Visiem tiem, kuri šobrīd ir neapmierināti ar valdības sastāvu, atsevišķiem ministriem, nākas atgādināt, ka valdību veidojuši tieši tie politiskie spēki un viņu izvēlētie pretendenti, kurus vēlētāji rudenī ievēlēja Saeimā. Arī nevēlētājiem ir jāapzinās, ka Saeimas sastāvs ir viņu (ne)izvēles rezultāts – viņiem teorētiski piederošās, bet vēlēšanās nenodotās balsis pastiprina nobalsojušo vēlētāju izvēli, jo proporcionāli sadalās Saeimā iekļuvušo partiju starpā. Katrs nebalsotājs tādā veidā ir apmēram par 20% atbalstījis “Saskaņu”, par 15% – “KPV LV” un JKP utt.
Tāpēc padomāsim, ko var darīt, lai katru reizi nebūtu jālūkojas uz vēlēšanu rezultātiem ar neizpratni, ko ar tiem tagad iesākt.
Kā iegūt kvalitatīvi augstvērtīgāku parlamenta sastāvu?
Parlamenta kvalitāte ir tieši atkarīga no partiju kvalitātes, kuras šajā parlamentā ir ievēlētas. Partijas kvalitāti rada tās biedri, viņu pieredze politiskajā darbā un sabiedrisko struktūru vadīšanā.
Bez tā, ka lielāks cilvēku skaits no visas Latvijas iesaistās partijās, kvalitatīvu lēcienu panākt nebūs iespējams. Tikai uz vietas, ciemā, rajonā, apkaimē, darbojoties, ir iespējams redzēt, kurš ir spējīgs labi strādāt sabiedrības labā, attiecīgi spējīgākos un aktīvākos no tiem virzīt darbam nākamā līmeņa struktūrās. Vienlaicīgi šis politiķis iegūst pieredzi darbam pašvaldības un vēlāk valsts līmeņa darbā. Mūsu problēma nav tā, ka tauta Saeimā ievēlē kādu aktieri vai šoferi, – mūsu problēma ir tā, ka šiem “dziedātājiem un rakstniekiem” nav politiskās darba pieredzes. Nekādas.
Protams, ir labi, ja politikā ienāk cilvēks ar augstāko izglītību. Bet pat tā bez attiecīgas pieredzes var nebūt pietiekama, lai veiktu sarežģītos politiķa pienākumus. Ir vajadzīga darbam politikā nepieciešamā pieredze un zināšanas. Piemēram, Vācijā ir fondi ar sabiedriskā labuma statusu, kuri regulāri par saprātīgu samaksu piedāvā dažnedažādas apmācības pašvaldību politiķiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, dažādu biedrību darbiniekiem, aktīvistiem utt. Viņi mācās, kā vadīt biedrības, kā vadīt to grāmatvedību, kā piesaistīt jaunus dalībniekus, organizēt biedrības darbību un daudzas citas lietas. Šiem fondiem naudu darbībai piešķir no valsts budžeta.
Pašvaldību politiķi saņem informāciju par dažādiem viņus saistošiem likumiem, arī par to, kā sagatavoties vēlēšanām vai kā juridiski pareizi ieviest likumdošanas izmaiņas savā pašvaldībā, piemēram, ceļu izbūves nodevu izmaiņu vai kādā citā lietā. Ir arī dažādas citas izglītības iespējas. Ejot šādu ceļu, cilvēks, nonākot parlamentā vai ministra krēslā, vismaz aptver, saprot, kas viņam būs jādara. Vēlētāju neizpratnes un mazās sabiedrības iesaistes politiskajos procesos dēļ mums līdz tam vēl tālu. Ar teicienu “Katrs reiz ir bijis jauns un nepieredzējis” cilvēki attaisno pilnīgi nesagatavotu politiķu ievēlēšanu Saeimā vai iecelšanu par ministru. Jā, kādreiz ir jāsāk, bet ne jau uzreiz augstākajos posteņos valstī!
Politikā bieži cilvēki ienāk no citas profesijas vai jomas
Slavens ir stāsts no bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera jaunības laikiem, kad viņš kādā vēlā vakarā pēc krodziņa apmeklējuma pienācis pie kanclera rezidences slēgtajiem vārtiem, tos raustījis un saucis: “Es gribu tikt te iekšā!” Tomēr ne visi, kuri ir kļuvuši par politiķiem, Vācijā tik skaidri jau no paša sākuma ir apzinājušies, ka vēlas kļūt par profesionālu politiķi.
Piemēram:
- Daniels Lēde Abals kopš 2011. gada ir Vācijas Bādenes-Virtembergas zemes parlamenta deputāts, kopš 2016. gada – parlamenta prezidija loceklis un Zaļo partijas frakcijas vicepriekšsēdētājs. Jau skolā viņš bijis politiski aktīvs, sadarbojies ar “Jaunajiem demokrātiem”, bet partijā nav stājies. Vēlāk savās augstskolās ir bijis dažādos politiski aktīvos amatos, iestājies Zaļo jauniešu kustībā. Zaļo partijā iestājās 1998. gadā un 2000. gadā kļuvis par partijas Tībingenes pilsētas valdes locekli, uzņemoties atbildību par finanšu jomu. Kopš tā laika aktīvi darbojies pašvaldību politikā dažādās jomās un organizējis dažādas akcijas, īpaši partijas priekšvēlēšanu kampaņas. 2004. gadā viņš kļuvis par partijas apriņķa frakcijas locekli, kā arī darbojies Reitlingenes/Tībingenes atkritumu pārstrādāšanas apvienībā, kuru pārvalda pašvaldības. Pamatdarbs viņam bija tirdzniecības jomā, D. Lēde Abals bija vīna tirgošanas uzņēmuma vadītājs. No šīs biogrāfijas var saprast, ka deputāts ir pietiekami pieredzējis, lai strādātu parlamentā.
- Johans Šteinigers savukārt ir Vācijas Bundestāga deputāts no kristīgo demokrātu partijas CDU. Viņš ir dzimis 1987. gadā un pēc izglītības ir skolotājs. Bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks savā dzīvesvietā, uz brīvprātīgiem pamatiem trenējot amatieru futbolistus, vadot sabiedriskā labuma organizāciju. Partijas jauniešu organizācijā “Junge Union” iestājies 2002. gadā, bet gadu vēlāk kļuvis par CDU biedru. Sešus (!) gadus vēlāk viņš kļuvis par Bad-Dīrheimas pilsētas padomes locekli, kurā darbojies dažādās komisijās, piemēram, Desu tirgus uzraudzības komisijā. Kopš 2013. gada J. Šteinigers ir Vācijas parlamenta loceklis. Arī viņa biogrāfija norāda uz ilggadīgu politiskā darba pieredzi.
Šādu un līdzīgu politiķu biogrāfiju aprakstu varētu turpināt vēl ilgi. Lai cik dažāda līmeņa politiķu dzīvesstāstus pētīju, neviens no viņiem nav pa taisno no skatuves vai autobusa stūres nonācis valsts parlamentā.
Kāpēc Latvijā politikā tik viegli iekļūst nejauši cilvēki?
Tas galvenokārt saistīts ar niecīgo sabiedrības dalību politiskajās partijās. To apzinās arī valdība. Kultūras ministrijai ir izvirzīts uzdevums sekmēt pilsoniskas sabiedrības attīstību. Arī nevalstisko organizāciju vidē ir bažas par politikas nākotni. Tomēr tā nav tikai Latvijas problēma vien. Arī Eiropā ir raizes par kvalitātes krišanos politikā, kas vairo sabiedrības atbalstu populistiem. Tas gan ir atsevišķa raksta temats.
Šobrīd ir jāsecina, ka Latvijā pagaidām esam vēl tālu no vēlamās sabiedrības aktivitātes, nesasniedzot pat citu Eiropas valstu līmeni. Ja Rietumeiropā partijās ir iestājušies 5–10 % iedzīvotāju, tad Latvijā partiju darbā piedalās tikai 1,1% iedzīvotāju, kas ir pat mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā.
Pie tik niecīgas dalības politikai un politiķiem trūkst saites ar sabiedrību, savukārt sabiedrība nevar novērtēt un izprast, par kādiem deputāta kandidātiem ir vērts balsot un par kādiem – ne. Rezultātā cilvēki nobalso par avīzēs, internetā, televīzijā vai autobusa reklāmās redzētām sejām.
Partiju finansēšanas likums pieļauj bagātīgu sponsoru naudas ieplūšanu partijas kasēs. Tik ilgi, kamēr likums netiks izmainīts, pie mums vietu varā varēs nopirkt par naudu, bet sabiedrība pēc kārtējām vēlēšanām varēs lūkoties uz dažiem Saeimas deputātiem vai valdības ministriem un brīnīties – kā tas te nonāca?
