AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Linda Balode
LV portāls
08. oktobrī, 2018
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Atkritumi
2
12
2
12

Vai atrastas zāles pret riepu kalniem

LV portālam: TĪNA LŪSE, Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāja

Tīna Lūse: “Valsts vides dienestam un Valsts ieņēmumu dienestam vajadzētu ciešāk sadarboties un mērķtiecīgi apmainīties ar informāciju, lai sekotu līdz riepu importam un tam, ko deklarē kā pārstrādātu.”

FOTO: no T. Lūses personīgā arhīva

“Viens no pamata iemesliem, kāpēc Latvijā uzkrājas riepu kalni, ir to pārstrāde “uz papīra”, bet ne realitātē,” akcentē Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāja TĪNA LŪSE un vienlaikus norāda, ka šajā jomā situācija pamazām sāk uzlaboties.

īsumā
  • Apsaimniekotājam cena par katras riepu tonnas apsaimniekošanu jāsarēķina tā, lai par to reāli arī varētu nodrošināt riepu apsaimniekošanu.
  • Par daļu riepu ir zināms, kur tās atrodas, jo paši apsaimniekošanas vai pārstrādes uzņēmumi ir deklarējuši neapstrādāto riepu apjomu, bet daļa atrodas servisos, ir izmētāta mežos un, iespējams, apglabāta poligonos.
  • Valsts vides dienestam ir diezgan plaši resursi, lai pārbaudītu, kā strādā apsaimniekošanas uzņēmumi, kuri atskaitās par to, cik viņi ir savākuši, cik pārstrādājuši un kam nodevuši pārstrādei nolietotās riepas.
  • Arī Valsts ieņēmumu dienests varētu rūpīgāk sekot tam, kas notiek ar riepu importu un arī to, kas no šī importa iziet cauri apsaimniekošanas sistēmai.
  • Soli pa solim jānodrošina, lai riepas, ja tās arī pārtop granulās un citās otrreizējās izejvielās, pēc tam tiktu izmantotas.

Ar kādu mērķi 2017. gadā tika dibināta Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija (LRAA)?

Pagājušajā gadā ne tikai riepu, bet kopumā atkritumu apsaimniekošanas nozarē bija skaļi gadījumi, kuros atklāja, ka atsevišķas ražotāju atbildības sistēmas neveic savus pienākumus atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Publiski zināmajā Starta ielā Rīgā Valsts vides dienests (VVD) konstatēja 3000 tonnu nepārstrādātu riepu, kuras savāca, bet nepārstrādāja, taču naudu par to pārstrādi no importētājiem saņēma, kā arī importētāji saņēma dabas resursu nodokļa atlaidi. Un tā nav vienīgā vieta, kurā ir izveidojies riepu uzkrājums. VVD attiecīgajam uzņēmumam ir piemērojis sodu ievērojamā apmērā.

Līdz ar to gan uzņēmēji, kas strādā apsaimniekošanas nozarē, gan importētāji, kuru pienākums ir nodrošināt riepu pārstrādi, izlēma apvienot spēkus un sākt sadarboties gan savā starpā, gan ar valsts pārvaldi, lai sakārtotu nolietoto riepu apsaimniekošanas sistēmu, jo acīmredzot kaut kas šajā nozarē nedarbojas, kā nākas.

LRAA darbojas uzņēmumi, kas nodrošina visu riepu aprites ciklu, – gan tie, kas tās Latvijā ieved un tirgo, gan tie, kuru pienākums tās pēc tam ir savākt un nodrošināt to pārstrādi. Līdz ar to 2017. gada februāra beigās mēs nodibinājām LRAA, lai kopīgi sasniegtu mērķi – radīt ilgtspējīgu riepu apsaimniekošanas un pārstrādes sistēmu Latvijā, veidojot uzticamu, atbildīgu un uz ilgtermiņa sadarbību vērstu nozares praksi, ko pozitīvi vērtē iedzīvotāji un vidi uzraugošās institūcijas.

Pēdējā laikā runājam jau par riepu kalniem. Kāpēc līdz tam nonācām?

Problēma ir aktualizējusies apmēram pēdējo piecu gadu laikā. Redziet, apsaimniekošanas sistēmā importētājam jeb personai, kura pirmā ieved riepas Latvijā, ir pienākums maksāt dabas resursu nodokli par katru ievesto riepu tonnu (660 eiro tonnā), vai arī importētājs var noslēgt līgumu ar kādu no ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem jeb apsaimniekotāju, maksājot noteiktu cenu par katras riepu tonnas apsaimniekošanu, t.i., savākšanu un pārstrādi. Pēdējā gadījumā importētājs saņem 100% dabas resursu nodokļa atlaidi.

Apsaimniekotājam šī cena par riepu apsaimniekošanu jāsarēķina tā, lai par to reāli arī varētu nodrošināt riepu apsaimniekošanu. Viņam jāspēj aizbraukt pakaļ riepām, piemēram, uz servisu, kurā tās krājas, jāspēj savākt un atvest tās uz pārstrādes vietu, kā arī jāspēj pārstrādāt, jo arī par to ir jāmaksā. Latvijā nav tādas vietas, kur kāds uzpirktu riepas, lai tās pārstrādātu. Piemēram, nododot riepas pārstrādei jeb sadedzināšanai SIA “CEMEX”, tām jau ir jābūt noteiktā konsistencē, proti, samaltām līdz noteiktam izmēram un attīrītām no metāla, turklāt par pieņemšanu dedzināšanai arī ir jāmaksā. Tā ir visur Eiropā. Riepu, tāpat kā jebkuru citu atkritumu, pārstrāde ir subsidēts jeb dotēts process, par kuru kādam ir jāmaksā. Latvijā pienākums par to maksāt ir importētājam, kas atbilst ļoti labi zināmajam principam – piesārņotājs maksā.

Bet kur tad rodas problēma?

Apšaubāmu iemeslu dēļ atsevišķi riepu apsaimniekošanas uzņēmumi piedāvāja cenu aptuveni 20 eiro tonnā par riepu pārstrādi. Šāda cena neeksistē nekur Eiropā. Man grūti komentēt, vai tas vienkārši bija slikti aprēķināts biznesa modelis, vai tie bija citi apsvērumi, par kuriem mēs, visticamāk, nekad arī neuzzināsim.

Izveidojās situācija, ka riepas kādu brīdi īsti pat nebija, kur nodot. Apsaimniekošanas tirgu sajauca ar dempinga cenām vai nu negodīgu, vai neprasmīgu apsaimniekotāju dēļ. Piemēram, VVD piemēroja ievērojamu naudas sodu uzņēmumam “Riepu bloki”, kas šobrīd nenodarbojas ar apsaimniekošanu. Patlaban riepu apsaimniekošanas tirgū darbojas uzņēmumi, kuri piedāvā importētājiem adekvātu cenu par riepu savākšanu un pārstrādi.

Cik kopumā Latvijas teritorijā ir nolietotu riepu tonnu, kas būtu jāpārstrādā?

Saskaņā ar aplēsi tie ir 47 000 tonnu. Par daļu riepu ir zināms, kur tās atrodas, jo paši apsaimniekošanas vai pārstrādes uzņēmumi ir deklarējuši neapstrādāto riepu apjomu, bet daļa atrodas servisos, ir izmētāta mežos un, iespējams, apglabāta poligonos. Tas ir ievērojams apjoms, kas turpina augt.

Pagaidām šo daudzumu esam apzinājuši uz šī gada sākumu, jo vēl nav zināms, kas notiek ar 2017. gada riepām un kā tās ietekmēs kopējo ainu. VVD vēl vērtē pērnā gada apsaimniekošanas uzņēmumu darbību un tuvākajā laikā tikai plāno publiskot atskaišu rezultātus.

Saskaņā ar VARAM sniegto informāciju nolietotu riepu apsaimniekošanu Latvijā reglamentē 9 normatīvie akti. Vai regulējums ir pietiekami efektīvs?

Nevienu problēmu nevar atrisināt ar lielāku vai mazāku normatīvo aktu skaitu. Jautājums ir par to, vai mēs piemērojam tos instrumentus, kas jau šobrīd ir pieejami regulējumā. Jāsaka, ka valsts pārvaldes iestādes ne vienmēr tos līdz galam izmanto.

Zināmas neskaitāmas vietas, kur mētājas riepas un kur tās ir nelikumīgi izvietotas. Tad nu arī būtu jāiet pie attiecīgajiem zemes īpašniekiem un jāpiemēro atbildība, kas jau šobrīd likumā ir paredzēta. Manuprāt, VVD ir diezgan plaši resursi, lai pārbaudītu, kā strādā apsaimniekošanas uzņēmumi, kuri tomēr sniedz atskaites par to, cik viņi ir savākuši, cik pārstrādājuši un kam nodevuši pārstrādei nolietotās riepas. Jāiet un jājautā, jo visu var izsekot, turklāt jau pašreizējā regulējuma ietvaros.

Tātad Valsts vides dienests neizmanto visus pieejamos resursus?

Administratīvo kapacitāti var stiprināt visos līmeņos. Arī Valsts ieņēmumu dienests (VID) varētu rūpīgāk sekot tam, kas notiek ar riepu importu, kuru oficiāli deklarē, kā arī to sadaļu, kas no šī importa iziet cauri apsaimniekošanas sistēmai.

Tikko esam apkopojuši “Intrastat” sistēmā oficiāli deklarētos datus par oficiālajām atskaitēm, kurās importētāji deklarē ievesto riepu apjoma tonnāžu. Rezultāts ir diezgan graujošs, jo, salīdzinot ar VVD pieejamiem datiem par to, kas tiek deklarēts kā nodots apsaimniekošanai, vismaz 30% no ievestajām riepām neiziet cauri apsaimniekošanas sistēmai. Rodas jautājums, vai tās riepas tiešām stāv noliktavā un nevienam nav pārdotas, vai tās ir pārdotas, bet par tām nav noslēgts apsaimniekošanas līgums, ne arī samaksāts dabas resursu nodoklis, kas savukārt nozīmē, ka šīs riepas netiks pārstrādātas.

Tādā gadījumā tas būs pamats jaunam riepu uzkrājumam. VVD un VID vajadzētu ciešāk sadarboties un mērķtiecīgi apmainīties ar informāciju, lai sekotu līdz riepu importam un tam, ko deklarē kā pārstrādātu.

Kas gūst labumu, nenoslēdzot līgumu ar apsaimniekotājiem vai rīkojoties negodprātīgi?

Importētājs, ja nemaksā ne nodokli, ne arī par apsaimniekošanu. Tāpat arī negodprātīgi apsaimniekotāji, kuri saņem naudu par pārstrādi, kuru pēc tam faktiski neveic. Mēs saskatām, ka ir problēmas ar dabas resursu nodokļa piemērošanas uzraudzību. Par to esam runājuši ar VID, taču dienestam ir problemātiski izsekot līdzi visiem komersantiem, kas nodarbojas ar riepu importu. Proti, ja imports notiek Eiropas Savienības (ES) ietvaros, tad VID nemaz neuzzina, ko Latvijā ieved, jo nepastāv robežkontroles. Līdz ar to VID objektīvu apsvērumu dēļ nevar konstatēt tos uzņēmumus, kuri nodarbojas ar riepu pirmreizēju ievešanu. Šī situācija ir jārisina, jo tā ir nauda, kas iet garām valsts budžetam, vienlaikus radot apdraudējumu videi.

Minētie dati rāda, ka ir importētāji, kuri vai nu nezināšanas, vai negribēšanas dēļ nemaksā dabas resursu nodokli vai neslēdz apsaimniekošanas līgumu, negodprātīgi konkurējot ar tiem uzņēmumiem, kuri to dara.

Kāpēc riepas izved uz citām valstīm, un kāds no tā ir ieguvums? Šķiet neloģiski – mēs izvedam, bet citas valstis ieved.

Runājot par riepu ievešanu Latvijā, atgriežamies pie tā, ka par pārstrādi ir jāmaksā atbilstoša tirgus cena. Piemēram, uzņēmums “CEMEX” kā kurināmos materiālus izmanto riepas. Dažkārt šīs cenas un sagatavotā materiāla dēļ viņiem izdevīgāk ievestās riepas ir pirkt no citām Eiropas valstīm. Taču tas nav vienīgais iemesls, jo šajā gadījumā riepām vēl ir jānodrošina noteikta konsistence, lai tās būtu derīgas dedzināšanai. Arī ar to Latvijā bija problēmas.

Savukārt, ja runājam par izvešanu un pārstrādi citur, tad mums šobrīd nav pietiekamu pārstrādes jaudu, kas arī ir šīs sistēmiskās nesakārtotības rezultāts. Neviens neattīstīs pārstrādes uzņēmējdarbību, ja pēc tā nebūs pieprasījuma. Mums zināms, ka apsaimniekotāji ved riepas uz Lietuvu. Vienlaikus būtu ļoti interesanti, ja VVD arī tam pasekotu līdzi, proti, ja kāds deklarē, ka ir izvedis riepas uz Lietuvu, pajautāt attiecīgajām tās valsts uzraugošajām iestādēm un pārstrādātājiem, vai riepas tiešām ir atvestas un pārstrādātas. Viens no pamata iemesliem, kāpēc uzkrājas riepu kalni, ir jau pieminētā pārstrāde “uz papīra”, bet ne realitātē.

Kaut kādu iemeslu dēļ šīs lietas līdz šim nav spēts izkontrolēt. Tāpēc LRAA ar lielu interesi gaida VVD rezultātus par 2017. gadu. Piemēram, kad uzņēmumam “Riepu bloki” atņēma atļauju nodarboties ar riepu pārstrādi, importētāji pārslēdza līgumus ar citiem komersantiem, par kuriem nevarētu teikt, ka viņiem bija īpaši attīstīta infrastruktūra riepu pārstrādei. Riepu apsaimniekošanas komercdarbību nevar attīstīt vienas dienas laikā, tam vajag radīt atbilstošu infrastruktūru, jo riepas ir jāsavāc, jātransportē uz pārstrādes vietām, jānodrošina pārstrāde. Cik zināms, VVD veic atsevišķu komersantu pastiprinātu pārbaudi.

Kāda situācija ir Latvijā ar pārstrādes uzņēmumiem?

Izaugsmei vieta ir, taču vienlaikus ir gan uzņēmēji, kas nodarbojas ar pārstrādi un plāno arī uzsākt pārstrādi, gan arī tādi, kuri ražo pasaules tirgū konkurētspējīgus produktus no riepu pārstrādes materiāliem. Zinām, ka šie uzņēmēji arī gumijas granulas savas produkcijas ražošanai iepērk, piemēram, no Itālijas, Spānijas, Polijas un citām ES valstīm, jo cena tur ir konkurētspējīgāka.

Soli pa solim jānodrošina, lai mūsu riepas, ja tās arī pārtop granulās un citās otrreizējās izejvielās, pēc tam tiktu izmantotas. No riepām saražotas gumijas granulas var, piemēram, pievienot bitumenam, kas saskaņā ar VAS “Latvijas Valsts ceļi” ceļu būves specifikāciju Latvijā ir atļauts, vai arī lietot citos infrastruktūras objektos – ceļu apmalēs un drošības stabiņos, zem vai ap dzelzceļa infrastruktūras objektiem, bērnu spēļu laukumos un sporta infrastruktūrā. Gumijas materiāla pievienošana asfaltam palielina tā salizturību, elastību, ilgmūžību. Tāpat gumijas materiāliem ir skaņu izolējošas īpašības, tādēļ tos būtu lietderīgi lietot, piemēram, dzelzceļa infrastruktūras objektos.

To var iedzīvināt, ejot līdzīgu ceļu kā Lietuvā, proti, uzlikt par pienākumu valsts un pašvaldības sektoram, kas ir lielākie ceļu infrastruktūras pasūtītāji valstī, izvēlēties attiecīgo objektu būvniecības materiālus, nevis pēc lētākās cenas kritērija, bet ņemt vērā, vai materiālam ir pievienotas, piemēram, pārstrādātas riepas, tādējādi iedzīvinot aprites ekonomiku. Šobrīd šāds pienākums normatīvajos aktos nav nostiprināts un pastāv tikai izvēles formā, kas līdz šim nav kalpojis kā pietiekama motivācija.

Tad tomēr likumdošanā ir robi?

Zaļā iepirkuma sadaļā – jā. Valstij jābūt kā karognesējam, kas pirmā rāda, ka jāsāk domāt par aprites ekonomiku arī šajā sektorā, jo citādi pie problēmas risinājuma nenonāksim. Par riepu otrreizējo izmantošanu esam runājuši arī ar VAS “Latvijas Valsts ceļi” ekspertiem un zinātniekiem, kas apstiprina, ka pārstrādātās riepas ne tikai drīkst, bet ir vēlams izmantot ceļu būvniecībā, jo ilgtermiņā tas uzlabo ceļu kvalitāti. Jā, īstermiņā ir mazliet dārgāk nekā klasiskais ceļu segums, pie kura visi ir pieraduši, taču, kamēr to neuzliks par obligātu pienākumu, publiskais sektors priekšroku dos zemākajai cenai.

Valdībā notiek sarunas par šādu iespēju?

Ideja virmo gaisā, par to runā gan formāli, gan neformāli. Šobrīd Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pēc pērnā gada, kad vairākiem uzņēmumiem uzlika lielus sodus, ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par nolietoto riepu apsaimniekošanu. Ministru kabinets to ir apstiprinājis šī gada 18. septembrī un noteicis konkrētus uzdevumus, kas VARAM ir jāizpēta un jāizdara līdz gada beigām. Būtu tikai loģiski, ka nākamie soļi būtu piedāvāt grozījumus normatīvajos aktos attiecībā uz zaļo iepirkumu.

LRAA līdz gada beigām plāno izvest 1000 tonnas nolietoto riepu. Esat atraduši zāles pret riepu kalniem?

Apņēmāmies, ka “Eco Baltia vide”, kas ir asociācijas biedrs, līdz gada beigām izvedīs 1000 tonnas. Desmit atkritumu poligonos tiek izvietoti konteineri, un no katra poligona izvedīs 100 tonnas. Pēc augusta datiem, jau izvestas 433 tonnas, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka līdz gada beigām izvedīsim solīto apjomu.

Par nozares atveseļošanas zālēm varbūt šo apņemšanos nevar saukt, jo tas vairāk ir tāds labas gribas žests. Tas neliecina par sistēmiskiem uzlabojumiem, vēlējāmies parādīt, ka gribam šo jautājumu risināt. Par sistēmiskiem uzlabojumiem varēs runāt pēc VVD rezultātu publiskošanas par pagājušā gada apsaimniekošanas uzņēmumu atskaitēm. Nākamgad var arī skatīties, kādu ietekmi ir atstājuši grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā, kas paredz finanšu nodrošinājumu uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu. Finanšu nodrošinājums paredzēts diezgan ievērojams – 50 000–100 000 eiro apmērā, līdz ar to VARAM ir cerība, ka tādā veidā no tirgus pazudīs negodprātīgie uzņēmēji.

Ko apsaimniekotājam nozīmē jaunā likuma norma – finanšu nodrošinājums?

Uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, tai skaitā riepu apsaimniekošanu, ir jāiemaksā finanšu nodrošinājums, kuru aprēķina pēc MK noteikumos Nr. 373 “Finanšu nodrošinājuma piemērošanas kārtība atkritumu apsaimniekošanas darbībām” noteiktajiem kritērijiem. Nodrošinājums var izpausties apdrošināšanas polises vai bankas garantijas veidā.

Vienkāršāk sakot, ja es gribu nodarboties ar uzņēmējdarbību riepu apsaimniekošanā, slēgt līgumus ar importētājiem, kuri saņems dabas resursu nodokļa atlaidi, man jānodrošina diezgan liela apmēra finanšu garantija, kas ir loģiska prasība, jo riepas ir videi kaitīga prece, tādēļ ir likumsakarīgi noteikt paaugstinātas prasības komersantiem, kas vēlas nodarboties ar to apsaimniekošanu. Attiecīgi uzņēmumam jānodrošina noteikti finanšu līdzekļi, kas ir garantija konkrētā apsaimniekotāja atbildībai izpildīt pienākumus.

Tādos gadījumos kā ar uzņēmumu “Riepu bloki”, kad ir nepārstrādātas riepas, uzsākts maksātnespējas process un līdzekļu soda naudām, nodokļu parādiem un uzkrāto riepu pārstrādei nav, valsts varēs izmantot garantijas līdzekļus un risināt šādas problēmsituācijas. Vienlaikus tas liecina par uzņēmuma nopietnību un vēlmi darboties apsaimniekošanas jomā. Komersantam tomēr jābūt spējīgam ģenerēt savus finanšu līdzekļus, lai banka vai apdrošinātājs vispār izsniegtu šādu garantiju. Tas ir tāds uzticamības mērs finanšu institūciju vērtējumā.

Par kādām finanšu garantijas summām mēs runājam, ja tas ir jauns komersants, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību atkritumu apsaimniekošanā?

Finanšu garantijas būs, sākot no 50 000 līdz 100 000 eiro atkarībā no apsaimniekojamā apjoma un dabas resursu nodokļa likmes par attiecīgo atkritumu veidu. Šo garantijas naudu paredzēts izmantot, ja uzņēmējs nebūs veicis pilnvērtīgu apsaimniekošanu un būs nepieciešams savākt un pārstrādāt atstātos atkritumus.

Kāds ir riepu aprites cikls ideālā gadījumā?

Ideāls riepu aprites cikls būtu tāds, ka importētājs riepas ieved valstī un izvēlas maksāt dabas resursu nodokli vai slēgt līgumu ar apsaimniekotāju, apmaksājot riepu pārstrādi. Normatīvajos aktos ir paredzēts, ka 65% no ievesto riepu apjoma attiecīgajā kalendāra gadā ir jāsavāc un jānodrošina to pārstrāde. Apsaimniekotājs ir tas, kas organizē vai pats veic gan riepu savākšanu, gan aiztransportēšanu uz pārstrādes vietu, iespējams, arī pašu pārstrādi.

Ideāli būtu, ja cikls noslēgtos ar to, ka šīs riepas Latvijā pārstrādā, piemēram, gumijas granulās un izmanto Latvijas ceļu segumos vai, kā jau minēts, lieto citos infrastruktūras objektos – sporta un bērnu laukumos, staļļos u. tml.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU