Pagājušajā nedēļā ārlietu ministrs uzstājās Saeimā ar ikgadējo ziņojumu par paveikto un darāmo ārpolitikā un ES jautājumos. Ministrs šajā ziņā saņēmis kritiku par skaidras stratēģijas trūkumu. Cik atbilstoša, jūsuprāt, bijusi Latvijas reakcija uz pasaulē un Eiropā notiekošajām izmaiņām?
Reakcija kopumā bija salīdzinoši laba. Taču es teiktu, ka ar reaģēšanu vien ir par maz. Latvijai ir jābūt savam redzējumam, ko tā grib. Uz tā trūkumu "Eiropas Kustība Latvijā" (EKL) jau ir norādījusi kā uz vienu no nepilnībām ārpolitikas ziņojumā – lai nebūtu tā, ka citi ES kaut ko izlemj, bet Latvija, mazliet pieslīpējot, uz to tikai reaģē. Mums jābūt lēmējiem pie ES galda, kur nosaka kopējo kuģa virzienu, lai to orientētu arī mums vēlamajā virzienā.
Daudzi teiktu, ka Latvija ir pārāk maza valsts, lai spētu kaut ko iespaidot ES līmenī.
Te derētu paraudzīties uz Somiju, kuru bieži uzlūko kā vienu no veiksmes stāstiem Eiropas kopējās politikas ietekmēšanā. Somija aktīvi un savlaicīgi līdzdarbojas kopējās ES politikas veidošanā, līdzveido tās darba kārtību, ja kādreiz tomēr jāreaģē, tad somu pieeju varētu raksturot ar vārdiem "jā, bet…". Tās pamatā ir teikt apmēram tā: "Konkrētā Eiropas kopējā iniciatīva, par ko tagad runājam, ir ļoti laba, bet vēl labāk būtu, ja to papildinātu ar tādu un vēl tādu niansi vai aspektu." Šāda stratēģija ir devusi daudz labākus rezultātus ES kopējo lēmumu iespaidošanā nekā "nē, nē" pieeja, kādu bieži īstenojusi, piemēram, Dānija.
Lai šādu stratēģiju varētu īstenot, ir jāzina, ko grib. Vai Latvijas ārpolitiskā vadība to patlaban zina?
Es ceru, ka zina, taču man ir ļoti žēl, ka tas neparādās ārpolitikas ziņojumā, jo tas būtu jāzina ne tikai Ārlietu ministrijas augstākajām amatpersonām, bet arī plašākai ierēdniecībai un sabiedrībai kopumā, lai katrs no mums, uzņemot ārzemniekus Latvijā vai dodoties ārpus valsts, varētu paust šo redzējumu, darboties savā ziņā kā Latvijas vēstnieks, tādējādi sekmējot šī redzējuma īstenošanos.
EKL jau vairākus gadus ir rosinājusi atklāt šādus Latvijas ārpolitikas vidējā un ilgtermiņa redzējumus. Ārlietu ministrs saka – šobrīd pasaule tik strauji mainās, ka valsts ārpolitiku ilgtermiņa un vidēja termiņa kontekstā ir grūti plānot. Tam daļēji var piekrist. Taču ir jautājumi, uz kuriem nav pamata attiecināt šādu nostāju. Piemēram, Eiropā jau ilgi tiek diskutēts par Šengenas zonas reformām, Dublinas līguma reformām, Eiropas budžeta iespējamām reformām. Ja pie šiem jautājumiem šodien nestrādāsim, pēc pieciem gadiem tie mums var sagādāt lielus pārsteigumus. Nevajadzētu gaidīt, ko mums piedāvās citi, bet pašiem mēģināt šo lielo kuģi jau tagad griezt mums vēlamajā virzienā. EKL un citi ir piedāvājuši savu atbalstu nākotnes redzējuma izstrādē un īstenošanā.
Par Eiropas Parlamenta (EP) jauno prezidentu, nomainot sociālistu frakcijas pārstāvi Martinu Šulcu, janvārī ievēlēts Itālijas konservatīvo pārstāvis Antonio Tajāni no Eiropas tautas partiju grupas. Ar Tajāni uzvaru konservatīvie ieguvuši visus trīs augstākos amatus ES, jo arī Eiropas Komisijas prezidents Junkers un Eiropadomes prezidents Tusks pārstāv EPP. Kā šī spēku samēra pārbīde varētu ietekmēt EP darbību? Cik labvēlīga šī kombinācija ir, raugoties no Latvijas interešu viedokļa?
Ne uz Latviju, ne Eiropu kopumā lielu tiešu ietekmi šīs izmaiņas neatstās. EP prezidents savā ziņā ir līdzīgs Saeimas priekšsēdim Latvijā, viņam jāpārstāv deputāti un jāpauž kopējais parlamenta redzējums. Atsevišķos gadījumos personīgais viedoklis, protams, tiek pausts, taču rēķinoties ar to, ka priekšsēdētājs pārstāv visu parlamentu, nevis kādu atsevišķu politisko spēku.
Kā raudzīties uz to, ka Tajāni, kā tiek norādīts, ir skandalozā Itālijas ekspremjera Silvio Berluskoni domubiedrs?
Sajūsmu šis fakts manī, protams, neraisa, taču arī lielus riskus nesaskatu. Tajāni draudzīgās saiknes ar Berluskoni ir bijušas pasen. Attiecībā uz dažādiem amatiem, kuros Tajāni līdz šim darbojies, lielu tendenciozitāti viņam nevar pārmest. Drīzāk, kā norāda daudzi kritiķi, ir žēl, ka Tajāni līdz šim īpaši nav izcēlies ne ar ko – ne ar savu redzējumu, skaidru vīziju, ne stāju, spēju panākt tai atbilstošus rezultātus. Proti, viņš nav tas līderis, pēc kura daudzi cilvēki ilgojas. Šī iemesla dēļ Tajāni arī bija EP pieņemams kandidāts, kompromisa figūra.
Protams, EP ir vajadzīgs vadītājs, kurš neraisa asas domstarpības, bet tai pat laikā vajadzīgs arī tāds, kurš tomēr kaut ko padara. Es drīzāk priekšroku dotu tādam cilvēkam, kas atsevišķos brīžos varbūt ar kādu konfliktē, bet arī spēj efektīvi virzīt ES nepieciešamas lietas uz priekšu. Tas būtu arī EP interesēs, jo EK un Eiropas Padome to bieži pārmāc ietekmes ziņā un ne vienmēr tas atbilst ES līgumos noteiktajam.
Pārmaiņas varētu notikt arī Eiropadomes priekšsēdētāja postenī, kuru patlaban ieņem polis Donalds Tusks, kura palikšanai amatā nav labvēlīga konservatīvo spēku nākšana pie varas Polijā. Kādas sekas tam varētu būt?
Ir labi, ka Tusks kā Austrumeiropas pārstāvis orientējas mums svarīgos jautājumos. Taču arī viņš nav spilgtākā ES amatpersona. Padomes priekšsēža amats ir ļoti ietekmīgs, ja to ieņemošais cilvēks spēj labi, aktīvi strādāt. Šis ir salīdzinoši jauns postenis, un tam vēl ir jāizcīna sava vieta. Patlaban lielās sarunas par ES būtisko notiek galvenokārt starp Vācijas un Francijas vadītājiem.
Martinam Šulcam aizejot no EP, viņa pārstāvētajai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai, kurai ir arī labākas izredzes izveidot koalīciju, pieaugušas izredzes uzvarēt rudenī gaidāmajās parlamenta vēlēšanās un gāzt ilggadējo kancleri Merkeli. Ko tas nozīmētu Vācijai un ES?
Saistībā ar Šulcu ir jārunā par diviem līmeņiem. Pirmais ir viņa personība, otrs – viņa partija un potenciālās koalīcijas, kuras ap to varētu izveidoties. Kā personība Šulcs ir ārkārtīgi spožs, virtuozs orators, kurš spēj uzrunāt pat tos, kuri par politiku daudz nedomā un citkārt ieklausās galvenokārt populistos. Līdzšinējā darbā Šulcs ir pierādījis sevi kā pragmatisku sociāldemokrātu vidū salīdzinoši centrisku spēlētāju. Šajā ziņā nav lielas atšķirības starp viņu un Merkeli, par kuru bieži saka, ka viņa ir vissociāldemokrātiskākā konservatīvā kristīgo demokrātu pārstāve, kāda līdz šim bijusi.
Savukārt, runājot par vācu sociāldemokrātiem, jānorāda, ka tas ir savā ziņā Latvijas zaļajiem zemniekiem pielīdzināms politiskais spēks, kuru nedaudz saista ar kolhoznieku vai naftalīna piegaršu. Tur netrūkst arī tādu, kas, senā sentimenta vadīti, ļoti grib draudzēties ar Krieviju vai tās vadoņu pausto pasaules uztveri. Sociāldemokrātiem šobrīd aptaujās ir ap 25% atbalsts, tādēļ viņiem, visticamāk, nāksies meklēt partnerus koalīcijas izveidošanai. Kā tādus sevi piedāvā bijušie komunisti, Kreisā partija, kurai šobrīd ir ap 10% balsu, kā arī sociāldemokrātiem tuvie zaļie, kuriem arī ir ap 10% atbalsts. Tātad šīm partijām labvēlīgu apstākļu sagadīšanās rezultātā tās varētu izveidot vairākumu parlamentā. Šāda koalīcija jau būtu ļoti nopietns risks, sevišķi raugoties uz Kreiso partiju, kura klaji atbalsta Putina politiku. Tas būtu apdraudējums gan Vācijas politikai, gan Eiropai kopumā.
Merkeles kristīgajiem demokrātiem prognozē 35–40% balsu. Jautājums, kas varētu būt viņu partneri. Viena no iespējām – tie paši zaļie. Varbūt turpinās pastāvēt līdzšinējā Lielā koalīcija, taču par to šaubos, jo sociāldemokrāti tās ietvaros ļoti zaudē savus atbalstītājus.
Rezumējot jāsaka – manuprāt, Latvijas un Eiropas interesēs ir Merkeles un viņas kristīgo demokrātu palikšana pie varas Vācijā. Nav šaubu, ka arī Šulcs ir eiropeiski domājošs cilvēks un izprot Austrumeiropas problemātiku, taču viņam ir jārēķinās ar noskaņojumu savā partijā un koalīcijā, ja tāda izveidotos.
Par otrām Eiropas nākotnei nozīmīgākajām vēlēšanām šogad tiek uzskatītas vēlēšanas Francijā. Patlaban, kā liecina aptaujas, šīs valsts populārākā politiķe ir Marina Lepēna. Ja līdz šim domāja, ka viņas kļūšana par prezidenti nav iespējama, tagad ir jautājums, vai tikai neiznāks tas pats, kas ar Trampu ASV.
Tāds risks ir. Lepēnas popularitāti gan lielā mērā izskaidro ne tikai atbalsts viņai, bet arī pārējo kandidātu nepopularitāte. Lepēnas galvenā konkurenta Fijona pozīcijas šķobās. Ka tikai galu galā nenotiek tā, kā savulaik iznāca ar Francijas sociālistu lielo cerību Štrausu Kānu, kurš savas privātās dzīves nesakārtotības dēļ nekļuva ne tikai par prezidentu, bet pat par šī amata kandidātu. Patlaban ar katru dienu briest skandāls, ka Fijons, vēl būdams deputāts, fiktīvi nodarbinājis savu sievu palīga amatā. Parādās arī dažādi citi jautājumi, kas apšauba Fijona godaprātu. Pats Fijons ir paziņojis – ja sāksies kriminālprocess saistībā ar dzīvesbiedres nodarbinātību, viņš atkāpsies.
Lepēna uzvaras gadījumā ir solījusi sarīkot referendumu par Francijas izstāšanos no ES. Kādas būtu sekas Francijas sekošanai britu piemēram?
Tas ir ļoti teorētisks jautājums. Pirmkārt, jābūt ļoti daudzu nelabvēlīgu notikumu sakritībai, lai viņa tiktu ievēlēta. Otrkārt, pat ja tiktu rīkots referendums par dalību ES, nekur nav teikts, ka Francijas iedzīvotāju vairākums balsotu par izstāšanos. Ja nu tomēr notiktu tautas nobalsošana, tad jāskatās, kādi būtu rezultāti. Novembra beigu dati parādīja, ka par izstāšanos balsotu aptuveni trešā daļa Francijas pavalstnieku. Britu balsojums un ar to saistītie notikumi ES dalībvalstīs kopumā par gandrīz 10% palielinājuši atbalstu dalībai ES.
Vai ir pamats cerēt, ka, raugoties uz Trampa piemēru, bailes no populistiem un radikāļiem varas institūcijās varētu atvēsināt atbalstu tiem Eiropā?
Es nezinu, cik nelaimīgi par Trampa politiku patlaban ir Eiropas valstu populisti vai tie, kuri viņu ievēlēja. Neesmu gluži pārliecināts, ka to kaitējumu, ko, manuprāt, Tramps nodara savai valstij, viņa vēlētāji neuzskata par ieguvumu Amerikai. Jautājums – cik lielā mērā populistu elektorāts Eiropā saprot, ka sarežģītām problēmām lielākoties nav iespējami vienkārši risinājumi?
Ir diezgan droši, ka Lepēna un viņai līdzīgie centīsies Trampu rādīt kā izcilu paraugu. Vismaz tik ilgi, kamēr ASV nav sācies vēl lielāks haoss kā šobrīd. Tas pats sakāms par Lielbritāniju – lai gan mārciņas kurss ir krities par piektdaļu, pateicoties milzu summām, ko Lielbritānijas centrālā banka ir iegrūdusi valsts ekonomikā, tā šobrīd vēl turas, un to arī centīsies izmantot populisti. Mūsu uzdevums šādā situācijā ir ļoti skaidri un lietišķi parādīt kaitējumu, kas patiešām Trampa politikas un breksita dēļ ir nodarīts, un neļaut populistiem monopolizēt nacionālo interešu tematiku. Uzskatāmi ir jāpierāda, ka Eiropas kopējās intereses nav pretrunā nacionālajām, bet, tieši pretēji, Eiropas intereses ir nacionālo interešu papildinājums.
Uzskata, ka viens no populistu un radikāļu panākumu iemesliem ir politiskās elites norobežošanās, vienkāršo cilvēku interešu ignorēšana. Vai redzat kādas izmaiņas, kas liecinātu par tradicionālo varas partiju attieksmes maiņu šajā kontekstā?
Pirmkārt, man liekas, ka pats apgalvojums ir absurds, jo nav loģiski, ka situācijā, kad kāds nav gluži ideāli pārstāvējis manas intereses, es viņu sodu, iešaujot pats sev kājā.
Taču tā notiek – to sauc par protesta balsojumu. Latvijā, protestējot pret tradicionālo varas partiju politiku, daļa šo partiju vēlētāju balso par "Saskaņu" vai vienkārši neaiziet uz vēlēšanām.
Populisti izmanto argumentu, ka ir jāsoda elite, kura it kā nepārstāv viņu intereses. Taču šādi, šķietami atriebjoties, attiecīgais vēlētājs pats savām interesēm nodara daudz lielāku kaitējumu. Arī neaizejot uz vēlēšanām, tēlaini izsakoties, cilvēks iešauj pats sev kājā, jo lielāka ir iespēja, ka tiks ievēlēts nevis mazākais ļaunums, bet gan lielākais. Līdzīgi kā Ukrainā, kur Janukoviču par prezidentu ievēlēja nevis tāpēc, ka viņš būtu bijis ļoti populārs, bet vienkārši tāpēc, ka demokrātiskāk noskaņotie politiskie spēki nespēja ar skaidru piedāvājumu mobilizēt cilvēkus, no kuriem liela daļa neaizgāja uz vēlēšanām. Divu mēnešu laikā Ukrainā tika ieviesta divvalodība, valsti izzaga līdz vājprātam, un viss beidzās ar to, ka Janukoviča spēki šāva uz miermīlīgiem cilvēkiem Maidana laukumā. Te uzskatāmi redzam, ko var nozīmēt lielākais ļaunums.
Jā, runājot par to cilvēku uzrunāšanu, kuri sevi patlaban izjūt dzīves pabērnu lomā, politiskā elite šobrīd nedara pietiekami. Taču ir arī sarežģīti šo elektorātu uzrunāt, jo uz sarežģītiem jautājumiem nav vienkāršu atbilžu. Šobrīd gan ir redzams, ka breksits un Tramps tiešām ir stiprinājuši Eiropas politiķu vēlmi saņemties, strādāt kvalitatīvāk un veiksmīgāk uzrunāt arī šos cilvēkus. Jācer, ka tas nebūs īslaicīgi.
ASV prezidents Tramps izsaka pretrunīgus paziņojumus par Eiropu, runā par breksitu kā paraugu citām valstīm. Kāda varētu būt ES un ASV attiecību perspektīva?
Sarežģīta. Tramps ES ir nosaucis par ASV interesēm kaitējošu projektu. Tā ir ārkārtīgi pamatīga problēma, kas apliecina: Tramps domā līdzīgi Putinam, kuram šķiet, ka Krievijai ir izdevīgi, ja kaimiņiem iet slikti. Demokrātiska domāšana ir pilnīgi pretēja: ja manam kaimiņam iet labi, arī man ir labi un es no tā iegūstu. Jācer, ka domājošie ASV republikāņu politiķi Trampu piebremzēs un centīsies īstenot tādu politiku, kas atbilst Amerikas un globālajām interesēm.
Gijs Verhofstads, ES grupas vadītājs, sarunās par breksitu šonedēļ ir izteicies, ka, kopš Tramps ir pie varas ASV, tās līdzās Krievijai un ISIS ir iekļaujamas ES apdraudējumu sarakstā. Kā uz to raudzīties?
Verhofstads vienmēr ir izcēlies ar spilgtiem izteicieniem, kas veicina viņa personīgo atpazīstamību. Šoreiz viņš ir pārcenties. Tam, ka Tramps nav īpaši draudzīgs ES, var piekrist, tomēr ASV ir demokrātiska valsts, kuru pielīdzināt Krievijai un ISIS nevar.
Kļūst skaidrs, ka breksits būs ilgstošs un abpusēji nepatīkams process. Kā tas varētu ietekmēt Lielbritānijas un ES, kā arī Latvijas un Lielbritānijas attiecības?
Izstāšanās process būs salīdzinoši ātrs, jo līgums paredz, ka tam jānotiek divos gados, – ja piepildīsies tas, ko premjerministre Terēza Meja teica, ka būs tā dēvētais cietais breksits, tas nozīmē, ka briti nevēlas pieeju ES kopējam tirgum. Svarīgas no Latvijas interešu formulēšanas viedokļa būs sarunas par dažādiem pārejas periodiem, izņēmumiem, speciālām piekļuvēm, ES pilsoņu tiesībām Lielbritānijā un britu pilsoņu tiesībām ES. Tā būs lielāka cīņa, kura prasīs ilgāku laiku pēc pašām breksita sarunām, kuras, visticamāk, sāksies marta beigās. Es ceru, ka Latvija zina, kādu šī procesa galarezultātu tā gribētu redzēt. Mūsu valstspiederīgajiem un viņu tiesībām Lielbritānijā neredzu lielus riskus, jo Meja gribēs stabilu statusu arī savas valsts pilsoņiem ES dalībvalstīs.
Aģentūra "Bloomberg", atsaucoties uz anonīmu avotu, šonedēļ vēstīja, ka Lielbritānija savām vēstniecībām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā piegādās papildu spēkus, lai breksita sarunu laikā spētu labāk lobēt savas intereses un panāktu šo valstu atbalstu. Premjere Meja izteikusies, ka ir "atvērta iespējai turpināt dažus maksājumus un noskaņota paturēt spēkā Londonas militārās un izlūkošanas saistības pret Eiropas drošību, rēķinoties ar Krievijas agresijas draudiem". Vai šādu pieeju varētu uzlūkot kā ES šķelšanu, spekulējot ar militāra atbalsta sniegšanu vai nesniegšanu Krievijas visvairāk apdraudētajām ES valstīm?
Par anonīmo izteikumu man grūti spriest, bet Lielbritānijas Ministru prezidente Meja savā runā par izstāšanos no ES jau pieminēja Lielbritānijas gatavību ar ES sadarboties drošības jomā. Manuprāt, sadarbība šajā un daudzās citās jomās ir visu iesaistīto pušu interesēs. Par papildu spēkiem vēstniecībās pirms svarīgiem notikumiem nav jābrīnās, tas ir normāls process, kuru piekopj visi, arī Latvija. Es ceru, ka Latvija savas intereses definēs katrai sarunu tēmai un ka mēs veiksmīgi tās iekļausim kopējās ES sarunu pozīcijās. Lielbritānija ir svarīga ES dalībvalsts, un tā nākotnē būs svarīgs Latvijas un ES partneris.
Līdz ar prezidenta maiņu ASV tiek runāts arī par NATO lomas mazināšanos, par "pasauli pēc NATO", kad Eiropai jādomā par savu aizsardzības spēju uzlabošanu, uz ko norāda, piemēram, arī Baltijas problemātikā kompetentais "The Economist" komentētājs Edvards Lūkass. Vai un kā būtu jāmaina ES līdzšinējā aizsardzības un drošības politika, par ko daudz runāts pērn?
Domāju, ka par lielām izmaiņām šajā jomā šobrīd ir pāragri runāt. Par laimi, gan Angela Merkele, gan britu premjere Terēza Meja sarunās ar Trampu norādījusi uz NATO nozīmīgumu, kam viņš it kā piekrīt. Protams, viedokļa noturība nav Trampa stiprā puse.
Gan Latvijas, gan visas Eiropas interesēs ir vairot militāro sadarbību jomās, kurās tas nedublējas ar NATO, piemēram, savstarpēji koordinējot iepirkumus vai ražošanu.
Pēdējā laikā, ņemot vērā nedrošo ģeopolitisko situāciju, atkal izskan aicinājumi Baltijas valstīm veidot ciešākas saites ar Ziemeļvalstīm, kurām ir līdzīgs pasaules redzējums un apdraudējumi, iespējams, veidojot kopēju valstu bloku, līdzīgu, kā Višegradas vai Beniluksa valstu grupas. Tai pat laikā ministrs Rinkēvičs norādījis, ka būtu jāizvairās no valstu bloku veidošanās ES.
Ārpolitikas ziņojumā teikts, ka Latvija atbalsta šādus valstu grupējumus tiktāl, cik tie nav pretrunā ar Eiropas līgumiem. Mēs, EKL, šādu Baltijas jūras valstu reģionālo sadarbību uzskatām par pilnīgi loģisku līdzīgo vērtību, ekonomisko un drošības interešu dēļ. Jau tagad pirms lielām ES sanāksmēm šo valstu premjeri bieži sanāk apspriesties savā starpā. Nevalstiskās organizācijas nesen nāca klajā ar iniciatīvu veidot Baltijas fondu, kas, līdzīgi Višegradas fondam, veicinātu Baltijas valstu savstarpējo sadarbību gan NVO, gan politiskajā, gan zinātnes un citās jomās.
Jāuzmanās no citas lietas – tā dēvētās divu ātrumu Eiropas izveidošanās. Latvijas interesēs noteikti nav situācija, ka pastāv kāds ES kodols un perifērija. Mūsu interesēs ir visas Eiropas attīstība kopumā, kas būtu jāiestrādā arī visos nākamajos ES dokumentos.
Šodien, 3. februārī, Maltā notiek neformāla ES līderu tikšanās, kurā pārspriež breksitu un mēģina formulēt attieksmi par ES nākotni saistībā ar plānotajiem oficiālajiem paziņojumiem, svinot Eiropas Ekonomiskās kopienas 60 gadu jubileju 25. martā Romā. Kādus vēstījumus varam sagaidīt?
Eiropas līderi, tāpat kā EP un EK, šobrīd ir nākotnes redzējuma definēšanas posmā, lai 25. martā nāktu klajā ar savu paziņojumu par ES nākotni. Milzīgi radikālu pārmaiņu pasludināšanu šajos nākotnes plānos neredzu. Sociāli jautājumi tajā varētu parādīties nedaudz spēcīgāk nekā līdz šim – savā ziņā tādēļ, lai izsistu kārtis no rokām populistiem. Varētu būt izceltas tēmas, kuras ES jau ir salīdzinoši veiksmīgi virzījušās, piemēram, ES sadarbība digitālajā vai telekomunikāciju jomā. Varētu būt arī citas tēmas, kuras sabiedrībai ir saprotamas un vajadzīgas saistībā ar ikdienas dzīvi. Tie, manuprāt, būs galvenie akcenti. Tuvojoties Francijas un Vācijas vēlēšanām, strauji pavērsieni ES nav gaidāmi. Būs centieni paskaidrot parastajam cilvēkam, ko tā ES ir paveikusi, dara un kas vēl jāpaveic, lai tiešām katram ES iedzīvotājam no ES sadarbības būtu vēl taustāmāks un saredzamāks labums.
Vai Romā varētu būt sarunas arī par tādiem jautājumiem kā eirozonas un Šengenas zonas nākotne, bēgļu politika?
Manuprāt, par sarežģītiem un neērtiem jautājumiem šajā reizē politiķi izvairīsies runāt.
Esmu centies kolēģus Ārlietu ministrijā pārliecināt, ka saistībā ar 25. marta samitu Romā vienam no ES nākotnes vīzijas akcentiem vajadzētu būt – atpakaļ pie saknēm. Atgriezties pie tā, kas ES līgumos savulaik ir ierakstīts, bet netiek pildīts.
Daudzas problēmas ES patlaban saistītas tieši ar to, ka dalībvalstis neievēro savas apņemšanās. Piemēram, Mārstrihtas kritēriji, kuri dalībvalstīm uzliek pienākumu atbildīgi saimniekot, netērēt pāri saviem līdzekļiem, neveidot parādus uz nākamo paaudžu rēķina. Latvija, īstenojot ļoti smagas reformas, to ievēro, taču ne tādas valstis kā Grieķija, Francija, Itālija. Līdzīgi ir jautājumā par Šengenas līgumu. Ja tas ietver prasību par ES ārējās robežas sargāšanu, tad tās ir jāsargā.
