Latvijas skatījums uz Eiropas Savienību pašlaik ir samērā instrumentāls, proti, ES tiek uzlūkota kā līdzeklis Latvijas ekonomisko un daļēji arī drošības interešu sasniegšanai. Latvija tradicionāli ir atbalstījusi ES vienotību, bet tikai tiktāl, ciktāl tā nenonāk pretrunā ar specifiskām Latvijas interesēm, piemēram, nodokļu harmonizācijā. Šī pieeja atspoguļota arī ziņojumā, kurā paredzēts “[veidot] Eiropas Savienību kā spēcīgu nacionālu valstu savienību, Latvijai atrodoties ES sadarbības kodolā”.
Nacionālās intereses, protams, ir jāaizstāv. Eiropas Savienībai tas nav nekāds jaunums, slavenais vēsturnieks Alans Milvords (Alan S. Milward) aprakstīja Eiropas Kopienas pirmsākumus kā “nācijvalsts eiropeisko glābšanu”, apgalvojot, ka tā tika dibināta ar mērķi stiprināt dalībvalstu suverenitāti. Tomēr Eiropas Savienībā vairāk iegūst tie, kas vairāk dod kopējā mērķa labā. Latvija vēl ir tikai pusceļā uz atzinību. 2018. gadā domnīcas “European Council on Foreign Relations” rīkotajā aptaujā, kas noskaidroja, cik bieži dalībvalstis izvēlas cita citu par koalīcijas partnerēm, Latvija ierindojās vien 22. vietā kopumā un 25. vietā pēc ietekmes uz ES politiku (salīdzinājumam, Igaunija kopējā reitingā bija divpadsmitā).1
Iespējams, tādēļ arī ārpolitikas ziņojuma plāni attiecībā uz ES ir paredzami: visnotaļ korekti un atbilstoši, bet ne sevišķi konkrēti, drosmīgi un empātiski. Starp Latvijas galvenajām prioritātēm ir demokrātisko vērtību stiprināšana, iekšējā un ārējā drošība, enerģētika, digitālā ekonomika, transports, sadarbība ar kaimiņvalstīm, eirozonas nostiprināšana un nacionālo interešu aizstāvība attiecībā uz daudzgadu (2021.–2027.) ES budžeta ietvaru. Tās visas turpina ilggadējo Latvijas stratēģiju ES ietvaros, koncentrējoties uz specifiskām nacionālajām interesēm un atstājot otrajā plānā “pasaules līmeņa” jautājumus. Turklāt, lai arī prioritātes ir korektas, plāni to konkrētai īstenošanai salīdzinoši reti tiek detalizēti skaidroti publiskajā telpā.
Piemēram, nākamā daudzgadu budžeta plānojums ir Latvijas vitālā interese, ņemot vērā ievērojamo lomu, kāda ES struktūrfondiem ir mūsu ekonomikā, un tas ir attiecīgi atspoguļots ziņojumā. Latvija vēlas saglabāt finansējumu kohēzijas un kopējai lauksaimniecības politikai, gūt atbalstu “Rail Baltica” un elektrotīklu sinhronizācijai ar ES, kā arī paredzēt pietiekamus līdzekļus tās prioritārajām jomām – migrācijai, drošībai un aizsardzībai. Šāda stratēģija ir visnotaļ saprotama un atbalstāma, bet būtu vēlams arī to papildināt, cita starpā skaidrāk paužot Latvijas apņēmību sekmēt Eiropas Savienības un pasaules mēroga kopējo izaicinājumu risināšanu. Pretējā gadījumā, lasot ziņojumu, rodas iespaids, ka Latvijas ārpolitika ir atrauta no partnervalstīm un ir pat šauri egoistiski definēta svarīgākajos ārpolitikas dokumentos.
No ziņojuma ir saredzams, ka Latvija, lai arī joprojām uzskata ASV par galveno savas drošības garantu, vēlas atbalstīt ES kopīgās iniciatīvas drošības un aizsardzības jomā. ES vairs netiek uzlūkota tikai kā civilo misiju izpildītāja. Latvija cita starpā atbalsta Eiropas Aizsardzības fonda izveidi un jau piedalās divos ES Pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) projektos. Iemesls šādai kursa maiņai, kā nojaušams, ir neprognozējamā ASV prezidenta ārpolitikas retorika, kas rada bažas par Latvijas stratēģiskā partnera gatavību arī turpmāk garantēt Eiropas valstu drošību. Interesanti, ka Latvija cenšas neieņemt skaidru pozīciju attiecībā uz ASV un ES pretrunām, kas 2018. gadā saasinājās. Lai arī nostāties vienā pusē tiešām nebūtu stratēģiski tālredzīgi, Latvija varētu būt proaktīvāka, skaidri minot, piemēram, kādu konkrētu priekšlikumu ES aizsardzības spēju attīstībai. Pretējā gadījumā tas paliek tikai ārpolitikas ekspertu domu lidojumam un neveido patiesu un daudzpusēju publisko dialogu.
Interesanti, ka ziņojumā kā prioritāte izvirzīta arī Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) stiprināšana – ar īpašu norādi uz “efektīvu banku savienību”. Ņemot vērā triecienu, ko Latvijas banku sistēmas reputācija piedzīvoja aizvadītajā gadā ar negatīvo ASV “FinCEN” ziņojumu par “ABLV Bank” un Latvijas Bankas prezidenta aizturēšanu, šie ir centieni gan praktiski aizlāpīt caurumus Latvijas banku sistēmas uzraudzībā, gan arī atgūt zaudēto cieņu. Vēl 2018. gada pavasarī Latvija līdz ar citām septiņām ES valstīm parakstīja aicinājumu, aicinot atturēties no pārāk ambiciozām Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības reformām.2 Tādēļ, tieši cik lielā mērā un kādā veidā Latvija atbalsta ES vienotību attiecībā uz ekonomikas un finanšu sistēmas stiprināšanu, nav līdz galam skaidrs.
Šie ir tikai daži piemēri, kas parāda, ka Latvijā ir jāturpina attīstīt ārpolitisko domu un ekspertīzi3 gan profesionāļu starpā, gan arī sabiedrībā kopumā. Ir jānodrošina attiecīgi resursi ārlietu resoram, jo pašreizējais pamats ir tikai labs. Latvija ir sevi apliecinājusi kā uzticamu ES dalībvalsti, un Ārlietu ministrijas izvirzītās prioritātes ir saskaņā gan ar nacionālajām, gan ES interesēm. 2018. gada pavasara Eirobarometrs parāda, ka 74% Latvijas iedzīvotāju priecājas par iespēju dzīvot Eiropas Savienībā, kas netieši apliecina – kopumā valsts politika attiecībā uz ES ir bijusi sekmīga. Tomēr, lai Latvija no uzticamas sekotājas kļūtu par uzņēmīgu un populāru ES dalībvalsti, ir jāattīsta tās ārpolitiskā kapacitāte, lai spētu ambiciozi paust un skaidri piedāvāt “jaunās simtgades Latvijas” globālo ārpolitisko vērienu.
Raksts atspoguļo tikai un vienīgi autoru viedokli.
1 EU Coalition Explorer: Results of the EU28 Survey 2018 on coalition building in the European Union. European Council on Foreign Relations, London, 2018
2 Finance ministers from Denmark, Estonia, Finland, Ireland, Latvia, Lithuania, the Netherlands and Sweden underline their shared views and values in the discussion on the architecture of the EMU
3 “Standard Eurobarometer 89. Europeans and the future of Europe,” Spring 2018.
