Veto tiesību izbeigšana ES ārpolitikā sola gan ieguvumus, gan zaudējumus

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers 12. septembrī ikgadējā uzrunā Eiropas Parlamentam rosinājis atteikties no visu 28 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vienprātības principa atsevišķos ārpolitikas jautājumos, piemēram, lēmumos, kas saistīti ar cilvēktiesībām un civilajām misijām. “Mums jāuzlabo mūsu iespējas runāt vienā balsī, kad tas attiecas uz ārpolitiku,” skaidroja EK vadītājs, minot piemērus, kad dalībvalstu veto tiesības traucējušas pieņemt nepieciešamos lēmumus, – ES nespēju nosodīt cilvēktiesību neievērošanu Ķīnā, Baltkrievijai noteiktā ieroču embargo pagarināšanu, kuru nobremzēja viena vienīga dalībvalsts, kavēšanos vērst sankcijas pret Venecuēlu. Ž. K. Junkers pauda viedokli, ka arī atsevišķi nodokļu politikas jautājumi būtu izšķirami vairākuma balsošanas procedūrā.

Latvijas ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības jautājumos 2018. gadā norādīts, ka mūsu valstij svarīgi turpināt sadarbību ar nozīmīgāko ES stratēģisko partneri – ASV, tostarp drošības un enerģētikas jautājumos. Tāpat ES jāturpina pozitīvi attīstīt un stiprināt attiecības ar Kanādu. Jāturpina ES Kaimiņu politikas īstenošana, sniedzot atbalstu partneriem ES kaimiņvalstīs reformu īstenošanā un veicinot politisko, drošības un sabiedrības noturību. ES un Krievijas attiecībās, kā teikts ziņojumā, jāturpina “divu ceļu politika” – ierobežojošie pasākumi (sankcijas) iepretim dialogam diplomātiskajā un ekspertu līmenī. Šai pieejai jāsaglabājas, līdz Krievija pilnībā izpilda Minskas vienošanās nosacījumus attiecībā uz tās starptautiski nosodītajām aktivitātēm Ukrainas teritorijā.

LV portāls jautā

Kā vērtējama iespējamā atteikšanās no vienprātības principa ārpolitikas jautājumos ES? Vai tā atbilst Latvijas interesēm?

Par šo Junkera priekšlikumu es neesmu sajūsmā. Par to jau ilgi runāts. Manuprāt, tā īstenošana būtu nabadzības un nespējas apliecinājums, jo ES jāprot pieņemt svarīgus lēmumus arī uz vienprātības pamata. Nedomāju, ka Latvijas interesēs būtu no vienprātības principa atkāpties, jo šādi panākti kopīgie ES lēmumi tikai radītu vienotības iespaidu, patiesībā tādi nebūdami. Neapmierinātība vienā jomā varētu pāriet destrukcijā citās.

ES vienmēr ir bijušas problēmas ar vienotu lēmumu pieņemšanu, bet svarīgos punktos parasti tie tomēr atrasti. Jā, varbūt dažreiz tas prasījis vairāk laika, meklējot kādu papildu motivāciju vai stimulu vienai vai otrai valstij, bet panākt vienprātību ir iespējams.
Turklāt vienprātības iespējama atcelšana šobrīd liekas gaužām nereālistiska, tomēr par to būtu vērts diskutēt. Tieši šajā jautājumā neesmu manījis kādu Latvijas amatpersonu viedokli. Šis gan ir mans personīgais un šī brīža viedoklis.

Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru tūlītēja izsmeļoša atbilde nav iespējama. Ž. K. Junkera priekšlikums ir saistīts ar to, ka pēdējo gadu laikā notikušas straujas pārmaiņas ārpolitikā, bet ES valstu vidū par tām bieži nav bijis vienota viedokļa. Vienlaikus izvirzīts mērķis par vienotu ES drošības un ārējo politiku. Tāpēc ir skaidrs, ka šajā jomā kaut kas jādara, taču tas nevar notikt strauji. Atteikšanās no pašreizējās lēmumu pieņemšanas kārtības varētu notikt, ja ES dalībvalstu skatījums uz ārpolitiku kļūtu vienotāks.

Latvija ir neliela valsts ar ierobežotiem resursiem ārpolitikā, tāpēc iespēja vieglāk pieņemt kopēju pozīciju ES ārējā politikā, kura arī atbilst Latvijas ārpolitiskajām interesēm, mums ir izdevīga. Sevišķi ņemot vērā, ka ES ir tādas valstis, kur ministri uz savām kāzām aicina Krievijas prezidentu Putinu. Tomēr ir jārēķinās, ka ne visos jautājumos ES kopējais viedoklis sakritīs ar Latvijas pozīciju. Piemēram, attiecībā uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu un Ķīnas (16+1) sadarbības formātu.

Žans Klods Junkers savā runā turpina attīstīt ideju ES lēmumu pieņemšanā ārlietu politikā pāriet no vienprātības balsošanas uz kvalificētā vairākuma balsošanu. Šoreiz jau konkrēti tiek piedāvātas trīs jomas, kur šādu balsojumu varētu piemērot, – nostājās cilvēktiesību jautājumos starptautiskajos formātos, lēmumos par sankciju režīmiem un lēmumos par civilajām misijām.

Jau iepriekš esmu paudis skepsi par šo iniciatīvu. Ārlietās ir svarīgi, lai ES būtu maksimāli vienota. Tas nepieciešams, lai īstenotu ES prioritātes un saglabātu ES starptautisko uzticamību trešo valstu acīs.

Ir apšaubāms, vai kvalificētā vairākuma balsojuma izmantošana ārlietu jautājumos ļaus ES veiksmīgāk aizstāvēt savas intereses un palielināt ietekmi pasaulē. Ņemot vērā viedokļu dažādību starp dalībvalstīm par dažādiem ES aktuālajiem jautājumiem, mēs varam nonākt situācijā, ka atsevišķas dalībvalstis varētu tikt izolētas vai marginalizētas. Un tas nekādā mērā neveicinātu ES vienotību un solidaritāti, kā arī mēs riskētu vājināt ES balsi starptautiski.

Un kā mēs varam lūgt kandidātvalstis atbalstīt ES ārpolitikas nostāju pilnā mērā, ja paši to plānojam piemērot tikai daļēji?

Neskatoties uz paustajām bažām, esam gatavi diskutēt par katru pārmaiņām piedāvāto jomu atsevišķi, kā arī par to, vai no šādām izmaiņām varētu būt kādi ieguvumi un kā juridiski tas varētu tikt iedzīvināts. Jāatceras, ka par šādām izmaiņām dalībvalstīm ir jāvienojas ar vienbalsību. Skaidrs ir viens, tik fundamentālas izmaiņas ES lēmumu pieņemšanā ārpolitikas jautājumos nevar tikt pieņemtas steigā un ES institucionālā cikla beigās.