VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. maijā, 2022
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
6
6

Var nākties mainīt likumus un līgumus

LV portālam: ANDRIS GOBIŅŠ, biedrības “Eiropas Kustība Latvijā” prezidents.

Andris Gobiņš: “Mums kā pilsoņiem jāspēj radīt sev un savai nākotnei, ģimenei, kaimiņiem, valstij drošu vidi. Ne tikai gaidīt drošību un labklājību no valsts politiķiem, bet arī raudzīties, ko paši varam darīt savas drošības labā nākotnē – izglītoties, pilnveidoties, lai būtu stabila darbavieta, atbalstīt līdzcilvēkus, kuriem neklājas tik labi.”

FOTO: Zane Bitere, LETA

Ne viss izdevies, kā solīts un cerēts, bet skaidrs ir viens – Eiropas Savienību gaida nozīmīgas reformas, kas skars ikkatru. Noslēgusies konference par Eiropas nākotni – diskusiju sērija, kuras laikā visu 27 dalībvalstu iedzīvotājiem tika dota iespēja izteikt domas par to, kā Eiropai turpmāk būtu jāattīstās. Par būtiskāko – saruna ar biedrības “Eiropas Kustība Latvijā” prezidentu ANDRI GOBIŅU.

īsumā
  • Ne visas no konferences idejām tiks īstenotas, bet ceļazīmes un virzību tām pretim varam saskatīt. Diemžēl procesa norisē var saskatīt būtiskus trūkumus, kas mazina noslēguma ieteikumos iekļauto ierosinājumu leģitimitāti.
  • Latvijas iedzīvotājiem bijis svarīgs nevienlīdzības mazināšanas aspekts, īpaši, salīdzinot ekonomiskās labklājības rādītājus Latvijā un citās Eiropas valstīs, mazināt plaisu starp bagātajiem un nabagiem.
  • Ziņojumā ir minēta virzība uz starptautiskajiem vēlēšanu sarakstiem, kad deputātus vairs neievēlēs dalībvalstu līmenī, bet tie būs visas Eiropas kopīgi vēlēti. Latvijai tas nozīmētu daudz mazāku ietekmi.
  • Ir pareizi, ka ES ir un paliek vienprātības princips, jo kvalificētā vairākuma balsojums nav nacionālo dalībvalstu, it īpaši nelielo valstu, interesēs. Latvijai ir svarīgi, lai mūsu veto būtu tikpat liela nozīme kā Vācijas veto.

Kas, rezumējot konferences iznākumu, ir galvenais, ko eiropieši ir gribējuši pateikt saviem priekšstāvjiem?

Kopsaucējs, vairāk raugoties uz demokrātijas un pilsoniskās līdzdalības bloku, – ir vajadzīgs biežāks un kvalitatīvāks dialogs. Vēl viens secinājums – no reformām un ambīcijām nav jābaidās arī politikā. Ir lietas, kuras politiķi var vairāk darīt daudzās jomās, piemēram, vides aizsardzības jomā, bet līdz šim bieži ir baidījušies vai kautrējušies. Ne visas no konferences idejām tiks īstenotas, bet ceļazīmes un virzību tām pretim varam saskatīt. Diemžēl procesa norisē var saskatīt būtiskus trūkumus, kas mazina noslēguma ieteikumos iekļauto ierosinājumu leģitimitāti. Konferenci ierosināja ES institūciju vadītāji, un viņiem lielā mērā ir teikšana par tās rezultātu īstenošanu.

Ko tieši Latvijas pārstāvji pauduši, vēlējušies pateikt, rosinājuši?

Latvijā norisinājās vairāk nekā 150 pasākumu. Arī daudzvalodu platformā Latvijas iedzīvotāji bija aktīvāki par citiem. Vairākās diskusijās tiem bijis svarīgs nevienlīdzības mazināšanas aspekts, īpaši, salīdzinot ekonomiskās labklājības rādītājus Latvijā un citās Eiropas valstīs, mazināt plaisu starp bagātajiem un nabagiem. Ļoti būtiska ir arī sabiedrības noturībspējas stiprināšana jeb mūsu sabiedrības spēja vienoti stāties pretim dažādiem satricinājumiem, spēja pārvarēt tādus pārbaudījumus kā pandēmija, informatīvais karš un citus izaicinājumus. Līdz ar to ir svarīgi stiprināt dažādus savstarpējā atbalsta mehānismus.

Latvijas politikas dokumentos šī joma apzīmēta arī kā drošumspēja. Mums kā pilsoņiem jāspēj radīt sev un savai nākotnei, ģimenei, kaimiņiem, valstij drošu vidi. Ne tikai gaidīt drošību un labklājību no valsts politiķiem, bet arī raudzīties, ko paši varam darīt savas drošības labā nākotnē – izglītoties, pilnveidoties, lai būtu stabila darbavieta, atbalstīt līdzcilvēkus, kuriem neklājas tik labi. Šie aspekti, kuri ir aktuāli visai Eiropai, arī Latvijai ir nozīmīgi. Gala dokumentā, manuprāt, tie parādās pārāk vāji. Mēs kā pilsoņi šajā jomā daudz darām, tostarp uzņemot ukraiņu bēgļus, tas ir mērķtiecīgi, valstiski un jāatbalsta arī Eiropas līmenī.

Latvijā, šķiet, konference par Eiropas nākotni palika nemanīta. Pat sabiedriskajos medijos informācijas par to bijis samērā maz. Ārlietu ministrija ikgadējā ziņojumā arī sniegusi visai pesimistisku vērtējumu, norādot uz kavēšanos pilsoņu viedokļu uzklausīšanā. Tāpēc aktuāls kļuvis jautājums par sagaidāmajiem konferences rezultātiem un to atbilstību konferences sākumā paustajām ambīcijām un solījumiem. Cik lielā mērā konferences sākumā izvirzītie mērķi tika sasniegti?

Es teiktu, tos nemaz nevarēja sasniegt. Lai panāktu, ka sabiedrība plaši iesaistās un virza savas idejas, ir vajadzīgs pietiekami ilgs laiks, saprotams un labi organizēts process. Sākotnēji plānoto divu konferences gadu vietā bija tikai viens – pirmo “nogrieza” pandēmija. Tas ierobežoja procesa kvalitāti. Kaut arī konferencei bija salīdzinoši neliela publicitāte, mūsu pilsoņu iesaiste bija aktīvāka nekā daudzās citās valstīs. Ne vienmēr par šādiem pasākumiem ir jāzina katram no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Ir svarīgi, ka par tiem uzzina tie, kuri ir gatavi iesaistīties, un procesā, ideju veidošanā vai virzīšanā iesaista arī vairāk līdzcilvēku ar daudzveidīgāku viedokļu spektru. Man liekas, kopumā tas ir izdevies. Latvijā diskusijās iesaistījās gan studenti, gan jaunieši, gan pieaugušie. Sabiedrība līdzdarbojusies priekšlikumu izstrādē un apkopošanā reģionos un pilsētās. Diemžēl Eiropas Savienības līmenī darbs bija celmaināks nekā Latvijā.

Latvijas pārstāvji konferencē bija prasmīgāk koordinēti nekā citu valstu pārstāvji. Latvijas Pilsoniskās alianses direktorei Kristīnei Zonbergai, Ārlietu ministrijas parlamentārajai sekretārei Zandai Kalniņai-Lukaševicai un Vitai Andai Tēraudai no Saeimas Eiropas lietu komisijas izdevās savstarpēji sastrādāties, saskaņojot mums svarīgās tēmas. Latvijas pārstāvji no konferences starptautiskajiem tematiskajiem diskusiju paneļiem tika izraudzīti par ziņotājiem, respektīvi, virzīti tālāk, atzīti par īpaši zinošiem un pārliecinošiem rezultātu prezentētājiem.

Liels mīnuss diemžēl bija konferences organizētāju formālā pieeja, turklāt daudz kas netika saklausīts tā, kā sākotnēji bija solīts un cerēts. Tika solīts, ka konferences digitālajā platformā ierosinātajām idejām būs īpaša nozīme. Šis solījums ir izpalicis, tas nav jūtams vai redzams galarezultātos. Kolēģi norādījuši, ka, piemēram, pazudis pretkorupcijas bloks. Vēlams, lai nacionālajām debatēm būtu lielāka loma galaziņojumā. Konferences rīkotāji ir devuši priekšroku idejām un priekšlikumiem no minētajiem diskusiju paneļiem, kas tomēr bija tikai viens no sabiedrības uzklausīšanas veidiem.

Latvija izvēlējās iet citu ceļu – runāt ar ekspertiem un plašāku auditoriju, neizmantojot pilsoņu paneļa formu, un, manuprāt, tas bija pareizi, jo šis process ir dārgs, ar ļoti augstu manipulatīvu risku un kvalitatīvi mazvērtīgāks. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijas idejas ir zaudētas, bet priekšroka paneļu formātam, nepietiekamu uzmanību pievēršot citām formām, ievērojami samazināja procesa saprotamību un leģitimitāti.

Secināts, ka priekšlikumiem, kuru pamatā ir iedzīvotāju ierosinājumi, būs nepieciešamas ievērojamas ES reformas. Par kādām būtiskākajām reformām ir runa?   

Saistībā ar daļu no šiem priekšlikumiem var nākties mainīt nacionālā vai Eiropas līmeņa līgumus un likumdošanu. Ir arī ļoti daudz mazu soļu. Tie ir visinteresantākie un arī visreālākie pārmaiņu priekšlikumi, kurus iespējams veikt, nemainot juridiskos dokumentus. Piemēram, saistībā ar sabiedrības uzklausīšanu – pirms Eiropas līmenī pieņem lēmumu par gaļas kūpinājumiem, šo lēmumu pieņēmēji un sagatavotāji sazinās un konsultējas ar šķiņķu kūpinātāju asociāciju, vairākiem galvenajiem uzņēmumiem, kas ar to nodarbojas. Lai ievērojami uzlabotu dialoga kultūru, nav vajadzīgas likumdošanas izmaiņas, bet politiskā griba un, iespējams, nedaudz finansējuma.

Tomēr ir paredzamas arī lielākas izmaiņas. Viena no tām ir saistīta ar Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Jaunieši, tostarp Latvijā, ir prasījuši, lai šajās vēlēšanās, kā tas jau ir noteikts atsevišķās valstīs, varētu piedalīties no 16 gadu vecuma. Socioloģiskie pētījumi liecina – jo agrākā vecumā cilvēks sāk piedalīties vēlēšanās, jo lielāka iespējamība, ka viņš to darīs arī turpmāk.

Tāpat likumdošanas izmaiņas būs vajadzīgas, lai nodrošinātu starptautisko sarakstu piedalīšanos EP vēlēšanās, un tas ir viens no sāpīgākajiem punktiem konferences rekomendācijās. Man ļoti nepatīk formulējums, kas pašlaik ir iekļauts konferences galaziņojuma tekstā, kurā minēta virzība uz starptautiskajiem vēlēšanu sarakstiem, kad deputātus vairs neievēlēs dalībvalstu līmenī, bet tie būs visas Eiropas kopīgi vēlēti. Latvijai tas nozīmētu daudz mazāku ietekmi, ko, domāju, nevēlamies pieļaut – mēs gribam savus deputātus EP, vēlamies redzēt, kurš pārstāv Latvijas intereses, ar kādām partijām grasās sadarboties, par kādām vērtībām iestāties. Uzlabojumi ir nepieciešami, taču, nevis, veidojot transnacionālos sarakstus, tādējādi mazinot nacionālo valstu lomu un nacionālo vēlēšanu deputātu redzamību.

Kur radies šis priekšlikums?           

Šis ir viens no tiem punktiem, kuru jau minēju, norādot uz manipulācijas riskiem saistībā ar konferences pilsoņu paneļiem. Priekšlikums nāk, šķiet, no Nīderlandes nacionālā līmeņa pilsoņu paneļa. Tas parādījās arī darba kārtībā Eiropas kopējā panelī, kur šis priekšlikums tika atbalstīts. Eiropas līmeņa panelī princips bija tāds, ka visas idejas, kuras atbalsta vismaz 70% klātesošo, tiek virzītas tālāk apstiprināšanai plenārsēdē. Viens no Latvijas pārstāvjiem ar lepnumu stāstīja, ka viņi par šādu priekšlikumu nobalsojuši un tas veicinās kontaktu ar EP deputātiem. Es viņam pajautāju, kā transnacionālais saraksts to varētu uzlabot. Tad šajā sarunā atklājās, uz cik trausliem, nepareiziem un, manuprāt, pat manipulatīviem argumentiem balstās atbalsts šim un arī daudziem citiem lēmumiem, sākot ar nacionālā līmeņa diskusiju paneļiem. Tas, ka šis priekšlikums tika atbalstīts arī Eiropas līmeņa panelī, pēc manām domām, liecina par pārpratumu vai tīšu manipulāciju ar nepareiziem argumentiem.

Tas noved pie senā jautājuma, kuru uzdod saistībā ar ES, – vairāk vai mazāk Eiropas? Kā šos svaru kausus nosvēris pandēmijas laiks, kurā tika akcentēta nacionālo valstu loma, lemjot par krīzes pārvarēšanas pasākumiem?

Iespējams, tas ir sekmējis virzību uz pārprastu nacionālo izpratni. Daudzos gadījumos tas bijis ļoti tuvredzīgi. Daudzi, kuri it kā iestājas par nacionālajām interesēm, nesaprot, ka, dalībvalstīm norobežojoties vienai no otras, beigās būs vēl mazāka ietekme uz to, kas notiek starptautiski. Tādējādi tie, kuri sevi bieži vien dēvē par nacionālistiem vai nacionālo interešu aizstāvjiem, patiesībā kalpo tieši pretējam – tam, ka nacionālo valstu nozīme un teikšana samazinās. Tas redzams vairākās situācijās. Atcerēsimies pandēmijas sākumposmu, vakcīnu iegādi. Gods un slava ES, kas organizēja vakcīnu iepirkumu visas Eiropas mērogā, tādā veidā pārvarot nacionālo dalībvalstu “grūstīšanos ar elkoņiem”.

Pašreizējā modelī, kurā ES dalībvalstis vienojas par to, kur tām ir lietderīgi sadarboties, bet kur – nav, var uzklausīt citu valstu pieredzi un labo praksi, taču kopīgi nepieņemt lēmumus, ja tas nav nepieciešams, manuprāt, ir pareizais modelis Eiropai nākotnē. Turklāt tas atbilst Latvijas interesēm, jo Latvijai kā salīdzinoši nelielai ES valstij paredz daudz lielāku ietekmi, – mēs varam virzīt savu Eiropas komisāru, kurš Valda Dombrovska gadījumā ir kļuvis par izpildkomisāru. Viņš, protams, nepārstāv tikai Latvijas intereses, bet, zinot realitāti Latvijā, arī šī Latvijas dimensija dabīgi iekļaujas kopējā ES darbībā. Mūsu EP deputātiem ir tieši jāpārstāv Latvijas pilsoņi. Mums EP ir astoņi deputāti, bet vāciešiem – 96. Vērtējot proporcionāli iedzīvotāju skaitam, mums EP ir vairāk deputātu nekā Vācijai, un katrai mūsu pilsoņa nodotai balsij ir ievērojami lielāks spēks.

Latvija ir pārliecināta, ka ES ārpolitikas efektivitāti un ilgtspējīgumu lielā mērā nodrošina vienbalsīguma principa saglabāšana ārpolitisko lēmumu pieņemšanā, un kvalificētā vairākuma balsojuma izmantošana ES ārējās attiecībās un drošības jomā nav piemērojama, teikts Ārlietu ministrijas ziņojumā. Konferencē par Eiropas nākotni tika izvirzīts viedoklis, ka lēmumus ES pieņem ar kvalificētā vairākuma balsojumu. Kā zināms, ES ir valstis, par kuru vienprātību var šaubīties, piemēram, Ungārija, kurai ir specifiskas attiecības ar Krieviju. Vai vienprātības princips jau līdz šim nav pārlieku bloķējis ES kopējos lēmumus?

Ir bloķējis, bet svarīgajos brīžos parasti ir panākti risinājumi. Pat tagad redzam, ka Ungārija, kura pretojās naftas embargo pret Krieviju, tomēr ir piekāpusies ES kopējai nostājai, tiesa, panākot sev, manuprāt, bezatbildīgi garu pārejas periodu. Ir pareizi, ka ES ir un paliek vienprātības princips, jo kvalificētā vairākuma balsojums nav nacionālo dalībvalstu, it īpaši nelielo valstu, interesēs. Latvijai ir svarīgi, lai mūsu veto būtu tikpat liela nozīme kā Vācijas veto.

Līdzšinējā lēmumu pieņemšanas kārtība, protams, padara Eiropu mazāk efektīvu un varbūt arī mazāk starptautiski ietekmīgu, salīdzinājumā ar iespējām, kuras sniegtu kvalificētā vairākuma principa ieviešana, taču to var kompensēt ar labāku, ciešāku dialogu, citām sadarbības formām. Pie tā ir vairāk jāstrādā. Vienlaikus – Latvijai svarīgu tēmu aizsargāšanā un virzīšanā daudz kas būs atkarīgs no mūsu politiķu spējām. Te atkal jārunā par vēlēšanām, to, cik svarīgi ir ievēlēt gudrus, prasmīgus politiķus, kuri spēj arī citām valstīm paskaidrot, kāpēc aizstāvam vienu vai otru viedokli, virzām vai noraidām kādu ideju.

Aizvadītajās EP vēlēšanās Latvijā piedalījās ap 30% balsstiesīgo. Kā ieinteresēt cilvēkus par ES, stiprināt uzticēšanos tai?

Pat ar zemajiem līdzdalības rādītājiem EP vēlēšanās, Latvija ir starp aktivitātes līderiem ES. Protams, mums jācenšas vairot savu pilsoņu līdzdalību, lai Latviju EP nepārstāvētu kaut kādi “dīvainīši” vai pat daudziem ļoti nevēlami cilvēki. Izteikta kritika izskan, piemēram, par to, ka Latviju EP pārstāv Tatjana Ždanoka. Tas ir tāpēc, ka ļoti daudzi vēlēšanu dienā neaizgāja nobalsot par cilvēkiem, kuri Latviju varētu pārstāvēt pienācīgāk.

Manuprāt, nav pareizi uzskatīt, ka cilvēkiem kaut kā īpaši ir jārada interese par Eiropu. Šāds viedoklis, iespējams, pārsteidz, ņemot vērā, ka vadu Eiropas kustību, taču uzskatu, ka produktīvāk par Eiropu runāt ir tur, kur ar Eiropu saistītie jautājumi ikdienā loģiski parādās mūsu dzīvē, piemēram, attiecībā uz labklājību, klimatu, vidi, lauksaimniecību, drošību. Šīs ir tēmas, kurām ir vietēja, nacionāla un arī Eiropas dimensija, – skatāmies, ko ar tām darām savā pašvaldībā, Latvijas līmenī, Eiropas līmenī. Nebūtu pareizi izcelt tikai pārnacionālo Eiropas līmeni.

Viena no konferences atziņām – starp Eiropas pilsoņiem un viņu priekšstāvjiem jābūt pastāvīgam dialogam, domu apmaiņas forumam, kas darbotos nepārtraukti. 

Dialogs noteikti ir jāsaglabā, un tam jābūt pastāvīgam. Tas ir jāpilnveido. Esmu pret šajā konferencē pielietotās pilsoņu paneļu formas plašāku izmantošanu, kaut arī to var realizēt kā vienu no iespējamām dialoga formām. ES amatpersonas jau ir paudušas, ka pēc konferences būs turpmākas savstarpējās saziņas formas. Jācer, ka tās būs labāk organizētas, caurskatāmākas, sabiedrībai un dalībniekiem saprotamākas.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU