Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ilmārs Mežs: „Ja izvēle ir starp iespēju, ka šis cilvēks savā zemē ies bojā, un varbūtību, ka viņš Eiropā dzīvos apstākļos ar sliktām integrācijas iespējām, manuprāt, labāka tomēr ir otrā no tām.”
FOTO: Sintija Zandersone, LETA
Eiropas valstu sabiedrībā, arī Latvijā, raisās arvien asākas diskusijas par to, cik lielā mērā un vai vispār Eiropas Savienībai ir jāuzņem bēgļi no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Līdztekus noraidošai attieksmei aktualizēts jautājums par atbildību - populārs ir viedoklis, ka Rietumi paši vainojami bēgļu krīzē, jo ir izjaukuši tradicionālo kārtību bēgļu valstīs, kura tur līdz šim nodrošināja relatīvi stabilus iekšpolitiskos apstākļus.
Tas ir ļoti diskutabls jautājums. Velkot paralēles ar Staļina diktatūru Padomju Savienībā, no kuras neviens nevarēja izkļūt, varētu jautāt: vai bēgļu izcelsmes valstu iedzīvotājiem būtu labāka stabilitāte, kuru nodrošina represīvi un asiņaini režīmi? Staļina laikā milzīgam vajāto skaitam no PSRS bija gandrīz neiespējami aizmukt – vai tādu mēs vēlamies problēmas risinājumu? Tādā gadījumā varētu arī spriest, ka Ziemeļkorejas režīms ir ideāls, ja no tā nenāk nekādas bēgļu plūsmas. Vai mēs varam sacīt, ka ar to viss ir kārtībā?
Vai eiropiešiem, kuriem ir paveicies piedzimt valstīs, kurās valda miers un labklājība, vienīgajiem ir tiesības uz šādu dzīvi atšķirībā no bērniem, kuri pasaulē nākuši citās valstīs? Es zinu, ka Eiropā un arī Latvijā daudzi labprāt distancējas no šādas jautājuma nostādnes. Taču, manuprāt, cilvēkam, kurš ir dzimis kara plosītā zemē, nav īsti godīgi pārmest vēlmi un centienus sasniegt mieru un labklājību tur, kur tas iespējams, ja viņš to domā panākt pats ar savu darbu.
Neapšaubot šīs morālās tiesības, tomēr ir jautājums, cik konstruktīva un arī morāla ir arvien jaunu bēgļu masu uzņemšana Eiropā, ja imigrantu integrācijas politika daudzviet atzīta par izgāzušos un mums šobrīd nav priekšnosacījumu patvēruma meklētāju pilnvērtīgai uzņemšanai?
Šādam uzstādījumam lielā mērā var piekrist, taču jāatgādina: patvēruma piedāvājums attiecas tikai uz kādu desmito daļu no Eiropā ieceļojušajiem patvēruma lūdzējiem. Proti, tiem, kuri patiešām kvalificējas bēgļa statusam - savā pilsonības vai mītnes zemē ir pakļauti vajāšanai un dzīvības briesmām, nevis vienkārši nabadzībai vai sliktākai dzīvei. Ja izvēle ir starp iespēju, ka šis cilvēks savā zemē ies bojā, un varbūtību, ka viņš Eiropā dzīvos apstākļos ar sliktām integrācijas iespējām, manuprāt, labāka tomēr ir otrā no tām.
Arī attiecībā uz cilvēkiem, kuri neatbilst bēgļa statusam, izvēle, ka viņi noslīkst Vidusjūrā, ir nesalīdzināmi sliktāka par to, ka viņi nonāk Eiropā, lai arī kas ar viņiem pēc tam notiktu. Manuprāt, svarīgākais ir nepieļaut cilvēku bojāeju. Cits jautājums, kā tas tiek nodrošināts – paturot viņus Eiropā, daļu sūtot atpakaļ vai vēršoties pret bēgļu kontrabandas iespējām.
Kādi starptautiskie akti Eiropas Savienībai patlaban liedz apturēt cilvēku kontrabandistu laivu kustību no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem uz Eiropu?
Kontrabandistu laivu iznīcināšana pie bēgļu izceļošanas valstu krastiem nav iespējama bez attiecīga ANO mandāta, jo bez tā nav pieļaujama militāru darbību veikšana citu valstu teritorijā. Taču risinājumi ir jāmeklē - migrācijas plūsmas spiediens uz Eiropu tikai pieaugs. Kāda daļa Eiropas valstu šobrīd vēl pieļauj to, ka tajās ieplūst cilvēki, kuriem nepienākas bēgļa statuss, jo tādējādi, iespējams, risina darbaroku trūkumu.
Tai pašā laikā ir labi zināms, ka bēgļi no Āfrikas valstīm slikti integrējas Rietumu sabiedrībā un lielākoties nespēj iekļauties darba tirgū. Kāpēc par spīti tam, ka daudzas valstis iegulda prāvus līdzekļus integrācijas programmās, tās nenes cerētos rezultātus? Vai ir noskaidroti iemesli, kāpēc tā notiek?
Jā, ir imigrantu grupas, kuras Eiropā samērā veiksmīgi iekļaujas. Nīderlandē ir veiksmīgi piemēri ar iebraucējiem no Surinamas un Indonēzijas. Taču ir grupas, it īpaši no Āfrikas, ar kurām ir lielas integrācijas problēmas. Iespējams, tam pamatā ir kādi reģionāli, ar mentalitāti saistīti aspekti, ar kuriem vajadzētu rēķināties. Taču, ja nonākam līdz jautājumam, vai uzņemt bēgli, kuram nav citur kur palikt, es domāju, ka nedrīkstam ņemt vērā to, cik liela iespēja, ka viņš iekļausies darba tirgū. Bet, no otras puses, katra valsts Eiropas Savienībā ir atbildīga par savu integrācijas politiku, tā dažādās valstīs ir atšķirīga, un arī integrācijas rezultāti nav vienādi.
Jāatzīst gan, ka līdz šim daļa Eiropas valstu uzņēma bēgļus brīvprātīgi, ievērojot Eiropas Savienības pamatā esošo solidaritātes principu, bet daļa valstu izlikās, ka tas uz viņām neattiecas. Mēģinājumi noteikt obligātās bēgļu kvotas visām Eiropas Savienības valstīm ir tāds kā izmisuma solis, lai piespiestu šo morālo atbildību uzņemties arī tiem, kuri līdz šim no tās izvairījās.
Runājot par morālo atbildību, nāk prātā fakts, ka Lībija un Tuvo Austrumu valstis, izņemot Izraēlu, nav pievienojušās Ženēvas Bēgļu konvencijai, saskaņā ar kuru Eiropa patlaban uzņem patvēruma meklētājus lielākoties tieši no minētajām zemēm.
Pat ja šīs valstis konvenciju būtu parakstījušas, tur apstākļi ir tādi, ka tam nebūtu nekādas nozīmes.
Bet tas cilvēkiem Eiropā liek secināt: mēs viņus uzņemam, bet viņi, ja mums nāktos kaut kur bēgt, mūs droši vien atraidītu.
Iespējams. Mums nāktos meklēt patvērumu drošākās valstīs.
Vai ideja, ka ir morāli pareizi pieņemt cilvēkus, kuri bēg no briesmām, jau nav saskārusies ar realitāti, ka Eiropa, lai cik labu nodomu vadīta, drīz tumšādaino cilvēku masu nespēs absorbēt, jo kari, nemieri un ekoloģiskās katastrofas viņu izcelsmes valstīs nebeigsies?
Jāpiebilst, ka bēgļi nav ne tuvu vairākums no visu imigrantu skaita, kuri nonāk Eiropas Savienībā. Var papildināt, ka mainās arī iedzīvotāju proporcijas. Vienu paaudzi iepriekš Eiropā bija apmēram divreiz vairāk iedzīvotāju nekā visā Āfrikā. Šobrīd šīs proporcijas ir līdzīgas, bet jau tuvāko paaudžu laikā Āfrikas iedzīvotāju skaits dubultosies, un tas jau robežosies ar kontinenta nespēju visus savus iedzīvotājus pabarot.
20.gadsimta 50.gadu sākumā, kad ANO pieņēma bēgļu konvenciju, droši vien nebija iedomājama šodienas situācija. ANO Bēgļu aģentūra nupat nāca klajā ar paziņojumu: pasauli sagaida milzīgs migrācijas vilnis. Vajāšanas, kara, bruņotu konfliktu un citu iemeslu dēļ savas mājas patlaban ir spiesti pamest aptuveni 60 miljoni cilvēku. Vai esam nonākuši situācijā, kad būtu jāpārskata starptautiskie patvēruma došanas principi?
Tas nav izslēgts. Obligāto imigrantu uzņemšanas kvotu priekšlikums Eiropas Savienībā jau ir pirmais pieteikums nopietnām izmaiņām.
Jau šobrīd nevar teikt, ka visas valstis Bēgļu konvencijas principus ievēro vienlīdzīgi. Ir valstis, piemēram, Austrija, kur bieži, pieņemot patvēruma meklētājus no Čečenijas, viņiem piešķir bēgļa statusu. Taču ne mazums valstu tos noraida. Zviedrija pamatoti uzskata, ka tai, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, ir viens no augstākajiem bēgļa statusa pieprasījumiem pasaulē. Taču valstīm, kurām objektīvu iemeslu dēļ patvēruma pieprasījumu līdz šim bijis salīdzinoši maz, kā Baltijas valstīm, tiek piedāvāts uzņemties proporcionāli līdzvērtīgu bēgļu nastu. Tikai tāpēc vien, ka Zviedrijai ir desmit reizes vairāk bēgļu uz vienu iedzīvotāju, manuprāt, nebūtu taisnīgi tagad likt pieņemt tādu pašu bēgļu proporciju saskaņā ar kvotām arī citām valstīm, tostarp Latvijai. Es piekrītu, ka esošajā bēgļu uzņemšanas sistēmā viss nav kārtībā, ka tuvākajos gados varētu sagaidīt izmaiņas.
Latvijas valdība ir noraidījusi obligātu bēgļu kvotu piemērošanu. Kāds risinājums, jūsuprāt, būtu mūsu valstij piemērotākais?
Es sliektos piekrist Latvijas valdības jau izteiktajam uzstādījumam par 50 līdz 100 kvotu bēgļu uzņemšanu - tas būtu piemērots sākums. Saskaņā ar ANO bēgļu komisariāta pētījuma atzinumu, Latvijā bēgļu integrācijas sistēma ir ļoti vāja. Latvijai uzņemot Eiropas Komisijas aprēķinātos vairāk nekā 700 bēgļus, man grūti iedomāties to saskanam ar mūsu realitātēm. Mums tīri fiziski nav vairāk iespēju – Muceniekos pie jau esošajiem apmēram 50 patvēruma meklētājiem maksimāli vēl varētu pielikt kādus 100. Kur tad liksim tos pārējos? Ne jau cietumos. Vispirms būtu jāiekārto piemērotas telpas, jāsagatavo bēgļu integrācijas programma ar attiecīgu finansējumu un paredzētiem tās īstenotājiem. Šobrīd tā visa vēl nav – un to nevar paveikt īsā laikā.
50 līdz 100 bēgļu uzņemšana Latvijā varētu būt kā izmēģinājuma variants, lai radītu atbilstošu administratīvo kapacitāti, izmitināšanas un integrācijas iespējas. Tad, ja ar to veiksmīgi tiksim galā, varētu aplēst, cik daudz patvēruma meklētāju varētu uzņemt turpmāk.
Ņemot vērā, ka bēgļiem ir tiesības uz ģimenes apvienošanu un faktu, ka migrācija no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem turpināsies, patvēruma lūdzēju skaits neatvairāmi pieaugs. Turklāt zināms, ka pat valstis, kuras bēgļu izmitināšanai un integrācijai atvēl daudz vairāk līdzekļu, nekā jebkad varētu atļauties Latvija, netiek ar to apmierinoši galā.
Bet ko citu darīt? Vai mēs varam izlikties, ka viss ir kārtībā, ja blakus cilvēki iet bojā? Protams, mums būtu vieglāk, ja šie bēgļi nāktu no Ukrainas, jo ļoti labi saprotam apstākļus viņu zemē. Latvijai nenoliedzami būtu vieglāk palīdzēt tuvāka konflikta upuriem.
Papildus arguments par labu tam, ka Latvijai būtu svarīgi savu iespēju robežās piedalīties bēgļu uzņemšanā, ir tas, ka šāda rīcība kalpotu kā morālā apdrošināšana gadījumā, ja mūsu austrumu robeža pēc kāda laika saskartos ar līdzīgu izmisīgu bēgļu plūsmu, kāda pašlaik Dienvideiropā ienāk no Āfrikas. Tad mums būs nepieciešama Eiropas solidaritāte, kurai pievienoties mums patlaban šķiet neizdevīgi.
Latvijas pozīcija ir tāda, ka esam jau uzņēmuši ļoti daudz imigrantu padomju periodā, kā rezultātā latviešu ir tikai nedaudz virs 60 procentiem savā nacionālajā valstī un tās lielākajās pilsētās latviešu ir mazākums. Vai šis aspekts kaut kā starptautiski tiek ņemts vērā, un vai to ir iespējams izmantot kā argumentu diskusijā attiecībā uz bēgļu kvotām Latvijai?
Manuprāt, tas drīkstētu būt kā papildu arguments. Formulā, kura pašlaik ir kvotu noteikšanas pamatā, ņemts vērā līdz šim konkrētajā valstī pieteikto patvēruma meklētāju skaits un bēgļi, kurus tās iepriekšējos gados brīvprātīgi uzņēmušas. Taču Latvijas gadījumā varētu, piemēram, šiem kritērijiem pievienot ārzemnieku skaitu, kurā ietverti arī nepilsoņi vai tamlīdzīgi. Šādu soli ir spēruši vairāki Latvijas Eiroparlamenta deputāti, lūdzot papildināt kvotas aprēķina sistēmu, un varam cerēt, ka jaunais piedāvājums šogad septembrī varētu būt citāds.
Saskaņā ar "Eirobarometra" datiem Latvijas iedzīvotāji Eiropas Savienībā ir visskeptiskākie attiecībā uz bēgļu uzņemšanu – 80% to noraida...
Jā, un arī tā varētu būt argumentācija saistībā ar bēgļu uzņemšanas kvotu noteikšanu - ka latvieši joprojām pamatoti ir nobažījušies par to, kāds iedzīvotāju sastāvs Latvijā būs nākotnē. Ja Eiropas Komisija spēs iedziļināties atsevišķu valstu situācijā, tas varētu būt papildu arguments.
Kvotu apmēra noteikšanu varētu reducēt arī uz valsts IKP vai nacionālā budžeta apmēru, saistot to ar ekonomiskās attīstības un labklājības līmeni katrā konkrētajā valstī. Šobrīd kvotas piedāvājums Latvijai ir septiņas vai astoņas reizes lielāks nekā Latvijas daļa no Eiropas Savienības IKP.
Tiesībsargs Juris Jansons rosinājis sarīkot konsultatīvu referendumu par bēgļu uzņemšanu.
Latvijas likumi neparedz šādu konsultatīvu referendumu sasaukšanu, ja vien to nerosina Saeimas vairākums. Svarīgi, par ko būtu šādai tautas nobalsošanai nodotais jautājums: vai par visiem patvēruma meklētājiem kā tādiem, vai tikai par kvotu bēgļiem, vai kvotu lielumu. Taču, lai kā arī būtu formulēts šis jautājums, nav šaubu, ka pašlaik tā rezultāts būs bēgļu uzņemšanai negatīvs. Ja šāda referenduma rezultāts būtu saistošs, Latvija varētu kļūt par vienīgo valsti pasaulē, kura savulaik uzņēmusi bēgļus, bet pēc tam no tā atteikusies.
Taču varam diskutēt par kvotu apjomu un kvotu noteikšanas metodiku. Ja Latvijas sabiedrībai izskaidrotu, ka runa ir tikai par nedaudzu cilvēku uzņemšanu, kuriem patiesi draud dzīvības briesmas, es šaubos, vai tā pateiktu: noteikti nevienu neuzņemsim! Spekulējot ar to, ka cilvēki īsti neizprot lietas būtību, rīkot referendumu būtu nepieļaujami. Ar šāda referenduma negatīvo rezultātu īsti neko nevarētu iesākt. Vai mēs būtu ar mieru "izkāpt" no civilizētās Eiropas, atsakoties uzņemt pie mūsu robežas klauvējošus pat nedaudzus cilvēkus?
Jau gadiem runā, ka Latvija drīz būs spiesta labprātīgi uzņemt iebraucējus no citām valstīm darbaroku trūkuma dēļ? Kad šis brīdis pienāks?
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, jau ap 2020.gadu līknes ar darbavietu skaitu un darba vecumā esošo cilvēku skaitu pietuvosies viena otrai. Kad tās krustosies, teorētiski bezdarba vairs nebūs un būs izteikta vajadzība pēc papildu darbarokām. Cilvēku, kuriem tuvojas darba gaitu sākšanas vecums – 90.gadu pirmajā pusē dzimušie -, Latvijā ir krietni mazāk nekā to, kuri tuvākajos gados dosies pensijā. Turklāt jārēķinās, ka kāda daļa jauniešu aizbrauks no Latvijas, lai mācītos vai strādātu citur. Lai gan prombraucēju skaits samazinās, arī šogad tādu varētu būt ap 10 000 – Latvijas mērogiem joprojām ļoti daudz.
Darbaspēka meklējumos cerības tiek saistītas ar bijušajām PSRS rietumu republikām un Krieviju, nevis Āfriku.
Jā. Cilvēki domā, ka migrācija uz Latviju tikpat kā nenotiek. Taču katru gadu ar dažādām termiņuzturēšanās atļaujām mūsu valstī iebrauc un paliek vairāki tūkstoši ārzemnieku – mācīties, strādāt, apvienot ģimeni. Puse no viņiem nāk no Krievijas, vēl apmēram ceturtā daļa – no citām bijušajām PSRS republikām. Taču lielākoties viņi saskaras ar tām pašām nodarbinātības problēmām kā pārējie Latvijas iedzīvotāji. Bieži vien šo iebraucēju izglītība, profesionālās iemaņas netiek pienācīgi novērtētas un izmantotas - inženieri strādā par sētniekiem un tamlīdzīgi. Tā ir tāda pati situācija, kādā nonāk skolotāji un citi izglītoti cilvēki no Latvijas, strādājot mazkvalificētus darbus Īrijā, Anglijā un citur. Notiek bezjēdzīga smadzeņu resursu izšķērdēšana. Es nesaku, ka šajā ziņā ir rodami viegli risinājumi, taču Latvijas valdība pagaidām nav spējusi tos rast.
