VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
22. janvārī, 2019
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ārlietas
1
19
1
19

Ir brīdis, kad visiem jāpiesprādzējas

LV portālam: ANDRIS SPRŪDS, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors

Ja piedevām par Valsts prezidentu šovasar ievēlē Egilu Levitu, jāsaka, ka ārlietās mums izveidojas zvaigžņu komanda.

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Latvijas neatkarība ir iespējama tikai pasaulē, kurā spēlē pēc noteikumiem. Tā pirms ikgadējām ārlietu debatēm Saeimā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors ANDRIS SPRŪDS.

īsumā
  • Ārlietu ziņojumam ir jāiezīmē galvenie vektori ārlietās, ar to vienlaikus rosinot plašāku diskusiju.
  • Ja tiks apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, atslēgas figūras ārlietās būs ar pieredzi un kompetenci.
  • Fragmentācija, kas redzama Latvijas parlamentā, būs redzama arī Eiropas Parlamentā.
  • Nedrīkstam drupināt mums svarīgos starptautiskās sadarbības formātus, vienlaikus rēķinoties ar jaunu starptautisku struktūru veidošanos.
  • Latvijas neatkarības nodrošināšana ir iespējama tikai pasaulē, kurā spēlē pēc noteikumiem.

Tapis ikgadējais ārlietu ministra ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Kāda ir šī ziņojuma un tam sekojošo diskusiju, kas Saeimā notiks 24. janvārī, praktiskā nozīme? Kāds līdz šim bijis šo ziņojumu iespaids uz reālpolitiku?

Ziņojums ir par vairākām lietām – tas parāda Latvijai konkrētajā laika nogrieznī stratēģiskos ārpolitikas vektorus, izaicinājumus un mērķus, kurus vēlamies sasniegt. Laikā, kad notikumi attīstās tik strauji, ka ir grūti paredzēt, kas notiks jau netālā nākotnē, ir labi, ka atšķirībā no pagātnes ilgāku laikposmu aptverošām ārpolitikas koncepcijām ik gadu tiek iezīmētas valsts ārpolitikas aktualitātes ar zināmu retrospekciju uz iepriekšējo gadu.

Otrkārt, šis ziņojums ir zināma saspēle ar diplomātiem, kas atspoguļo Latvijas oficiālo pozīciju. Treškārt, ir atzīstami, ka šajā procesā tiek iesaistīti gan deputāti, gan ekspertu kopiena, gan sabiedrība. Tas ir plašāks intelektuālais un radošais vingrinājums visām iesaistītajām pusēm. Latvija kā neliela valsts ir tik ļoti atkarīga no ārējiem procesiem, ka to apspriešana vienmēr būs svarīga un lietderīga. Tātad svarīgs ir ne tikai ziņojuma saturs, bet arī ar to saistītais process.

Kā vērtējams ziņojuma iespaids tieši uz parlamentu?

No vienas puses, tas tiešā veidā nemainīs deputātu domas un partiju nostāju par vēlamajiem attīstības modeļiem – vieniem tuvāka ir virzība uz vairāk nacionālu valsti, citiem – uz liberālām un eiropeiskām vērtībām. Taču laika gaitā esmu novērojis, ka šis dokuments ir ļoti labs instruments parlamenta deputātu ārpolitiskās izpratnes veicināšanai, kas sevišķi nozīmīga Saeimas sasaukuma pirmajā gadā.        

Ārlietu ministra ziņojumā pietrūkst vidējā un ilgtermiņa redzējuma, izņemot saukli, ka Latvija grib būt Eiropas kodolā, kā arī nav nekādu rezultatīvo rādītāju, norāda biedrības “Eiropas Kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš. Kā vērtējams šī gada ziņojums? Cik lielā mērā tas uzrāda aktuālās problēmas ārpolitikā un sniedz to risinājumus?

Es kā ekspertu kopienas pārstāvis varu piekrist, ka no šī ziņojuma varētu vēlēties lielāku uzdrošināšanos, konkrētākus vidējā un ilgtermiņa mērķus un plānus, taču, no otras puses, jāatceras, ka šis ir arī diplomātisks dokuments, kurš atspoguļo ne vien ārlietu ministra, bet faktiski visas valdības nostāju. Tas nevar ignorēt ne diplomātisko, ne politisko kontekstu, ne iekļaut nianses un kontroversiālas pozīcijas – tam jābūt pietiekami nogludinātam dokumentam. Un oficiālā pozīcija nebūs ekspertīze vai radošas provokācijas. Otrkārt, ir gana daudz lietu, kas ziņojumā iekļautajā laika ietvarā var mainīties. Tāpēc ministrijas mērķis, saprotams, ir mazliet sevi aizsargāt no iespējamiem neparedzamiem scenārijiem. Tādējādi tas jau pamatā ir sarežģīts vingrinājums. Tātad no šī ziņojuma nevajag sagaidīt to, ko no tā nevar sagaidīt. Tas nav radoši pētniecisks dokuments, bet tam ir jāiezīmē galvenie vektori, ar to vienlaikus rosinot plašāku diskusiju un intelektuālu radošumu par ārpolitikas jautājumiem.  

Kā Latvijas galvenās prioritātes ārpolitikā ziņojumā minētas ārējā drošība un aktīvs darbs Eiropas Savienībā. Abu īstenošanai nepieciešama pieredzējusi un kompetenta ārpolitiskā vadība. Cik atbilstoša šai situācijai tā patlaban ir, ņemot arī vērā, ka ievērojami mainījies gan Saeimas, gan, paredzams, arī valdības sastāvs?

No vienas puses, var piekrist, ka Saeimas sastāvs ir visai ievērojami mainījies. Taču, runājot par Ārlietu, Eiropas lietu komisiju, to vadītāji – attiecīgi Rihards Kols un Vita Tērauda – ir gana daudzsološi un perspektīvi. Kola kungs iepriekš ir bijis komisijas vadītāja vietnieks, ārzemēs izglītojies, dinamisks, ar pieredzi, vēlmi un potenciālu sasniegt iecerēto. Attiecībā uz Tēraudas kundzi – vēl redzēsim, taču man gribētos domāt, ka viņa gana labi varētu turpināt priekšgājēju Imanta Lieģa, Zandas Kalniņas-Lukaševicas un Lolitas Čigānes profesionāli iesākto.

Runājot par ministru bloku – savā vietā paliek ļoti kompetentais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ja par aizsardzības ministru kļūs šo un arī Ārlietu ministriju jau vadījušais Artis Pabriks un par premjerministru – pēc dažādiem reitingiem visaktīvākais Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas Krišjānis Kariņš, tad tie visi ir cilvēki ar pieredzi, kompetencēm un valodas zināšanām. Ja piedevām par Valsts prezidentu šovasar ievēl Egilu Levitu, jāsaka, ka ārlietās mums izveidojas zvaigžņu komanda. Vienlaikus gan jāteic, tas rada zināmu konkurences risku – starp šīm personībām var rasties sacensība par līderību, par to, kuram tad ir tā galvenā teikšana ārlietās, kā tas jau zināmā mērā izpaudās Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā.

Viena no būtiskākajām prioritātēm nākamajā gadā, kas uzsvērta arī ārlietu ziņojumā, Latvijai ir savu interešu aizstāvēšana sarunās par ES daudzgadu budžetu un par ES kohēzijas politiku. Arī mainoties ES institūciju vadītājiem pēc šopavasar gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijai varētu būt svarīga savu pārstāvju nonākšana noteiktos amatos Briselē. Piemēram, runāts, ka Valdim Dombrovskim ir labas izredzes iegūt Eiropas Centrālās bankas vadītāja posteni. Taču visu šo mērķu sasniegšanai nepieciešamas lobēšanas spējas jau neformālajā lēmumu pieņemšanas posmā, kas līdz šim nav bijusi Latvijas politiķu spēcīgākā puse. 

Kāpēc līdz šim nav veicies neformālajās sarunās? Pirmkārt, ir jāpazīst Eiropas drēbe. Otrkārt, politiķim jāspēj runāt svešvalodās. Ja tiks izveidota valdība un atslēgas amatos nonāks manis jau minētās personas, Latvijas spējas īstenot savas intereses ārlietās pieaugs.

Runājot par iespējām noteiktos amatos dabūt Latvijas pārstāvjus, būtu labi, ka šie cilvēki zināmā mērā reprezentētu Latviju, taču kopumā viņiem nāksies pārstāvēt visas Eiropas intereses, viņi vairs nevarēs tiešā veidā lobēt Latvijas vajadzības. Viņu spožie prāti būtu izmatojami arī šeit.

Par Latvijai patlaban svarīgāko problēmu, kurai nepieciešams ļoti steidzīgs risinājums, uzskata arī ārlietu ziņojumā izcelto nepieciešamību īstenot starptautiskās rekomendācijas nelegālo finanšu plūsmu ierobežošanā. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta vadītāja jau norādījusi, ka šī problēma negatīvi ietekmē valsts starptautisko reputāciju. Kāda tā patlaban kopumā ir?

Tā nav tik melna, kādu to mālē, bet arī nav tik balta, kādu mēs to vēlētos. Daudzas no negatīvajām lietām nav fokusējamas tikai uz Latviju, bet reģionu kopumā. Un konteksts nav tas labvēlīgākais – Rietumos ir priekšstats, ka postpadomju valstis tajos iesaistījās divu iemeslu dēļ – lai sasniegtu viņu labklājības līmeni, kā arī pārņemtu Rietumu demokrātijas un vērtību modeli, taču, ja labklājības ziņā tagad vērojams progress, tad vērtību jomā – pretējs process. Skatoties uz Polijas un Ungārijas piemēru, redzama tiesiskuma, mediju ierobežošana, tas, ka korupcija nekur nav pazudusi, ka šīs valstis un sabiedrības mainās ļoti lēni. Ja līdz šim uz Polijas un Ungārijas fona varbūt izskatījāmies salīdzinoši labi, tad mūsu banku šaubīgo darījumu iespaids patlaban dara savu – reputāciju uzspodrināt var lēni, bet pazaudēt – diezgan ātri. Tas, ka šī problēma parādās ārlietu ziņojumā, ir labi, jo dod vēstījumu, ka nevairāmies par to runāt.

Pēc šogad gaidāmajām vēlēšanām nākamā Eiropas Parlamenta sastāvu prognozē saskaldītu, ar eiroskeptisko populistu īpatsvara pieaugumu. Vai neseno Saeimas vēlēšanu rezultāts atspoguļosies arī Latvijas pilsoņu balsojumā?

Uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām var dažādi raudzīties – var teikt, ka tas ir referendums par iekšējo attīstību katrā dalībvalstī, kā arī par ES kopumā. Jā, var prognozēt, ka nākamais Eiropas Parlaments būs vēl vairāk fragmentēts un tajā parādīsies grupas, kas ir atturīgi vai pat negatīvi noskaņotas pret ES. Tā ir kopējā tendence, un domāju, ka arī Latvija, daudziem uzskatot sevi par zaudētājiem no globalizācijas un vainojot tajā ES, ir uz šī viļņa. Šo fragmentāciju redzam mūsu parlamentā un redzēsim arī Eiropas Parlamentā.

Kā raudzīties uz situāciju, kurā valsts ārpolitikā vadība ir par stipru un integrētu Eiropas Savienību, bet liela daļa vēlētāju atbalsta pretēju politiku? 

Jā, tā diemžēl var būt. Taču, runājot par nostāju stipras ES kontekstā, ir jātiek skaidrībā, kas ar to domāts. Piemēram, kā saprast pozīciju “vēlamies spēcīgu eiroatlantisko kopienu vai integrāciju”? Vieniem varbūt tuvāks ir Zviedrijas modelis, bet citiem – Polijas. Kopumā vērtējot, neesam paši eiroskeptiskākie – atbalsts ES Latvijā svārstās ap 60%. Domāju, pamatā apzināmies, ka līdzdalība ES un NATO ir mūsu nacionālās un politiskās suverenitātes priekšnoteikums.

Ārlietu ziņojumā pausts, ka Latviju interesē skaidrība ārējās drošības jomā situācijā, kad viens no mūsu svarīgākajiem drošības partneriem Lielbritānija gatavojas pamest ES, ASV atbalsts NATO kolektīvajai aizsardzībai kļuvis neskaidrāks, vienlaikus attīstoties idejai par Eiropas pašaizsardzību. Ko šajā ziņā var prognozēt?

Kopumā Baltijas reģiona dalībvalstu nostāja ir, ka mums nevajadzētu Eiropas armiju un stratēģisko autonomiju, mums nevajadzētu pārāk aizrauties ar šo ideju, jo tā varam dot nepareizus signālus mūsu galvenajam drošības garantam ASV, kur var sākt domāt, ka šeit to klātbūtne vairs nav vajadzīga. Tas apliecinātu arī, ka vairs neuzticamies ASV. Tomēr ārlietu ziņojumā saistībā ar Eiropas integrāciju teikts, ka jāturpina integrācija arī aizsardzības jomā. Te var rasties jautājums, kas ar to īsti ir domāts. Vācija un Francija, runājot par aizsardzības integrāciju, arvien vairāk domā par stratēģisko autonomiju un Eiropas armiju, uz ko mēs negribam virzīties. Briti gan ir bijuši piesardzīgi attiecībā uz stratēģiskās autonomijas naratīvu un šo ideju neatbalsta. Latvijai ir svarīgi dot signālus, ka briti mums ir un būs ļoti svarīgs partneris.

Tomēr – kā gan uzticēties ASV un būt konsekventiem aizsardzības garantiju jomā apstākļos, kad, kā saka, nav paredzams, kādu dokumentu rīt no rīta atkal parakstīs prezidents Tramps…

Taisnība. Ja ASV prezidents nepārtraukti meklē argumentus, lai apliecinātu, ka NATO ir neefektīva un ASV ir no tās jāizstājas, nav nesaprotams, ka Eiropā meklē kādus rezerves variantus, tostarp pašorganizēšanos aizsardzības jomā. Vienlaikus var saprast arī mūsu reģiona argumentāciju: ja reiz paši uzsveram, ka neuzticamies ASV pašreizējai vadībai, tai tas ir papildu arguments, lai lēmumu par klātbūtnes samazināšanu Eiropas aizsardzībā virzītu uz priekšu. Ar savu nostāju attiecībā uz sadarbību ar ASV mēs dodam signālus ne tikai Trampam, bet Savienotajām Valstīm kopumā. Kaut kad jau arī būs pasaule pēc Trampa, un ir arī ASV Kongress, kurš daudz ko no Trampa centieniem var ierobežot.

Patlaban Eiropai ir sarežģīts posms, kurš kaut kad tomēr beigsies, un gan jau atradīsim labāko kopējās sadarbības modeli. Tomēr 2019. un 2020. gads ir brīdis, kad mums Latvijā un arī visiem citiem ir jāpiesprādzējas – tas būs kā brauciens pa “amerikāņu kalniņiem”, kurā īsti nevar paredzēt, kad varam izlidot no trases, – to nosaka gan paredzamā ekonomikas lejupslīde, gan ASV un Ķīnas potenciālais tirdzniecības karš, gan Krievijas un Ukrainas konflikta iespējamā eskalācija, gan “Brexit”, par kuru pagaidām nav nekādas skaidrības. Tātad šis laiks būs bažas raisošs un grūti prognozējams, turklāt ne uz to labāko pusi.

Neraugoties uz to, Latvijas Ārpolitikas institūts nupat izdevis ekspertu rakstu sējumu “Latvijas ārlietu simtgade: scenāriji nākotnei”, kur mēģināts sniegt prognozes un ieteikumus situācijai starptautiskajā vidē pēc 10 un 30 gadiem…

Tam ir eksperti, lai prognozētu un pēc tam pateiktu, kāpēc prognozes nav piepildījušās. Taču, no otras puses, ja nesagaidām prognozes no oficiāla valsts, ministrijas pozīciju dokumenta, mums, ekspertiem, ir jāprognozē un jāuzdrošinās iezīmēt dažādus nākotnes scenārijus. Skaidrs, ka katram autoram ir mazliet atšķirīgi pieņēmumi, tomēr ir ģeopolitisko apstākļu un ekonomisko un tehnoloģisko apsvērumu kopums, kurš dod pamatu zināmām prognozēm. Ja, piemēram, ir sagaidāms, ka Ķīnas ekonomiskais potenciāls palielināsies, sagaidāms, ka arī ģeopolitiskais smaguma centrs var pārvietoties citā virzienā un var novirzīt starptautiskās sabiedrības uzmanību no mūsu reģiona. Turklāt ASV uzmanības novirzīšanās uz austrumiem bija vērojama jau iepriekš, sevišķi prezidenta Obamas laikā. Tātad var prognozēt smaguma pārvirzīšanās tendences pasaulē. Skaidrs gan, ka daudz kas no patlaban paredzētā var arī nepiepildīties. Atskatoties uz 20. gadsimtu, tajā ik pēc 20 gadiem notika kas tāds, ko pirms tam neviens pat iedomāties nevarēja. Visticamāk, 21. gadsimts šajā ziņā nebūs izņēmums. Tomēr, raugoties uz tendencēm, iezīmēt iespējamos attīstības scenārijus un censties tiem sagatavoties var, un tas ir nepieciešams. Viena no lietām, kas patlaban redzama, – stabilitātes laikmets vismaz attiecībā uz mums ir beidzies, pat īsti nepienākot.

Starptautiskās institūcijas, no kurām atkarīga Latvija drošība, ir pārmaiņu procesā un maz ticams, ka tās savā pašreizējā veidā pastāvēs vidējā un ilgtermiņā, teikts rakstu krājumā. Ko šādos apstākļos varam darīt?

Protams, Latvija centīsies noturēt organizācijas un sabiedrotos, kas mums ir vitāli svarīgi. Pirmkārt, NATO un ES. Tur tiešām sagaidāmas pārmaiņas – ja kādreiz netika apšaubīts, ka NATO un ES ir viena otru papildinošas, tad tagad šis uzskats tiek apšaubīts. Te jānorāda – organizācijas nav kas tāds, kas pastāv tikai uz papīra. To pastāvēšanu nosaka valstu sabiedrību un to līderu atbalsts. Ja visi no organizācijas grib gūt kādu labumu, pašiem neko neieguldot, organizācija beidz pastāvēt. Tātad, ja uzskatām, ka NATO mums ir svarīga, ko apliecinām, veltot aizsardzībai 2% no IKP, mums ir jāpārliecina arī pārējie partneri rīkoties tāpat. Mums ir svarīgi uzsvērt, ka alianšu formāts faktiski ir izdevīgs visiem. Mēs nedrīkstam drupināt tos formātus, kas mums ir primāri svarīgi, vienlaikus nevaram uz tiem paļauties pilnībā, un jārēķinās, ka var veidoties situācijas, kad top jaunas starptautiskas struktūras, kurās Latvijai var nākties un vajadzētu iesaistīties. 

Ārlietu ziņojumā pirmā daļa ir par ANO, kuras nozīmība spēcīgi akcentēta un par kuras Drošības padomes nepastāvīgo locekli Latvija tuvākajos gados centīsies tikt ievēlēta. Ko tas Latvijai dotu?

Tas vajadzīgs, lai varam ar tā dēvēto lielo piecnieku sēdēt pie viena galda, pie kura ir iespēja būt klāt gan ar formālās, gan neformālās sarunās un veidot savu dienaskārtību. Lietuva, esot Drošības padomes sastāvā, ar savu pozīciju bijusi Ukrainas integritātes atbalstītāja. Igaunija arī tiecas kļūt par nepastāvīgo locekli. Skaidrs, ka nelielām valstīm nav daudz izredžu radikāli mainīt Drošības padomes balsojumu, bet vienlaikus tomēr ir iespējams panākt, ka tām nozīmīgi jautājumi tiek aktualizēti un apspriesti Drošības padomē. Mēs nekad nebūsim dienaskārtības noteicēji, taču varam būt daļa no tās veidošanas procesa. Ja gribam noteiktu un normās bāzētu pasauli, mums visur ir jābūt klātesošiem, cik nu vien tas ir iespējams. Latvijas neatkarības nodrošināšana ir iespējama tikai pasaulē, kurā spēlē pēc noteikumiem, un ANO ir vieta, kur tos veido.

ANO efektivitāte bieži kritizēta saistībā ar Drošības padomes pastāvīgo valstu veto tiesībām, ar kurām tās var bloķēt sev nevēlamus lēmumus.

Lai cik paradoksāli tas nebūtu, ir pat labi, ka pastāv šīs veto tiesības, tai skaitā Krievijai. 2014. gadā Krievija izmantoja savas veto tiesības balsojumā pret sevis sodīšanu saistībā ar agresiju Ukrainā. 13 balsis bija pret Krieviju, un Ķīna atturējās. Un tagad iedomājieties, ka 13 balsis būtu par to, ka Krievija ir jāsoda, Krievija būtu nobalsojusi pret un Ķīna atturētos. Kurš šādā gadījumā ietu karā pret kodollielvalsti Krieviju? Ne velti lielvalstīm ir iedotas veto tiesības. Ja būtu pieņemts lēmums, ka Krievija ir jāsoda, bet neviens to neizpildītu, ANO faktiski beigtu pastāvēt, tāpat kā reiz beidza pastāvēt pārlieku ideālistiskā un demokrātiskā Tautu Savienība, kurā katrai valstij bija viena balss.

Labs saturs
19
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU