Migranti un Latvija. Kurus ņemsim un kurus – nē?

Komisijas sēde kā jau daždien bija veltīta patvēruma meklētāju problēmai. Šoreiz – spriežot par Latvijas reliģisko organizāciju un draudžu ierosmi piedalīties bēgļu uzņemšanā, tostarp par iespēju Latvijai no piedāvāto patvēruma meklētāju vidus kā vairāk vajātos izvēlēties galvenokārt kristiešus, šo pazīmi iekļaujot uzņemamo patvēruma meklētāju profilā. Galīgais lēmums pieņemts netika, pārceļot izlemšanu uz nākamo sēdi, kaut realitāte liecina, ka laika vairs nav nemaz, notikumi attīstās strauji, Latvijai atstājot arvien mazāk izvēles iespēju.

Patvēruma meklētāju kristiešu izvēle – vai diskriminācija?

Komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis, ievadot sēdi, sacīja: "Reliģijas, ticības nozīme cilvēka uzvedībā ir ļoti liela un nav pietiekami novērtēta. Nevērība šajos jautājumos noved pie destruktīvas darbības, turpretī iedziļināšanās šajos jautājumos varētu būt atslēga uz cilvēku saticību un integrāciju.

Kristiešu organizācijas izteikušas atbalstu sadarbībai, jutīgāks ir jautājums – vai varam koncentrēties kristiešu uzņemšanai starp patvēruma meklētājiem? Runa nav par diskrimināciju, bet labāk sagatavotiem integrācijas apstākļiem."

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sākumam citēja jurista Egila Levita gan citā kontekstā pausto - par diskrimināciju var runāt tad, ja attieksmei no valsts puses nav saprātīga pamatojuma. "Domāju, ka saprātīgs pamatojums varētu būt. Kristieši ir visvairāk vajātā grupa pasaulē, 80% no reliģiski motivētiem uzbrukumiem ir vērsti pret kristiešiem, viņi ir nogalināti pat bēgļu laivās. Šo cilvēku integrācijas problēmas, ņemot vērā Latvijas kultūras piederību tieši kristīgajai civilizācijai, būtu nesalīdzināmi mazākas."

"Kristieši ir visvairāk vajātā grupa pasaulē."

Arhibīskaps atzina, ka luterāņu draudzes pašlaik nav īpaši sagatavotas šai strauji mainīgajai situācijai: "Ko draudzes varētu darīt bēgļu labā? Šis jautājums vēl nav pilnībā izpētīts, pirmām kārtām tā varētu būt socializācijas iespēja, komunikācija ar vietējiem cilvēkiem, vietējās dzīves izpratnes radīšana, atbalsts ar vajadzīgām sadzīves lietām, iespējams, arī valodas mācīšana. Dažas draudzes sacījušas, ka tām ir īpašumi, kurus atvēlētu patvēruma došanai, atsevišķi cilvēki ir ar mieru piedāvāt pajumti savos lauku īpašumos. Pagaidām gan šīs sarunas bijušas par kristiešu bēgļiem."

Kādēļ tieši kristieši patvēruma meklētāji būtu vēlami Latvijā un tas nebūtu uzskatāms par diskrimināciju, argumentus sniedza gan pieaicinātais Nacionālo apvienību pārstāvošais Rīgas domes deputāts Jurģis Klotiņš (kas iesniedzis komisijai vēstuli ar priekšlikumiem), gan jurists Juris Rudevskis. Taču vienlaikus arī politkorekti piebilstot, ka apsvērums  ir saistāms ar labāku integrācijas vidi tieši kristiešiem, nevis islāmticīgo noraidīšanu. Uz ko ironiski atsaucās deputāts Andrejs Judins - ja tiek runāts par bēgļu reliģisko pārliecību, vai nebūtu jāspriež arī par to, ka labprātāk un ērtāk Latvijā būtu uzņemt baltos cilvēkus?

Saeimas deputāts Hosams Abu Meri savukārt skaidroja - Latvijā jau tagad ir ap 10 tūkstoš musulmaņu, tas šeit nav nekas jauns. Rajonos, no kurienes nāk patvēruma meklētāji, gan kristiešiem, gan musulmaņiem ir līdzīgs dzīvesveids, tradīcijas, un atšķirt viņus pēc ticības pazīmēm vien faktiski nebūs iespējams.

Gribētu iesaistīties, bet nav informācijas

J.Jēruma-Grīnberga savukārt sacīja: "Jāatzīst, ka mēs neesam sagatavoti: nesaprotam, kādas būs vajadzības, cik cilvēki gaidāmi. Sākumā bija runa par 250 no Sīrijas un Eritrejas, tagad izskan, ka vairāk nekā 700 arī no citām vietām. Tas ir ļoti maz, un jebkura zeme, pat vismazākā un visnabadzīgākā, varētu uzņemt dažus simtus patvēruma meklētāju.

Taču es nepiekrītu tikai kristiešu uzņemšanai. Ja musulmaņu mātei nogalina bērnus, ja viņas mazulis ir badā, arī viņai sāp. Mēs kā kristieši nevaram teikt, ka mums rūp tikai kristiešu sāpes.  

Ja nolemtu, ka ņemam tikai kristiešus, kā iegūt pierādījumus, ka tie ir kristieši? Lai uzrāda kādu apliecību, noskaita ticības apliecinājumu? Berlīnē, kur nonākuši jau ļoti daudz bēgļu, no kuriem lielākā daļa ir musulmaņu, daudzi no viņiem meklē baznīcas palīdzību, un viena no lielākajām Berlīnes draudzēm gada laikā ir kristījusi ap 800 cilvēku. Tāpēc nevar bezatbildīgi runāt par to, ka visi cilvēki, kas ierodas Eiropā, grib mūs piespiest pievērsties islāma ticībai. Kaut esam ļoti maza draudze, bet esam daļa no Anglikāņu baznīcas visā pasaulē – gan Atēnās, gan Budapeštā. Tur draudzes ir ļoti aktīvas un, nešķirojot pēc ticības, uzņēmušas visus, kas pie tām nākuši. Kopā ar mazajām draudzēm esam ar mieru palīdzēt, ja vien zinātu, kas praktiski ir jādara."

Noklusējumi rada neziņu, neziņa audzē bailes

Latvijas Romas katoļu baznīcas informācijas centra vadītāja Ingrīda Lisenkova stāstīja - ir konkrētas draudzes, klosteri un arī ģimenes, kas interesējušās, kas jādara, lai uzņemtu bēgļus. "Taču saskaramies ar situāciju, ka nezinām, ko darīt, kā sagatavoties, kā šī darbība praktiski var izpausties. Ļoti izjūtam informācijas trūkumu, to, ka valstiskā līmenī nav veikti priekšdarbi, lai pateiktu, ko konkrēti mums vajadzētu darīt.

Mēs arī nezinām, vai cilvēkiem, kuri bēgļus uzņems, būs kāds valsts atbalsts, vai viss notiks tikai uz brīvprātības principiem; cik ilga būs izmitināšana, vai mums būs jāpalīdz viņiem atrast darbu, jāmāca latviešu valoda, bērniem jānodrošina skolas apmeklējums. Nav zināms, vai valsts jau domā par pasākumiem, lai palīdzētu to visu izdarīt. Ja kāds klosteris vēlas uzņemt kādu ģimeni, tad kur tam pieteikties? Kādas formalitātes jākārto? Ir vēlme palīdzēt, iesaistīties, bet nav nekādu zināšanu, ko darīt."

"Ko draudzes varētu darīt bēgļu labā?"

Tam, ka politkorektuma vārdā ļoti daudz kas tiek noklusēts, taču bailes paliek, piekrita arī I.Latkovskis: "Bailes ir augsne galējai propagandai pret patvēruma meklētāju uzņemšanu vispār."

Baznīcas pārstāvju sacītais apstiprināja to, ka pašlaik Latvijā ir izveidojusies situācija, ka par bēgļu uzņemšanu praktiski sākuši domāt dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, sabiedriskās organizācijas, savas iespējas izsver pašvaldības, tādējādi ar saviem centieniem it kā ejot pa priekšu valsts varas politikai, no atbildīgajām valsts iestādēm nesaņemot nekādu konkrētu informāciju un vienotu uzstādījumu.

Pēc tikšanās ar Ministru prezidenti pirms dažām dienām to uzsvēra arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis: "Valdība nav skaidrojusi situāciju ne tikai sabiedrībai, bet arī koalīcijas partneriem, kas novedis pie akūta informācijas trūkuma. Neskaidrība un bažas ir pamats tam, ka politiskās partijas un atsevišķi politiķi ir izvēlējušies vieglāko ceļu, atsakoties piedalīties problēmu risināšanā, bet izvēloties tās ignorēt un vienlaikus šķelt sabiedrību, vairojot neziņu un spekulācijas. Kādu palīdzību mēs sniegsim bēgļiem, kur mēs viņus izmitināsim, kur viņi strādās, kā iekļausies sabiedrībā – šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem mums jābūt gataviem atbildēt neatkarīgi no dalībvalstu brīvprātīga vai politiski saistoša lēmuma par kara bēgļu izvietošanu."

Ko drīkstēsim atraidīt un ko – ne

Neziņu kaut nedaudz kliedēja Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Solvita Vēvere. Viņa informēja – biedrība "Patvērums "Drošā māja"" no 1.oktobra būs koordinācijas centrs, kas ne tikai konsultēs bēgļu uzņemšanas jautājumos gan klātienē, gan pa bezmaksas tālruni. "Drošā māja" apzinās ne vien reliģiskās, bet arī nevalstiskās organizācijas, personas, kuras izteikušas gatavību strādāt ar bēgļiem, nodrošinās tām padomus un apmācības, bet no nākamā gada organizēs gan integrācijas, gan valodas kursus.

"Pagaidām nav zināms ne mācību laiks, ne apjoms, bet ir konceptuāla vienošanās," skaidroja S.Vēvere un uzsvēra: "Mēs sākam savu darbu tad, kad cilvēks ir ieguvis bēgļa statusu. Līdz tam darbs ar patvēruma meklētājiem ir citu institūciju kompetencē."

Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa skaidroja:

"Iekšlietu ministrijas darba grupā jāsakārto ļoti daudzi ne tikai ierēdņu līmeņa, bet politiska līmeņa jautājumi. Pirmām kārtām ir jāiegūst vienotais viedoklis par patvēruma meklētāju uzņemšanu kopumā. Kad cilvēks kļuvis par patvēruma meklētāju, tālāk pēc noteiktiem kritērijiem viņš var saņemt vai nu bēgļa, vai alternatīvo statusu. Lai iegūtu bēgļa statusu, cilvēkam ir jāpierāda draudi, kas vērsti tieši uz viņa personu. Lielai daļai ļaužu, kas plūst no Āfrikas valstīm, izceļošanas iemesls ir nemieri un karš reģionā. Tādēļ daļa patvēruma meklētāju varētu iegūt alternatīvo statusu, bet daļa, kas tiek vajāti reliģijas vai tautības, vai rases dēļ, varētu atbilst bēgļa statusam. Ja kristieši tiek vajāti savas reliģijas dēļ, tas varētu būt pamatots arguments bēgļa statusa iegūšanai.

"Pašlaik ir vēlme palīdzēt, bet nav nekādu zināšanu, ko darīt."

Darba grupā ir uzsākta diskusija gan ar reliģiskajām organizācijām, gan arābu kultūru pārstāvošajām organizācijām, lai saprastu, kāds noskaņojums ir valstī dominējošās draudzēs. Mēs arī izstrādāsim profilu, kādus cilvēkus vēlamies Latvijā redzēt. Bet ne vienmēr to varēs noskaidrot; otrkārt, ja cilvēkam draudēs nāves briesmas, vienalga, pie kādas ticības viņš piederētu, mēs nevarēsim viņu neuzņemt."

Patvēruma meklētāju problēma veļas kā lavīna no kalna, arvien paātrinot tempu. 8.oktobrī paredzētā Eiropas Savienības iekšlietu ministru sanāksme pārcelta uz 22.septembri, un Latvijas pozīcijai bēgļu jautājumā (par ko politiķi arvien nav varējuši vienoties) ir jābūt pieņemtai līdz šim datumam – tātad ātrāk, nekā plānots.

Kā 17.septembrī ziņoja LETA, Iekšlietu ministrijas sagatavotais Latvijas nacionālās pozīcijas projekts pēc būtības ir līdzīgs iepriekš ministrijas sagatavotajam projektam: Latvija varētu piekrist brīvprātīgi uzņemt papildu patvēruma meklētājus, bet iebilst pret obligāto kvotu sistēmas ieviešanu. Raksta tapšanas brīdī šim jautājumam veltītā valdības ārkārtas sēde vēl nebija sākusies, tātad – nebija zināms arī politiķu lēmums.

Bet varbūt tas vairs nemaz nav tik svarīgi, jo zināms bija kas cits (citējot LETA): Eiropas Parlaments ceturtdien, 17.septembrī, atbalstījis Eiropas Komisijas (EK) plānu par 120 000 bēgļu izmitināšanu jaunās dzīves vietās visā Eiropas Savienībā (ES).

Iepriekš ES iekšlietu ministri nespēja vienoties par šo EK ierosinājumu un nākamnedēļ tiksies vēlreiz. Parastos apstākļos Eiropas Parlaments apstiprinātu plānu pēc tam, kad to būtu atbalstījušas bloka dalībvalstis.