Eiropa ir kā vecmāmiņa, kas vairs nav dzīvīga, tā sastopas ar noguruma un novecošanas pazīmēm, uzrunā Eiropas Parlamentam pērn teica pāvests Francisks. Vai nespēja ātri tikt galā ar krīzēm to apliecina?
Ja Eiropa būtu šāda vecmāmiņa, bēgļi diezin vai tik ļoti censtos nokļūt tajā. Ja Eiropa tomēr ir vecmāmiņa, tad ārkārtīgi atraktīva, jo kāpēc gan uz to tiecas gan Ukraina, gan citas valstis, kuras joprojām vēlas iestāties ES.
Runājot par krīzēm – tādas ir bijušas vienmēr. Turklāt krietni lielas, ja atceramies karus Dienvidslāvijas teritorijā. Arī Eiropas atkalapvienošanās pēc Padomju Savienības sabrukuma – varam atminēties, kas tas bija par milzīgu izaicinājumu, par kuru daudzi teica, ka Eiropa ar to netiks galā, bet – tika. Un es nevaru teikt, ka šis izaicinājums bija mazāks par to, ar ko saskaramies pašlaik.
Tas, ka šoreiz krīzes šķiet lielākas, nekā ierasts, lielā mērā ir saistīts ar mediju vidi 21.gadsimtā, kas sabiedrībai dod iespēju visu redzēt un uzzināt momentā. Grieķijas finanšu ministram atliek pateikt kādas muļķības, un tās uzreiz izskan pa visu Eiropu. Zināmā mērā mediju efekts attiecināms arī uz bēgļu krīzi – imigranti Dienvideiropas valstīs ierodas jau gadiem ilgi, taču šoreiz problēmu saasina karam Sīrijā pievērstā uzmanība un, protams, arī lielais bēgļu skaits.
Katra Eiropas krīze ir bijusi arī jauns atspēriena punkts, pirmkārt, attīstībai. Bieži vien gan diemžēl jau krietni iekavētai attīstībai, kurai krīze ir kā grūdiens vajadzīgajā virzienā. Līdz šim ar katru krīzi ES ir augusi, kļuvusi spēcīgāka. Es ceru, ka tā būs arī šoreiz.
Liela daļa no šīm smagajām krīzēm ir bijušas iepriekš paredzamas un tādējādi laikus novēršamas, taču ES birokrāti, neraugoties uz ES milzīgajiem resursiem, to nav spējuši.
Jā, paredzēt varēja un arī noteikti labāk sagatavoties. Drīzāk tā gan ir nevis birokrātu, bet Eiropas un tās dalībvalstu politiķu atbildība, nespēja saskatīt procesus ilgtermiņā. Cik lielā mērā tā ir ierēdņu atbildība? Diezin vai bez politiskas ceļa kartes viņi varētu daudz izdarīt. Arī runājot par bēgļu ieplūšanu Eiropā – ES un tās dalībvalstu politiķi nav pietiekami daudz darījuši, arī patlaban nedara, lai novērstu imigrācijas cēloņus.
Kā izskaidrot šo politisko mazspēju?
Viens no būtiskiem iemesliem – Eiropas politikā trūkst spilgtu personību, kuras spētu plānot, domāt ilgtermiņā, uzņemties atbildību, turklāt piedāvājot un īstenojot reālu rīcībpolitiku šo plānu īstenošanai.
Kāpēc nav šādu politiķu?
Varbūt tā ir šī laikmeta īpatnība. Iespējams, dzīve Eiropā vairumam bijusi tik mierīga un līdzsvarota, ka sabiedrībai nav bijusi vajadzība pēc šādiem līderiem.
Vai ir nepieciešami kādi sistēmiski uzlabojumi, kas sekmētu rīcībspējīgāku politiķu izvirzīšanu?
Ir grūti pateikt, vai nepieciešami papildu sistēmiski uzlabojumi. Dažādas pārmaiņas jau notiek. Šī, piemēram, ir pirmā Eiropas Komisija, pirms kuras izveidošanas lielās politisko partiju grupas definēja, kas būs viņu kandidāti Komisijas vadītāja amatam. Droši vien ne visiem vēlētājiem tas bija svarīgi, taču partijas, kas startē uz vēlēšanām ar konkrētiem kandidātiem, kā redzējām, neizvēlās gluži neizteiksmīgu personu.
Labākas izredzes vienmēr ir kandidātam, kurš jau ir guvis atpazīstamību ar savu pieredzi un veikumu. Lai sistēma labi darbotos, no vienas puses, ir nepieciešams gudrs politiķis, bet, no otras – prasīgs vēlētājs, politiķa darba devējs, kurš tiem vēlēšanās un – varbūt vēl svarīgāk – arī ikdienā dod norādes, kā labāk strādāt, veido šos politiķus.
Tas, ka krīzes seko viena otrai, rada bīstamu fenomenu: vēl neatrisinātas problēmas zaudē publisko aktualitāti – Grieķijas parādu problēmu un karu Ukrainā šodien pārtrumpo notikumi Sīrijā. Cik lielā mērā ES ir spējīga pretoties šādas amnēzijas postošajam iespaidam?
Publiskajā jeb mediju telpā patlaban tiešām vairāk raugās uz Sīrijas karu un bēgļu migrāciju, taču tas nenozīmē, ka Ukrainas vai Grieķijas problēmas būtu pazudušas no Eiropas politikas darba kārtības. Pirms mēneša Eiropas Komisijas prezidents Junkers uzrunā Eiropas Parlamentam ļoti skaidri izteicās par Ukrainas krīzi. Turklāt šāda ranga politiķim netipiski tieši pateica – lai neviens pat nedomā aizskart Baltijas valstu robežas, ka tā ir ES kopēja interese. Manuprāt, tas skaidri apliecina, ka notikumi Ukrainā ES joprojām ir ļoti aktuāli.
Līdzīgi Vācijas kanclere Merkele oktobra sākumā pietiekami skaidri teica: kamēr Ukraina nav atguvusi kontroli pār savām robežām, nav pamata runāt par jebkādu sankciju atcelšanu Krievijai. Arī Grieķijas reformas tiek rūpīgi vērotas, tajā skaitā arī no komisāra Valda Dombrovska puses.
Junkers gan nupat preses konferencē, kurā kritizēja ASV prezidentu Obamu, izteicies, ka Rietumiem pret Krieviju ir jāizturas "kā pret līdzīgu". Cik reālistiski ES patlaban raugās uz Krieviju, kura pastāvīgi iesaistās militāros konfliktos, radot nestabilitāti ap Eiropas robežām?
Man liekas, ka ilūziju par Putinu vairs nav nevienam. Jautājums ir par to, kas dominē: rēķināšanās ar Putinu kā ar neprognozējamu draudu vai šķietami ekonomiskie ieguvumi, kuri kādam valsts līderim var kāroties Krievijā, tās tirgus un energoresursi. Diemžēl Putins labi zina, kā ar "skaldi un valdi" politiku ir iespējams manipulēt ar Eiropu. Valstīm, kuras šos riskus apzinās, ir jāraugās, lai tām būtu spēcīgi argumenti citu ES valstu pārliecināšanā. Tādējādi, ja vēlamies, lai mūsos ieklausās Krievijas jautājumā, ir svarīgi, lai mēs ieklausītos Vācijā, Grieķijā vai Itālijā tās interesējošajos jautājumos.
Kā nosargāt ES iekšējo sistēmu, kuras atklātība padara to viegli izmatojamu Savienības šķelšanai un vājināšanai?
ES ievainojamība slēpjas apstāklī, ka tā ir daudzu valstu kopums. Taču vienlaikus man liekas, ka tādu arī mēs ES vēlamies redzēt – kā valstu savienību, nevis vienu vienotu valsti. Nāksies paciest riskus. Manuprāt, mums vajadzētu nedaudz ciešāku savstarpējo sadarbību, piemēram, enerģētikas, digitālajā, militārajā jomā, un nedaudz spilgtākus līderus, kas mazāk baidītos paši no sevis un savas sabiedrības un runātu skaidrākā valodā. Vēlētāji, šķiet, to galu galā novērtētu atzinīgi. Tad mēs ne tik daudz skrietu notikumiem nopakaļus, bet spētu tos vairāk līdzveidot un būtu mazāk pakļauti riskiem.
Oktobra sākumā Eiropas Komisijas prezidents Junkers par imigrantu pieplūdumu izteicies: "Mums jāsaka cilvēkiem, ka šī nav īslaicīga situācija, bet kaut kas, ar ko mums būs jāsadzīvo gadiem." Par ko šis izteikums varētu liecināt?
Man šķiet, ka par ilgstošu situāciju viņš runā tāpēc, ka nav paredzams gals Sīrijas karam.
Cik lielā mērā Eiropa ir gatava integrēt lielu, iespējams, miljonos mērāmu skaitu islāma kultūras imigrantu?
Ar šo jautājumu Eiropas līderiem noteikti nāksies nodarboties vēl daudzos samitos. Vai tas patiešām ir liels skaits, vai nav, var raudzīties dažādi. Libānā, kur ir četri ar pusi miljoni iedzīvotāju, pašlaik ir pusotrs miljons bēgļu. Katrs ceturtais ir bēglis. Tas gan ir daudz. Vai uz lielo Vāciju ar 80 miljoniem iedzīvotāju 300 vai 400 tūkstoši iebraucēju, cik tur varētu palikt pēc ekonomisko migrantu atsijāšanas, ir daudz? Tie ir apmēram 0,5% iedzīvotāju. To, lai bēgļi nekoncentrētos tikai uz dažām bagātākajām ES valstīm, varētu risināt, īstenojot plašāku kohēzijas politiku, izlīdzinot pārticības līmeni ES. Tad, piemēram, Polija daudziem bēgļiem, iespējams, šķistu tikpat pievilcīga, cik Vācija.
Pievēršoties integrācijas jautājumam, kā atklāj Vācijā veikts pētījums par Sīrijas bēgļiem, tie ir diezgan izglītoti cilvēki. Apmēram ceturtajai daļai ir augstskolas diploms, vēl ceturtā daļa ir ar ģimnāzijas izglītību, vēl tikpat – vidusskolas beidzēju, bet atlikušajiem ir pamatizglītība. Vispār neizglītoto ir tikai kādi 3 procenti. Jo augstāks ir cilvēka izglītības līmenis, jo vieglāka ir viņa integrācija. Aptaujā 62% Sīrijas bēgļu atzina sevi par labi pārtikušiem pirms kara sākuma. Tātad šie lielākoties nav tradicionālie ekonomiskie bēgļi. Taču, protams, integrācijas rezultāti arī Sīrijas bēgļu vidū būs atšķirīgi. Lielās pilsētas šajā valstī ir krietni rietumnieciskas, un no tām nākušajiem droši vien būs vieglāk iekļauties eiropiešu sabiedrībā, darba tirgū, idejās un vērtībās nekā kādam lauku reģionu iedzīvotājam bez valodu zināšanām no kāda maza Sīrijas ciema.
Imigranti nāk arī no daudz mazāk attīstītām valstīm par Sīriju. Profesors Leons Taivāns norādījis, ka šobrīd Eiropā ieplūst, ja tā varētu teikt, labākā imigrantu daļa – izglītotākie un uzņēmīgākie, bet vēlāk tiem sekos daudz vienkāršāki ļaudis.
Kas ir labāks vai sliktāks, ir relatīvs jautājums. Lai gan Latvijas laukos ir šaušalīgs bezdarba līmenis, tur hroniski trūkst cilvēku, kas būtu ar mieru strādāt fizisku darbu. Ar to vēlos pateikt, ka Eiropā noderīgi var būt ne tikai tādi cilvēki, kuriem kabatā ir augstskolas diploms. Protams, ir jautājums, vai bēglis vēlas integrēties. Tāpēc ir jārada viss, lai tam bēglim, kam ir liela varbūtība Latvijā uzturēties ilgāk, dotu šādas iespējas.
Pētījumi liecina, ka cilvēka motivācijai strādāt izšķirīgi ir pirmie trīs bezdarba mēneši. Liedzot bēglim pat gadu līdz statusa iegūšanai strādāt, tiek nevajadzīgi laupītas viņa integrācijas iespējas. Arī Latvijā būtu jādara viss, lai mazinātu institucionālos šķēršļus, kas varētu vājināt imigrantu iespējas iekļauties Latvijas sabiedrībā un darba tirgū. Taču, protams, ir skaidrs, ka bēgļu vidū būs arī cilvēki, kuri to nevēlēsies, tāpat kā zināms skaits šādu Latvijas iedzīvotāju.
Kā izskaidrot Angelas Merkeles pretrunīgos vēstījumus – no sākuma aicināt bēgļus pie sevis, iedrošinot tos doties bīstamajā ceļā un mudinot citas valstis ignorēt Dublinas regulu par patvēruma lūdzēju reģistrāciju pirmajā drošajā valstī, kurā tie ieceļojuši, bet pēc tam paziņojot par stingrāku robežu kontroli?
Merkeles sacītais, ka durvis ir vaļā un visi tiek laipni aicināti daudzviet ar nolūku ticis plaši tiražēts bēgļiem, piemēram, Sīrijas kaimiņvalstīs. Dienvidvācijas federālo zemju vadītāji, saskaroties ar lielo patvēruma lūdzēju skaitu, kas tur ieradās, kad citas valstis atvēra savas robežas imigrantu plūsmai uz Vāciju, patiešām nobijās un ļoti kritizēja šo Merkeles vēstījumu. Tad sekoja paziņojums par robežkontroles atjaunošanu. Taču neviens Sīrijas bēglis, kurš lūdz patvērumu Vācijā, netiek sūtīts atpakaļ. Šis vairāk ir mēģinājums kaut cik mazināt Merkeles izteikuma magnētisko efektu. Te ir divu šķietami pretēju izteikumu sadursme publiskajā telpā, kas tomēr neko nemaina attiecībā uz Merkeles vēstījumu par atvērtām durvīm.
Angela Merkele kopā ar Francijas prezidentu Olāndu, nupat uzrunājot Eiropas Parlamentu, teica: lai novērstu migrācijas krīzi, Eiropas Savienībai ir jāmaina sava ārpolitika. Kas ar to, jūsuprāt, ticis domāts?
Interesantāks pat varbūt ir Olānda Eiropas Parlamentā teiktais par to, kā cīnīties ar migrācijas cēloņiem un kas būtu darāms ar patlaban spēkā esošajiem starpvalstu līgumiem, ieskaitot, iespējams, Dublinas un Šengenas līgumus. Merkele pēdējā laikā Vācijas dienvidu federālo zemju spiediena rezultātā runā par bēgļu nometņu veidošanu teritorijās ES pierobežā, Turcijā un arī Libānā, sniedzot šīm zemēm atbilstošu finansiālu atbalstu. Tiesa, Olānds un Merkele bija diezgan vispārīgi savos priekšlikumos, ko un kā konkrēti darīt. Šķiet, ka vairumam ES līderu joprojām nav sevišķi skaidrs, kā cīnīties ar imigrācijas cēloņiem.
Vai ES varētu atteikties no Šengenas līguma par robežkontroles atcelšanu starp valstīm?
Šaubos. Šengena ir viens no lielākajiem ieguvumiem, ko eiropiešiem sniedz ES. Drīzāk risinājumi tiks meklēti, reformējot Dublinas līgumu. Jāatzīmē, ka patlaban tas nav sevišķi taisnīgs, jo uzliek lielu slogu uz ES ārējo robežu valstīm. Savulaik šis līgums tapa lielā mērā Vācijas spiediena dēļ, tai saskaroties ar nevēlamu imigrāciju. Līgumā nosakot, ka imigrants ir jāuzņem tajā valstī, kurā tas, šķērsojot ES robežu, nonācis vispirms, šī problēma tika uzvelta lielākoties Dienvideiropas valstīm, jo pašai Vācijai Savienības ārējo robežu nav. Tagad, nedaudz skarbi sakot, šī nasta izlīdzinās.
Imigrantu uzņemšana, sevišķi obligāto bēgļu kvotu noteikšana patlaban šķeļ ES un lej ūdeni uz dažādu politisko radikāļu dzirnavām, sekmējot nacionālšovinistisku valdību rašanos un apdraudot Eiropas politisko sistēmu. Cik lielā mērā ir iespējama imigrantu tālāka uzņemšana Eiropā, ņemot vērā šo problēmu?
Visās ES valstīs ir likumiskais regulējums, kas tām uzliek pienākumu pieņemt bēgļus. Obligāto kvotu noteikšana bēgļu tālākā sadalē, ja tā drīkst teikt, protams, ir cits jautājums. Manuprāt, obligāta kvota būtu ārkārtīgi negudrs risinājums. Cilvēkam, kuram ir vismaz kaut kāda pieredze politikā, vajadzēja paredzēt, ka daudzās valstīs šāda kvotu uztiepšana sastaptos ar ārkārtīgu pretestību, ko sev par labu censtos izmantot populisti. Kāpēc tam par spīti runāja par obligātām kvotām kā vienu variantu, grūti spriest. Iespējams, nostrādāja fakts, ka par risinājumu atbildīgais komisārs bija grieķis, kura valsts visvairāk saskārās ar imigrantu pieplūdumu. Varbūt arī obligātās kvotas ir rezultāts tam, ka daudzas Eiropas valstis, ieskaitot Latviju, nevēlējās saskatīt problēmas, ar kurām bēgļu uzņemšanā saskārās Grieķija un Itālija. Tātad – ja nevēlas palīdzēt labprātīgi, nekas cits neatliek kā sist ar dūri pa galdu. Varbūt tas bija impulss, lai iedarbinātu ES līguma solidaritātes pantu, kas liek sniegt palīdzību valstīm, kuras pašas netiek galā ar problēmu.
Daļēji kvotu noteikšana, sadalot bēgļus pa dažādām valstīm, var būt domāts arī kā signāls potenciāliem bēgļiem – nekur nav teikts, ka jūs noteikti nonāksiet Vācijā, varbūt tā būs Polija vai Latvija. Tas dažam var mazināt vēlmi doties bīstamās tālāku zemju bēgļu gaitās. Kopumā kvotas ir vērstas gan uz bēgļiem, gan Eiropas valdībām un sabiedrībām, jo nevienam politiķim nebūtu viegli paskaidrot savas valsts iedzīvotājiem, kāpēc tieši viņu valstij jāuzņem patvēruma lūdzēji, ja citas to nedara.
Savdabīgi, ka, atbalstot imigrantu uzņemšanu Eiropas Savienībā, tās vadītāji sekmē tādu politisko spēku nonākšanu pie varas, kuri ir pret Eiropas Savienību principā.
Jā un nē. Nav izslēgts, ka bēgļu pieplūdums var nākt par labu šādiem populistiem. Tomēr nav automātiskas saiknes starp bēgļu skaitu Eiropas valstīs un populistu partiju iegūto vietu skaitu vēlēšanās. Bēgļu problēma tiek izmantota populistu retorikā, taču nekur nav teikts, ka Eiropas pilsonis tāpēc noteikti balsos par populistiem. Nesenajās Vīnes pašvaldības vēlēšanās populisti nebūt neguva lielāko balsu skaita pieaugumu, lai gan tur nupat bija milzīgs bēgļu pieplūdums. Vislielāko vēlētāju atbalsta pieaugumu guva liberālā partija, kurai nebūt nav noliedzoša attieksme pret bēgļiem. Līdzīgi kā vēlēšanās svētdien Ķelnē, Vācijā.
Eiropas sabiedriskā doma par bēgļu uzņemšanu nebūt nav skaidra. Daudzviet pret to notiek plašas protesta akcijas.
Bet kāda ir alternatīva? Teikt: brauciet atpakaļ, lai jūs tur nošauj? ES varētu darīt krietni vairāk, lai veicinātu kara izbeigšanos bēgļu izcelsmes valstīs, piemēram, vēršoties pret Eiropas valstu pilsoņu došanos karot teroristu rindās Sīrijā. Pēc dažādām aplēsēm apmēram puse Sīrijā karojošo teroristu nāk no Eiropas un citām ārvalstīm, arī Krievijas. Eiropai jāstrādā visos iespējamos virzienos, lai mazinātu bēgļu rašanās cēloņus, ieskaitot lielāku atbalstu attīstības sadarbībai, sekmējot ekonomikas un, cik tas ir iespējams, demokrātisko institūciju attīstību bēgļu izcelsmes valstīs.
Jau pieminētajā pāvesta vēstījumā bija arī citi nozīmīgi uzsvari. Viens no tiem - mājiens uz renesanses nepieciešamību, norādot, ka diženās idejas un vērtības, kuras reiz iedvesmoja Eiropu, ir zaudējušas savu pievilcību.
Manuprāt, eiropeiskās vērtības nav zaudējušas savu pievilcību. Cilvēki Ukrainā bija gatavi mirt un vēl šobrīd cīnās, lai dzīvotu eiropeiskā, brīvā, tiesiskā un demokrātiskā valstī. Arī bēgļi uz Eiropu dodas tāpēc, ka šeit pastāv minētās vērtības, lai arī ar dažādiem trūkumiem vai nepilnībām.
Kā vērtību kontekstā raudzīties uz pieaugošo Eiropas sekularizācija? Kristietības vājināšanos iepretim islāma pasaules reliģiskajam spēkam min kā vienu no lielākajiem draudiem Eiropai, tai saskaroties ar imigrāciju no musulmaņu valstīm.
Par sekularizāciju un Eiropas kristīgajiem pamatiem plaši tika diskutēts, kad nācās izšķirties iekļaut vai neiekļaut atsauci uz tiem Eiropas Savienības konstitūcijā. To neiekļāva droši vien pat kļūdas dēļ. Konstitūcijas konventa vadītājs bija Francijas – valsts ar spēcīgām sekulārām tradīcijām – pārstāvis Žiskārs d’Ēstēns, bijušais Francijas prezidents, kuram bija galavārds, pieņemot gala redakciju, un beigu beigās atsauci uz kristīgajām vērtībām līgumā neiekļāva. Es kā draudu neuzlūkoju tik daudz sekulārismu, cik eiropiešu vidū izplatīto patērētāju domāšanu un pārprastu individuālismu, kas var novērst skatu no Eiropas kopējām interesēm un vērtībām.
