieminēšanu Lisabonas līgumā? 

Uzmanīgi! Eiropas vērtības balstās uz vairākiem vaļiem, no kuriem viens, jā, ir kristietība, Jeruzaleme, bet otrs tikpat spēcīgs – Senās Atēnas, kas pārstāv sekulāro humānismu un kritisko domāšanu. Vēl klāt nāk Romiešu tiesiskums un apgaismības periods. Eiropa ir šo strāvojumu mijiedarbības rezultāts, un lielākoties tos ir izdevies veiksmīgi apvienot.

Dažās valstīs, piemēram, Zviedrijā, uzskatot, ka uz kristietību likts pārāk liels akcents, vairāk uzsver sekulāro humānismu. Eiropas attīstība jau gadsimtiem virzījusies uz to, lai visu vairs nenosaka viens cilvēks no augšas – priesteris, pāvests vai kāds cits, kuram jāizrāda dažādi reveransi un indulgence. Visa protestantisma kustība un apgaismība bija vērsta pret diktātu no augšas, iestājoties par viedokļu dažādību, indivīda vērtību un brīvību no jebkādas pakļautības. Sevišķi šis nošķīrums starp sekulāro valsti un baznīcu bijis izteikts Francijā, kur par to iestājās Lielās franču revolūcijas principi. Uzsverot savu atbalstu tā saucamajām tradicionālajām vērtībām, tādi politiķi kā Marina Lepēna un citi, ieskaitot Vladimiru Putinu, patiesībā liek akcentu tikai uz kādu vienu ierobežotu Eiropas vērtību strāvojumu, to interpretējot pēc savām vajadzībām.

Cik lielā mērā Eiropas politiskā vadība apzinās Krievijas vēlmi šķelt Eiropu?

Ir slavena anekdote: Krievija atrod atbalstu Eiropas kreisajos, jo tie ir antiamerikāniski. Krievija atrod atbalstu Eiropas labējos, jo Krievija pārstāv tradicionālās vērtības. Un visus, kas ir pa vidu, Krievija ir nopirkusi. Man tiešām šķiet, ka daudziem Eiropas politiķiem viss ir dziļi vienalga, ja vien tas viņiem kaut kādā veidā ir izdevīgi.

Vai pieļaujat to arī attiecībā uz tāda līmeņa politiķiem kā Junkers un Merkele?

Merkele "pazīst drēbi", un Junkera gadījumā viss ir daudz sarežģītāk, bet šāds fenomens pastāv, turklāt ne tikai ES līmenī. Gan Krievijā tagad, gan savulaik arī Padomju Savienībā zināja ļoti labi – ja rietumnieki aizbrauc uz Maskavu un viņiem izrāda izteiktu VIP uzņemšanu, viņiem tas patīk, un īsto realitāti, kas notiek Krievijā, viņi neredz vai negrib redzēt. Krievi prot likt Rietumu politiķiem sajusties daudz svarīgākiem, nekā viņi savā statusā justos normālā rietumvalstī. 

Paaudze, kura piedzīvojusi Otro pasaules karu, pamazām aiziet, bet nav šīs vēsturiskās atmiņas pārneses uz nākamajām paaudzēm, par ko savulaik rakstīja britu vēsturnieks Tonijs Džads. Vai vēsturiskās atmiņas izzušana, tām nesniedzoties tālāk par divām paaudzēm, ir neizbēgama?

Tas ir ļoti plašs jautājums. Ceru, ka tā nav. Iedomāties, ko tas varētu nozīmēt Latvijas gadījumā, ir samērā traģiski - katrai otrajai paaudzei pārdzīvot to, kas notika divas paaudzes iepriekš.  Šī sterilitāte, ko mēs daudzos līmeņos manām Amerikā un Eiropā, šī pārsātinātā frivolā informācija, kas gāžas mums virsū… Jauniešiem šādos apstākļos ir samērā grūti atšķirt graudus no pelavām. Te atgriežamies pie jau pieminētās informācijas vārtsargu trūkuma problēmas – ja ģimenē vai skolā nav ielikts skaidrs fundaments, kas ļauj atšķirt graudus no pelavām, jauniešiem pašiem to izdarīt ir daudz grūtāk nekā pirms 30 vai 40 gadiem.

Eiropas valstis patlaban saskārušās ar problēmu – atbilstoši saviem ieskatiem par humānu un kristīgu rīcību Eiropa uzņem neskaitāmus patvēruma meklētājus, taču vienlaikus nereti atkāpjoties pati no savām vēsturiskajām vērtībām un tradīcijām. Piemēram, gādājot par musulmaņu reliģisko labsajūtu, aizliedzot zvanīt baznīcu zvanus, Ziemassvētkos iztiekot bez egles pilsētas rātslaukumā, arī noklusējot sabiedrībai iebraucēju pastrādātos noziegumus, tādējādi nostājoties pret vārda, preses brīvību un galu galā elementārām sabiedrības tiesībām uzzināt patiesību par valstī notiekošo, kas ir klajā pretrunā ar Eiropas pamatvērtībām un eiropeisku dzīvesveidu. Vai pārprasts politkorektums šajā kontekstā nav lielāka problēma nekā daudziem varētu šķist?

Piekrītu – politkorektums daudzos gadījumos ir aizgājis galējībās, un lielai sabiedrības daļai, izjūtot riebumu pret to, diemžēl radījis labvēlīgu fonu Trampa tipa populismam. No otras puses, mēs nevaram teikt: nē, nevienu bēgli neuzņemsim! Latvijas gadījumā šāda nostāja izslēgtu pamatu prasīt solidaritāti no mūsu sabiedrotajiem Krievijas iebrukuma gadījumā.

Cita lieta, ka, saskaroties ar patvēruma meklētāju pieplūdumu, Eiropas politiķi nav pienācīgi spējuši pildīt savus uzdevumus, tiekot ar to galā eiropiešiem pieņemamā veidā. Tas, protams, ļoti vājinājis Eiropu iekšēji. Tā ir kā sarkana lupata, ko viņi ielikuši populistu rokās sabiedrības tracināšanai.

Palīdzēšana nelaimē nonākošam, starp citu, ir kristīga un vispārcilvēciska rīcība, taču Eiropai ir jāpastāv uz striktu vietējo noteikumu ievērošanu kā nosacījumu, lai patvēruma meklētājs varētu uzturēties zemē, kura to pieņēmusi. Bēgļu uzņemšanas noteikumiem jābūt pilnīgi skaidriem, bet daudzviet tie ne vienmēr tādi ir.

Uzskata, ka startu uz Eiropu Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos patlaban gaida miljoniem cilvēku. Cik liela ir Eiropas absorbētspēja, cik tālu tā var atļauties iet, šos patvēruma meklētājus uzņemot?

Tā, protams, nav bezgalīga. Domāju, patiesais absorbēšanas mērs jau ir gandrīz sasniegts, tāpēc beidzot jāmeklē patiesi ilgtermiņa risinājumi, raugoties uz bēgļu problēmas iemesliem zemēs, no kurienes viņi nāk, nevis jāgaida, līdz tie jau peld Vidusjūrā. Protams, ir jātiek skaidrībā, kuri no patvēruma meklētājiem patiešām ir īsti bēgļi, kam draud briesmas, bet kuri – vienkārši labākas dzīves meklētāji vai tādi, kuri plāno sarīkot slaktiņus Eiropas pilsētās. Šveicē tas jau tiek ļoti labi risināts, bet Eiropai kopumā, manuprāt, vēl ļoti garš ceļš ejams, līdz tā noslīpēs savu patvēruma došanas sistēmu.

Laikā, kad Eiropa saskārusies ar vienotības un patvēruma meklētāju uzņemšanas problēmām,  tā dažkārt tikusi salīdzināta ar Seno Romu barbaru invāziju periodā, kas vienlaikus apliecināja un sekmēja tās norietu. Cik korekta, jūsuprāt, ir šāda analoģija?

Pieņemot šo tēzi, jūs apriori pieņemiet arī to, ka mēs, eiropieši, esam ļoti vāji, jau savā norieta posmā. Norakstāt eiropiešu spēju turēties pretī jebkādiem barbariem. Es tomēr negribētu būt tāda pesimiste - redzu lielu, ja ne ES kā institūcijas, tad eiropiešu, Eiropas civilizācijas vitalitāti. Eiropas nākotne nav atrodama lauksaimniecības subsīdijās vai eirozonas paplašināšanā,  šie faktori nav Eiropas vīzijas motori,  un, ja tie tādi ir, tad, piedodiet, tie eiropiešus īpaši neiedvesmo.

Eiropas būtība, manuprāt, ir tā, ka eiropietis nav tikai kaut kāds ekonomikas patērētājs, bet kultūras cilvēks,  domājoša būtne, tādas civilizācijas sastāvdaļa, kura mēģina tiekties uz kaut ko augstāku nekā tikai uz arvien pieaugošu labklājību, tāda sabiedrība, kura cenšas iemiesot visaugstākās humānās idejas. ES kļūda no pašiem tās pirmsākumiem bija likt pārāk lielu akcentu uz šo labklājību. ES idejas tēvs Žans Monē it kā ir teicis: ja man būtu atkal jāsāk viss no gala, es balstītu ES nevis uz ekonomiskiem pamatiem, bet uz kultūru. Tieši ar to Eiropa ir atšķīrusies un, manuprāt, vēl joprojām atšķiras no citiem vērtību kopumiem pasaulē.

Kāds, jūsuprāt, būtu vispiemērotākais ES turpmākās pastāvēšanas modelis, ja Lielbritānija neizstāsies no bloka un nesāksies sabrukuma ķēdes reakcija?

Vissliktākais būtu, ja visi tagad nopriecātos, ka esam viegli tikuši cauri sveikā, un mierīgi turpinātu dzīvot tieši tāpat kā līdz šim, neuzklausot kā mācībstundu argumentus, kurus savas pozīcijas pamatošanai akcentē tie, kuri ir pret Lielbritānijas palikšanu ES, bet politiķi turpinātu ar sabiedrību runāt tajā pašā koka mēles valodā, kā ieraduši. Vajadzētu ne tikai saprast līdzšinējās kļūdas, bet arī rīkoties, lai tās novērstu. Pretējā gadījumā būs ļoti bēdīgi – jau pēc dažiem gadiem sekos nākamie referendumi un tad jau ar citu iznākumu.

Eiropas politiķiem vajadzētu konsekventāk, reālāk darboties ar bēgļu problēmu, lai visi redzētu, ka tos patvēruma meklētājus, kurus uzņem, pieņem reālu iemeslu dēļ un neatņemot nevienam vietējam to, kas viņam pienākas - darbu un iztiku. Otrkārt, vajadzētu likt cilvēkiem saprast, ka ES nav tikai neskaitāmas regulas un normatīvie akti, bet kas vairāk, kas tāds, ko ir vērts aizstāvēt. Treškārt, dot iedzīvotājiem kādu ilgtermiņa vīziju, iedvesmot viņus, ka ir vērts iet vēl tālāk kopīgas Eiropas civilizācijas virzienā, nevis krist atpakaļ vissliktākā Eiropas nacionālisma apskāvienos. Protams, arī veicināt labklājību tajās Eiropas valstīs, kur tās vēl stipri pietrūkst, jo, kā jau redzam, tur, kur tās nav, vietējie politiķi meklē vainīgos, kas nekad nav viņi paši, bet visdrīzāk – Eiropa. 

Kāds, jūsuprāt, būtu perspektīvākais ES pārvaldības institucionālais modelis, ietvars? Patlaban šķiet, ka redzama virzība uz ciešākas federalizācijas pusi, par ko savulaik runāja Eiropas Komisijas iepriekšējais vadītājs Barrozu, ir neiespējama.

Pašreizējais ES modelis ir hibrīds, ne īsti neatkarīgu valstu konfederācija, kurai sadarbības saites ir nesaistošas, ne īsti federatīva, politiska savienība, kurai nacionālās prerogatīvas tiek nodotas centralizētajai varai. Vienalga, kāds būs "Brexit" referenduma rezultāts, ne vienai vien ES dalībvalstij varētu šķist, ka britu piemērs ir pamācošs un ka arī viņiem pienāktos īpaša attieksme, izņēmumi un brīvais režīms. ES drīzāk iet "dažādu ātrumu" vai "grozāmas ģeometrijas" virzienā, nevis ciešākas savienības un federālisma virzienā. Populisms uzkurbulē nacionālos impulsus, ne solidaritātes impulsus. Un šāda vaļīga, "katrs par sevi" ES ir arī vāja ES. Kaut vai savā nespējā kontrolēt ārējās robežas, jo nav vienas federālas sistēmas, kas atbild par šīm robežām.

Kopš Latvija ir iestājusies ES, NATO un nu jau arī OECD, bieži norādīts, ka tagad valstij trūkst jauna, liela attīstības mērķa. Varbūt jums ir kāds redzējums, kas varētu vai kam vajadzētu būtu šādam nākotnes mērķim, vīzijai?

Parastā atbilde uz šo jautājumu vienmēr ir – labklājība. Es teiktu ko citu. Cilvēki brauc projām no Latvijas ne tikai tāpēc, ka Londonā vai Kopenhāgenā var atrast labāku darbu. Viņi pamet Latviju arī tāpēc, ka nav gatavi pieņemt un spēlēt pēc vietējās sistēmas noteikumiem. Viņi nav gatavi akceptēt to, ka tāds veselības ministrs ir vienlīdzīgāks par pārējiem, ka viens likums ir pie elites piederošajiem, bet pavisam cits – visiem, kuri ir ārpus tās. Latvijā, ja nepiederi pie šīs savējo kastas, dzīve ir samērā smaga. Cilvēki ir izvēles priekšā - vai nu akceptēt šo sistēmu, vai emigrēt.

Viena no lielākajām atšķirībām starp Austrumeiropu, ieskaitot Latviju, un Rietumeiropu ir tāda, ka Rietumeiropā var labi dzīvot, nepiederot kādam savējo grupējumam. Tur nevajag obligāti kādus sakarus, lai cilvēks tiktu pie labas veselības aprūpes, laba darba, vietas bērnudārzā, kāda pakalpojuma. Latvijas mērķis varētu būt tāds, ka cilvēki vairs nepamet savu zemi, jo var dabūt to visu šeit bez blata sakariem. Fundamentālām lietām vajadzētu būt vienlīdzīgi vienkārši pieejamām visai sabiedrībai.

Ir marginalizēts viedoklis, ka valstij būtu jākļūst sociālākai.

Man šķiet, ka šis jēdziens ir vēsturiski ļoti piesātināts ar negatīviem uzslāņojumiem, tāpēc nelabprāt to lietoju. Es teiktu, ka Latvijai ir jākļūst vienkārši taisnīgākai.

Iespējams, to varētu formulēt ar vārdiem "Cilvēks pirmajā vietā!", kas bija viens no vadmotīviem Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2007.–2013. gadam. Kā redzams, nesasniedzot šo mērķi, pašreizējā plānā, kurš rakstīts periodam līdz 2013. gadam, vietā jau nācis cits vadmotīvs – "ekonomiskais izrāviens". Kāpēc šāda nekonsekvence?

Jūs pārāk lielu vērību pievēršat šādiem plāniem. Latvija ir plānu un tamlīdzīgu dokumentu ražošanas lielvalsts.  Gribētos gan redzēt, lai šo plānu saturs būtu nevis tikai uz papīra, bet reāli iemiesojies tā īstenotāju un sabiedrības būtībā.

Labs saturs
26
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU