Arajološas grupas1 tikšanās, kas Rīgā norisinās 13. un 14. septembrī, ir jau 14. šāda formāta sanāksme. Kāda ir bijusi to nozīme, iespaids uz reālo politiku Eiropas Savienībā (ES)? Vai varam no Rīgas sanāksmes sagaidīt kādus nozīmīgus lēmumus?
Nav dzirdēts par kādu nozīmīgu lēmumu gatavošanu, taču tas nenozīmē, ka šis formāts nav svarīgs un ietekmīgs. Prezidenti, kuriem ir izpildvaras funkcijas, tiekas daudz biežāk – ES galotņu sanāksmēs vairākas reizes gadā. Parlamentāro republiku prezidenti tiekas reizi gadā, un šis formāts ir nozīmīgs, jo arī prezidents, kuram vairāk ir reprezentatīvas funkcijas, ar savu vārdu, stāju un pārliecību ietekmē vispārējo valsts politiku, arī Latvijas politiku. Tātad, nonākot pie kādām atziņām šādās neformālās sarunās, prezidenti var iedarboties uz saviem parlamentiem, valdībām un sabiedrību, ja spēj tos pārliecināt.
Nozīmīgu ES lēmumu pieņemšana nereti sākas tieši ar neformālām sarunām, formālos pasākumos oficiāli apstiprinot iepriekš norunātās vienošanās, kas īpaši svarīgi ir patlaban saistībā ar nākamā ES daudzgadu budžeta pieņemšanu. Kā vērtējamas Latvijas amatpersonu spējas šajā neformālajā posmā?
Diemžēl kā vājas. Krietni vājākas nekā pirms dažiem gadiem. Ne tikai valodu nezināšanas dēļ. Eiropas politikā ir iesaistīti gan ārlietu ministrs un nozaru ministri, gan Valsts prezidents, gan Saeima, gan Ministru prezidents. Ja tie būtu spēcīgas personības ar savu redzējumu – ja valstī būtu skaidrs redzējums par to, ko gribam sasniegt –, mūsu ietekmes iespējas būtu gana lielas. Ja tāda nav, maldāmies un tikai reaģējam uz to, ko kāds cits piedāvā. Tad neformālām sarunām ir krietni mazāka jēga.
Cik skaidrs ir politiķu redzējums par ārpolitikas mērķiem?
Galvenajā ārpolitikas dokumentā – ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto darbību ārpolitikā, ko sagatavo, uzklausot visas ieinteresētās puses, un apstiprina Ministru kabinets, – šāds redzējumus jau pāris gadu ir ļoti nepietiekams, tik tikko nojaušams.
Arī “Eiropas kustība Latvijā” (EKL) katru gadu ziņojumā rosinājusi iekļaut vairākus punktus, taču tie pēdējā laikā ir ņemti vērā daļēji vai nemaz. Tā rezultātā no teksta nekļūst pietiekami skaidrs, kāds ir Latvijas redzējums ļoti daudzos svarīgos ES jautājumos. Dzirdu saukli jeb čaulu: “Latvija grib būt Eiropas kodolā!”, bet darbos mūsu Ministru prezidenta partija pat nespēj noslēgt sadarbības līgumu ar kādu no Eiropas lielajām, ietekmīgajām partijām, lai mūsu valdības vadītāju tur uztvertu nopietni, lai viņš varētu piedalīties neformālās lielo dūžu sarunās un virzīt Latvijas intereses.
Šī problēma pastāv jau kopš Kučinska valdības izveidošanas – vairāk nekā divus gadus. Kučinskis pats izteica vēlmi noslēgt sadarbības līgumu ar Eiropas Tautas partiju grupu – centriski konservatīvu lielāko partiju grupējumu, taču netika sadzirdēts. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) acīmredzot to neuzskata par vajadzīgu. Tāpat arī ZZS partnere Liepājas partija, kuru pārstāv pats Kučinskis.
Es viņiem zvanīju un teicu: “Klau, mēs tādā veidā graujam un sabotējam paši savu Ministru prezidentu un aktīvi kaitējam Latvijas interesēm!” ZZS kaut kā muļļājās, it kā solīja par to lemt. Arī Liepājas partija, gan skaidrojot, ka nesaprot, kam tāds līgums īsti ir vajadzīgs. Tagad kādu pusotru gadu neesmu viņiem zvanījis un bikstījis, taču laikam vajadzētu atkal. Nespējot veikt elementāro mājasdarbu, nav jābrīnās, ka darbības augļi ir pieticīgi.
Tātad – nekompetence, nevēlēšanās?
Kombinācija starp tām abām. Daži politiķi, šķiet, tiešām nesaprot, kāpēc mērķtiecīga darbība ir vajadzīga, kā ES notiek svarīgu lēmumu pieņemšana. Un, protams, – neko nedarīt ir vienkāršāk nekā iet un cīnīties par Latvijas interesēm. Varbūt arī naivitāte, cerot, ka gan jau lietuvieši un igauņi visu nokārtos mūsu vietā. Taču Baltijas valstu intereses mēdz būt atšķirīgas.
Kopumā es teiktu – tas lielā mērā ir diletantisms Eiropas jautājumos, ko diemžēl redzam ļoti daudzās vadošās amatpersonās. Kas tajā vainojams? Arī mēs kā sabiedrība, jo, iespējams, neesam pietiekami skaidri prasījuši saviem politiķiem, tai skaitā Ministru prezidentam, prezidentam, ārlietu ministram strādāt labāk. Neesam prasījuši, kāds tad ir mūsu valsts ārpolitiskais redzējums, vai viņi grib, lai būtu vairāk naudas mūsu lauksaimniekiem. Vārdos šie politiķi saka, ka grib, lai ES maksājumi būtu godīgi. Bet, ko reāli dara?
Tikko iznāca “Providus” pētījums par to, cik bieži mūsu ministri piedalās Eiropas ministru sanāksmēs, atklājot, ka svarīgākie ministri tās bieži ignorē. Piemēram, finanšu ministre ar savu parlamentāro sekretāru tās apmeklējusi mazāk par pusi reižu. Savukārt atlikušajās reizēs aizsūta kādu ierēdni, kuru tur nedz īpaši pazīst, nedz ņem nopietni. Zemkopības ministrs vai viņa vietnieks apmeklējis ap 80% sanāksmju. Tomēr 20% gadījumu nav tajās bijuši!
Protams, ko līdz sūtīt uz Briseli ministru, kurš nezina nevienu Eiropas Savienības lielo valodu, tikai latviešu un krievu. Ar kuriem kolēģiem viņš var sazināties? Ar igauni un lietuvieti, ja laimējas. Kad pārējie izrunā svarīgās lietas, kurā brīdī izskan Latvijas viedoklis? Oficiālajā sanāksmē ministrs savu runu ar tulka palīdzību var pateikt, bet tad parasti jau ir par vēlu – ministram ir jāiegūst atbalsts Latvijas interesēm pirms tam, pieejot, piemēram, pie Vācijas kancleres Merkeles vai viņas ministra un sakot: tev ir vajadzīgs mūsu atbalsts šajā punktā, labprāt palīdzēsim, bet, zini, nav vēl atrisināts jautājums ar lauksaimniecības maksājumiem Latvijai. Vai un kā to var izdarīt Dūklavs? Tātad – viena problēma, kas traucē īstenot Latvijai Eiropas līmenī vajadzīgo politiku, ir personība, otra – kā tas ir zaļzemnieku gadījumā, vispārēja nesakārtotība sistēmā.
Kāda bijusi prezidenta Vējoņa pozīcija?
Nojausma, ka Latvijai īsti labi nesokas Eiropas lietās, viņam ir. Pavasarī bija sasaucis ekspertus un politiķus, lai diskutētu par Eiropas nākotni. Taču tā bija tikai viena diskusija Bīriņu pilī, pēc kuras nekas lielāks nesekoja. Diemžēl.
Kā Latvijas intereses spējuši pārstāvēt mūsu valsts eiroparlamentārieši, kuru pilnvaru termiņš noslēgsies jau nākamgad?
Eiropas Parlamenta (EP) iespaids dažādajos Eiropas Savienības politikas virzienos, protams, ir ļoti būtisks. Manuprāt, eiroparlamentārieši no Latvijas ir atzīti un aktīvi virs vidusmēra. Esam ievēlējuši spēcīgus un gudrus cilvēkus. Sandra Kalniete ir viceprezidente EP lielākajā politiskajā grupā. Svarīgu ārpolitikas lēmumu EP bez viņas atbalsta ir ļoti grūti pieņemt. Ja kāds ne īpaši gudrs cilvēks tur atkal aizraujas ar putinofiliju, Kalniete to var ātri apturēt un pat panākt tieši pretējo.
Krišjānis Kariņš ir atzīts par vienu no 20 ietekmīgākajiem EP deputātiem, jo savā partiju grupā ir galvenais atbildīgais par enerģētiku un ofšoru līdzekļu apkarošanas jautājumiem, ir veidojis dažādus ES likumus. Artis Pabriks tikko bija atbildīgais par dokumentiem EP sadarbībai ar Kanādu saistībā ar ES un Kanādas tirdzniecības līgumu. Arī Roberts Zīle ir diezgan ietekmīgs, it sevišķi transporta jautājumos.
Tātad mums ir EP atzīti deputāti. Tas, kā bieži pietrūkst man, ir atgriezeniskā saite ar Latviju. Es gribētu, lai viņi “pavelk sev līdzi” šejienes bāleliņus – to pašu prezidentu, ministrus. Šie cilvēki dažreiz sadarbojas, tomēr interese bieži nešķiet tik liela, lai viņi strādātu kā pastāvīga, vienota komanda kopēju mērķu sasniegšanai.
Kādi varētu būt nozīmīgākie jautājumi, kurus prezidenti pārrunās šonedēļ Latvijā? Sanāksmes pamattēma ir modernie drošības izaicinājumi.
Šī tēma izriet no Eirobarometra konstatētajiem sabiedrību vairāk satraucošajiem jautājumiem – bažām par drošību. Manuprāt, vajadzētu runāt par pieaugošo populisma radīto apdraudējumu demokrātijai Eiropā. Šajā ziņā svarīgs būtu prezidentu atbalsts atsevišķai ailītei ES budžetā, ko varētu nosaukt par demokrātijas fondu, kurš atbalstītu kvalitatīvu sabiedrības līdzdalību, pētniecisko žurnālistiku, biedrības un nodibinājumus, kuri raugās, vai politiķi lēmumus pieņem sabiedrības interesēs, dažādus izglītības pasākumus demokrātijas stiprināšanai. Stiprinot drošību, ir jāstiprina pilsoniskā sabiedrība.
Ja raugāmies uz populisma draudiem, tad jau diezgan ilgstoši pazīstam kreiso populismu. Taču šobrīd daudzviet kļūst stiprāks tā dēvētais labējais populisms, un biedējoši, ka abi dažviet apvienojas, kā to nesen redzējām Itālijā, kur šie abi flangi izveidoja koalīcijas valdību.
Populistiskos spēkus bieži atbalsta viena liela ES kaimiņvalsts, taču tā balstās uz plašu sabiedrības mulsumu, kas pēdējos gados arvien vairāk vērojams arī klasiskajā vidusšķirā, kas mēdza būt valstu un to demokrātiju mugurkauls. Latviešu sakāmvārds māca, ka dusmas aptumšo prātu. Lai tas nenotiktu un lai domājošie cilvēki nepārvērstos par aktīvi destruktīvu spēku vai pasīvi klusējošu vairākumu, kas spēles lauku atmet radikāļiem, mums visiem Latvijā un arī ES līmenī nopietni jāstrādā.
Kas Latvijai no ES līmenī patlaban aktuālākajiem jautājumiem būtu svarīgākie?
Daudzgadu budžets ar visām tā šķautnēm, godīga budžeta pieņemšana. Latvijai spēcīgāk jāatgādina citiem ES pamatvērtības, kuru skaitā ir bagātību izlīdzināšana starp visām dalībvalstīm. Ja mazinātos bagātības plaisa, tad migrācijas problēmas, kādas tās ir Vācijā vai Zviedrijā šobrīd, strauji vien samazinātos, jo patvēruma meklētājiem mazināsies motivācija doties tieši uz šim bagātajām valstīm, vienlaikus arī uz Poliju vai Baltiju.
Latvijas interesēs ir stiprināt austrumu robežu, iegūt līdzekļus tiltiem un ceļiem, kas arī ir saistīti ar drošību. Latvijai svarīga ir demokrātijas stiprināšana, populisma mazināšana ne vien ar skaistiem vārdiem, bet arī ar atbilstošu finansējumu, tāpat mums ir svarīgi saglabāt Šengenas zonas ieguvumus. Manuprāt, Latvijas interesēs ir arī ciešāka eirozonas sadarbība. Francijas prezidents ir izteicies, ka eirozonai nepieciešams savs budžets. To mēs varētu atbalstīt. Kāds ir Latvijas redzējums šajā jautājumā, man nav skaidrs. Manuprāt, tas ir Latvijai vajadzīgs – jo vairāk naudiņas ir kopējā makā, jo vairāk Latvija saņems.
Latvijai nākamajā ES daudzgadu budžetā varētu piešķirt par 13% mazāk līdzekļu nekā līdz šim. Vai tur vēl var ko darīt?
Pamatā ko mainīt varētu būt grūti – tas jau šķiet nokavēts. Taču šis kopējais klaips varētu palielināties, izveidojot atsevišķu eirozonas budžetu, tādējādi saglabājot vai pat palielinot saņemto līdzekļu apjomu. Vācijai kā bagātākai Eiropas valstij un valstij, kura visvairāk iegūst no Eiropas Savienības tirdzniecības ziņā un citādi, būtu jāuzņemas lielāka finansiālā atbildība, veicot lielākas iemaksas. Mums ir jāstrādā, lai tas notiktu, tostarp šajā prezidentu tikšanās reizē mūsu prezidentam runājot ar vācu kolēģi Šteinmeijeru, kuram ir liela ietekme Vācijas sociāldemokrātos. Arī Vācijas finanšu ministrs ir sociāldemokrāts. Pārliecināšana būtu ļoti, ļoti grūta, taču, zinot Vācijas bailes no populisma, radikāļiem un ES iziruma, mūsu politiķiem, pareizi argumentējot, var pavērties dažādas durvis.
Jādomā, kā palielināt Latvijas ietekmi. Skatoties, piemēram, uz Valdi Dombrovski, ir pienācis pēdējais laiks lobēt, ieskaitot šo neformālo prezidentu sanāksmi, viņu kā nākamo Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidentu. Manuprāt, viņš ir ļoti reāla un arī vislabākā kandidatūra, jo citi izskanējušie vārdi nepārliecina tik ļoti kā Dombrovskis.
Patlaban aizkulisēs aktīvi notiek sarunas par šo posteni. Tātad – vai nu lobējam, vai kārtējo reizi palaižam garām iespēju. Dombrovskis kā ECB vadītājs droši vien iestātos par lielāku atbildību katrai valstij pret savu budžetu. Tas ir gan Latvijas interesēs, lai mums vēlreiz nav jāmaksā kādas krīzē nonākušas izšķērdīgas Dienvideiropas valsts pensionāriem, gan, piemēram, arī Vācijas interesēs, kura uzstāj uz stingrību un atbildīgumu valstu tēriņos. Manuprāt, ja labi gribētu un rīkotos, nebūtu grūti dabūt Merkeles atbalstu Dombrovska kandidatūrai.
Eiropas Parlamenta lielākās – Eiropas Tautas partiju – frakcijas priekšsēdētājs Manfrēds Vēbers oficiāli paziņojis par kandidēšanu uz Eiropas Komisijas prezidenta posteni – ietekmīgāko amatu ES. Kā šis kandidāts vērtējams no Latvijas interešu viedokļa?
Manuprāt, Vēbers nav Latvijas interesēm atbilstošākā kandidatūra. Viņš nāk no Bavārijas Kristīgi sociālās savienības, kura, no vienas puses, ir Merkeles pārstāvēto Kristīgo demokrātu savienības māsas partija, kas būtu labi, bet, no otras puses, ļoti bieži koķetējusi ar Putinu, īstenojot savu alternatīvu ārlietu politiku, ko droši vien nevēlamies. Ceru uz Latvijai labvēlīgākiem kandidātiem, tai skaitā Somijas bijušo Ministru prezidentu Aleksanderu Stubu, kurš labi saprot, kas ir Krievija un Putins.
Kuram no kandidātiem ir labākas izredzes?
Abi vienādi spēcīgi. Ir arī trešais kandidāts – Mišels Barnjē – “Brexit” sarunvedējs no ES puses. Visiem trim ir diezgan labas izredzes. Stuba lielais pluss ir tas, ka līdz šim bijusi tradīcija EK vadītāju izraudzīties no kādas valsts bijušo Ministru prezidentu vidus. Barnjē un Stubs ir arī labi atpazīstami, jo biežāk figurē valstu ziņās.
Viens no jūsu vadītās biedrības mērķiem ir eiropeiskas apziņas veicināšana Latvijas sabiedrībā. Kāda tā ir?
Redzu lielu interesi par Eiropu. Kad par to runā cilvēcīgi – arī vēlmi līdzdarboties. Oficiālie pētījumi liecina, ka eiropeiskā apziņa Latvijā ir pieaugusi, bet tas lielā mērā noticis Krievijas un tās pakalpiņu kara pret Ukrainu dēļ. Toreiz izpratne par Eiropas lomu ievērojami pieauga un stabili turas arī patlaban. Latvija ir daļa no Eiropas, un tā ir loģiska mūsu identitātes sastāvdaļa.
Arī cittautiešiem?
Viņu vidū piederības sajūta Eiropai ir zemāka nekā latviešiem, bet interese ir. Tāpēc svarīgi ar cittautiešiem strādāt. Kad braucam popularizēt Eiropas ideju uz skolām, izvēlamies nevis Rīgas 1. ģimnāziju, bet dodamies uz internātskolām, mazākumtautību skolām – mazām un lielām. Braucam ne tikai uz tādām, kur ir skaista pils un bērni pozē bildei kopā ar Valsts prezidentu, bet arī tādām, kur aina skumdina. Ir skolas, kur bērniem ir grūtības izteikties latviešu valodā, kur tie baidās paust savu viedokli, skatās uz skolotāju un uztraucas, ka nepasaka ko nepareizi.
Tātad ir skolas, kur izpratne par demokrātiju ir laba, kā arī tādas, kur tā netiek dota, – ļoti dažāda ir aina. Braucot pa Latviju, redzams, cik ļoti tas atkarīgs no skolotājiem, direktoriem, vecākiem un, protams, arī pašiem bērniem un jauniešiem.
Uzziņa
Biedrība “Eiropas Kustība Latvijā” ir dibināta 1997. gadā ar mērķi veicināt Latvijas Republikas dalību un tās sabiedrības interešu pārstāvību ES, šo procesu pārskatāmību un informētas sabiedrības līdzdalību. EKL ir Starptautiskās Eiropas Kustības (angliski – European Movement International (EMI)) īstenais biedrs Nacionālās padomes statusā. EMI ir starptautiska pilsoniskās sabiedrības organizācija, kas strādā ar politiskiem, ekonomiskiem, sociāliem un kultūras aspektiem pilsoniskā sabiedrībā. Tās mērķis ir palīdzēt izveidot vienotu Eiropu, kuras pamatā ir miera, demokrātijas, brīvības, solidaritātes, kā arī cilvēka pamattiesību ievērošana. Eiropas Kustība ir arī vienīgā šāda veida pilsoniskās sabiedrības organizācija, kas aptver gandrīz visu Eiropu, t.i., ES valstis, ES kandidātvalstis, kā arī valstis, kas nav kandidātvalstis.
EKL bija nozīmīga loma, 2003. gadā īstenojot sabiedrisko kampaņu pirms referenduma par Latvijas iestāšanos ES. 2005. gadā EKL kopā ar citiem partneriem no nevalstiskā sektora panāca Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda noslēgšanu. Kustības prezidents kopš 2003. gada ir Vācijā dzimušais un augušais Andris Gobiņš.
1 Arajološas grupa (Arraiolos group) ir Eiropas Savienības dalībvalstu prezidentu tikšanās, kurā tradicionāli piedalās parlamentāro republiku prezidenti, kuru pienākumos neietilpst izpildvaras funkcijas. Pirmā grupas sanāksme notika 2003. gadā Portugāles pilsētā Arajološā. Grupā ir pārstāvētas Austrija, Bulgārija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Latvija, Malta, Polija, Portugāle, Slovēnija, Somija, Ungārija un Vācija. Latvijā grupas neformālā sanāksme notiek šogad 13. un 14. septembrī. Valstu vadītāji pārrunās modernos drošības izaicinājumus.
